K. Marks

S A T U R S

Ievads

1. K. Marksa biogrāfija.

1.2. K. Marksa dzīves jēga.

1.3. Sadarbība ar Engelsu

2.     K. Marksa  teorija.

3. K.Marksa idejas  PSRS laika gaitā.

Nobeigums.

Izmantotā literatūra.

                                      

 

                                             I E V A D S

Šī  darba mērķis ir ne tikai  izpētīt,  skaidri un loģiski izklāstīt jautājumu par K.Marksa ideju īstenošanu PSRS praksē, bet arī mēģināt to izprast. Mans uzdevums ir likt lasītājiem izprast K. Marksa dzīvi, darbu un tiekšanās pēc labākas dzīves no šīsdienas  pozīcijām. Var gadīties, ka mans viedoklis un mana teorija attiecībā uz Marksa ideju nozīmi PSRS laikā ir nepareiza un kļūdaina, bet kas nekļūdās, tas arī nemācās.

Pirms sākt dalīties ar savām domām un pētījumiem, gribētu nedaudz sīkāk pastastīt par darba saturu.

Darbs sastāv no trīs  daļām.

Pirmajā daļā es izklāstu  Kārļa Marksa dzīvi, mērķus, sasniegumus, zaudējumus  un pārdzīvojumus, es parādu, ka Marks bija arī cilvēks ar sirdi un dvēseli, bet ne tikai “mašīna”, kas atklāja politiskās ekonomijas mehanismu un radīja zinātniskā komunisma teoriju.

Otro daļu es veltu PSRS nozīmes un lomas pasaulē izskaidrošanai, tās vadītājiem un to politikai.

Trešajā daļā es mēģinu savienot K. Marksa idejas ar PSRS.

“ Jebkurš sākums ir grūts” ¹, tāpēc novēlu sev veiksmi un ceru, ka Jums būs interesanti un patīkami lasīt Jums  piedavāto darbu.

¹ K. Markss, “Kapitāls”, 8.lpp.

1.

“Filozofi tikai dažādi  izskaidroja pasauli, bet galvenais  ir tas, lai izmantotu to.” ¹ -- Kārlis Markss.

Kārlis Henrijs Markss ir dzimis 5. maijā 1818.gadā Vācijā. Viņa tēvs bija justīcijas padomnieks. Markss dzīvoja Reinas provincējā, kas tajā laikā bija ekonomiski un politiski attīstītākajā Vācijas daļa.

Kad Kārlis Markss iestājās Trīras ģimnāzijā, Parīzē notika1930.gada  jūlija revolūcija , kas padzina Burbonu dinastiju, bet 1831.g. uzliesmoja sacelšanās Polijā, 1831.  un 1834.g. Francijā notika proletāriskās sacelšanās. Visi šie notikumi atstāja lielu iespaidu Marksa domāšanā. Jau 17 gadu vēcumā Kārlis Markss  savā sacerējumā raksta: “… Par galveno vadmotīvu , izvēloties  profesiju,  ir jābūt cilvēces  labklājībai”. ²  Vēlāk savos darbos Markss  secināja, ka ceļš uz cilvēces  laimi  ir saistīts ar jaunas sabiedrības uzcelšanu. Strādāt cilvēces labā – kļuva par Marksa dzīves devīzi.

     Pēc ģimnāzijas beigšanu 1835.g. K. Markss iestājās Bonnas universitātes  juridiskajā fakultātē, bet pēc gada arī Berlīnes Universitātē. Studiju laikā Markss studē filozofiju un vēsturi, jo jurisprudence viņu interesē tikai teoretiskajā un sociālajā plānā.

Savu darbību politiskās ciņas arēnā Markss sāka Kelnī, kad strādāja “Reinas Avīze”, kur  pirmo reizi runā par komunisma teoriju.

      Strādājot pie Gēgeļa valsts kritikas uzskatiem  Markss secināja, ka atbildes uz jautājumu par cilvēces vēsturiskās  attīstības procesu ir jāmekle nevis valstī, bet gan civilsabiedrībā. Šis slēdziens bija svarīgs etaps Marksa ceļā uz materiālismu. Uzskatot komunismu par vissvarīgāko teorētisko problēmu, kuru izvirza cilvēces attīstība, Markss sāk studēt revolucionārās

kustības vēsturi, politisko ekonomiju. Viņš formulē sociālistiskās revolūcijas

¹ К. Маркс «Тезисы о Фейербахе.»

