J.Ezeriņš un viņa noveles.

Katrā no Ezeriņa novelēm ir kāda neparasta situācija un pats interesantākais ir tas, ka rakstnieks šo situāciju atrisina pašā negaidītākajā ceļā. Viņš it kā vedina lasītāju uz domām par notikumu gaitu novelē, bet tajā pašā laikā pārstiedz šo lasītāju ar problēmas pavisam orģinālu risinājumu. Lasot viņa noveles, mēģināju uzminēt, kādas būs beigas, un tikai retumis izdevās... Izdevās tikai tad, kad tā pa īstam iedziļinājos rakstīšanas stilā.

Katra no Ezeriņa novelēm ir pievilcīga ar kaut ko savu, bet viena man likās īpaši skaista. Varbūt tā mani pievilināja ar savādo un apslēpto romantismu, varbūt ar vienkāršo cilvēcību, bet atmiņā tā iesēdās vislabāk. Tā ir novele par sirdi, ar nosaukumu “Jaunais likums”. Šķiet, ka tieši šīs noveles dēļ Jāņa Ezeriņa noveļu krājumam ir nosaukums “Dāvinu sirdi”.

Novele “Jaunais likums” ir kā pasaka, - pasaka, kurā ietvertas ilgas pēc humānisma un kaut kā netverami skaista.

Kādā karaļvalstī dzīvo cilvēki bez sirds, un viņi par ārprātīgu uzskata princesi. Viņi nesaprot, kāpēc princese rotā sevi ziediem, smejas, glaužas pie koka un priecājas par dzīvi - šīs karaļvalsts pavalstnieki nezin, ka princese ir iegādājusies sirdi. Šo sirdi viņai dāvinājis uz kāzām kāds jauneklis kalnā, savas krūtis pāršķeldams uz asas akmens šķautnes. Visa pasaule pārvēršas un princese iemācās priecāties, iemācās dzīvot un mīlēt.

Un tad viņa beidzot pačukst savam tēvam šo noslēpumu par sirdi, līdz ar to karalis valstī izdod jaunu likumu. Likumu par to, ka katram jāiegādājas sirds - pukstoša un dzīvību uzturoša. Arī princeses līgavainis nolemj iegādāties sirdi un dodas pie kāda pārdevēja - no visām viņš izvēlas to pašu dārgāko un labāko - zelta sirdi, par kuru pretī atdod visu, kas viņam pieder. Princi ubaga drānās neatpazīst vārtu sargi un nodur viņa kāzu dienā, bet viņš mirst laimīgs, beidzot sapratis, ko īsti nozīmē dzīvot. Tajā pašā vakarā aiz sirdsāpēm mirst arī princese, tomēr arī viņa jūtas laimīga aiziedama, jo kaut kur tālumā atskan gaviles - cilvēki priecājas no visas Sirds.

Sāpīga, bet skaista pasaka - tāda, kas pilnībā parāda rakstnieka karstāko vēlēšanos - Ezeriņš, prasmīgais novelists, ar “Jauno likumu” vēlas pateikt to, ka katram ir vajadzīga sirds. Tikai ar sirdi mēs spējam sajust pasauli un justies patiesi laimīgi. Tikai ar pukstošu sirdi krūtīs mēs spējam just...

Kad izlasīju šo noveli, aizvēru grāmatu un pieliku roku kreisajā pusē pie krūts. Pieliku un pasmaidīju... Smaidīju par to, ka tur tomēr kaut kas pukst, un ka tur nav tikai tukšs un kluss bezdibenis. Un tad pasmaidīju vēlreiz - par savu muļķību. Ne jau šo pukstošo motoriņu rakstnieks bija vēlējies katram cilvēkam, viņš bija alcis kaut kā cita, kaut kā daudz lielāka - skaidras un patiesas sirds, kas spēj just un mīlēt.

Arī es kaut kur dziļi iekšienē vēlos, kaut visi cilvēki mācētu būt laimīgi, kaut visi zinātu, kā nodreb sirds stīgas, pavasara pirkstiem tās skarot.

Cik gan lielu mērķi sev uzstādījis Jānis Ezeriņš, vēloties dāvināt sirdi visiem - par to viņu spēju tikai apbrīnot un slavināt!

/autors - Linda Strenga, Zemgales vidusskola, nodots Baibai Reinbergai/