PIRMSSKOLAS VECUMPOSMA BĒRNU (vecumā no 4 – 7 gadiem) PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS







PIRMSSKOLAS VECUMPOSMA BĒRNU

(vecumā no 4 – 7 gadiem)

PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS




            Šajā darbā es mēģināšu aprakstīt pirmsskolas vecuma bērnu (no 4 – 7 gadiem) kognitīvās attīstības , emocionālās, saskarsmes un ES attīstības īpatnības, kā arī dot aprakstu par bērna gatavību skolai.
            Viens no pirmsskolas perioda psihiskās attīstības nosacījumiem ir rotaļu spēlēšana (lomu un sižeta), kad bērni sāk sevi identificēt ar noteiktām  lomām, sāk ievērot rotaļu noteikumus, seko tiem līdzi. Līdz ar to tiek attīstīta paškontrole, kā arī normu izpratne, apgūstot sociālās  uzvedības normas. Šī perioda attīstība ir pašā pamatā pārējo attīstības periodu rezultātiem. No tā izriet, ka bērna attīstība līdz 5 – 7 gadiem ir personības attīstības nozīmīgākie gadi. “Bērnība ir ļoti svarīgs posms cilvēka mūžā. Tā ir nevis sagatavošanās nākamajai dzīvei, bet īsta, krāšņa savdabīga dzīve. No tā, kā pagājusi bērnība, kas ietekmējis šajos gados, atkarīgs tas, par kādu cilvēku kļūs mazulis.” ( V. A. Suhomlinskis ) Lielākā tiesa pedagoģijas un psiholoģijas zinātnieki atzīst, ka izzināšanas un attīstības vislielākās iespējas cilvēkam piemīt vecumā līdz 7 gadiem. Tāpēc ļoti aktuāls ir jautājums, kā pareizi organizēt šo ļoti svarīgo dzīves posmu un sagatavot bērnu ne tikai skolai, bet arī visai turpmākajai dzīvei. Tam ir vairāki  svarīgi priekšnosacījumi (bērna fiziskā sagatavotība, pilnvērtīga garīgā  attīstība un psiholoģiskā sagatavotība, kā arī praktiskā sagatavotība).

1.   FIZISKAIS RAKSTUROJUMS.

Šajā periodā raksturīga liela kustību aktivitāte, augšana, koordinācijas spēju pilnveidošanās. Bērni jau spēj veikt sarežģītas kustības (lēkt un balansēt uz vienas kājas, rāpties pa stieņiem, izdarīt dažādus palēcienus utt.) un arī spēj saskaņot 2 principus – “Es gribu!” un “Man vajag”.
Bērnu muskuļi šajā periodā ir labāk attīstīti nekā bērnu spēja tos kontrolēt. Lai gan sīkā pirkstu muskulatūra vēl tikai attīstās, tāpēc 4 –5 gadu vecumā bērniem var būt grūti griezt ar šķērēm, precīzi nokrāsot malu, līmēt papīra aplikācijas, uzvērt krelles.
Vēl šinī vecumposmā veidojas bērnu prasmes un iemaņas koncentrēt skatienu uz sīkām lietās un vienlaicīgi uz vairākām. Šajā laikā vēl pilnveidojas acu un roku koordinācija (6 –7 gadu vecumā jau jābūt gatavības pakāpē).
Zēniem šajā periodā ir labāk attīstīti lieli muskuļi un viņi izturīgāki, bet meitenēm ir labāk attīstīta sīkā pirkstu muskulatūra, kā arī tās ir mierīgākas un precīzākas.
90% bērnu ir “labās rokas” bērni.

  1. KOGNITĪVĀS ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS.

Tas saistās ar runas attīstību un izziņas procesu attīstību. Šinī ziņa liela nozīme ir saskarsmei ar pieaugušajiem, kā arī ar vienaudžiem. Ž. Piažē ir izdalījis 4 kognitīvās attīstības stadijas:
ü  Sensomotorā – no dzimšanas līdz 1,5 gadiem;
ü  Pirmsoperacionālā – 1,5 – 7 gadiem
ü  Konkrēto operāciju stadija – no 7 – 12 gadiem;
ü  Formālo operāciju stadiju – no 12 gadiem.

