Krišjānis Barons -dzīve un daiļrade

Edgars Manuhins

Referāts literatūrā

Krišjānis Barons -dzīve un daiļrade

Rīga, 2000.

Krišjānis Barons

 Krišjānis Barons ir izcilākais latviešu folklorists – tautas dziesmu krājējs, pētītājs un publicists. “Pēterburgas Avīžu” faktiskais redaktors, sarakstījis dzejoļus un stāstus. Latvju dainu tēvs ir izcilākā personība latviešu kultūras vēsturē.

Biogrāfija. Krišjānis Barons dzimis 1835. gada 31. oktobrī Kurzemē Struteles muižā (tag. Tukuma raj.), kur viņa tēvs bija vagars. Krišjānis ģimenē bija astotais bērns. Agrīnās bērnības dienas viņš pavadīja Īles muižā (tag. Dobeles raj.), uz kurieni barons Herners pārcēla viņa tēvu. Kad Krišjānim bija nepilni deviņi gadi, nomira viņa tēvs. Rūpes par zēnu uzņēmās vecākā māsa Kristīne un svainis Kronbergs, kuri dzīvoja toreizējā Dundegas pagastā  Vālpenes muižā. Drīz tur dzīvot pārnāca arī Krišjāņa māte. K. Barona skolas gaitā nozīmīga Kulbes skola, kurā par skolotāju strādāja E. Dinsbergs un F. Mālbergs. Pēc tam Krišjānis mācījās Ventspils elementārskolā un apriņķa skolā. Labu filoloģisku izglītību viņš ieguva Jelgavas ģimnāzijā, kur viņš mācījās no 1852. līdz 1856. No 1856. līdz 1860. gadam viņš studēja Tērbatas universitātē matemātiku un astronomiju. Kopa ar K. Valdemāru viņš bija rosīgs Latviešu studentu pulciņa dalībnieks. Šajā laika periodā sakās arī viņa publicistiska darbība “Mājas Viesī”. Līdzekļu trūkuma dēļ Krišjānis  bija spiests pārtraukt un pusotru gadu nodzīvoja Dundegā.

1862. gadā K. Valdemārs aicina Baronu uz Pēterburgu un Krišjānis vēlāk kļūst par “Pēterburgas Avīžu” faktisko redaktoru. Viņš darbojās publicistika un daiļliteratūrā. Sakarā ar darbu “Pēterburgas Avīzēs” viņš nonāk policijas uzraudzībā.

1867. gadā Krišjānis ierodas Maskavā un viņam izdodas dabūt mājskolotāja vietu muižnieka Ivana Staņkeviča ģimenē. K. Barons kopa ar Stankēviču ģimeni vasaras  parasti dzīvoja viņu muižā Udervekā. Ziemā dzīvoja un strādāja Maskava. Krišjānis, sadarbodamies ar K. Valdemāru, F. Brīvzemnieku un citiem jaunlatviešiem, piedalījās Maskavas latviešu vakaros. Turpmākais K. Barona mūža darbs bija latviešu tautasdziesmu vākšana, sistematizēšana un publicēšana. No 1880. līdz 1890. gadam Krišjānis strādāja Marijas sieviešu ģimnāzijā Maskavā. Šajā laikā ,tautas atbalstīts, viņš veic lielo tautasdziesmu sistematizācijas darbu.

1881. gadā viņu ievēlēja par Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas, etnogrāfijas draugu biedrības Etnogrāfijas nodalas īsteno biedru.

1893. gadā Krišjānis kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu un turpmāko mūžu veltija tikai folklorai. No 1894. – 1915. gadam iznāca “Latvju dainu” pirmizdevums. No 1909. gada K. Barons kopā ar dzīvesbiedri Dārtu dzīvoja un strādāja Vecmīlgrāvī.

Krišjānis Barons pēdējo vasaru sagaidīja Turaida, Dainās, mira sirmā vecumā 1923. gada 8. martā. Apglabats Rīgā, Lielajos kapos.

Publicistika.

K. Barons 50. un 60.gados daudz rakstījis par dabaszinātņu, astronomijas, fizikas un ģeogrāfijas jautājumiem. Viņu interesēja arī pedagoģija un filoloģija. Savos rakstos viņš polemizēja ar Baltijas vācu ideologiem.