² Н. Иванов, Н. Матковский «Великие основоположники марксизма.», 1972.г., 21.lpp.

vispārējo jēdzienu, kuru nosauc  par  cilvēka emancipāciju — cilvēces atbrīvošanu no sociālā un politiskā jūga. ¹

     Savā darbā “Tēzes par Fejerbahu” K. Markss atzīmē, ka cilvēka būtība ir visu sabiedrisko attiecību kopums, jo eksistē nevis abstraktie indivīdi, bet gan cilvēki, kas pieder noteiktai sabiedrībai. Starp citu, šis darbs ir viena no visvērtīgākajām Marksa teorijas pērlēm.

     K. Marksa sadarbība ar F. Engelsu sākās 1844.g., pēc viņu pirmās tikšanās. Kopā viņi ir uzrakstījuši tādu izcilu darbu kā “Vācu ideoloģija”, kurā ir pirmo reizi izklāstīti vēsturiskā materiālisma pamatprincipi, sabiedriskas attīstības teorija, kā arī ir stāstīts par zinātnisko komunismu. Markss uzskatīja, ka komunismam  būtībā ir ekonomisks raksturs. Kopā ar Engelsu viņi atzīmē, ka tikai komunistiskā sabiedrībā  cilvēks iegūs iespēju daudzpusīgi attīstīties un būt personīgi brīvs. “Marksa ģenialitāte ir tās, ka viņš atbildēja uz tiem jautājumiem, kurus progresīvā cilvēka doma bija uzdevusi.” ² ,-- rakstīja Ļeņins.

1857.-1858. g.g. Markss izstrādāja virsvērtības teoriju. Marksa galvenajā darbā”Kapitāls”(1867) zinātniski ekonomiskā teorija ir daudzpusīgi pamatota un attīstīta.

      Marksisma rašanās bija apvērsums, revolūcija filozofijā, politiskajā ekonomijā, sociālistiskajā teorijā. Marksisms pārversa  cilvēka vēstures mācību par zinātni, kas izskaidroja sabiedriskās iekārtas raksturu

______________________________________________________

¹ Н. Иванов, Н. Матковский «Великие основоположники марксизма», 1972 г., 30 стр.

² В. Ленин «Три источника и три составных части марксизма»

2.

     Marksisms atklāja sabiedrības attīstības likumi, kas pamatojas uz harmoniju un saticību. Marksisma macība ir pasaules uzskats, kas nāk  gan  no materiālistiskās filozofijas , gan no attīstības idejas. Pēc materiālistiskās pieejas matērija ir primāra , bet apziņa – sekundāra. Tās nozimē, ka doma, garš un apziņa ir vienīgi materiālās pasaules atspoguļošana. Savukārt, attīstības teorija nozimē, ka  dabā eksistējošie objekti “nestāv uz vietas”, tie pārmainās evolūcijas gaitā. Markss un Enģelss uzskatīja , ka sabiedrīsko zinātņu nozarē, tāpat kā dabaszinātņu nozarē, eksistē likumi, kas regulē cilvēces attīstību. Viņi centās atklāt šos likumus un tādā kārtā aizstāt utopijas sociālismu ar zinātnes sociālismu.

      Balstoties uz Gēgeļa macību, kurš bija ideālists un sabiedrības attīstību izskaidroja ar cilvēka prāta progresu, Markss savādāk saprata cēloņatkarību evolūcijas gaitā. Marksa un Engelsa mācība ir vēsturiskais materiālisms: objektīva realitāte nosaka apziņu, cilvēks pirmkārt “homo faber”un tikai pēc tam “homo sapiens”. “Civilsabiedrības anatomija  jāmeklē politiskā ekonomijā,- rakstīja K.Markss,- Neviss cilvēku apziņa nostiprina viņas esamību, bet gan otrādi, viņas sabiedrīskā esamība nostiprina apziņu.” ¹

     Marksisms kā politiskā doktrina nāk no tā, ka ļaunuma cēlonis sabiedrībā ir sociālo šķiru antagonisms, kas pazudīs tikai tad, kad tiks darīts gals ražošanas līdzekļu privātīpašumam, un tie tiks nodoti visu sabiedrības locekļu rīcībā. Tā radīsies jauna, komunistiska sabiedrība, kurā nebūs cilvēku ekspluātacijas un kurai galvenais princips būs “no katra pēc iespējām, katram pēc vajadzībām”. Piespiešana netiks vajadzīga, jo visi sabiedrības locekļi labprātīgi  strādā pilnā spēkā, un kā rezultātā atmirs valsts un tiesības. Visi cilvēki kļūs par brīviem , viņiem nav jāpārdod savs

darbaspēks ekspluatatoru  interesēs. Pāreja uz jaunu sabiedrību  bez valsts un tiesībām ir vēl viens dialektisks lēciens vēsturē.

______________________________________________________

¹ Mаркс К., Энгельс Ф., Сочинения,т.13, стр.6-7.

     Bet marksisms ir ne tikai vēstures paskaidrošana, bet  arī rokasgrāmata politiskā darbībā un revolucionārā praksē. K.Markss nevarēja zināt kurā konkrētā valstī pirmoreiz notiks revolūcija, kas novedīs marksisko partiju pie varas, bet savos darbos¹ viņš noradīja, ka starp kapitalistiskās un komunistiskās sabiedrībām jābūt revolūcionārais pārejas posms. Šim posmam atbilst valsts -  proletariāta diktatūra. K.Markss nešaubījās par revolūcijas apvērsuma vajadzību, kurš, izejot no konkrētās valsts apstākļiem, varētu būt bruņots vai izdarīts mierceļā, jo vadošās šķiras pēc paša iniciatīvas labprātīgi neatdos varu. Šim nolūkam  ir nepieciešama partija, kura vadoties pēc marksisma teorijas pārņems varu savās rokās un vedīs strādnieku šķiru uz dižo mērķi – komunismu.

3.

     Pēc proletariāta misijas zinātniskā izskaidrojuma Markss  un Engelss secināja, ka ir nepieciešams apvienot komunisma teoriju ar strādnieku kustību un nodibināt proletariāta politisko partiju. Šai partijai ir jāvada stradnieku šķiras ciņa par sociālismu un komunismu.

     Markss un Engelss ar patiesu cieņu novērtēja krievu revolucionāro demokrātu darbību, bija sajūsmā par viņu revolucionāro entuziasmu, pašaizliedzību un drosmi, ar kādu viņi cīnījās pret cara patvaldību. Viens no pirmajiem, kas paziņoja par savu uzticību marksismam bija  krievu revolucionārs N.E. Fedosejevs. Viņš izveidoja pulciņu, kurā tika studēti Marksa un Engelsa darbi. Viens no visaktivākajiem šī pulciņa dalībniekiem bija, tajā laikā vēl jaunais V.Ļeņins. Viņš bija sajūsmā par Marksa secinājumiem par kapitālisma bojāeju un sociālisma  uzvaru. Pēc pārcelšanās uz Pēterburgu,  Ļeņins nodibināja(1895.g.) “Cīņas savienību par strādnieku šķiru” ar šo te tika likts pamats  strādnieku kustības apvienošanai Krievijā.

     Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija atvēra jaunu laikmetu pasaules vēsturē. Krievija kļuva par valsti, kurā pirmoreiz Marksa idejas par sociālisma un komunisma iekārtu sāka īstenoties. Vairāk nekā piecdesmit

¹ Маркс К., Энгельс Ф., Сочинения, т.19, стр. 27

gadus PSRS  pastāvēja kā starptautiskā sociālisma lāpa. Par strādnieku, zemnieku un  starptautiskā proletariāta vadoni kļuva Ļeņins, kas bija Marksa un Engelsa sāktā darba turpinātājs, viņš pacela marksismu uz jaunu virsotni.

     Sabiedrība, kas tika izveidota Padomju Sociālistisko Republiku Sabienībā ( PSRS) sociālistiskās revolūcijas rezultātā, tomēr bija nepilnīga, jo sabiedrīskās attiecības tajā atbilsta tikai pirmam nepieciešamam posmam ceļā uz komunistisko sabiedrību- sociālistiskās valsts posmam. Apbruņoti ar marksisko doktrinu un tās postulatu par nepieciešamību sabiedriskot visus ražošanas līdzekļus, PSRS vadītāji veda sociālistisko sabiedrību uz galveno mērķi- komunismu.

     PSKP( Padomju Savienības Komunistiskā Partija) pildīja partijas lomu,  kuru Markss raksturoja kā  pat stingru un vienmēr saucošu   uz priekšu. Krievija ir ļoti mainījusies  kopš tā laika, kad viņu pētīja Markss , kurš paredzēja tās revolucionāras attistības perspektīvu. PSKP devīze bija:” Komunisms izpilda vēsturisku misiju, tas atbrīvo cilvēkus no sociālās nevienlīdzības, no ekspluatācijas, no kara šausmām un nostiprina pasaulē visu tautu Mieru, Darbu, Brīvību, Vienlīdzību, Brālību un Laimi.” ¹, par kuras īstēnošanu cīnījās Markss, Engelss un Ļeņins.

    Bargos, brīžiem rūgtos pārbaudījumos krājās sociālistisko pārveidojumu pieredze. No valdošo komunistisko partiju prakses, teoretiskā darba veidojās arvien pilnīgāks un precīzāks priekšstats par sabiedrības sociālistiskās pārkārtošanās mētodēm, formām un paņēmieniem. Markss, Engelss un Ļeņins teoretiski pamatodami sociālisma principus, netiecās dot nākamās sabiedrības detalizētu ainu. Tā veidojās no visu sociālistisko valstu revolucionārās jaunrades.

     Viena no sociālisma priekšrocībām ir tā spēja mācīties. Mācīties risināt problēmas, ko izvirza dzīve. Mācīties novērst krīzes situācijas. ²  To sapratīja arī PSRS vadītāji, jo pēc neveiksmīga centiena uzreiz uzcelt komunistisku sabiedrību, viņi nonāca pie secinājuma, ka komunisma sasniegšanai ir vēl daudz jāstrāda un koncentrēja  visas pūles uz sociālistiskās valsts radīšanu un nostiprināšanu.

___________________________________________________________

¹ Padomju Savienības Komunistiskās partijas 24. kongresa materiāli.

² M. Gorbočovs “Pārkārtošanās un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei”1987.g., 145. lpp.

                           

     Marksiskā doktrina bija saglabājusies padomju sabiedrībā visā  tās eksistēšanas laikā, piemēram : tēze par nepieciešamību nodrošināt tautas labklājību.  Bet kapitālistiskā  sabiedrība arī centas sasniegt tautas labklājību ,  vienīgi darbojoties  ar citām metodēm un vadoties pēc citiem motīviem .

     Galu galā atkrita  sociālistiskā valsts struktūras, uz kurām  tika dibināta padomju vara, jo nevar saglabāt struktūras, kas balstījas uz monolitas, centralizētas partijas diktatūru, bet izradījās ne tikai nespējīgi uzcelt komunistisko sabiedrību, bet gluži otrādi, atvirzīja darbaļaužu no valsts pārvaldīšanas, sabiedrības problēmu rīsināšanas, izveidoja bezatbildīgu un bieži korumpēto birokrātiju. M.Gorbačovs meģināja saglabāt PSRS un pašu  padomju varu,  reformējot un pārkārtojot sociālistisko ekonomiku un politiku. Totāla  pārkārtošana pieveda pie PSRS sairšanas. Pirma sociālistiskā  valsts pāstāvēja 70 gadus.

                                  

                                       

                               

 

 

                                 

 

                                             N O B E I G U M S

     Nobeigumā gribētos uzsvērt, ka vēsturiski īsajā laikā, sociālisms nogāja milzīgu ceļu. Tā galvenais rezultāts bija pasaules sociālisma sistēmas eksistēšana un attistīšanās. Tas, ko gribēja panākt K.Markss, F.Engelss un Ļeņins  īstenojās PSRS laikā, kaut arī daļēji. Manuprāt, Marksa idejas un  teorijas bija domātas  ideālai sabiedrībai un nevainojamai valstij, bet tādas vēl nepastāv. Viņa slēdziens par  proletariāta misiju kā  kapitālisma kapraču  un socialistiskās  sabiedrības  radītāja  lomu  tika nostiprināts  visā komunistiskā un stradnieku kustībā .¹

     Bet sociālistiskā valsts attīstība apstājās pārejas posma-proletariāta diktatūras- līmenī, jo visu 70.gadu laikā PSRS eksistēja kā valsts, kurā revolūcija nav beigusies. PSKP vadītāji noveda sabiedrību pie ekonomiskā krīzes, izveidojot tādu nepareizu sadalīšanas mehanismu, kurš jau nevarēja atbilst sociālisma galvenam principam : «no katra pēc iespējām, katram pēc darba». Jau ne viens – nevis K.Markss ar savu zinātnisko  teoriju, nevis V.Ļeņins – nevarēja palīdzēt PSKP vadītājiem saglabāt sociālistisko sabiedrību un jo vairāk uzcelt komusmu.  

     Kaut gan man nav pietiekamas pieredzes šajā jautājumā , es, iepazinoties ar K.Marksa teoriju, varu secināt , ka pašā sākumā PSRS praksē  īstenoja Kārļa Marksa idejas, jo tās pastāvēja kā sociālistiska valsts 70 gadus. Bet no otras  puses - PSRS sabrūka , tātad, vai K.Marksa idejām ir kāda vaina, vai Padomju Savienības vadītāji nespēja  pilnīgi izprast, novērtēt un realizēt tās.

_____________________________________________________

¹ Н. Иванов, Н. Матковский «Великие основоположники марксизма», 1972 г., стр.184.

IZMANTOTĀ   LITERATŪRA :

1.Иванов Н., Н.Матковский « Великие основоположники марксизма», М.,1972г. ;

2.Рене Давид, Камилла Жоффре-Спинози « Основные правовые системы современности» ;

3.M.Gorbačovs “Pārkārtošanās un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei”,М., 1987. ;

4.Padomju Sabiedrības Komunistiskas partijas  XXIV.  Kongresa materiāli;

5.Маркс К., Энгельс Ф., Сочинения , Т.13;     

6.Маркс К. « Тезисы о Фейербахе» ;

7. Ленин В. « Три источника и три составные части марксизма» .