Personības un nelabvēlīgas vides mijattiecības.

Rīgas 3. vidusskola

Personības un nelabvēlīgas vides mijattiecības.

Aivis Ābele 11.d

2000 Rīga

Saturs

Saturs	2.lpp
Kas ir personība?	3.lpp
Par personības veidošanos un tās kritērijiem.	3.lpp
Personības pētīšanas metodes – agro bērnības atmiņu analīze.	8.lpp
Personības pētīšanas metodes – agro bērnības atmiņu analīze.	9.lpp
Ko nozīmē “nelabvēlīga vide”?	9.lpp
Ādolfs Hitlers.	10.lpp
Agresija un vardarbības modeļi.	11.lpp
Personības attīstība.	12.lpp
Izmantotā literatūra.	14.lpp

Kas ir personība?

Ikdienā par personību uzskata cilvēku, kurš atšķiras ar kaut ko izcilu. Ko īsti nozīmē vārds “personība”? Kas veido cilvēka personības kodolu? No kura dzīves brīža cilvēkbērns kļūst par personību? Šie nozīmīgie jautājumi vistiešākajā veidā skar cilvēka paša un viņa apkārtējo dziļāko būtību. Jau pirmie atbildes meklējumi mums atklāj šā jēdziena daudznozīmību. Tās avots varētu būt viena no vissenākajām šā vārda definīcijām: Personība ir cilvēka individualitātes ārējā izpausme – kā cilvēku uztver apkārtējie un kā viņš uz tiem iedarbojas. [1] Pastāv divi viedokļi par to, kad cilvēka dzīvē var sākt runāt par personību. Pirmais viedoklis saka, ka personības dzimšana ir jāsaista ar laiku, kad rodas nepieciešamība uzvesties atbilstoši situācijai, izmantojot visas savas funkcijas, kad sāk veidoties uzskati (sociālās īpašības) un spēja atbildēt par savu rīcību. Savukārt otrais - ka Personība sākas tad, kad jau ir vērojams noteiktu stabilu  sociālo īpašību kopums, motīvu hierarhija, spēja veikt garīgas darbības (cilvēks var būt arī fiziski nespēcīgs) – tātad apzināties, regulēt, izjust.

Par personības veidošanos un tās kritērijiem.

Psihologs L.Raitmens 1984. gadā izvirzīja 6 pamatdimensijas cilvēka personības darbības raksturojumam. Tās izsecinātas, apkopojot personību savstarpējās vērtēšanas pētījumus visos kontinentos.

1.      Uzticamība pret neuzticamību, kur ar uzticamību doomāts, ka cilvēki ir morāli atbildīgi vai, atspoguļojot psihologa K. Rodžersa uzskatus, tie ir pozitīvi, uz nākotni virzīti, konstruktīvi, reālistiski. Neuzticamība raksturojama pretēji. Konkrētā cilvēka raksturojums var iekļauties starp šīm galējībām.

2.      Gribasspēks un racionalitāte (prāts) pret gribasspēka un racionalitātes nepietiekamību. Svarīgi ir kontrolēt savu uzvedību un darbību, un saprast sevi, kas īpaši atspoguļojas pašpalīdzības kustības aizstāvju darbos. (Amerikāņu psihologs Deils Kārnegijs “Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem”). Un otrādi - daudzi uzskata, ka cilvēki ir iracionāli un tiem pietrūkst pašnoteikšanās spēju.

3.      Neatkarība pret konformitāti grupas spiedienam. Daudziem liekas pārliecinoši, ka personībai jābūt neatkarīgai un spējīgai aizstāvēt savus uzskatus, nostāties pret grupu aci pret aci un izturēt spiedienu, bet pesimisti teiks, ka gandrīz katrs ir gatavs pakļauties spilgtai un stiprai individualitātei, grupai, sabiedrībai kopumā.

