Domraksts. Pesimisms un optimisms Eduarda Veidenbauma dzejā.

Jebkuram cilvēkam dzīvē ir gan laimīgi un veiksmīgi, gan arī neveiksmju pilni un pavisam nelaimīgi, varētu pat teikt, ka pesimistiski brīži. Katrs cilvēks savus gan laimes, gan nelaimes brīžus izrāda savādāk. Cits varbūt neizrāda nemaz, tādejādi apkārtējie nemaz nevar nojaust, kā šim cilvēkam pašreiz klājas. Taču Eduards Veidenbaums šos brīžus atspoguļo savā dzejā. Droši varam teikt, ka viņa dzeja ir dzejnieka dzīves barometrs. Lasot E.Veidenbauma dzeju, varam sastapt kā optimisma pilnus un uz cīņu, brīvību aicinošus, tā arī pesimistiskus un dzīves noliedzošus dzejoļus. Tā arī droši varam teikt – ticības un gaiša prieka pilnie dzejoļi tapuši viņa dzīves saulainajos brīžos, bet dzīves nolieguma un arī anakreontiskā dzeja tapusi dzejnieka melnajos, t.i., ne tik veiksmīgajos, periodos.

E.Veidenbauma liela dzīves daļa nav bijusi saules spožuma un siltuma pilna. Tādēļ arī varam teikt, ka dzejnieka lielākā daļa dzejoļu ir skumju, pesimisma pilni un dzīves noliedzoša.

E.Veidenbauma pesimistiskos dzejoļus varētu iedalīt vēl sīkāk. Lai vai tie atklāti ir rakstīti skumjā un noliedzošā valodā, pesimismu dzejnieks atklāj dažādi. Piemēram, atklāti runājot par nāvi:

                  “Uz galu mana dzīve iet,

                  Drīz sirds jau pukstēt rims,

                  Uz paliekamu mājas viet’

                  Drīz miesas kapā grims.”

Dzīves neveiksmīgo daļu viņš parāda arī meklējot dzīves jēgu:

                  “Kam velti dārgo laiku tērē

                  Un dzejām papīri tu smērē?

                  Sen beidzies dzejas laikmets svēts,

                  Pēc maizes tagad cilvēks brēc.”

Šī veida dzeja ietver sevī arī dzejoļus, kuros aprakstīti gan muižkungi, gan arī viņu neremdināmā kāre pēc naudas. Varbūt dzejoļi manāmi nepauž pesimismu, taču tie ir sacerēti dzejnieka neveiksmīgajos brīžos, kad viņš noliedz tā laika pastāvošo iekārtu, kura ir pie varas, tādejādi paužot to, ka pie viņa nelaimēm vainojami tieši muižnieki un baznīckungi:

                  “Dievs ir laipnīgs: mācītājus

                  Devis līdz ar kungiem tev.

                  Sen bez tiem jūs ellē rāvis

                  Būtu velns par kalpiem sev.”

Arī anakreontiskā dzeja rakstīta šajos periodos. Šeit Veidenbaums pauž nosodošu attieksmi pret vieglu dzīvi un plata ceļa gājējiem;

                  “To es zinu, to es māku:

                  Alu iedzert, uzdziedāt,

                  Saulei ejot, žūpot sāku,

                  Saulei lecot, vēl es klāt.

                  Citam nav nekāda daļa,

                  Kad man patīk dzīve zaļa.”

Bez pesimistiskajiem un optimistiskajiem dzejoļiem ir tādi, kuri nepieder ne pie viena no tiem, tos varētu saukt par vienaldzīgajiem dzejoļiem. Šie dzejas darbi varbūt ir sacerēti īpaši nelaimīgos brīžos, kad dzejniekam dzīve šķiet tik grūta un netaisna, ka šajā laikā viņu neinteresē pilnīgi nekas, nespēj pat vairs rakstīt nopeļošu dzeju par saviem lielākajiem ienaidniekiem. Dzīvei vairs nav pilnīgi nekādas jēgas, jo mirt jau nāksies visiem:

                  “Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo,

                  Kam vairs nepatīk, lai mirst!

                  Liktens gribu lēmis brīvo:

                  Viena lode – dzīve irst.”

Par spīti dzejnieka grūtajiem laikiem, viņa dzīvē ir iespīdējuši arī siltie saules stari. Visgaišākie un priecīgākie dzejoļi Veidenbaumam ir atmiņas par savu bērnību:

                  ”Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,

                  Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks

                  Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,

                  Un nākotne spoža kā saules vaigs.”

                  “Es atminos rožainos laikus

                  Un meiteņu līgsmajos vaigus.”

Protams, ne tikai bērnība ir bijusi gaiša – arī vēlāk ir gadījušies veiksmīgi brīži, kuros tika sacerēti optimistiskie dzejoļi:

                  “Par spīti grūtiem laikiem

                  Dzied jautri mūsu bars,

                  Prieks spīd uz visiem vaigiem

                  Kā gaišais saules stars.”

Rakstot šādu dzeju, īpaši anakreontisko, dzejnieks, manuprāt, ļoti riskēja ar savu dzīvi, jo tajā laikā neviens no rakstniekiem vai dzejniekiem nerakstīja tik skaidri izsakot savu nepatiku un nicinājumu pret pastāvošo varu. Lasot Veidenbauma dzeju, skaidri varam redzēt šo dzejoļu jēgu, kas, manuprāt, šķiet pieņemamāk nekā lasīt tādu dzejnieku darbus, kuriem nav pat īpašu apslēptu domu. Tādēļ arī Eduarda Veidenbauma dzeja būs iecienīta un populāra nākotnē.