Pirmsskolas vecuma bērnu kognitīvā attīstība atbilst  pirmsoperacionālajai stadijai. Tās raksturīgākas pazīmes – galvenā ir simbolu izmantošana, tai skaitā vārdu kā simbolu apguve. Vispirms simbolus apgūst atdarināšanas procesā, veido darbības, kuras iepazinis pagātnē, pieredzē. Simbolus apgūst arī lomu un priekšmetu rotaļās.  Viens no simbolu apguves paņēmieniem ir apgūt spēju uz kādu lietu vienlaicīgi paskatīties no vairākiem redzesleņķiem. Vēl Ž. Piažē secināja, ka pirmsskolas vecuma bērni spēj izdalīt tikai vienu galveno pazīmi.


  1. UZTVERE

Bērns mācās veidot uztveramo lietu kopsakarības – pazīt lietas un situācijas pēc to būtiskajām pazīmēm. Jo vecāks bērns, jo labāk spēj izdalīt iztveramā priekšmeta informatīvās pazīmes un abstrahēt tās no nebūtiskajām. Redzes uztvere šajā periodā jāattīsta īpaši (pilnveidojot krāsu uztveri, priekšmetu formu uztveri, telpu uztvere). Telpu uztverei vēl liela nozīme ir sensoriem priekšstatiem – iespējai aptaustīt un redzēt, tikai pēc tam vārdiskajam apzīmējumam (te, tuvu, tālu), lieluma un virziena izpratnei (stāvus, guļus), telpisko attiecību izpratnei (pa labi, pa kreisi). Šajā periodā liela nozīme ir ilustrāciju aplūkošanai. To pielieto diagnosticēšanai.
Līdztekus telpas uztverei attītās arī laika uztvere, parādību ilguma, ātruma, kā arī secības atspoguļojums. Vēl šajā vecumā bērns var jautāt, kas šodien par sestdienu – pirmdiena vai otrdiena. Pamazām tie iemācās saistīt arī abstraktos laika apzīmējumus ar reālo izpratni.

  1. ATMIŅA.

Tā attīstās no netīšās uz tīšo (6 – 7gadiem). Bērni šajā periodā labāk atpazīst. Tie iegaumējot labāk iegaumē nevis saturu, bet ritmu. Tāpēc tie var runāt tekstus neizprotot to vārdu nozīmi. Tīšās iegaumēšanas paņēmieni:
ü  Atkārtošana;
ü  Asociāciju veidošana;
ü  Klasifikācija;
ü  Kādu noteiktu materiāla grupēšanas pazīmju meklēšana;
ü  Numurēšana.
Pirmsskolas vecuma bērni galvenokārt izmanto atkārtošanu, kā arī spēju atrast līdzīgo un atšķirīgo.
Šinā laika posmā notiek arī atmiņas veidu – tēlainās, kustību, verbālās – attīstība (dzirdes, redzes, kustību).Pirmsskolas vecumā liela nozīme ir kustības atmiņas attīstībai – staigāšanai pa baļķi, braukšanai ar riteni, slidošanai un pašapkalpošanās kustībām  - mazgāšanās, matu sukāšana, pogu aizpogāšana, kā arī darbībām kas saistītas ar sīko pirkstu muskulatūru – līmēšana, griešana, rakstīšana. Verbālo atmiņu raksturo jaunu jēdzienu apguve.

Jēdzienu sistēmas izmaiņas notiek lielāko tiesu 3 virzienos:
ü  Jēdziena saturs sāk līdzināties tam, ko ar vārdu domājuši pieaugušie;
ü  Pieaug jēdziena sasaiste ar loģiku, prātu;
ü  Sāk aprakstīt vienus jēdzienus, izmantojot citus.

  1. DOMĀŠANA.

Domāšanas attīstība ir saistīta ar cēloņu un seku sakarību atklāšanu starp lietām un to norisēm. Attīstās vairāki domāšanas veidi – uzskatāmi konkrētā, uzskatāmi tēlainā, verbāli loģiskā. Šajā vecuma bērns labāk saprot to, ko redz, nevis to, ko dzird. Pirmsskolas vecuma bērniem ir raksturīga uzskatāmi konkrēta domāšana.  Ir arī tēlainā domāšana, jo šis ir vecums, kad ir ļoti liela iztēle. Ar iztēli un tēlaino domāšanu saistās arī fantazēšana. Tas ir kā aizsargmehānisms. Ar iztēli sasitās arī zīmējumi. 3 – 4 gadu vecumā rodas galvkāji, ap 6 – 7 gadu vecumu zīmējumā parādās viss cilvēks ar drēbēm. Tomēr visvairāk zīmējumu bērns uzzīmē 4 – 5 gadu vecumā (ap 2000).
Krāsa zīmējumos saistās ar temperamenta tipu (holēriķiem dominē sarkanā krāsa, flegmātiķi – zaļo, zīmējumi sīki, detalizēti, sangvīniķiem patīk dzeltenā krāsa, melanholiķiem zilā, zīmējumi maza izmēra, līnija smalka).
Šinī periodā zīmējumos parādās princeses un spēkavīri – dzimumidentifikācija.

  1. RUNA.

Strauji pieaug vārdu krājums – no 230 ® 300 ® 2000 ® 4000 vārdiem. Runa attīstās no egocentriskās uz dialoga runu, konteksta runu, kad bērns iemācās izprast cita cilvēka domas un runas loģiku. Attīstās arī iekšējā runa. Ž. Piažē runā arī par to, ko bērns šinī vecumā vēl nespēj izdarīt:
ü  Vērtēt lietas no citu cilvēku redzes viedokļa, iejusties dialoga formā;
ü  Pragmatiski vērtēt situāciju;
ü  Apgūt viena vārda vairākas nozīmes;
ü  Ar runas palīdzību ar aprēķinu koriģēt saruna biedra uzvedību;
ü  Teikumā galveno uztver lietvārdu.
Ar runas attīstību tiek saistīta arī rakstības apguve.

  1. UZMANĪBA.

Tās nozīme saistīta ar uztveres attīstību. Šajā periodā raksturīgi, ka bērnu uzmanību piesaista tikai pievilcīgie, interesi izraisošie objekti, kurus pavada emocionāls pārdzīvojums. Ja  4 – 5 gadus vecam bērnam uzmanība ilgst 6 – 8 sekundes, tad 6 –7 gadīgiem tā ilgst 12 – 20 sekundes. Taču uzmanība ir individuāli nosacīta, tā ir atkarīga no CNS darbības īpatnībām un arī no fiziskā un emocionālā stāvokļa.

  1. EMOCIONĀLĀ ATTĪSTĪBA.

Bērna mācīšanās un audzināšanas procesa attīstība ir atkarīga no bērna emocijām un jūtām. Ir ļoti svarīgi, kā bērns izturas pret sevi, pret pieaugušajiem un pret vienaudžiem. Pirmsskolas vecuma bērniem ir emocionāli visneapvaldītākais raksturs nekā pārējos periodos. Tāpēc šajā laikā bērnam var būt vienlaicīgi vairākas jūtas – viņš var dusmoties un būt līdzjūtīgs, var palīdzēt kādam un zaudēt paškontroli, var izjust vainas apziņu un meklēt sev attaisnojumu. Šajā vecumā rodas konflikts starp “Es gribu!” un “Tā vajag!” Tāpēc psiholoģijā runā arī par problemātisku uzvedību.
            Šajā vecumā attīstās arī augstākās jūtas, vērtību orientācija un tikumi. Emocionālā labsajūta veicina normālu bērna personības attīstību, labvēlīgu attieksmi pret sevi un citiem.

  1. PAŠVĒRTĒJUMS.

Pašvērtējums un citu dotā vērtējuma izpratne sāk veidoties ap 3 – 4 gadiem, jo tad rodas iespējas salīdzināt sevi ar citiem.  Jauns pašvērtējuma līmenis sākas ap 7 gadiem, tieši pirms skolas sākuma, jo tad jau ir izveidojusies noturīga attieksmju sistēma pret sevi, pret citiem un pret pasauli kopumā. Šī sistēma pēc A. Adlera  kļūst par “dzīves stila” bāzi.
Ja līdz 6 gadu vecumam bērns sevi galvenokārt raksturo pēc ārējām pazīmēm, tad no 7 gadu vecuma jau sāk sevī meklēt kādas vispārīgas sakarības, parādās pašanalīzes pazīmes.
            Pirmsskolas vecuma periodā turpina attīstīties arī bērna raksturs. Tā izveidi ietekmē gan iedzimtība, gan audzināšana, gan vide kopumā. Šinī laikā izveidojas  vai neizveidojas tādas rakstura īpašības kā iniciatīva, mērķtiecība, neatkarība, savaldība.