Dabaszinātne un astronomija. Dabaszinātņu popularizācijā K. Barons veicis vērā ņemamu darbu. Viņš sekoja līdzi jaunākajām publikācijām un sasniegumiem šajā nozarē. Dažus gadus pēc Darvina darba par sugu izcelšanos iznākšanas “Pēterburgas Avīzēs”  lasāms raksts “Mūžīgs kara lauks”. Šajā rakstā viņš popularizēja  Darvina teoriju. K. Barons savos rakstos izskaidroja dabas parādības, aprakstīja putnus, dzīvniekus un stādus. Kā arī aprakstīja dažādas dabas un fizikālas parādības.

Studiju laikā K. Barons aktīvi rakstīja arī par astronomijas jautājumiem. Viņa raksti bija skaidrojoši un populārā veidā atspoguļoja sava laika astronomijas zinātnes līmenī. Svarīgākie raksti “Zvaigznes”, “Saule”, “Planētas jeb gājējas zvaigznes” u.c. Šiem rakstiem bija liela nozīme tautas izglītošanā, cīņā pret māņticību un kristīgās reliģijas mācību.

Ģeogrāfija. K. Barons centās paplašināt latviešu lasītāja apvārsni arī ģeogrāfijā. Tam bija liela nozīme, jo zemnieki parasti maz bijuši ārpus sava pagasta robežām. tikai retais varēja pastāstīt par Krieviju vai citām zemēm. Arī pirmo latviešu valodā iznākošo laikrakstu ziņas par ārzemēm un iekšzemi bija diezgan trūcīgas. Tāpēc viens no pirmajiem K. Barona darbiem novadā bija 1859. gadā iznākusī grāmata “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti”. Tā bija pirmā nopietnā tā laika triju Baltijas guberņu fiziskā ģeogrāfija. Grāmatā reizē ievietots arī apcerējums “Kurzemes un Vidzemes tautas, viņu būšana un valodas”. Biogrāfs un literatūrvēsturnieks A. Apīnis izteica hipotēzi, ka šī plašā polemiskā apcerējuma autors bijis J. Alunāns un tikai beigās to papildinājis K. Valdemārs. Vēstures un ģeogrāfijas dati atrodami K. Barona sastādītajā bibliogrāfiskajā rādītājā par Baltijas pamatiedzīvotājiem, kuru 1868.gadā izdeva Pēterburgas ģeogrāfijas biedrība. K. Barons bija pirmais latviešu bibliogrāfs.

Nacionālā atbrīvošanas kustība Eiropas dienvidos acīmredzot rosināja K. Baronu uzrakstīt romānu “Roma un Itālija”, “Grieķu zeme”, “Jonijas salas”. Poļu dumpis pievērsa Krišjāņa  uzmanību un tā radās “Poļu zeme”. K. Barons rakstīja arī par Pēterburgu. Raksti saucās “Pēterburga”.

Pedagoģija. K. Barons lielu mūža daļu strādāja pedagoga darbu. Tas nebija vienkāršs maizes darbs par to liecina viņa jaunības gadu interese par pedagoģiju. K. Barona raksts “Ieaudzini bērniem drošu prātu” pierāda, ka viņš izpratis, ka jaunais tautas dzīves laikmets prasa arī jaunu no māņticības un reliģijas apmātības atbrīvotu cilvēku, kuram jābūt drosmei un gribai.

Interese par valodniecību. K. Barona darbības plašumus apliecina arī viņa filoloģiska satura raksti. Pirmais no latviešiem viņš popularizēja indoeiropiešu pirmvalodas teoriju. “Pēterburgas Avīzēs” publicēts viņa raksts “Indoeiropiešu valodas famīlija un īpaši leiši un latvieši. Rakstā izteikta doma par latviešu tuvību senajām slāvu ciltīm. K. Barons nostājās pret latviešu valodas nievātājiem un kaunīgajiem latviešiem.

Atzinumi un darbība folkloristikā. Jau 50. gados K. Baronu interesēja folkloristika. “Mājas Viesī” bija publicēts viņa raksts “Igauņu tautas dziesmas”. Viņš salīdzināja  igauņu tautasdziesmas ar latviešu un saprata cik svarīgi būtu pašiem latviešiem vākt un saglabāt savas tautasdziesmas.  

