Domraksts Kļavas lapa

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas

deju un ritmikas skolotāju nodaļas studentes

Annas Paņinas

darbs latviešu valodā.

DOMRAKSTS

1999/2000 m.g.

Kļavas lapa.

       Vasaras saulē gozējās kāda kļavas lapa. Tā bija tāda pati ka visas pārējās masas – neizskatīga, stūraina pusaudze. Brīžam lapa raudzījās debesīs, brīžam vēroja skudru pūzni, brīžam draiski kaitināja zvirbuļu puikas, brīžam pastrīdējās ar māsām, vai elpu aizturot, noskatījās, kā straujais, iznesīgais vējš aplidoja balto mākoņu meitu. Kļavas lapas dzīve bija tikpat mierīga un vienmuļa ka bišu sanoņa kaimiņu liepā.

       Pagāja vasara un pienāca rudens. Lapa no stūrainās pusaudzes bija izveidojusies par daiļi jaunkundzi. Krāšņais rudens tai kā savai krustmeitai dāvāja viskrāšņāko tērpu. Dzelteni zeltainais tērps vēl vairāk izcēla tās rudi brūnos matus. Tas padarīja lapu vēl skaistāku. To pamanīja arī straujais rudens vējš. Garām traucoties tas, raidīja kvēlus skatus. Lapas vaigi pietvīka vēl košāki, garās, melnās skropstas nolaidās pār zaļajām, spožajām acīm. Un šis neredzētais skaistums tā aizrāva vēju ka tas aizmirsa aplidot balto mākoņa meitu. Vējš nu maigi šūpoja lapu savās skavās un čukstēja tai mīļus vārdus, dziedāja skaistākās dziesmas. Lapa aizrautīgi klausījās tajās. Tā ne redzēja, ne dzirdēja, kā baltā mākoņu meita aiz vientulības un bēdām lēja gaužas asaras un kļuva pavisam pelēka. Mākoņu meita raudāja tik ilgi  līdz izzuda skatam, bet kļavas lapa kā apreibusi klausījās tikai vēja samtainajā balsī un mulsi ļāvās maigajiem glāstiem.

      Bet reiz ... Reiz vējš uzlūdza lapu uz deju. Mūzika skanēja tik reibinoši ,ka lapa, ne mirkli nešauboties atrāvās no zara, paklanījās tam, uzlika rokas uz tā pleciem un uzsāka deju. Nu vējš turēja lapu savās skavās. Tik maigi, bet tomēr cieši, tik pārgalvīgi, bet tomēr tik uzmanīgi. Lapa nedzirdēja māsu un mātes brīdinājuma saucienus. Tikai uz mirkli viņa iedomājās par to,  ka nu ir pilnīgi viena lielajā pasaulē, tai kļuva mazliet baisi, bet mīļie vārdi un skūpsti lika visu to aizmirst. Tā dzirdēja tikai mīļotā vēja dziesmu, kura kļuva aizvien ātrāka, bet deja straujāka. Abi virpuļoja augšā un lejā griezās straujā dejā pa kreisi un pa labi. Lapa arvien ciešāk piekļāvās vējam, tai reiba galva, tā bija tik laimīga. Un lapai likās, ka deja nekad nebeigsies, ka tā turpināsies visu mūzu. Tad lapa saprata, ka tā ir mīlestība. Tās bija brīnišķīgākās jūtas, kādas lapai jebkad ir bijušas. Viņa pilnīgi uzticējās vējam. Acis pievērusi, apreibusi, griezās straujajā dejā nedomājot ne par vakardienu, ne par rit dienu. Viņa nepamanīja to, ka vēja skatienam nepaslīdēja garām skaistās ziemas meitas pārsla, kura, spoguļojās ledus spoguļos. Lapa nepamanīja arī gaisa skūpstus, ko vējš sūtīja daiļavai. Tikai tad, kad straujās dejas taktī lapa uzvirpuļoja līdz pat koku galotnēm, tā nesajuta vēja ciešo tvērienu. Atvērusi acis, lapa ieraudzīja, ka viena krīt lejup, ka attālinoties, vējš tai uzgriezis muguru. Izmisumā lapa mēģināja panākt to, sakopojusi visus savus spēkus, tā centās lidot augšup. Vējš tā paskrēja lapai garām, ka ar spēcīgu virpuli tā tika notriekta zemē. Vēl mirklis un lapa jau atkal cēlās, tikai tad viņa ieraudzīja, ka viņas vējš skauj daiļo pārslu, ka lēni un maigi tie uzsāk deju.

      Neizsakāmās sāpēs sarāvās lapa, tā sačokurojās un centās iejukt nobirušo lapu jūklī. Tā centās paslēpties no visiem un vientuļi gulēja uz aukstās sasalušās zemes. Lapa domāja, domāja par kādreiz tik jauko dzīvi, par dziesmām un dejām, par laimi, kuru bija solījis vējš, par to ko teica māte un māsas.

     Bet vējš ? Vējš atkal griezās straujā dejā, čukstēja tos pašu vārdus, solīja to pašu laimi. Tikai ne lapai, jo tās tēls sen jau bija izgaisis no vēja īsās atmiņas.