Anšlavs Eglītis "Cilvēks no Mēness"

Romānu "Cilvēks no Mēness" 1952. gadā sāk iespiest Amerikas latviešu laikraksts "Laiks". Grāmatā tas iznāk 1954. gadā.

A. Eglītis par "Cilvēku no Mēness" vēstulē Viktoram Hausmanim raksta šādi: "Tur pavisam maz kas izdomāts. Raibā, nule sabraukušo trimdinieku saime Oregonas pavalsts Selēmas un Portlendas pilsētās sniedza bagātīgu materiālu kaut vai veselai virknei romānu." Pats Eglītis nodarbojas ar glezniecību, un tāpat kā romāna galvenais varonis Ģedimīns Kūrs, arī Anšlava Eglīša sieva Veronika Jaunelsiņa naudu trimdas gados pelna gleznojot. Tieši tādēļ "Cilvēks no Mēness" ir viens no tiem darbiem latviešu literatūrā, kas visspilgtāk attēlo mūsu tautiešu dzīvi trimdā.

Noteikti jāpiemin Anšlava Eglīša augstā valodas meistarība, rakstot šo darbu. Romānā ir daudzi jaunvārdi un atvasinājumi: sēža, stāvis, drūme, piestāklis un citi. Arī cilvēku personvārdi ir vienreizēji un savā ziņā izsaka tēla būtību sava skanējuma dēļ. Tikai uzmanīgāk jāieklausās - Ģedimīns Kūrs, Tālivaldis Tarvīds, Hjalmārs Būriņš, Janīna Rauna, Bierants Pāvelkops, Oboi kundze, Valdemārs Lavenieks - ar savu skanējumu vien šie vārdi rada kādu noteiktu iespaidu un domas par šo personu. Vai Tālivaldis Tarvīds neatgādina kādu stipru un spēcīgu vīru? Vai Bierants Pāvelkops neizklausās mazliet iedomīgi? Vai Ģedimīns Kūrs mums neliek domāt par mākslu?

Anšlavs Eglītis pats glezno. Šī prasme attēlot jūtama lasot plašos tēlu ārējā izskata raksturojumus. Piemēram, Hjalmāru Būriņu Eglītis raksturo šādi: "Viņa mazā mute iekniebās mazliet greizi kā tumšs plīsums sastieptā gumijas plēvē, jo jautrības vai arī smalkuma dēļ viņš neļāva smaidam atvērties plati un dabīgi. Kaut pleci likās jauneklim drusku par šauriem un nošļaubaniem, mugura mazliet ar kūkumu, viņš bija krietni garāks par viņiem visiem."

Romānā attēlota trimdas dzīve sākot ar izceļošanu no Latvijas uz pagaidu mītnes zemēm - Vāciju un Zviedriju. Visvairāk gan tēlota trimdas dzīve ASV piecdesmito gadu sākumā - kādā mazā pilsētiņā Silvertaunā, kur uz jaunu dzīvi apmetušies diezgan daudzi latvieši. Jāteic, ka, pirms šīs grāmatas lasīšanas, trimdas dzīvi biju iedomājusies daudz savādāku, daudz grūtāku. Romānā tēlotajā pilsētā darbu varēja atrast visi, un daži bija nokļuvuši pat nozīmīgos amatos un pelnīja lielu naudu. Daudziem gan šis darbs varēja būt daudz necilāks nekā Latvijā. Arī cilvēku domas par Latviju kā dzimteni bija dažādas - citi sapņoja pat atgriešanos, citi pēc iespējas ātrāk mēģināja iekļauties amerikāņu sabiedrībā un aizmirst par savu dzimteni. Dzīve trimdā vienmēr nebūt nav tik saticīga, kā mums varētu likties. Kaut gan visi latvieši tomēr viens otru pazīst, un turas kopā, arī viņu starpā ir domstarpības. Šajā darbā tas visspilgtāk izpaužas cīņā starp abām latviešu biedrībām - Tarvīda un Kambalas.

Lasot šo romānu, bija jāatceras atziņa, ka pasaule ir maza un Latvija vēl mazāka. Silvertaunas pilsētiņā dzīvojošie latvieši ir pazinuši viens otru jau iepriekš - Janīna pazīst Lavenieka draudzeni Ivetu, šajā pilsētā Jānis Amats satiek savu mūža mīlestību Alīdu, šeit satiekas studiju biedri Ģedimīns Kūrs un Bierants Pāvelkops utt.

Romāna galvenais varonis ir gleznotājs Ģedimīns Kūrs. Viņš krasi atšķiras no citiem romāna tēliem. Gleznošanu viņš uzskata par savu darbu, tomēr citi to uzskata par hobiju vai laika nelietderīgu izšķērdēšanu, ar ko nekā nevar nopelnīt. Trimdas dzīvē garīgajam darbam nav vietas. Cilvēki to nespēj novērtēt, jo ir izrauti no savas ierastās apkārtnes - trimdā dzīve ir jāsāk atkal no sākumpunkta - šeit nevienam neinteresē, kas tu esi bijis dzimtenē - augsts valstsvīrs vai strādnieks kādā rūpnīcā. Līdz ar to ir grūti domāt par garīgām lietām, jo vissvarīgākais šķiet mēģināt atgūt to stāvokli sabiedrībā, kāds tas ir bijis dzimtenē. Šajā tēlā daudz varam uzzināt arī par paša Anšlava Eglīša uzskatiem par glezniecību un mākslu vispār. Kaut gan neviens to neatzīst, Ģedimīns ir pats inteliģentākais cilvēks Silvertaunā. Viņš skaļi neizkliedz savas domas, bieži vien tikai pie sevis nodomājot situācijas īsto gaisotni, bet kad runā, tad tās ir patiešām ir vērtīgas atziņas, piemēram, viņa domas par mākslas īsto būtību sarunā ar Bierantu. Ģedimīns uzskata, ka īsta māksla ir stāv augstāk par visu pārējo. Viņš grib būt neatkarīgs, un izteikt savas domas un pasaules redzējumu caur savām gleznām, tāpēc lielu nepatiku viņam sagādā portretu gleznošana, kad pasūtītāji grib pavisam citu gleznu, nekā to redz un vēlas gleznot Ģedimīns.

Romāna nosaukums ir "Cilvēks no Mēness". Ģedimīns ir šis cilvēks. Nobeigumā Tarvīds saka: "Mums Ģedimīns Kūrs bieži vien likās kā cilvēks no citas planētas. Kungi mīļie, pēc savas labākās apziņas es varu jums sacīt pilnīgi atklāti, ka ar šo divu cilvēku aizbraukšanu mūsu sabiedrība nekā nav zaudējusi, bet gan - ieguvusi." Un arī pats Ģedimīns saka līdzīgi: "Mēs visi trīs vēl drusku atļaujamies ziņkārot par lietām, no kurām neatlec tiešs labums." Šie divi citi cilvēki ir Jēkabs Amats, kas grib mācīties gleznot, un viņa tēvs Jānis Amats. Arī Jānis ir kā cilvēks no Mēness - visu mūžu viņš ir mīlējis Alīdu, un neviens nav spējis to saprast.

Kā jau minēju iepriekš, romāna tēloti daudzi un dažādi cilvēki ar dažādu dzīves ritējumu. Silvertaunā dzīvo arī otrs mākslinieks - Bierants Pāvelkops. Atšķirībā no Ģedimīna, viņš ir vienmēr pārliecināts, ka ir ļoti labs gleznotājs, jo studējot vienmēr bijis visiem priekšā. Viņa uzskati par glezniecību ir diezgan aplami, viņš lielās ar to, kas viņam īstenībā nemaz nav. Viņš mēģina tuvināties amerikāņu dzīves stilam - viņam ir kadilaks, kas vēl šobrīd ir uzskatāms par amerikāņu "sapņu mašīnu", ko viņš visādi slavē, kaut mašīna nav ne nieka vērta, un nedarbojas pat nolaižamais jumts, kas Bierantam lietus laikā liek palikt pavisam slapjam. Kad Ģedimīns saka, ka grib rīkot izstādi, tā uzreiz izdomā arī Bierants. Bierantam raksturīgi bija angļu vārdu lietojumi, piemēram, bizars, decents, eventuāls. Pāvelkops gan nemaz pats nenojauš, šo vēlmi būt pirmajam un atrasties visu notikumu viduspunktā, bet reizē arī daudz neatšķirties no pārējiem un iekļauties apkārtējā sabiedrībā - viņš no visas sirds jūsmo un pārdzīvo par savu auto, viņš patiesi tic, ka viņa gleznas ir tās labākās.

Kā otrs cilvēks, kas ļoti vēlas iekļauties amerikāņu sabiedrībā, jāmin Amata kundze. Viņa ir iemantojusi iesauku Oboi kundze, jo gandrīz katra teikuma galā lieto izteicienu Oh, boy, mēģinādama attēlot amerikāņus. Viņa izliekas, ka nemaz vairs neprot latviešu valodu - savu dēlu Jēkabu sauc par Džeku, vīru Jāni par Džāni, kaut gan īstenībā tikai viņa vienīgā no ģimenes grib 'pāramerikāņoties'. Oboi kundzes valoda izklausās šādi: "Lai nu saka kā grib, bet tas nebija okē, ka inženieris tik funnīgi skatījās Raunas kundzē, kad viņa dziedāja to songu." Jēkabs par savu māti saka: "Ar to viņa tikai plātās."

Interesants tēls ir Janīna Rauna. No visiem romānā attēlotajiem cilvēkiem viņai ir bijusi visinteresantākā un reizē arī vistraģiskākā dzīve. Bērnībā slikto apstākļu dēļ viņa ir guvusi ne to labāko priekšstatu par dzīves īstajām vērtībām. Janīnai galvenais ir apprecēt pēc iespējas panākumiem bagātāku vīru, bet tajā pašā laikā viņa nespēj ne ar vienu sadzīvot ilgu laiku - viņa ir precējusies un šķīrusies jau 5 reizes. Nobeigumā nojaušams, ka Janīna paliek kopā ar Lavenieku. Viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem spēj izmantot citus - viņas dēļ Ģedimīns pat nokļūst cietumā. Tomēr kaut kur jūtams arī Janīnas cilvēciskums - viņa atgriežas Silvertaunā, mēģinot 'dabūt' Ģedimīnu. Ģedimīnam nav ne santīma naudas, bet viņš ir vienīgais cilvēks, ko Janīna ir spējusi mīlēt. Viņa kļūdās, domājot, ka Ģedimīns viņai būs piedevis atgadījumu cietumu. Diemžēl šī cilvēciskuma iezīme pazūd tikpat ātri kā parādījusies - nepaiet ilgs laiks un viņa ir pie Lavenieka.

Anšlavs Eglītis aizrautīgi tēlo Hjalmāru Būriņu. Romānā vairākas lappuses veltītas izteiksmīgajiem Hjalmāra monologiem par darba meklējumiem. Savā ziņā Hjalmārs ir garīgā darba strādnieks, un nespēj pielāgoties nekādam darbam, kur nepieciešama fiziska piepūle, kas vienmēr vairumam cilvēku ir bijusi pirmajā vietā. Viņš ir bijis krāsotājs, strādnieks lidlaukā, bibliotekārs, sulainis, izgāztuves pārzinis, un noteikti šis saraksts papildinātos visu viņa mūžu. Hjalmārs ir īpatnis, viņam patīk filozofēt par dzīvi, viņš mēģina būt smalks un gudrs, un noteikti ir viens no interesantākajiem tēliem romānā. Viens gan jāatzīst, runāt viņš māk skaisti un plaši, varbūt viņš nepauž nekādas nozīmīgas gudrības, un lielākoties viss viņa teiktais nav ne nieka vērts, bet arī šāda prasme izteikties ir sava veida talants.

Romānā attēloti arī daudz citi tēli - inženieris Tālivaldis Tarvīds ar kundzi, Kambala, Kristaps Goze, Alīda, vietējie amerikāņi, kas pasūta portretus Ģedimīnam, tomēr tie man neatstāja tik spilgtu iespaidu kā iepriekš minētie.

"Cilvēks no Mēness" ir sadzīves tēlojuma romāns, tāpat kā tas ir raksturu un psiholoģisks romāns. Romāna centrā ir Ģedimīns Kūrs, viņa sieva Anda un viņu savdabīgās attiecības. Ģedimīns piekrīt noteikumam, ka viņi šķirsies, kad atbrauks Lavenieks. Romāna gaitā viņu attiecības mainās. Ja sākumā mīlestība gandrīz nebija manāma, laika gaitā viņu starpā izveidojas savdabīga sapratne un atbalsts. Vēlāk Ģedimīns Kūrs atklāj, ka tiešām ir pieķēries Andai - viņš lūdz Janīnai 'savākt' Lavenieku. Romāns parāda, ka laiks, kurā viņi dzīvo visu maina. Anda domā, ka mīlestību pret Valdemāru Lavenieku, tomēr to satiekot, viss ir savādāk nekā domāts. Lavenieks ir pilnīgi cits cilvēks. Šis notikums liek domāt par to, kas tad ir īsta mīlestība? Vai tā ir Andas un Lavenieka attiecības? Vai varbūt Andas un Ģedimīna?

V. Hausmanis par "Cilvēku no Mēness" saka: "Kamēr būs cilvēki, kas atļausies interesēties par lietām, no kurām "neatlec tiešs labums", dzīves ritums neapstāsies. Kad paliks tikai pašlabuma un mantas tīkotāji, kuriem tāds Ģedimīns šķiet kā sūtnis no svešas planētas, par mūsu dzīvi, arī par mūsu Latviju būs nopietni jābažījas. Romāns "Cilvēks no Mēness" ir arī brīdinājums "Kurp mēs ejam?" Šie ir patiesi vārdi. Mūsdienu cilvēks pārāk daudz domā par materiālo, aizmirsdams garīgo pasauli. Anšlavs Eglītis aicina mūs to atcerēties un nekad neaizmirst.

Gunta K.

kat@apollo.lv

Darba nosaukums: Anšlavs Eglītis "Cilvēks no Mēness"