Katrā
no Ezeriņa novelēm ir kāda neparasta situācija un pats interesantākais ir tas,
ka rakstnieks šo situāciju atrisina pašā negaidītākajā ceļā. Viņš it kā vedina
lasītāju uz domām par notikumu gaitu novelē, bet tajā pašā laikā pārstiedz šo
lasītāju ar problēmas pavisam orģinālu risinājumu. Lasot viņa noveles, mēģināju
uzminēt, kādas būs beigas, un tikai retumis izdevās... Izdevās tikai tad, kad
tā pa īstam iedziļinājos rakstīšanas stilā.
Katra
no Ezeriņa novelēm ir pievilcīga ar kaut ko savu, bet viena man likās īpaši
skaista. Varbūt tā mani pievilināja ar savādo un apslēpto romantismu, varbūt ar
vienkāršo cilvēcību, bet atmiņā tā iesēdās vislabāk. Tā ir novele par sirdi, ar
nosaukumu “Jaunais likums”. Šķiet, ka tieši šīs noveles dēļ Jāņa Ezeriņa noveļu
krājumam ir nosaukums “Dāvinu sirdi”.
Novele
“Jaunais likums” ir kā pasaka, - pasaka, kurā ietvertas ilgas pēc humānisma un
kaut kā netverami skaista.
Kādā
karaļvalstī dzīvo cilvēki bez sirds, un viņi par ārprātīgu uzskata princesi.
Viņi nesaprot, kāpēc princese rotā sevi ziediem, smejas, glaužas pie koka un
priecājas par dzīvi - šīs karaļvalsts pavalstnieki nezin, ka princese ir
iegādājusies sirdi. Šo sirdi viņai dāvinājis uz kāzām kāds jauneklis kalnā,
savas krūtis pāršķeldams uz asas akmens šķautnes. Visa pasaule pārvēršas un
princese iemācās priecāties, iemācās dzīvot un mīlēt.
Un
tad viņa beidzot pačukst savam tēvam šo noslēpumu par sirdi, līdz ar to karalis
valstī izdod jaunu likumu. Likumu par to, ka katram jāiegādājas sirds -
pukstoša un dzīvību uzturoša. Arī princeses līgavainis nolemj iegādāties sirdi
un dodas pie kāda pārdevēja - no visām viņš izvēlas to pašu dārgāko un labāko -
zelta sirdi, par kuru pretī atdod visu, kas viņam pieder. Princi ubaga drānās
neatpazīst vārtu sargi un nodur viņa kāzu dienā, bet viņš mirst laimīgs,
beidzot sapratis, ko īsti nozīmē dzīvot. Tajā pašā vakarā aiz sirdsāpēm mirst
arī princese, tomēr arī viņa jūtas laimīga aiziedama, jo kaut kur tālumā atskan
gaviles - cilvēki priecājas no visas Sirds.
Sāpīga,
bet skaista pasaka - tāda, kas pilnībā parāda rakstnieka karstāko vēlēšanos -
Ezeriņš, prasmīgais novelists, ar “Jauno likumu” vēlas pateikt to, ka katram ir
vajadzīga sirds. Tikai ar sirdi mēs spējam sajust pasauli un justies patiesi
laimīgi. Tikai ar pukstošu sirdi krūtīs mēs spējam just...
Kad
izlasīju šo noveli, aizvēru grāmatu un pieliku roku kreisajā pusē pie krūts.
Pieliku un pasmaidīju... Smaidīju par to, ka tur tomēr kaut kas pukst, un ka
tur nav tikai tukšs un kluss bezdibenis. Un tad pasmaidīju vēlreiz - par savu
muļķību. Ne jau šo pukstošo motoriņu rakstnieks bija vēlējies katram cilvēkam,
viņš bija alcis kaut kā cita, kaut kā daudz lielāka - skaidras un patiesas
sirds, kas spēj just un mīlēt.
Arī
es kaut kur dziļi iekšienē vēlos, kaut visi cilvēki mācētu būt laimīgi, kaut
visi zinātu, kā nodreb sirds stīgas, pavasara pirkstiem tās skarot.
Cik
gan lielu mērķi sev uzstādījis Jānis Ezeriņš, vēloties dāvināt sirdi visiem -
par to viņu spēju tikai apbrīnot un slavināt!
/autors - Linda Strenga, Zemgales
vidusskola, nodots Baibai Reinbergai/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru