Doma un valoda , valoda un runa.

     Latvijas Universitātes

Vēstures un Filosofijas fakultātes

Filosofijas bakalaura 1. kursa studenta

Ivara Biķernieka

Kursa darbs par tēmu : “Doma un valoda , valoda un runa.”

                                                                              

                                                                                      Rīga

                                                                                      2001

                   kursa darba vadītājs                                          prof .V. Daberts .

Plāns .

Ievads ……………………………………………………………3

Iztirzājums :

1.     Domāšanas attiecības ar valodu …………………………..4

2.     Valoda :

                           A ) Dabiskās un mākslīgās valodas …………...8

                           B ) Daudznozīmība …………………………....9

                           C)  Neverbālā komunikācija ………………….10

    3.  Valodas attiecības ar runu : ……………………………….11                                

                           A) Ārējā runa

                      B) Iekšējā runa………………………………..12

4.  Runas attiecības ar domu ………………………………...14

 Nobeigums ……………………………………………………..16           

 Literatūras saraksts …………………………………………….18

           

         

Cilvēka izziņu , galvenokārt nosaka aktīvs un mērķtiecīgs īstenības

izpratnes process . Taču šis process var īstenoties ar informāciju , kas iegūta ar maņu orgānu palīdzību , bet tālāko analīzi nodrošina domāšanas process . Lai domāšanas procesa rezultātus varētu fiksēt , tam nepieciešams kāds universāls līdzeklis . Šāds universāls līdzeklis ir vārds, vēl jo vairāk , tā ir valoda . Tā ir pilntiesīga visu mūsu domu līdzautore . Domas izsaka ar valodu un valoda ir mūsu domas veidošanas līdzeklis . Vārda plašākajā nozīmē valoda ir jebkura zīmju sistēma , kuru lieto informācijas pārnešanai , glabāšanai un apstrādei , vārda šaurākajā nozīmē valoda ir cilvēku domāšanas un sazināšanās līdzeklis . Līdz ar to , vienalga vai mēs domu izsakām mutvārdu runā , rakstveidā vai domājam klusībā , tā vienmēr izpaužas tikai un vienīgi uz valodas bāzes . Tātad pamats ir apgalvot , ka valoda ir universāla visai cilvēcei .

   Iepriekšējos gadsimtos valodas jautājumi filosofijā nebija centrālie , tikai 20 . gadsimtā parādās fundamentālas valodas koncepcijas . Valodniecība kopš 19 . gs . pirmā ceturkšņa ir patstāvīga zinātnes nozare ar savu pētīšanas priekšmetu , uzdevumiem un metodēm .  Taču tas nenozīmē , ka iepriekšējos gadsimtos netika uzrādītas ar valodu saistītās problēmas . Jau Platons “ Faidrā “ runā par runāšanas mākslu , tās dažādiem aspektiem , vēl sīkāk to apskata F . Bēkons  savā mācībā par elkiem ( tirgus elks ) , norādot uz jēdzienu daudznozīmību . Ļoti bagātīgu apcerējumu ir uzrakstījis V . Humbolts , kurš apskatīja vispārīgo valodniecību , tās būtību , funkcijas un valodu uzbūves universālās iezīmes . Mūsdienu valodas filosofija nav tikai un vienīgi filosofija par valodu , tā ir filosofija , kas runā par pieredzi , jēgu , vēsturi , cilvēka esamību , komunikāciju , sabiedrību , varu , raugoties uz šīm tēmām no valodas skatpunkta . No šāda viedokļa , valodas izpratne ir nesalīdzināmi mainījusies un paplašinājusies salīdzinājumā ar agrākajiem gadsimtiem .

  Viena no mīklām mūsdienās ir valodas rašanās . Līdz pat 18 . gadsimtam Eiropā pastāvēja viedoklis , ka cilvēka instinkti ir sekmējuši valodas izcelšanos , taču mūsdienu valodniecība atzīst , ka arhaiskās valodas ir tikpat pilnīgas un sarežģītas kā jaunās . Valodai nav progresējošas vēstures . Līdz ar to neviens vairs nevarēs konstatēt , kad , kā un kur pirmoreiz konstituējās ( veidojās ) valoda , kad no uzvaras

 “ rēciena “ tā pārauga vārdā “ uzvara “. Mums atliek tikai pieņemt Platona dialoga “ Protagors “ teikto : “ viņš ( cilvēks mitoloģijā, pielikums mans I.B.) drīz attīstīja māku artikulēt skaņas un veidot vārdus“ [..] ( Platons . Dialogi un vēstules  // Zinātne  1999 . –35 lpp .)

