Lisabonas nakts

“Vai nav tā, ka nevar paturēt tikai to, kas

 nemitīgi mainās? Un vai tas nepaliek

 uz vietas tikai tad, kad tā vairs nav un

 tas nevar vairs mainīties?

 Un tikai tad tas pieder mums?”

Kristīnes Loginas

referāts literatūrā

Plāns.

1.               Īsas ziņas par autoru

2.               Romāna analīze

a.                temats un apakštemati

b.               īss satura pārstāsts

c.                romāna kompozīcija

3.               Galvenā varoņa analīze

a.                kas ir šis galvenais varonis

b.               varoņa raksturs, kur un kā tas atklājas

c.                autora attieksme pret galveno varoni

d.               mana attieksme pret galveno varoni

4.               Romānā gūtās atziņas

Īsas ziņas par autoru

Ērihs Marija Remarks (īstajā vārdā Ērihs Pauls Remarks) dzimis 1898. gada 22. jūnijā Osnabrikā. Remarka tēvs bija grāmatsējējs un viņš uzauga nospiestā vidē. Remarks dievināja savu māti Mariju, bet nekad nav bijis tuvs ar tēvu. Pirmais pasaules karš viņu ļoti nošķīra no māsām Elfrīdas un Ernas. Kad Remarkam bija astoņpadsmit, viņu kā brīvprātīgo iesauca un viņš tika aizsūtīts uz rietumu fronti. Lai izdzīvotu, pēc kara viņš izmēģināja dažādas profesijas: ir bijis grāmatvedis, korespondents, tirgotājs, pamatskolas skolotājs un dažādu avīžu redaktors.

Ērihs Marija Remarks pieder pie visplašāk lasītajiem vācu autoriem mūslaiku literatūrā. 1929. gadā klajā nāca viņa visplašāk pazīstamā grāmata “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, kas ir pārtulkota daudzās valodās. Šajā grāmatā viņš ir aprakstījis Pirmā pasaules kara nežēlības zīmogu.

1933. gadā Remarka grāmatas bija pirmās, kuras aizliedza un sadedzināja. Autors bija trūcīgs Vācijas pilsonis.

Lai kā, kopš 1931. gada viņš dzīvoja Šveicē un emigrēja uz ASV tiklīdz saņēma Amerikas pilsonību. Šajā laikā viņš uzrakstīja nākošās grāmatas, kuras kļuva pazīstamas visā pasaulē, piemēram, “Trīs draugi” un “Triumfa arka”.

1948. gadā Ērihs Marija Remarks atgriezās Šveicē, kur viņš 1970. gada 26. septembrī 72 gadu vecumā mira. Līdz viņa nāves dienai neviens neaicināja rakstnieku atgriezties Vācijā.

Literatūras vēsturē Ērihs Marija Remarks ir zināms kā viens no visatklātākajiem un pārliecinošākajiem rakstniekiem laikā no 1914. līdz 1945. gadam. Daudzas no viņa grāmatām atspoguļo autora paša pieredzi. Ir vieglāk rakstīt, ieliekot varoņos daļu sevis

 Romāna analīze

Šī romāna tēma rāda, ka ar vientulību ir jāmaksā par to, ka esi palicis dzīvs, nemierpilna bēguļošana, kas lemta katram, kam bijis jābēg no nacistiem; veltīgi mēģinājumi dabūt vīzas. Uz šo notikumu fona risinās spilgtais galvenā varoņa mīlas stāsts. Kaut arī šī mīlestība beidzas traģiski, tā galvenajam varonim ir devusi spēku gan esot tepat blakus, gan no liela attāluma.

Romāns sākas ar divu vīriešu iepazīšanos. Viens no viņiem ir zaudējis visu jēgu dzīvei, bet otrs vēl cer, ka varbūt izdosies sākt jaunu dzīvi, tikai tam viņaprāt ir nepieciešamas biļetes uz kuģi, kurš taisās braukt uz Ameriku. Švarcam ir biļetes, un viņš ir ar mieru tā atdot par velti ar vienu noteikumu – Švarcu nedrīkst atstāt šonakt vienu. Visa romāna jēga ir Švarca stāstītajā, jo tajā viņš stāsta par savu dzīvi, ar kuras palīdzību Remarks ir gribējis parādīt sevi uztraucošās lietas.