4.      Altruisms pret egoismu. Par ko liecina jūsu pieredze? Kurai galējībai tuvāk atrodas pieaudzis cilvēks? Vai varbūt personību raksturo altruistisks egoisms?

5.      Variativitāte pret līdzīgumu. Personības teorijā ideogrāfiskā pieeja pārstāv uzskatu par katras individualitātes atšķirīgumu līdz unikalitātei. Nomotētiskā pieeja klasificē cilvēkus lielās grupās un kategorijās, akcentējot līdzīgumu.

6.      Sarežģītība pret vienkāršumu. Katra cilvēka teorētiskā un praktiskā pieredze un sagatavotība atļauj citu vērtējumos vairāk pieslieties vienai vai otrai no šīm galējībām.

Vai visi cilvēkveidīgie, kuri piedzimst kā iespējamās personības, par tādām arī kļūst un kādā vecumā tas notiek? Personības dzimšanu saista ar to brīdi, kad sāk veidoties mazā cilvēka uzskati un spēja atbildēt pašam par savu rīcību. Uzskati pamatojas vispārīgās zināšanās. Personiskā diferencētā attieksmē, ietekmju nozīmes izpratnē. Izcilais pētnieks V. Mjasiščevs norādījis uz personības (sociālā brieduma) kritērijiem:

1.                  apzināšanās spēja.

2.                  socializācijas līmenis.

3.                  patstāvīguma pakāpe.

bet I. Plotnieks par tādiem kritērijiem uzskata:

1.                  objektīvām un subjektīvām iespējām atbilstošu aktivitāti (mācībās, darbos, profesijā un visdažādākajās dzīves sfērās).

2.                  attīstītu morālo pašapziņu, cilvēcību sociālajās attiecībās.

3.                  radoši pārveidojošu stilu dzīves organizācijā.

Personība sāk veidoties jau agrā bērnībā, no 1 līdz 3 gadu vecumam. Psihologu pētījumi ir palīdzējuši pārvarēt ilgi valdījušo uzskatu, ka bērnība ir tāda “dabiska” stadija, kurai piemīt visām tautām un laikmetiem kopīgas universālas iezīmes. Galvenā bērnības sociālā funkcija ir bērna sagatavošana pieaugušā patstāvīgai darbībai; tā nosaka vecumposmu  diferencēšanos, bērnības ilgumu un īpatnības. Bērnības atsevišķu posmu raksturu un saturu ietekmē arī tās sabiedrības, kurā aug bērns, konkrētie sociāli ekonomiskie rādītāji, pirmām kārtām sabiedriskā audzināšanas sistēma. Pēc Z. Freida pieņēmuma personības sākums sakņojas indivīda bioloģiskajos procesos, neapzinātos instinktos.

Bērna darbības veidos, kuri secīgi nomaina viens otru  un  kurus nosaka sabiedrība, atspoguļojas  vēsturiski noteiktās cilvēka prasmes un spējas. Mūsdienu zinātnes dati  liecina par to, ka psiholoģiskajiem jaunveidojumiem, kuri rodas bērnībā, ir nemainīga vērtība spēju attīstībā un personības formēšanā. Sociālo, morālo normu apguve vispār saistās ar ģimeni, kuru nenoliedzami ietekmē gan vēsturiskā, gan etnokulturālā, gan sociāli kulturālā un sociāli ekonomiskā vide. Ģimene bērna attīstībā veicina socializēšanos dzīvei sabiedrībā, kā arī dzimuma identifikāciju, pašvērtējuma attīstību, dzīves telpas robežu izpratnes attīstību. No 1,5 - 2 gadu vecumam bērni sāk apgūt tuvākajā apkārtnē esošo lietu kopsakarības  (lietu veseluma ideja, atbilstība noteiktiem etaloniem). Tas nozīmē, ka bērns ir psihiski gatavs apgūt sociālās normas, kuru apguve savukārt ir saistīta ar gribas un paškontroles procesu attīstību. Bērni sāk apgūt vērtību orientāciju, tikumiskās jūtas, normas. Agrīnās bērnības periodā attīstās spēja novērtēt lietu un parādību atbilstību normai, etaloniem, vai tas ir “labi” vai “slikti”. Bērna socializāciju vairāk veicina lomu rotaļas, kad bērni atdarina pieaugušo izturēšanos, runas veidu, valodu, atdarina normas un uzvedības standartus, priekšmetu sociālās funkcijas. Veiksmīgi socializēties bērns varēs tad, ja attīstīsies atdarināšanas reflekss, lietu kopsakarību simboliskā uztveres spēja - sociālo normu uztverei, - pieķeršanās jūtas, empātija, normu apguve.