Latviešu folkloristikā sevišķi nozīmīgs ir K. Barona “Latvju dainu” ievads, kurā viņš aprakstīja tautas dziesmu krāšanas un publicēšanas vēsturi, analizē iepriekšējos tautas izdevumus. K. Barons šajā ziņā augstu vērtēja mācītāja Bitnera savāktās “Latviešu ļaužu dziesmiņas”, kuras bija publicētas 1844. gadā.

60. gados K. Barons uzsver :” Bija pienācis laiks, kur paši latvieši ķērās pie šī sevišķi tautiskā darba”. Taču kā atzīmēja Barons :” Aiz dažiem skaudīgiem apstākļiem šis nodoms novilcinājās”. Jaunlatvieši saprata, ka liela nozīme būtu iepazīstināt krievu publiku un krievu zinātniekus ar skaistajām jau izdotajām latviešu tautasdziesmām. 1868. gadā Jānis Sproģis izdot latviešu tautasdziesmu krājumu, kurā tautasdziesmas bija tulkotas krievu valodā un ar to varēja iepazīties arī krievu publika. 1873.gadālīdzīgu krājumu izdeva arī F. Brīvzemnieks.

70.gados valdīja īpašs pacēlums tautas folkloras vākšanā.

70. gadu beigās K. Barons sāka darboties kā zinātnieks folklorists. Tautas dziesmu krāšanas, sistematizēšanas un publicēšanas darbs izvirzīja viņam daudz svarīgu problēmu. Tās risinot, izveidojās K. Barona estētiskie uzskati un tautas dziesmu vērtējumi. var teikt ka neviens cilvēks vēl nav tā iztaustījis katru tautasdziesmu vārsmu kā mūsu dainu tēvs. Viņa galvenie atzinumi ir:

1.Tautas dziesma un tautas dzīve ir vienotas, un tautasdziesmu krājēja uzdevums - atklāt dziesmu kā šīs dzīves sastāvdaļu.

2.Sakarā ar dzīves un dziesmas vienotību tautasdziesmām ir dramatisks raksturs un tās lietotas precīzi noteiktā norises vietā un laikā.

3. K. Barons, ievērodams šo dramatisko īpatnību skaidrojis arī problēmu par latviešu tautas dziesmu īsumu un māksliniecisko spēku.

          “…īsās tautasdziesmas viena otrai sekojot, virzījās līdz ar dzīvi, līdz ar           darbiem uz priekšu. Viņām nav vaļas būt pļāpīgi garām. Bet īpaši savā           stigrā strupumā viņas rāda savu īsteno dzejas spēku.”

4. K. Barons  kategoriski nostājās pret tā saucamo mitoloģisko sabrukuma teoriju folkloristikā, kura īsi tautas dziesmu uzskatīja kā plašāku dziesmu fragmentus. Pat ja labs dziesmu teicējs grupē īsās tautas dziesmas dziesmu virknēs, lai vieglāk paturēt prātā, lai par vienu domu pateiktu iespējams vairāt, katra īsā dziesma tautā tiek uzskatīta kā nobeigta vienība.

          “Katara no mūsu īsajām dziesmiņām stūrgalvīgi piepatur savu patstāvību, lai tā arī diezin kā būtu savērpta kopā ar citām vienā virknē. Ikvienai no tām ir savs pilnīgs vesels apaļš domu kodols, kas ietērpts arī glumi pieguļošā apaļā formā. Katra ir gludena, apaļa dziesmu pērlīte.”

5. Attieksmē pret garajām dziesmām K. Barons varbūtības formā pieņēmis vēsturisku zuduma teoriju, atzīmēdams, ka sirmā senatnē ir bijušas garas dziesmas un tās piederējušas vīriešiem, īpašai koklenieku kārtai. Sakarā ar tautas apspiestību pazudusi arī episko dziesmu tradīcija.

6. Izprazdams tautas dziesmas vēsturiski, K. Barons tautas dziesmu arvien mazāku lietošanu tautas dzīvē skaidrojis ar jaunlaiku dzīves pārmaiņām, kā arī mazvērtīgu rīmju un ziņģu iespaidošanos tautā.

          “Latviešu jaunākās paaudzes jo dienas, vairāk jo atsvešinās no savas          daiļās tautas dzejas un tika barotas pa lielākai daļai ar ļoti sekliem  svešiem paraugiem darinātiem tikpat sekliem sacerējumiem avīzēs un   “rīmju” grāmatiņās. Tie varēja tikai tautas garšu bojāt.”

7. K. Barona bija pārliecināts, ka jāsākas tautas dziesmu renesansei. Tautasdziesmas saturs lielas vispārcilvēcīgas ētikas un estētikas vērtības.

          “Bet izlobot mūsu tautas dziesmu īsto veselīgo kodolu mums atklājas           viņās cilvēka gara labākie ideālie centieni, cilvēka sirds un dvēseles daiļākās un tikumīgākās, dziļākās jūtas, kas nekad nenovecējas, lai arī viss cits ārišķs sava laika piederums pārgroza.”

Daudz rūpīga darba prasīja K. Baronam tautas dziesmu sistematizēšana un kārtošana dainu skapī. Šo skapi pēc K. Barona zīmējuma Maskavā izgatavoja kāds galdniekmeistars. Ar apbrīnojamu precizitāti viņš sakārtojis dziesmas pa tipiem, secīgi atzīmēdams variācijas un versijas. Ilga pētniecības darba rezultātā radās oriģināls dziesmu sakārtojums, kurā liela vieta cilvēka mūža ritumam. “Latvju dainas” ir lielākais latviešu priekšpadomju folkloristikas sasniegums. Profesors Endzelīns tās novērtēja kā latviešu filoloģijas stūrakmeni.

Mūža beigās K. Barons sagatavoja “Latvju dainu izlasi” un strādāja pie latviešu tautasdziesmu metrikas jautājumiem. Rezumējot viņa dzīvi ir jāteic, ka viņš nav bijis tikai izcils zinātnieks , bet arī mākslinieks. “Latvju dainas” ir vērtējams kā izcils viengabala mākslas darbs, un šī darba nozīme tautas kultūrā ir neizsakāma, tā cēla tautas pašapziņu, tā pierādīja, ka latvju tauta ir stipra un tā pastāvēs mūžīgi

Dzeja un proza.

Jaunības gados  K. Barons rosīgi pievērsies daiļliteratūrai. Viņš rakstīja vienkāršus, saturā nacionālās atmodas spēka piesātinātus darbus. populārākie no tiem ir “Upe un cilvēka dzīve”, “Mūsu manta”, “Divējādās kāpnes”. Dzejoļi publicēti “Pēterburgas Avīzēs”, un tiem ir spēcīgs antifeodāls raksturs. Dzejolī “Upe un cilvēka dzīve”, kurā K. Barons ievijis arī sabiedriski filozofiskus motīvus. Tanī ietvērts cilvēka, tautas darbinieka jaunlatvieša tēls. Alegorija ir daudzšķautnaina, jo tajā iespējams saskatīt arī mazās latviešu tautas spirgto atmodu. Laikmeta darbīgais možums paša dzejnieka tautas nākamības ideāli atraduši atspulgu dzejoļos “Divējādās kāpnes” un “Mūsu manta”. Pat zemnieka senči nāk saviem dēliem palīgā, kamēr kungu kaulus sedz smagi akmens krāvumi.

K. Barona dzejas tēli ņemti no konkrētas dzīves, tautai labi saprotami, reālistiski. K. Barons savos rakstos un dzejā atspoguļoja sociālās problēmas - noziedzība, nabadzība - kuras valdīja valstī. K. Barons rakstīja arī humoristiskus stāstiņus - “Samaitātā tirgus braukšanu”.

Mūža beigās K. Barons sarakstīja autobiogrāfisku grāmatu “Atmiņas”. kurā iepazīstina lasītājus ar savu bagāto dzīvi.

K. Barons bija arī tulkotājs. Viņš atdzejojis arī dažus Heines dzejoļus, tulkojis Gētes aforismus un fragmentus no G. Merkeļa darba “Vanems Imanta”.

K. Barona daudzpusīgais, bagātais mūža darbs ar dziļu cieņu tiek vērtēts latviešu tautā, kura viņam devusi goda apzīmējumu - latvju Dainu tēvs.