Švarcs atgriežas pilsētā, kurā dzīvojis ar savu sievu. Lai arī nav pārliecināts, vai Helēne joprojām ir viņa sieva, Švarcs ar sava drauga palīdzību to tomēr uzmeklē. Kad Švarcs ir pie Helēnes, viņu gandrīz atklāj viņas brālis Georgs, kurš to jau reiz ir aizsūtījis uz koncentrācijas nometni. Par laimi Georgs Švarcu Helēnes dzīvoklī neatklāj.

No sākuma Švarcs ir nolēmis aizbraukt atpakaļ uz Minheni, no kurienes atbrauca pie Helēnes, pēc tam uz Austriju. No Austrijas Švarcs grib slepeni pāriet robežu uz Šveici. Helēne paziņo, ka dosies tam līdz, jo viņa nesaprot, kāpēc lai tās vīrs būtu atgriezies, ja ne lai aizvestu sev līdzi. Tomēr viņiem abiem uz laiku ir jāšķiras, jo Helēne robežu var šķērsot likumīgi.

Laimīgi nonācis Austrijā, Švarcs cer tikt pāri robežai uz Šveici, bet viņu notver muitas apsardzes ierēdnis. Nav zināms, kā viss beigtos, ja Helēne sava vīra somā slepeni nebūtu ielikusi viltotu vēstuli, kas apliecina, ka Švarcs ir nacionālsociālistu partijas biedrs kādā slepenā uzdevumā. Redzēdams, ka viņam veicas, Švarcs atmet visu piesardzību un nolemj robežu šķērsot vilcienā. Viņam veicas un laimīgi nonāk Šveicē. Šveicē, Cīrihē Švarcs satiekas ar Helēni viesnīcā. Šeit sākas viņu laimes laiks. Cīrihē viņi paliek nedēļu, Helēnes radi mēģina pierunāt viņu atgriezties, Georgs pat atrod viņu dzīvesvietu un atsūta kādu izspiegot. Par laimi Helēne laikus šo viltību atklāj. Abi nolemj, ka Cīrihe jāatstāj un dodas uz Šveices dienvidiem. Pēc tam bez problēmām dabū vīzas uz Franciju un aizbrauc uz Parīzi. Tomēr arī šeit Georgs viņus sameklē, bet šoreiz ierodas pats personīgi. Ar draudiem viņš mēģina pierunāt Helēni atgriezties, bet tas neizdodas. Pa to laiku Švarcu ir pārņēmusi doma, ka Georgs šeit ir bezspēcīgs un neko nevar padarīt. Šī doma viņu tā apdullina, ka viņš pat nav spējīgs uzturēties ar Georgu vienā istabā, aiziet, lai aizņemtos revolveri. Tomēr cilvēks, kuram ierocis pieder, nebija mājās. Georgs ierodas vēlreiz, lai ar sentimentu un draudiem atkal mēģinātu pierunāt māsu aizbraukt. Pēc desmit dienām robežas tiek slēgtas. Ir iesācies karš. Nedēļu vēlāk Švarcu apcietina. Viņu pratina kā nacistu spiegu, kam ir draudzīgas attiecības ar Georgu un nacionālsociālistisko partiju. Pēc pāris dienām arestē arī Helēni, derīgās pases dēļ. Nākamajā dienā viņi uzzina, ka tiks izšķiti, katru sūtīs uz savu nometni. Helēnei kaut kādā veidā izdodas laiku pa laikam atsūtīt kādu vēstuli. Pēc kāda laika Švarcs izdara neiespējamo. Kādu rītu viņš savāc savas mantas un iziet no nometnes uz lielceļa. Viņš nebēg naktī. Vienkārši gaišā dienas laikā pieiet pie vārtiem un apsardzei paziņo, ka ir atbrīvots.

Triju dienu laikā Švars tiek līdz Helēnes nometnei. Viņam izdodas satikt Helēni un galu galā arī atbrīvot no nometnes. Pirms tam viņš dabū zināt, ka Helēnei ir nepieciešama slimnīca, bet viņš zina, ka sieva viņam nekad neatzīsies. Švarcs ir nolēmis tikt līdz Marseļai no turienes uz Lisabonu un tad uz Ameriku. Lai dabūtu Amerikas vīzu, ir jāatrod kāds, kas  galvotu par viņiem, bet Švarcs tajā pusē nevienu nezina. Uz pāris adresēm aizraksta, bet tad uzzina, ka nedrīkst pieminēt Helēnes slimību. Tomēr viss neiet tik gludi kā gribētos. Arī Marseļā ir Georgs. Abi nolemj braukt uz Spāniju, bet arī tas nav tik vienkārši. Brīnumainā kārtā Švarcam izdodas dabūt galvojumu no kāda Amerikas pilsoņa, bet vīza vēl ir jāpagaida. Kādu dienu Švarcu noķer netālu no amerikāņu konsulāta, tie ir gestapovieši, un tas notiek ar Georga palīdzību. Sākas spīdzināšana, bet mirušu Georgam Švarcu nedrīkst nodot. Beidzot ierodas arī  Georgs, lai pats sāktu spīdzināšanu. Nogalinot Georgu, Švarcam izdodas izbēgt un iegūt ienaidnieka mašīnu. Šoreiz tiešām ir jābēg uz Spāniju. Beidzot konsulātā paziņo, ka vīzas ir saņemtas, bet, atgriezies mājās, Švarcs Helēni atrod mirušu, viņa ir izdarījusi pašnāvību. Par Švarcu mēs vairāk neko neuzzinām, nekas par to netiek uzrakstīts.

Cilvēks, kuram Švarcs atdeva biļetes un vīzas, laimīgi nokļuva Amerikā, bet arī viņš vairs neko neuzzina par cilvēku, kurš reiz to izglāba no nāves.

Romāns sadalīts 18 nodaļās. Sākumā to bija grūti lasīt, jo pirmās personas vietniekvārdi tika lietoti gan attiecībā uz Švarcu, gan uz cilvēku, kas viņu uzklausīja. Viss romāna saturs liecināja par to, ka beigās varētu notikt kaut kas negaidīts, bet es nedomāju, ka Helēne izdarīs pašnāvību, bet arī viņu var saprast. Helēnes nāve bija šī romāna kulminācija, jo tieši šajā brīdī izšķīrās vairāku cilvēku likteņi, un tieši šajā brīdī viss kļuva absolūti vienkārši.

Man patika šis Remarka romāns, jo bija interesanti izsekot emigrantu gaitām, kaut gan jāatzīst, ka pati šādā situācijā nokļūt negribētu. Pagaidām no Remarka darbiem esmu izlasījusi vēl tikai “Trīs draugus”, bet esmu nolēmusi apgūt pēc iespējas vairāk no šī autora daiļrades. 

Galvenā varoņa analīze

Galvenais varonis ir cilvēks, kura patieso personību mēs tā arī neuzzinām. Sevi viņš sauc par Jozefu Švarcu, jo viņam ir pase ar tādu vārdu. Pase – dokuments, kuram romānā attēlotajā laikā ir liela nozīme. Precīzāk – nozīme ir tam, kas pasē rakstīts, kāda pilsonība. Švarcam ir trīsdesmit seši gadi, precējies. Un tieši šis apstāklis ir svarīgs visos notikumos romānā, jo galvenais varonis visu dara savas mīlestības un laulības vārdā.

Jozefu Švarcu mēs iepazīstam kā cilvēku, kurš ir zaudējis visas savas cerības, visu jēgu dzīvei. Tikai romāna gaitā varam saprast šo pesimismu. Viņš ir daudz pārdzīvojis, un galu galā viss tāpat ir izrādījies veltīgi. Uzzinām, ka viņš ir bijis pavisam savādāks, nekā mēs viņu iepazinām. Šo savu pārvērtību ļoti labi raksturo pats Švarcs ar vārdiem: “Es, kuru pazinu, kurš drebēja un baiļojās, neuzdrīkstēdamies domāt par savu stāvokli, un tas otrs – jaunais Es, kurš negribēja apdomāt, - jutās drosmīgs un riskēja ar sevi, it kā nekas cits neatliktu, - dīvaina šizofrēnija, kurā piedalījās vēl trešais – skatītājs, neitrāls kā šķīrējtiesnesis un tomēr vēlēdamies, lai uzvarētu jaunais Es.”.

Lasot šo romānu, es neizjutu īpašas simpātijas vai antipātijas no autora puses pret galveno varoni. Ar Švarca palīdzību Remarks tikai parāda to, par ko viņš ir sašutis. Iespējams, rakstnieks pats kaut ko no visa tā ir pārdzīvojis. Švarcs Remarka rokās bija tikai materiāls ar kuru lasītājam radīt priekšstatu par tā laika problēmām. “Nogalinot” Švarca sievu, Remarks gribēja parādīt, ka tomēr bez laikmetīgajām problēmām visu var izjaukt arī kaut kas pavisam neprognozējams, kaut kas nenovēršams.

Dažreiz es pati šo varoni nesapratu, jo neesmu piedzīvojusi neko no tā, ko Remarks ir attēlojis šinī romānā. Tomēr es būtu gribējusi, lai Švarcam viss izdotos, tikai Remarks bija iecerējis savādāk.

Romānā gūtās atziņas

Man ļoti patīk lasīt Remarka darbus kaut vai tikai tādēļ, ka tajos var atrast ļoti daudz atziņu. Ne jau tikai apslēptas starp rindiņām. Šīs atziņas var atrast varoņu dialogos.

“Vai nav tā, ka nevar paturēt tikai to, kas nemitīgi mainās? Un vai tas nepaliek uz vietas tikai tad, kad tā vairs nav, un tas nevar vairs mainīties? Vai tikai tad tas pieder mums?” Kāpēc es izvēlējos tieši šo atziņu virsrakstam? Manuprāt tā vislabāk un visprecīzāk raksturo visa šī romāna jēgu. Lai ko galvenais varonis Švarcs darītu, viņam daudz neizdodas. Iespējams, šis būtu romāns ar laimīgam beigām, ja Švarca sieva būtu palikusi dzīva. Viņiem bija viss, lai sāktu jaunu dzīvi – biļetes uz kuģi, kurš brauc uz Ameriku, vīzas, lai tiktu pāri robežām, bet Helēne zināja, kas būs labāk. Tā bija viņas pašas izvēle, bet varbūt arī – nē, jo agri vai vēlu viņai būtu jāmirst.

Šo laiku, kuru ir aprakstījis Remarks, ļoti labi raksturo atziņa: “Nekad nav bijis tik daudz ticības brīnumam kā mūsu laikā, kad nekādi brīnumi nenotiek.” Tas ir izmisuma un pesimisma laiks, kurā neviens nevarēja zināt, vai viņu jau nākamajā brīdī neieslodzīs. Bet visiem ir jātic, jo citādāk nebūtu iespējams dzīvot. Varbūt, ka vairāk ticot bija lielākas izredzes izdzīvot. Arī galvenais varonis ir bijis ieslodzīts dažādās nometnēs. Savu pārdzīvojumu aresta brīdī sarunu biedram viņš raksturo vārdiem: “Pasaule cilvēkam nekad nešķiet tik skaista kā mirklī, kad viņš tiek ieslodzīts. Pirms viņam tā jāatstāj. Kaut vienmēr to varētu izjust tādu! Varbūt mums par maz laika tam. Par maz miera.” Tas skan gandrīz kā vēlējums. Švarcs ir iemācījies saprast, cik skaista ir pasaule. Saprast to, ko nebija novērtējis agrāk.

No šī romāna atziņām daudz varam aizgūt paši sev. Kaut vai par saviem mērķiem, kurus domājam nesasniedzamus esam. “Bet vai mūžīgi vajag raudzīties uz neiespējamo un daudzināt: tas nav sasniedzams? Vai nav labāk to padarīt sīkāku un līdz ar to ielaist cerības stariņu?” Varbūt nav īpaši labi padarīt savu mērķi mazāku, bet sasnieguši to, iespējams, būsim izauguši tik tālu, lai sasniegtu augstāko.

“Naids ir kā skābe, kas saēd dvēseli, vienalga, vai ienīsti pats, vai arī tevi ienīst”. Šo sajūtu Švarcs piedzīvoja, kad viņu uzskatīja par ienaidnieku. Viņš saprata, ka nav arī patīkami, ja nīst tevi.

“Atmiņa ir arī vienmēr nožēla, ka to labo, kas piederējis tev, ar laiku nācies zaudēt, bet slikto nav izdevies padarīt labāku.” Iespējams, ka balstoties uz šo atziņu Švarcs visu stāstīja savam sarunu biedram, jo viņam bija bail, ka pie sevis nespēs visu paturēt, bet gribēja arī, lai kaut kur tas tomēr paliktu.

Kopumā no šī romāna es nemācēju atrast kādu kopēju atziņu. Vienkārši Remarks ir gribējis atainot situāciju, kāda bija tajā laikā, kad viņš dzīvoja.

10 balles