Mazbērna periods cilvēka dzīvē ar saviem jaunveidojumiem sagatavo nākamo periodu cilvēka dzīvē, pirmskolas vecumposmu. Mazbērna periodu noslēdzošais etaps un pirmsskolas vecumposmu ievadošais ir tā saucamā “3 gadu vecuma krīze”.

Šīs krīzes pozitīvā nozīme ir tā , ka bērna personībā šeit parādās jaunas rakstura iezīmes. Noskaidrojies, ka, ja “krīze” gadījumā norit neizteiksmīgi un pasīvi, tas noved pie dziļas aiztures efektīvās un gribas pušu attīstībā bērna personībā sekojošos vecumposmos.

Pamatkritērijs bērna attīstības iedalīšanai atsevišķos “vecumposmos” ir stabilie jaunveidojumi, kuri šajos vecumposmos rodas. Vecumposmu secību šajā shēmā nosaka stabilo un kritisko periodu mija. Stabilo vecumposmu, kuriem ir vairāk vai mazāk strikti noteiktas sākuma un beigu robežas, termiņus vispareizāk būtu noteikt tieši pēc šīm robežām. Kritisko vecumu (krīžu) termiņus, sakarā ar to norises atšķirīgo raksturu, savukārt vajadzētu noteikt pēc to kulminācijas punktiem, kā sākumu uzskatot pusgadu pirms šī kulminācijas punkta un beigas - nākamā vecumposma pusgadu pēc tā.

Katra vecumposma raksturojošais rādītājs ir šī vecuma jaunveidojumi un pirmais, kas jādara pētot kādu vecumposmu - jānoskaidro kādi stabili jaunveidojumi, kuru nav bijis iepriekšējos vecumposmos, tajā rodas. Jaunveidojumi rodas katra vecumposma beigu posmā, kā šajā periodā noritējušās attīstības rezultāts.

Tātad, kas ir tas centrālais jaunveidojums, kas rodas mazbērna (jeb agras bērnības) vecumposma laikā?

Bērna rīcību šajā vecumā nosaka tikai un vienīgi apkārt esošā situācija. Bērns pats nepapildina to ar zināšanām par citām lietām; viņu vispār neinteresē nekas aiz šīs situācijas “kulisēm”, un tādēļ tieši lietu loma šajā situācijā ir sevišķi liela.

Īpaši interesanta šajā vecumā ir bērna attieksme pret citiem cilvēkiem.  Mazbērna vecumposmā tā sarežģās tiktāl, ka atsevišķi pētnieki tieši runā  par agrīno bērnību, kā par vecumu, kura centrālais jaunveidojums arī ir cilvēka attieksmei pret cilvēku pamatu veidošanâs, jeb sociālo attiecību pamati.

Viena no teorijām, kura varētu pamatot šo apgalvojumu, ir sekojoša:

dzimšanas brīdī bērns tiek atdalīts no mātes fizioloģiski, bet nav atdalīts bioloģiski - pats nespēj pārvietoties un baroties. Bērns, kurš sāk staigāt, jau ir atdalīts no mātes bioloģiski, bet vēl nav atdalīts psiholoģiski - viņam vēl nav priekšstata par sevi kā par īpašu atsevišķu būtni, ārpus tām konkrētajām situācijām, kurās viņam vienmēr ir darīšanas ar citiem cilvēkiem.

Bērnam šķiet, ka pieaugušie zina visas viņa vēlmes. Tikai mazbērna vecumposma otrajā pusē parādās “es-pats” apjausma un bērns sāk pretstatīt savas patstāvīgās darbības kopīgām darbībām ar pieaugušo. Rotaļas ar nozīmes maiņu , ar iedomātām situācijām iedīgļa stadijā parādās tikai agrīnā posma beigu daļā. Tikai trešajā dzīves gadā parādās rotaļas , kuras saistītas ar iztēles elementu ieviešanu situācijā. Cita lieta, ka šādu spēles momentu ir visai maz  un tie pazūd to aktivitāšu “jūrā”, kuras nepastarpināti izriet tieši no konkrētās situācijas. Agrīnās bērnības galvenais jaunveidojums ir cieši saistīts ar valodu, kurai pateicoties bērns savādāk, jaunā veidā (salīdzinot ar zīdaini) ir saistīts ar sociālo vidi, tas ir mainās viņa paša attieksme pret to sociālo  vienību, kuras sastāvdaļa ir bērns. Izmantojot arī valodu, bērns agrīnās bērnības vecumposma beigu daļā, izdomā rotaļas, lai labāk saprastu citu cilvēku un citu dzīvu būtņu stāvokli, pieņemot to lomu, tātad ar rotaļas palīdzību modelē sociālās attiecības.

Personības pētīšanas metodes – agro bērnības atmiņu analīze.

Slavenais sociālās psiholoģijas pamatlicējs Freids piešķīra lielu nozīmi agrajām bērnības atmiņām, jo ir ļoti svarīgi, lai cilvēks sāktu atcerēties, kas ar viņu noticis bērnībā, it īpaši 4-6 gadu vecumā, atcerētos savas izjūtas, savus pārdzīvojumus un no jauna tos pārdzīvotu.  Freidam bija ļoti svarīgi, lai šīs atmiņas tiešām būtu reālas, balstītos uz reāliem notikumiem, joc ilvēki bieži vien, atceroties savu bērnību, stāsta izdomātus notikumus, fantāzijas. Īpaši šīs fantāzijas ir par tādām tēmām, kā seksuālā uzmākšanās.

Psihologs Ādlers uzskata, ka ir pilnīgi vienalga, vai tas ir izdomāts notikums vai nav. Svarīgi ir tas, kas cilvēks spēj iztēloties savu bērnību šādā veidā un vienalga vai notikumi ir reāli vai izdomāti. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka cilvēka atmiņas mainās atkarībā no dzīves situācijas. Mēs visi atceramies no bērnības to, kas sasaucas ar mūsu aktuālo situāciju, kā mēs jūtamies šobrīd. Mēs neapzināti redzam apstiprinājumu savas bērnības atmiņās: “Jā, man visu laiku kopš pašas bērnības tā ir jau bijis...” Līdz ar to var izvirzīt pieņēmumu: ja cilvēkam ir pozitīvas, labas, patīkamas, siltas bērnības atmiņas, tad arī pašreiz viņš jūtas ļoti labi un silti savā dzīvē, bet, ja atmiņas ir riebīgas, “sist gribās”, tad vai nu kādu vajag pārmācīt, vai arī tiešām dzīvē neiet labi. Turklāt bērnības atmiņās ir jāpievērš uzmanība tam, kādu pozīciju cilvŗks tajā ieņem, tas ir pasīvā vērotāja un cietēja pozīciju vai aktīvu, uz iniciatīvu virzītu pozīciju. Tas ir tiešā saistībā ar cilvēka konkrēto, pašreizējo pozīciju dzīvē.

Ir svarīgi, kāda ir bērnības atmiņu darbības vieta, vai tas notiek dzīvoklī vai lauku sētā, vai pavisam citā vietā. Parasti labu, pozitīvu atmiņu gadījumā, notikumu  risināšanās vieta ir mūsu mājas. Tas nozīmē, ka mēs esam auguši tādā gaisotnē mājās, kur mums bija silti un patīkami un uzreiz tas parādās atmiņā. Ja visa darbība norisinās ārpus mājām, bērnudārzā, tad vai kaut kur citur, tas nozīmē, ka bērnībā mājās kaut kas ir bijis tāds, kas mums ir traucējis, esam jutušies atsvešināti. Biežas ir atmiņas par vectētiņiem un vecmāmiņām laukos. Šādas atmiņas parasti ir izlutināšanas atmiņas.

Vai atmiņās tiek pieminēti vecāki? Ja ir pozitīvas attiecības ar vecākiem, tad viņi tiek pieminēti bērnības atmiņās. Ja vecāki vai viens no tiem netiek pieminēti, tad vai nu viņa nav bijis, vai nav bijušas labas attiecības. Līdzīgi ir ar brāļiem un māsām. Bieži mēs redzam, ka attiecības, kas ir bijušas starp brāļiem un māsām bērnībā, saglabājas arī vēlāk; turklāt ne tikai starp brāļiem un māsām, bet arī ar citiem cilvēkiem.

Ja atmiņās parādās pozitīvas asociācijas saskatrē ar mazāk pazīstamiem cilvēkiem, tas liecina par ļoti attīstītu kopības izjūtu, it īpaši ja šie nepazīstamie cilvēki nav izraisījuši baileas, bet gan gluži pretēji sniedz kādu palīdzību, atbalstu.

Pēc bērnības atmiņām zināmā mērā var spriest par cilvēka egocentrijas pakāpi. Svarīgi vai cilvēks bieži lieto vārdus “es” vai “mēs”, runājot par savām atmiņām. Vārda “mēs” lietošana liecina par izteiktu kopības izjūtu.

Bieži vien ir tā, ka, atceroties kādu bērnības notikumu, cilvēku pārņem tās pašas izjūtas, kas viņam toreiz bija bērnībā. Ir cilvēki, kas smejas, atceroties savu bērnību smejas, un ir cilvēki, kas raud. Tā ir pašreizējā dzīves situācija, kas nosaka, vai viņam vairāk gribas smieties vai raudāt.

Pielietojot bērnības atmiņu analīzi, nedrīkst otram cilvēkam uzspiest bērnības interpretāciju, jāļauj brīvi stātsīt. Bērnības atmiņu analīzes metode ļauj cilvēkiem labāk izprast to psiholoģisko situāciju, kurā viņi atrodas konkrētajā brīdī, atļauj paskatīties uz sevi no malas.

Šeit aprakstītajos gadījumos cilvēks ir audzis pozitīvā vidē, taču tālāk tiks apskatīts cilvēka attīstības varianti, ja viņam ir nācies savu bērnību pavadīt ne tik labos psiholoģiskajos apstākļos, ja viņam atceroties bērnību rodas tikai nepatīkamas un aukstas atmiņas.

Ko nozīmē “nelabvēlīga vide”?

Ar vārdu “vide” mēs saprotam personības sociālo vidi, kas ir visa apkārtne cilvēka sociālajā dzīvē, kura ir viņa psihes atspoguļošanas objekts! Šis atspoguļojums ir vai nu tiešs vai arī pārējo cilvēku darba rezultātu pastarpināts. Tātad – ar vārdu “vide” mēs saprotam tos indivīdus un personības, kas atrodas mums visapkārt. Tā var būt mūsu ģimene, draugu pulks, darba biedru kolektīvs vai klase utt. Sociālā vide ir komplicēta attiecību kopa, taču personība šajās attiecībās var iesaistīties ar dažādu aktivitātes pakāpi, personības dzīves veidu rada praktiskās attiecības ar šo vidi. Katram cilvēkam ir svarīgi, lai viņam būtu laba saskarsme ar pārējiem cilvēkiem, ar kuriem kopā viņš uzturas, dzīvo vai strādā. Tas, kas tika aprakstīts iepriekšējā nodaļā ir perfekts bērna attīstības modelis. Mūsdienu apstākļos bērni un pusaudži bieži vien dzīvo ģimenēs, kur netiek atbalstīta viņa garīgā attīstība, tiek apspiesti centieni pierādīt sevi un attīstīties. Ja bērns bērnībā ir ticis pakļauts morālam spiedienam vai pat fiziskai agresijai un seksuālai izmantošanai, tad tas var radīt ļoti lielas komplikācijas viņa turpmākajā dzīvē. Par piemēru tam, kā šādas komplikācijas var izpausties es vēlētos mazliet pievērsties vācu psihologa Ērika Homburgera Ēriksona esejai par Ādolfu Hitleru, kurā viņš diezgan sīki izanalizē visus aspektus gan no personības psiholoģijas, gan no vēsturiskā viedokļa.

Ādolfs Hitlers

 Ādolfam Hitleram bija ļoti autoritārs tēvs, kas bieži mīlēja “iekaustīt” gan savu sievu, gan dēlu. Māte bija ļoti pakļāvīga un pazemīga. Viņa ārkārtīgi baidījās no tēva. Tēvs savukārt bija ļoti greizsirdīgs uz savu dēlu, un tieši tēva greizsirdīgās attieksmes rezultātā māte ļoti bieži baidījās izrādīt savu mīlestību pret dēlu. Mazais zēns tāpēc izjuta ļoti lielu atsvešinātību no savas mātes, no cilvēka, kam būtu jābūt siltumam, pie kura varētu paglābties. Hitlers pēc tā apraksta, kas ir dots grāmatā “Mana cīņa”, ir bijis psihiski nenobriedis cilvēks. Hitlera mīļākais rakstnieks bija Karls Majs – indiāņu romānu autors. Savos pusaudža “padsmitnieka” gados viņš ļoti labprāt ar citiem puikām spēlēja indiāņos, un katru reizi viņš vēlējās kļūt par cilts vadoni, virsaiti. Šim cilvēkam bija infantila, samaitāta pusaudža psiholoģija, pusaudža, kas bija uzaudzis ģimenē ar cietsirdīgu, nežēlīgu tēvu, bez mīlestības, garīgā vakuumā, mietpilsoņa ģimenē. Hitlera diagnoze – deviants (ar novirzēm) pusaudzis. Visas šīs novirzes bija radušās tieki tāpēc, ka bērnībā Hitlers nebija saņēmis pietiekoši lielu daudzumu mīlestības, lai spētu to novērtēt, un tāpēc viņš, pie varas būdams, sludināja, ka “varenās Lievācijas” iedzīvotājiem nav svarīga mīlestība, bet gan etniskā izcelšanās un politiskie uzskati. Tie, kas bija pretējās domās tika spīdzināti un nogalināti. Hitlers ar cilvēkiem spēlējās kā ar alvas zaldātiņiem. Viņš vienkšrši nespēja saredzēt šo milzīgo atšķirību. Un par to 2/3 vainas ir jāuzņemas viņa vecākiem. Ļoti kļūdaini ir uzskatīt, ka Hitlers bija maniaks, psihiski slims psihopāts. Viņam bija nekrofilais raksturs, sadistiskas tieksmes. Bet tādu cilvēku ir daudz. Bieži vien Hitlera tēls tiek vienkāršots. Viņam piemita arī daudzas brīnumainas spējas. Tāpat Hitlers bija lielisks orators. Cilvēki klausoties viņa runas nespēja atrauties. Viņš varēja cilvēkus novest līdz transam. To dažreiz sauc arī par viņa psihopātiju, jo viņš sāka histēriski kliegt un žestikulēt, bet to darīja ļoti profesionāli, tieši vajadzīgajā brīdī. Hitleram bija suģestijas spējas – cilvēki nespēja izturēt viņa acu skatienu. Ar savu fenomenālo atmiņu viņš izpelnījās autoritāti ģenerāļu aprindās, kuri sākumā viņu nevarēja ciest – viņš spēja iegaumēt bruņu biezumu, tanku skaitu, armijas daļu nosaukumus utt. Viņš to visu varēja atcerēties momentāni un prata izmantot. Tas arī bija noteicošais faktors viņa “karjerā”.

Agresija un vardarbības modeļi.

Agresija ir individuāla vai grupveida darbība, kas ir virzīta uz kāda cita cilvēka vai grupas fizisku vai psiholoģisku graušanu, kaitēšanu vai iznīcināšanu. [2] Taču tikpat labi agresija var izpausties kā reakcija uz kādu neveiksmi vai vilšanos, ko nereti pavada dusmas un pat naidīgums. Eksistē daudzi agresijas veidi: reaktīvā, ekspresīvā, afektīvā, naidīgā (censties kaitēt par katru cenu) un instrumentālā agresija, kurā mērķis var būt neitrāls. Agresiju kā masu antisociālo virzību un rīcību (terors, genocīds, vērsts pret kādu noteiktu rasi, tautību, ideoloģiju vai reliģiju) pavada savstarpēja uzbudināšanās un priekšstatu stereotipizācija. Tas savukārt sekmē “ienaidnieka tēla” veidošanos un nostiprināšanos.  Agresivitāte ir personības īpašība, kas raksturo gatavību agresīvai rīcībai. To ietekmē gan sociālā iemācīšanās – uzvedības teorētisko un praktisko modeļu apgūšana. Tāpat svarīga ir arī orientācija uz sociāli kulturālajām normām (sociālā atbildība) un situatīvie faktori (apkārtējo cilvēku nodomu interpretācija, atgriezeniskas saiknes saņemšanas iespējas, uzbrukšanas ierošu provocējošā ietekme utt.)

Paškontroli pār agresiju veicina attīstības empātija, identifikācijas pakāpe, decentrācijas spēja un uzskats par cilvēku kā pašvērtību. Vairumā gadījumu agresija ir apgūta un situatīvi var tikt izmantota. Pieaugot cilvēks agresijas sekas saskata diferencētāk.

Personības attīstība.

Zemapziņas procesiem ir ļoti nozīmīga loma rakstura veidošanā un aizsardzības paņēmienu lietošana neizbēgami izriet no globālās cilvēka vēlēšanās atbrīvoties no iekšējiem un ārējiem konfliktiem un nemiera. Atbrīvošanās no aizsardzības mehānismiem ir dabiska adekvātai un efektīvai funkcionēšanai.

Unikālā bērnu sociālā un kultūras pieredze ir noteicošā viņu attīstībā, un šo pieredzi viņi gūst ar savu vecāku starpniecību. Pārāk stingra un despotiska, kā arī ignorējoša vai aizbildnieciska izturēšanās pret bērniem liek pamatus neirozei. Savukārt veselīgu attīstību nosaka silta, saprotoša, cieņas pilna, rūpīga un atbalstoša apiešanās ar bērnu. Katram bērnam piemīt unikālu potenču kopums, kuras var uzplaukt gādīgu vecāku vadībā. Spontanitāte ir atbalstāma, tomēr vecāki dod priekšroku savai varai un stingrībai, tā atsvešinot bērnu no viņa patiesās būtības, samazinot iekšējo pašpārliecinātību un veicinot aizsardzības stratēģiju izveidi. Tā bērnos pieaug izjūta, ka viņi nav savas dzīves likteņa saimnieki, bet viņus virza neirotiskas vajadzības.