   Šajā darbā es tuvāk apskatīšu tādus jautājumus , kā , domas un valodas attiecības , valodas un runas attiecības , runas un domas attiecības ? Mēģināšu detalizētāk analizēt un uzrādīt problēmas , kas saistās ar šiem jautājumiem . Tomēr jāpatur prātā arī tas, ka domāšanai nevar noteikt robežas, bet vēl grūtāk ir noteikt tās definīciju . Principā, risinot šāda veida jautājumus mēs nevaram iztikt bez metaforām . 

               

     

Domāšanas attiecības ar valodu .

  Domāšana ir individuāls process , kas risinās katra atsevišķa indivīda apziņā . Domāšana , būdama augstākā psihiskās darbības forma , netieša un vispārināta objektīvās īstenības atspoguļošana cilvēka apziņā , ir individuāla , subjektīva garīga darbība . Cilvēks tiecas apgūt ap sevi reāli pastāvošo pasauli un arī pats sevi . Objektīvo īstenību viņš atspoguļo savā apziņā vai nu tieši ( jutekliskās formās : sajūtās , uztverē , priekšstatos ) , vai netieši ( domāšanas formās : jēdzienos , spriedumos , slēdzienos ) . Šie izziņas rezultāti – apziņas tēli – parasti tiek materializēti , objektivizēti , saglabāti un attīstīti valodā vārdos un teikumā .Vienlaikus domāšana arī ir sabiedrisks process , jo likumi , kas regulē domāšanu , ir visai cilvēcei kopīgi , tie ir vispārcilvēciski . Domāšana pakļaujas vieniem un tiem pašiem loģikas likumiem . Cilvēki novēro , analizē , klasificē parādības , kas ir ap viņiem , atklāj cēloņsakarības un citas attieksmes starp šīm parādībām . Šīs abstraktās domāšanas vienības tiek ietvertas valodas būtībā : vārdos un teikumos , tās tiek materializētas un kļūst cilvēkam uztveramas , veido valodas saturu . Bet pati valoda , kā līdzeklis piedalās arī pašā izziņas procesā , jo nepazīstamo iepazīstam ar jau zināmo . Valoda , domāšana un reāla īstenība ir cieši saistītas savā starpā .

   Izcilais krievu psihologs Ļ . VIGOTSKIS ( 1896 – 1934 ) meklē viduspunktu , kas savieno domu un vārdu , kā  norisinās mūsos iekšējā runa . Viņš uzskata , ka atdalīt domu no vārda nav iespējams . Ja tomēr mums to gribētos , tad nonākam neskaidrā situācijā , tas ir , vārds bez nozīmes līdzinās tukšai skaņai ( putnu kliedzieni , priekš mums ) , tātad vārdam , lai tas kļūtu par vārdu , vajag iegūt nozīmi priekš mums . Šajā gadījumā putnu kliedzieni priekš mums  neko nenozīmē , jo nesaprotam viņu nozīmi , taču vai tā ir ar putniem ? Līdz ar to nozīme nes sevī kaut kādu jēgu , jēdzienu vai vispārinājumu . Tāpēc nozīmi nevar atdalīt no tajā esošās domas , jo nozīme parāda valodisku domu , vai vārdā ietvertu vispārinājumu , jēgu . No teiktā izriet , ka doma un vārds savā starpā ir cieši saistīti un pārklājās viens ar otru . Vienlaikus jāatcarās , ka nedz domāšana bez valodas , nedz valoda bez domāšanas nav iespējama . Kas attiecas uz domu un vārdu , tad principā viņi ir atšķīrīgi , katrs pats par sevi . Pēc Vigotska domām , doma ir tikai , nepilnīga iecere . Tā iemiesojas un veidojās vārdā . Doma un vārds virzās pretējos virzienos. Doma virzās no vispārīgiem  spriedumiem  pie atsevišķiem jēdzieniem , bet vārds no atsevišķiem jēdzieniem uz vispārīgiem spriedumiem . Kā to saprast ? Tātad vārds ir jēdziena veidošanas līdzeklis un reizē arī rezultāts.  Jēdziena saturs nostiprinās vārdā , tā nozīmē . Piemēram , vārds – ēka nozīme ietver jēdzienu , kas rodas , analizējot , salīdzinot un vispārinot būtiskās pazīmes , kas novērotas daudzos dažādos objektos : ēka dzīvošanai , sabiedriskām vai saimnieciskām vajadzībām . Pašu jēdzienu cilvēks atvasina no reālās īstenības , bet jēdziens pats ir domāšanas darinājums , kas savukārt priekšmetā izdala būtiskākās , tipiskās īpašības un attiecības. Cilvēka apziņā ( domās ) jēdzieni pārstāv reālu parādību atspoguļojumus vispārinātā veidā , bet pats jēdziens balstās uz vārdu . Kas attiecās uz domas vispārinājumu , tad cilvēks domas veido ar vārdu palīdzību . Vārds it kā sākotnēji iemieso sevī nevis domu , nevis jēdzienu , bet to , kas ir mūsu apziņā līdz domas ievielošanai vārdos – domas materiālu , parādības vispārīgo , nediferencēto priekšstatu. Veidodams domas , cilvēks attiecīgo saturu sadala atsevišķās pazīmēs un nosaka attiecības starp šīm pazīmēm . Līdz ar to domāt  var tikai ar vispārīgiem jēdzieniem un nevis ar priekšmetu konkrētiem priekšstatiem mūsu apziņā . Konkrēti priekšstati par priekšmetu katram runātājam saistās ar viņa individuālo pieredzi , bet valoda ir sazināšanās līdzeklis starp diviem un vairākiem cilvēkiem . Līdz ar to vārdi apzīmē nevis atsevišķus , konkrētus priekšstatus ( kā tas ir ar domāšanu ) , bet vispārīgus abstraktus jēdzienus (ēka) , kas viennozīmīgi ir kolektīvās pieredzes rezultāts . Priekšstati , savukārt  ir īstenības priekšmetu individuāli tēli , tie nevar noderēt par loģiskās domāšanas elementiem un līdzekļiem , jo tie ir vispārīgi

( izplūduši ) . Par loģiskās domāšanas elementiem var būt tikai vispārīgi , abstrakti jēdzieni , ko savukārt nodrošina vārds . Nu piemēram , mūsu acu priekšā atrodas jau pieminētā ēka . Mums , mūsu domāšana nodrošina tikai vispārīgos priekšstatus par ēku . Bet ja mēs šo priekšstatu sadalām atsevišķās pazīmēs , pazīmes salīdzinām savā starpā  ( ēkas īpašības ) un nosakām attiecības starp tām ( pazīmēm ) , tad iegūstam jau konkrētas domas par ēku . Piemēram : “ Liela ēka “ , “ Cik skaista ir šī ēka !” u. c. Šo attiecību parādības jēdzienos nodrošina vārds . Vārds , kā vispārīgs , spēj ietvert sevī vispārīgu jēdzienu , palīdz to fiksēt un nostiprināt . Vispārīgos jēdzienus , vai jēdzienus kā tādus , cilvēks sastata visdažādākajās attiecībās ( domādams par jēdzienu aizvietotām īstenības parādībām ) un darina slēdzienus . Taču lai varētu izdarīt slēdzienu , nepieciešams ir spriedums . Spriedums iet pa priekšu jēdzienam , t. i. no sprieduma rodas jēdziens . Spriedumi notiek tikai teikumos , tie ir domas veidošanas un izteikšanas galvenais līdzeklis . Ar spriedumu cilvēks iedziļinās parādībās , tādejādi radot arī jaunus jēdzienus . Piemēram : “ Šī ēka ir paredzēta puķu audzēšanai . Tā ir siltumnīca “ . Bet jāņem vērā , ka starp spriedumu un teikumu ir brīvākas attiecības , nekā starp jēdzienu un vārdu . Kas attiecās uz slēdzienu , tad arī šī domāšanas forma notiek teikumos ( nav obligāti , jo slēdzienu var izveidot un paturēt arī domās ) , turklāt divu vai vairāku jēdzienu savstarpējā sasaistīšana dažādiem secinājumiem ( kā rezultātā ir iespējams slēdziens ) , mēdz dēvēt par loģisko domāšanu ( arī jēdzienisko). Te jāpiemin , ka šāda domāšana piemīt tikai cilvēkiem , tā ir iespējama tikai ar valodas palīdzību . Šajā aspektā valoda parādās , kā domāšanas līdzeklis . Kas attiecās uz domāšanu un valodu , tad tā savstarpēji viena otru ierosina . No vienas puses , doma attīsta valodu , no otras , arī valoda ietekmē domāšanu . Valoda gan piespiež cilvēku pakļaut savu domāšanu vispār pieņemtām izteiksmes formām , bet valoda arī attīsta domāšanu , tā papildina domāšanas paņēmienus , padara tos precīzākus . Tomēr doma ir valodas vadītāja , bet pati domas dažādība nav atkarīga no valodas ( valodām ) gramatiskām uzbūves formām . Valoda it kā ieņem starpnieka lomu , kas ietekmē reālās pasaules uztveri , taču domāšanas formas un likumi ir vispārcilvēciski , tie pakļaujas vieniem un tiem pašiem likumiem , taču valoda ir elastīgāka . Turklāt , robežas domāšanai nenosaka valoda , un vai vispār cilvēka domu lidojumam ir iespējams noteikt kādu robežu ?

   Nobeidzot domāšanas attiecības ar valodu , jeb vārdu , mēģināšu attēlot Ļ Vigotska uzskatu , kā doma un vārds virzās saskaņā ar viņa izteikto teoriju , shematiski .

 *  Doma → Vispārīgie  priekšstati → Atsevišķi  jēdzieni

                                    ↕                                       ↕

                 ( ēka   vispārīgā veidā )  ( atsevišķas pazīmes , kas piemīt                                                              ēkām )

  * Vārds → Atsevišķi jēdzieni      → Vispārīgi spriedumi

                ↕                                        ↕

( ēkas definīcija ,

 saskaņā ar atvasināto reālo īstenību ) ( Kāda ēka ? Kur atrodas ? )

               

Dabiskās un mākslīgās valodas .

   Vispirms gribētos sākt ar šādu H . Ortegas i Gaseta definīciju , ka :

“ Valoda – tā ir vārdisku zīmju sistēma , pateicoties kurai cilvēki cits citu var saprast bez iepriekšējas norunas , kamēr terminoloģija ir saprotama tikai tad , kad tas , kurš raksta vai runā , un tas , kurš lasa vai klausās , personiski ir vienojušies par zīmju nozīmi .” ( Ortega  i Gasets  H . Tulkošanas nabadzība un spožums // Kentaurs 21. – 1994 . – Nr . 6 . – 88.—89 . lpp . )

   Šajā citātā jau ir ietverta doma par valodas , it kā sadalīšanos divās kategorijās . Pie tam , kā jau ir minēts virsrakstā , tās iedala dabiskajās un mākslīgajās valodās . Ar dabisko valodu ir jāsaprot tāda valoda , kura ir cilvēces kultūras produkts . Jo kā jau minēju , tikai cilvēkam piemīt apzināts teikums , ko pats ir radījis , spēj izrunāt un teikto arī saprast . Taču attiecībā pret mākslīgo valodu , dabiskā valoda ir daudz elastīgāka . Tā palīdz tapt mākslīgai valodai un to it kā iedzīvina . Tikai ar dabiskās valodas palīdzību mēs izveidojam jēdzienus , terminoloģiju un zīmes .

   Mākslīgā valoda ir tāda valoda , kura paredzēta noteiktiem mērķiem , tā ir  speciāli izstrādāta zīmju sistēma . Mākslīgās valodas lielā priekšrocība ir precizitāte un internacionālais ( lieto visā pasaulē ) raksturs . Šādu valodu pārsvarā izmanto ekstraktajās zinātnēs , matemātikā , ķīmijā , datorzinībās . Mākslīgo valodu nereti dēvē arī par semiotiku . Ar to tiek domāts dažādu zīmju sakopojums vai vārdu saīsinājums, kas tiek iegrožots kādā noteiktā simbolā . Šāda veida pieraksts ir universāls, to lieto visā pasaulē . Svarīgs moments arī ir tas, ka mākslīgās valodas zīmes var mainīt, taču teorija pēc būtības no tā nemainās, ja protams par to iepriekš ir vienojušies cilvēki .

Daudznozīmība .

  Ja mākslīgā valoda ir stingri formulēta, katrai zīmei vai formulai piemīt sava strikti formulēta definīcija, tad dabiskā valoda lielā mērā ir patvaļīga. Jau F. Bēkons ( 1561 – 1629 ) savā mācībā par elkiem  ( tirgus elks ) pauž savu kritisko attieksmi pret jēdzienu daudznozīmību . Piemēram: “ mitrums “ – tas pauž trīs dažādus stāvokļus . Pastāv arī tādi vārdi, kuriem vispār nav nozīmes ( liktenis, pirmkustinātājs (Aristotelis) . Pret vārdu daudznozīmību vēršas arī analītiskās filosofijas pārstāvji . Viens no tiem ir L. Vitgenšteins ( 1889 – 1951 ) . Ja vārdam nav nozīmes, tad arī visam izteicienam nav nozīmes . Arī viņš atbalsta strikti formulētos vārdus . Te gan gribētos iebilst, ja mēs katru vārdu nopamatosim, tad lielā mērā tie pārtrauks savu attīstību, turklāt pasauli mēs izzinām arī ar mākslas tēlu palīdzību . Šos tēlus, gan mākslas, gan literāros mēs nedrīkstam izteikt ar stingriem, formalizētiem vārdiem . Pretējā gadījumā ciestu visa dzeja un māksla vispār . Dabiskā valoda pieļauj šo daudznozīmību, jo tā ir elastīga un reizē arī nabadzīga .

Neverbālā komunikācija .

Pirms iepazīsimies tuvāk ar valodas un runas attiecībām, jāņem vērā viens apstāklis . Ja mēs jēdzienus darinām atvasinot tos no reālās īstenības, tad ar valodas palīdzību cilvēks spēj apzīmēt un paturēt prātā arī neredzamas un netaustāmas lietas, piemēram, taisnība, patiesība, pienākums, tikums, skaistums, vīrišķība . Šādi vārdi, ar savu jēdzienisko saturu pauž runātāja attieksmi pret nosaukto parādību un iedarbojas uz klausītāja jūtām . Tomēr aptver tos un paturēt prātā cilvēks var tikai tādēļ, ka tam ir valoda . Taču šāda tipa vārdus var izteikt arī bez valodas izteiksmes līdzekļiem – neverbāli : ar mīmiku, žestiem, pozām, stāju, smaidu, asarām, u. c. Principā tā ir ķermeņa “valoda” , kur daļa var būt iedzimta vai apgūta bērnībā, vai vēlāk iegūta dzīves laikā .

  Mūsu gadījumā mums vairāk interesē reāli pastāvošo lietu jēdzienu veidošanās un to izpaudums valodā jeb runā . Tomēr neverbālie izteiksmes līdzekļi vai nu papildina, vai aizstāj runu, vai dažkārt tai runā pretī, atklājot vārdu nepatiesumu . Tātad, nerēķināties ar neverbālo komunikāciju mēs nevaram, citādi vajadzētu to, kas apzīmē veselu priekšmetu vai parādību kategoriju, tātad jaunu jēdzienu darināšanu, kas principā nav vajadzīgs un nav iespējams, jo neverbālie izteiksmes līdzekļi sastāda 45 % informācijas, bet verbālie 55 % informācijas . 

  

Valoda un runa .

Iepriekš noskaidrojām domas un vārda attiecības, kā arī valodas iedalījumu . Tagad mēģināsim noskaidrot valodas un runas attiecības. Tātad ,  ja ar vārdiem izsaka mūsu domu vispārīgo priekšstatu par lietām , tad valoda mūsu spriedumus vai slēdzienus ierāmē kādā noteiktā loģiskā teikuma formā . Tādā formā , kas ir saprotama cilvēkam , kā sabiedriskai būtnei . Jo tikai valoda , kā būtiska pazīme atšķir viņu no pārējās dzīvās pasaules . Principā valoda var attīstīties tikai sabiedrībā un tā nav iedzimta . Valodas īpatnības mēs jau apgūstam samērā ātri . Šo procesu mums nodrošina domas un valodas saplūšana kopā , kas izraisa

 “ sprādzienu “ valodas nozīmju apguvē . Taču atsaucoties uz iepriekš izteikto , negribas apgalvot , ka valoda piemīt tikai un vienīgi cilvēkam

 ( tā ir viena no būtiskām pazīmēm ) , tā piemīt arī citām dzīvām būtnēm , bet mums šifrētā veidā . Viens no dabas brīnumiem ir bišu “ valoda “ . Tā piemēram : bite paziņo citām , kur atrodams nektārs , vai putekšņi , cik tālu , kāds virziens , nodemonstrējot to ar īpatnēju deju – astoņnieku , līdzīgā veidā arī parādot attālumu . Šo valodu bites nemācās , sasniedzot zināmu vecumu , tās jau to prot . Līdzīgi ir ar pārējiem dzīvniekiem , viņu valoda ir daudz no kā atkarīga , liela loma te ir skaņām , ķermeņa pozām , smaržām , situācijām u. c . Tomēr nevienai dzīvnieku valodai nav pa spēkam veikt tādus uzdevumus , kādus ir jāveic cilvēku valodai , tas tad arī ir pamats mūsu atšķirībai šajā ziņā .   Bet atgriežoties pie mūsu iecerētā  apskatīt valodas un runas attiecības , gribētos sākt ar “ iekšējo runu “.

Iekšējā runa .

  Kā jau iepriekš konstatējām , ka cilvēks var domāt tikai valodas formā , tikai ar vārdu palīdzību , tad cilvēks domājot klusu ( it kā pie sevis ) arī domā runas formā , tāpat , tikai – klusu . Šādu “ kluso domāšanu “ sauc par “ iekšējo runu “ . Iekšējā runa ir īpašs runas veids , kas attīstījusies uz ārējās runas pamata . Taču ar to nav jāsaprot čukstēšana pie sevis . Iekšēja runa ļoti lielā mērā ir fragmentāra , atšķirībā no ārējās runas . Ārējā runa ir domāta ( arī rakstīta ) galvenokārt citiem . Pēc būtības arējā runa un iekšējā runa ir stipri līdzīgas , tās pamats neatšķirās viens no otra , drīzāk tās kalpo viena otrai . Tāpat kā ārējās runas dialogā , kur izsakāmā sprieduma priekšmets runātājam ir zināms , iekšējās runas sprieduma priekšmets tiek paturēts domās . Ar ārējo runu tiek piemeklēts atbilstošs teikums , tam ko jau cilvēks ir paturējis savās domās . Piemēram : izteikums “ glezna “ ( iekšējā runa ) , “ glezna ir mākslas darbs “ ( ārējā runa ) . Šeit varētu būt daudz un dažādi varianti , atkarībā no tā , kā mēs katrs uztveram gleznu , bet iekšējā runā , vārds “ glezna “ ir saglabājies ar savu būtiskāko , informatīvi svarīgāko informāciju . Tāpēc iekšējā runa ir fragmentāra . Tā būtu saraustīta , saīsināta , citiem nesaprotama , ja to pasniegtu verbālā veidā . Iekšējā runā vienmēr veidojās jēga , tā var aptvert nesadalītu domu . Tātad starp mūsu domas vispārīgo priekšstatu , ko mēs vēlāk izsakām vārdā , ir iekšējā runa . Tieši ar šīs runas palīdzību mēs veidojam vārdus , kuri savukārt veido jēdzienus . Iekšējā runa vienmēr noris ātrāk . Tas ir – redzot gleznu ,  mēs ar iekšējās runas palīdzību aptveram daudz un dažādus variantus , taču visus tos nepasakām , jo tas nav iespējams . Iekšējā runa it kā piemeklē atbilstošai situācijai , atbilstošu formulējumu ( variants ar gleznu ) . Pie tam izteiktajā formulējumā ( verbāli ) , mēs savā iekšējā runā paturam arī savu subjektīvo viedokli , ko mēs varam gan izpaust , gan neizpaust . Šķiet ir pamatots teiciens : “ Vispirms domā , pēc tam dari .” Bērns vispirms kaut ko dara , tad par to pastāsta , vēlāk – runā un darbojas vienlaikus , pēc tam – darbību pavada ar klusu runu pie sevis , bet pieaudzis cilvēks parasti , pirms ko saka vai dara , paveic to domās

( iekšējā runā ) . Pēc Ļ . Vigotska domām : “ Iekšējā runas jēga konkretizējas , virzoties no veselā uz daļu . Ārējā runa konkretizējas no daļas uz veselo , no vārda uz teikumu . “  

  Kā to saprast ? Tātad , ja vārds ir jēdziena veidošanas līdzeklis un reizē arī rezultāts , bet domāšana aptver vispārīgus priekšstatus , tad iekšējā runa nostājas starp viņiem abiem . Iekšējā runa palīdz vispārīgiem priekšstatiem ( mūsu domāšanā ) izveidoties par vārdiem , jeb jēdzieniem. Paņemot kaut ko veselu ( to ko aptver doma ) , iekšējā runa sadala to daļās , paņem informatīvi svarīgāko , būtiskāko un izsaka to vārdā jeb jēdzienā . Piemēram : “ grāmata “ , vispārīgs priekšstats jeb mūsu domas priekšstats , “ grāmata ir tā , kuru var lasīt “ , iekšējās runas veidotās būtiskās īpašības , kas ietvertas vārdā , taču paturētas prātā lai vēlāk būtisko restaurētu un izteiktu verbāli . Savukārt ja mums ir nepieciešamība noraksturot “ grāmatu “ , tad restaurējot to iekšējā runā , šīs būtiskās pazīmes izsakām verbāli ( ar ārējo runu ) , virzoties no daļas , kas jau ir iekšējā runā ,  uz veselo , kuru papildina teikums .

         *   Vispārīgie priekšstati

                             ↓

                Iekšējā runa ↔ Konstituētais būtiskākais

                             ↓                          ↕

                 Ārējā runa → Iekšējās runas daļa

                            ↓                          ↕

                    Teikums   ↔  Vārds jeb jēdziens

                                                        

                                 

Runas attiecības ar domu .

  Pirmajā mirklī, šķiet, šādu saistību nemaz nevajag uzrādīt . Apskatot domas attiecības ar valodu, valodas saistību ar runu, runas attiecības ar domu it kā varētu būt skaidras . Cenšoties uzrādīt šīs saistības mēs varētu nonākt tautoloģijas “gūstā “. Taču mēģināšu izvairīties no tautoloģijas, kaut gan šāds uzdevums nebūt nav viegls .

  Vispirms jāsāk ar to, ka runa ( arī valoda ) attīstās tikai sabiedrībā . Cilvēks ar runu izmēģina savu vārdu saprotamību un pārbauda to komunikācijā ar citiem . Savukārt vārdu objektivitāte kāpinās no tā, ja runātais vārds no jauna izskan kāda cita runā . Taču , ar izteikto vārdu, cilvēka subjektivitātei nekas netiek atņemts, jo valodā izteiktais priekšstats vairs nepieder tikai vienam subjektam . Tā jau ir vienojoša saistība ar citu subjektu , jo šāda saistība jau ir pastiprināta ar valodu . Vēl lielāka saistība ir runātājam ar klausītāju . Tā ir informācijas nodošana un uzņemšana .   Informāciju mēs iegūstam ar vārdu palīdzību, bet ne tikai ! To iegūstam arī ar iepriekš pieminēto neverbālo komunikāciju . Tātad, lai klausītājs varētu uztvert runātāju ir nepieciešams kāds kods . Vārda plašākajā nozīmē tā ir skaņa ( kas izteikta verbāli  ) , vārda šaurākajā nozīmē tie ir burti . Burti, faktiski ir skaņas kods un šādu kodu cilvēks uztver akustiski . Ar akustisko t. i. ar dzirdi uztverto informāciju tad arī katrs indivīds analizē personīgi pie sevis, savā iekšējā runā, pie tam neizslēdzot arī pārējos maņu orgānus, kuri bagātina informācijas ieguvi . Otru bagātāko informāciju mēs iegūstam optiski ( ar redzes palīdzību ) . Piemēram : runātājs, ar žestu palīdzību vai nu pastiprina savu izteikto domu, vai gluži otrādi – noliedz . Savukārt klausītājs šos komponentus uztver, kā veselumu, respektīvi, gan akustiski, gan optiski ( ne vienmēr ) . Šāda abpusēja apmaiņa ir vienlīdz izdevīga, jo žesti palīdz runai . Runa ir daudz nabadzīgāka par domu plūdumu, žesti  it kā kompensē, palīdz runai tapt bagātākai . Runas procesā mēs pūlamies izteikt mūsu iekšējās domas stāvokļus , bet tas tikai daļēji izdodas . Ja iekšējā runā mums tiek dots neierobežots daudzums vārdu un domu vispār, tad ar valodu mēs sevi iegrožojam . Mēs vienmēr pasakām mazāk, nekā esam domājuši . Runā mēs tikai izmantojam vispārīgo informatīvi svarīgāko, kas ir nepieciešams, lai mūsu domu saprastu konkrētais klausītājs ( viens no nosacījumiem ) . Savukārt klausītājam izteiktais vārds atspoguļo kādu īstenību, kas var būt gan empīrisks priekšstats, gan tēlains, iedomāts priekšstats . Ar empīrisko priekšstatu ir jāsaprot kāda, jau pieredzēta situācija . Tāda situācija, kura caur runu tiek translēta domāšanā . Savukārt doma, caur iekšējo runu restaurē jau pieredzētu situāciju, salīdzinājuma veidā, kas tādejādi tiek labāk uztverta . Teiktais tiek salīdzināts, analizēts un uztverts ar katra subjekta individuālo pieredzi . Piemēram : “ es salauzu kāju “ ( apgalvojums , kas izteikts subjektam ) ,

 “ tu nēsi salauzis kāju “ ( subjekta spriedums , nav atbilstošu pazīmju ) , “ tātad viņš melo “ . Empīriskais priekšstats teikto analizē un reizē arī izsaka spriedumu ( melo , nemelo u . c . )

  Tēlainais priekšstats pamatā ir balstīts uz emocijām . Šis priekšstats aptver, jau iepriekš nosauktos vārdus mīlestība , naids , taisnīgs , netaisnīgs , tikumīgs , netikumīgs . Faktiski, arī tēlainais priekšstats tiek analizēts uz empīrisko priekšstatu bāzes, taču tam klāt ir piejaukts neverbālās komunikācijas komponents, kas izteikto var vērtēt arī ar mīmiku . Mīmika subjektā var izsaukt gan teiktā apstiprinājumu, gan arī noliegumu ( galvas pamāšana ) . Tāpat arī izsaukt dažādas emocijas vai pārdzīvojumus . Galvenokārt mīmiku izsauc vārdi . Tie var ietekmēt attieksmi pret teikto un pat ietekmēt subjekta psihisko stāvokli ! Runātājs, galvenokārt vēlas, lai viņa vārdi klausītājam rada tādus pašus priekšstatus, tēlus un sajūtas, kādus ir ieguvis pats .  Runāšana ir atsevišķa cilvēka domāšanas nepieciešamais nosacījums . Turklāt, šis nosacījums var realizēties arī absolūtā vientulībā .

Nobeigums .

  Tāpat kā domāšana, arī valoda katram saistās ar savu individuālo pieredzi . L. Vitgenšteins saka : “ Manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas “ . ( L . Vitgenšteins Loģiski filosofiskais traktāts // Kentaurs 21 . – 1994 . – Nr 6 – 119 lpp . ) Principā, mēs pasauli izzinām tikai tā, kā to mums parāda valoda . Jo valodā mēs esam veidojuši jēdzienus, tādus, kurus doma aptver vispārīgi . Valoda saista cilvēku ar pasauli, laiku un vēsturi . Tā palīdz cilvēkam atklāt un izprast savu “ es “ , savu esības vietu un nozīmi objektīvajā realitātē . Valoda palīdz atklāt cilvēka potenci, garā . Apzināties garīgās attīstības bezgalīgās potences . Ar valodas palīdzību mēs uztveram visu jauno . Arī vēsturiskās liecības un notikumi ir fiksēti ar valodas palīdzību . Tādā veidā ļaujot mums izzināt daudzus gadsimtus, pat gadu tūkstošus . Valoda ir universāls līdzeklis visai cilvēcei . Tas pat ir liels mantojums no iepriekšējām paaudzēm ! Valoda ir viens no noteikumiem pasaules attīstībā, tāpat arī garīgajā attīstībā . Taču nevajag domāt, ka tikai cilvēkam piemīt valodas prasme, tā piemīt arī dzīvniekiem . Kaut vai papagaiļu fenomenoloģiskais piemērs, tāpat arī delfīniem un putniem . Valodas robežas un potence līdz ar to nav nosakāma . Kaut gan valoda ir nabadzīgāka par domu lidojumiem, tomēr tikai ar valodu mēs varam fiksēt mūsu domas radītos augļus . Tātad jautājums, kas radās pirmais , doma vai valoda, ir nekorekts . Ne doma bez valodas, ne valoda bez domas ir iespējama .  Mūsdienās valodas filosofija interesējas ne tikai par valodu, kā tādu , bet arī par pieredzi, cilvēka eksistenci, jēgu, komunikāciju, sabiedrību, varu no valodas viedokļa . Līdz ar to valodas izpratne ir paplašinājusies un padziļinājusies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadsimtiem . Valoda nav tikai līdzeklis, tas ir kaut kas vairāk . Tā ir sekmējusi arī filosofiskās nostādnes, kas priekšplānā ļāva izvirzīt tīro domu, loģiku , spriedumus, uztveri un jēdzienu attīstību, kas neapšaubāmi sekmēja zinātnes attīstību, reizē arī pasaules attīstību kopumā . Izcilais valodas filosofijas pārstāvis V . Humbolts (1767 – 1835 ) valodu saprata, kā energeia . Tas ir, kā aktīvu darbību . Viņš raksta : “ Valoda pati nav produkts ( ergon ) , bet ir tikai darbība ( energeia ) . [..] Proti, valoda ir gara darbība, kura mūžīgi atkārtojas un kuras mērķis ir izteikt domu ar artikulētām skaņām . Stingri un precīzi vērtējot, tā ir ikreizējā runas akta definīcija . […]” . ( V. Humbolts Izlase // Zvaigzne . – R . --1985 . – 94 – 95 lpp. )

  Valodas skaistums lielā mērā izpaužas arī mākslas un literārajos atveidojumos . To nosaka vārdu spēles . Tikai ar valodas palīdzību mēs varam uzzināt par Šekspīra “ Romeo un Džuljetas “ skaisto mīlestību, arī daudzus citus darbus iepazīstam to vēsturiskajā kontekstā . Tomēr pati valoda ir vissenākā vēstures lieciniece . Tā ne tikai ir varenākā vēsturniece , bet arī galvenais sazināšanās līdzeklis sabiedrībā, kā mūsu laikā, tā arī iepriekšējos laikmetos . Līdz ar to valoda vienmēr ir bijusi universāls līdzeklis visai cilvēcei , tas ir lielākais mantojums cilvēkam no iepriekšējām paaudzēm . Tā pat saplūst kopā ar cilvēku, kā viena no organisma daļām un ir ne mazāk komplicēta kā tas . Mēs tikai aptuveni varam nojaust domas un valodas spēku .

 

Literatūras saraksts .

 Bēkons F. Jaunais Organons . -- R ., -- 1989

 Humbolts V. Izlase . – R ., -- 1985

 Kļaviņa S . Valodas daba . – Lielvārde. – 1997

 Kuncmanis P . Filosofijas atlants . – R ., -- 1999

 Kūlis R . Kūle M . Filosofija . – R ., -- 1998

 Ortega i Gasets H . Tulkošanas nabadzība un spožums // Kentaurs 21 . --      1994 . – Nr.6.

 Platons . Dialogi un vēstules . – R ., -- 1999

 Vedins I . Loģika . – R ., -- 1998

 Vitgenšteins L . Loģiski filosofiskais traktāts // Kentaurs 21 . – 1994.—Nr.6.

 http : // www.referati.lv/