  1. SASKARSME.

Personības kvalitāti raksturo arī prasme kontaktēties ar citiem. Šajā laikā  ļoti svarīga nozīme ir bērna kontaktiem ar pieaugušajiem Ja bērns neklausa, tas nozīmē, ka nevis bērns ir nepareizs, bet mūsu attieksmes ir novecojušas!  Tomēr pieaugušie šinī vecumā ir liela autoritāte. Pieaugušais ir paraugs, ko bērns atdarina, no kura gūt izpratni par lietu būtību, norisēm, par sevi. Pareizas audzināšanas rezultātā bērnos izveidojas pienākuma jūtas pret citiem, pret saviem pienākumiem lietu kārtību. Tas viss turpmākā dzīvē nosaka cilvēka uzvedību.

  1. PSIHOLOĢISKĀ GATAVĪBA SKOLAI.

Bērnu psiholoģiskā un “pases” gatavība skolai var atšķirties. Viens bērns skolai var būt gatavs jau 5 gadu vecumā, bet cits tikai 8. Tāpēc tradicionāli izvirza 3 kritērijus:
ü  Izziņas procesu jeb kognitīvā gatavība;
ü  Personības īpašību attīstības līmenis;
ü  Saskarsmes jeb sociālā gatavība.
Bērnam ir jābūt vēlēšanās mācīties. Vispirms tā ir interese. Interese par skolu, par mācībām. Tā ir jāattīsta un jāuztur. Bērnam ir jābūt pašdisciplīnai un paškontrolei, tātad ir jābūt gribas attīstībai. Lai viņš iekļautos skolas ikdienā no viņa tiek prasīts sabiedriskums, spējas kontaktēties ar vienaudžiem un pieaugušajiem, piemērotie, sadzīvot ar citiem, prast sevi aizstāvēt, kā arī zināt elementāro uzvedības ābeci un uzvedības normas kopumā.



Bērnībā nostabilizējās tādas personības aktivitātes kā ekstraversija un intraversija, trauksmainība un nemiers, uzticēšanās vai neuzticēšanās, emocionalitāte, sabiedriskums utt. Tā nostiprinās daudzu faktoru ietekmē, bet galvenokārt vecāku ietekmē.
Atklāti sakot, cik daudz tiek prasīts no ši mazā bērna, lai viņš izaugtu par normālu cilvēku. Es domāju, ka ikviens mazulis vēlas kļūt pat tādu. Bet, vai viņš viens to varētu izdarīt ? Vai visi bērni izaug par normāliem pieaugušajiem? Cik daudz vardarbības ir šajā mūsu radītajā pasaulē! Kāpēc? Mēs paši to radām. Mēs neapzināmies, cik daudz ir jādot , lai šis mazulis, kas ir mūsu izveidotos par to, ko skaisti mēs gribam. Ko mēs darām tā labā? Vairumā gadījumu – neko! Mēs neapjēdzam, cik liela nozīme - būt vecākiem. Vairumā gadījumu mēs laižam pasaulē mazuli, apģērbjam to, paēdinām un domājam, ka ar to pietiek. Domājam, ka būs citi cilvēki – audzinātāja bērnu dārzā, skolotāja skolā vai iela, kas bērnu uztaisīs par pieaugušo. Bet mēs aizmirstam, ka galvenā atbildība par bērnu ir bērnu vecākiem. Viņiem ir jāapzinās sava loma bērna acīs, jāsaprot viņš, kad bērns nāk pie Tevis, arī tad, ja pavisam nav laika. Bērns nevar izaugt labs, ja viņam dotie apkārtējie piemēri būs slikti . Padomāsim par to!




Izmantotā literatūra:
1. “Ābece nepilngadīgajiem” –sastādījuši A. Aļeksejeva un A. Streļannijs   
Rīga  “Avots” 1988
2. “Pirmsskolas vecuma bērna audzināšana darbā”  - D. Dzintare
      “Zvaigzne” 1974
3. “Bērnu sagatavošana skolai” – D. Biezā, A. Kauce, Dz. Kromāne, M. Līduma
      “Zvaigzne” 1971
4. “Personības attīstības psiholoģija” – G. Svence
      Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola  1998
5. “Bērns un tā kopšana”  - B. Spoks
      “Rīga  “Zvaigzne”  1975


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru