Eduarda Veidenbauma dzejas tematika un citas tēmas...

Plāns

Ievads.

Īpatnības Veidenbauma dzejā.

Iztirzājums.

1.Eduarda Veidenbauma dzejas skatījums uz dzīvi.

a)      uz cilvēku darbu;

b)      uz cilvēku savstarpējo (materiālo un garīgo) nevienlīdzību un attiecībām;

2. Veidenbauma dzejā aprakstītās laikmeta problēmas un vai tās ir aktuālas arī mūsdienās.

3. Bieži pieminētā dzīves bezjēdzīguma apjausma ir viņa dziļāka neizpratne par cilvēka dvēseles dzīvi.

4. Veidenbauma priekšstats par to, kāpēc cilvēki dzīvo.

Nobeigums.

Ģēnijus atzīst tikai pēc nāves.

            Lasot Vedenbauma dzeju, varēja nojaust viņa rakstības veida īpatnības kā gramatikā, tā stilistikā. Protams, tas nav rakstīts vakar. Dažviet var nojaust tā laika cilvēku rakstura īpašību atspoguļojumu - vai nu spēcīgi negatīvu, vai glaimojoši pozitīvu, aprakstītu nestandarta veidā.

Pārsvarā visi viņa dzejoļi ir nosodījums tā laika varai un buržuāzijas birokrātiskajiem  principiem valsts sistēmā un dzīvē. Daudz tiek runāts par cilvēku egoismu un aktuālo visu laiku lietu - korupciju. Piemērs: "Ja gribi tikt pie labas vietas,/ tad klanies, lokies, rokas laizi,/ gan citi sauc: tās kauna lietas,/ par to nekas, kad nāk tik maize...." Vai arī: "Ej un dzinies tik pēc naudas,/ krāp un blēdī tik, cik jaudas,/ rauj no citiem , rauj, kur dabū,/ skaties tik uz savu labu...." Vai arī skatījums uz mietpilsoņu dzīvi:  "Nu tu vari palīksmoties,/ labi vari pamieloties,/ paņemt sievu padevīgu,/ tuklu, dumju, paklausīgu,/ priecāties likumīgi,/ radīt bērnus tikumīgi..."

Patīk tas, ka drūmo dzīvi un baigos dzīves apstākļus, kā arī nevienlīdzību cilvēku vidū, viņš uzņem ar nelielu vai brīžam lielu ironiju un smaidu, tai pat laikā ar dziļu sāpi noraugoties uz tautas smagnējo dzīvi. Viņā valda neticība, ka jebkad mazināsies tautas sociālais pagrimums: "...lai iet un dara tā, nekā mirst bada..."

Dažviet viņa dzejā parādās salkanums (" ...jo viņu dzejās mīt burvīgs gars:/ tās miegu mums dāvina gārdu..."), un man liekas, ka tas nav apzināts. Raugoties no postmodernā laikmeta redzesloka, mums liekas, ka visam jābūt skarbam, ļaunam, netīram vai hipersterilam. Uh, kādās mēs galējības dzīvojam - mums ir vai nu tādas šausmas, no kurām šermuļoties, vai nu tāds liekulīgs mīļums un sentimentalitāte, no kuras gribās slienāties, vai novērsties!

Mūsdienās dzejā trūkst mīļuma, kaut vai sentimentalitātes iezīmes. Ak, jā, mēs taču augam tehnoloģiskās revolūcijas laikmetā, kas spoži un droši degradē cilvēkus un viņu dvēseles, arī saikni ar visu dabisko un īsto. Veidenbaumam, protams, bija vieglāk. Viņš dzīvoja laikā, kad cilvēce vēl nepazina to, kas mums jau kļuvis par narkotisku nepieciešamību. Mūsdienu dzejā valda bezpriģels, proti, varam rakstīt, kā gribam, par ko gribam un cik lēti gribam. Tālab dažreiz dzejā zūd īstenība, paliekot vienīgi tukšam, bezpersoniskam, aukstam uzmurgojumam. Viņš to atļauties nevarēja, jo ticēja, ka dzeja nav intelektuāla spēle, bet patiesu jūtu karogs.

Veidenbaums domāja līdzīgi, kā es, proti, asās mēles un pasaules nosodījuma ziņā mēs esam līdzīgi, tikai mans dzejas piegājiens ir citāds - "pašizgudrots", ar pienu rakstīts sierreālisms, kamēr viņam - līdzīgi, tikai ar asinīm rakstītais reālisms.

Gan viņa, gan manā laikā valstī valdīja liels sociālais pagrimums, bija liela plaisa starp sabiedrības slāņiem. Elementāri - bagātie līdz lūpai naudā un baudās, nabagi - līdz pieres grumbām sviedros un sāpēs.

Lasot viņa dzeju, nonācu pie secinājuma - Veidenbaums atrodas bezgalīgos savas dzīves mērķa meklējumos un nenoliedzami cenšas to slēpt vai nu ironijā, vai nu skarbā (neargumentētā) pesimismā: "Es domāju, ka pasaulē, nav prātīgs it nekas/ un mūsu "dzīves nozīme" ir tīrās muļķības,/ bez mērķa cilvēks blandās te..."

Veidenbaumā mājo vientulīgs gars, jo viņš nespēj atrast sev līdzīgi domājošos un nespēj sevī saskatīt  p a t s   s e v i .

Citāts no vēstules: "Gudro, cik gudrodams, nekāda mērķa nevar atrast dzīvei, visi ideāli, tuvāk apskatot, izrādās no tārpiem izēsti, un galu galā tev jāpaliek vai nu lopam, kas domā tikai par ēšanu, vai arī pesimistam."

Liels mīnuss Veidenbaumam ir tas, ka viņš putrojas garīgās lietās. Lai gan viņš ir uzaudzis kristīgā ģimenē un audzināts pēc garīgiem principiem, pat esot labās attiecībās ar vairākiem garīdzniekiem, Veidenbaums tomēr nesaprot garīgo lietu būtību. Vienubrīd viņš apliecina savu totālo garīgo pesimismu, piem., šeit: "Kad mana stunda pieies man,/ tad jābrauc būs pie velna.", parādot to, ka viņam nav skaidrības, ka pēcnāves ceļš ir Dieva, nevis velna ziņā. Protams, cilvēkam paliek arī galējā ļaunumam padošanās iespēja, taču, vai dzejniekam būtu jākļūst par tādas apliecinātāju. Tā ir gļēvuļa muldēšana - ai, ko nu es, man jau tāpat pie velna vien jātenterē - un nekam nederīga. Tai pašā laikā viņš raksta sentimentālu un garīgu četrrindi, ka liekas, viņš nemaz citādi nekad nav domājis: "Gods Dievam augstībā,/ skan eņģeļu biedrībā,/ kad kūtī Betlemē/ dzims Glābējs pasaulē..." Nu, re, pilnīgi tā, kā mācītājs no kanceles.

Laikam jau viņa labākais un skaistiem epitetiem pilnais dzejolis ir "Kā gulbji balti padebeši iet". Ne jau tāpēc, ka tas ir daudz dzirdēts un populārs, bet gan tāpēc, ka tas ir viņa dvēseles stāvokļa definējums.

            Man galīgi nav skaidrs, kāpēc ģēnijus atzīst tikai pēc viņu nāves. Van Gogs, Degā, Mocarts, Veidenbaums... Dzīves laikā viņi bija vienkārši nelaimīgi cilvēki. Van Gogs savas ģenialitātes vai mīlestības dēļ pat nogrieza sev ausi, lai uzdāvinātu prostitūtai, kurā bija iemīlējies. Arī Veidenbaums savu dzīvi nodzīvoja, kā vienkāršs, nelaimīgs cilvēks, kuram, kā jau vairums latviešiem bija un ir nosliece uz alkoholismu. Braukdams iedzēris no stacijas uz mājām pajūgā, Veidenbaums apsaldējās un saslima ar diloni, kas to noveda tajā pusē, par kuru viņam liels priekšstats dzīves laikā, diemžēl, nebija radies.

Veidenabauma personības tēls (naģenes un apaļo brillīšu vēsturē iemūžinātā klišeja), skarbā ironizētā, arī nosodošā uztvere ir tās lietas, kas man visvairāk paliks atmiņā no šī dīvainā, cēlā, taču garīgi apjukušā mākslinieka..

Jēkabs Dimiters

10. c klase.

2001. gada 18. aprīlī, Rīgā