Jānis Klīdzējs

Saturs

Saturs.......................................................................... 2

Īsi par biogrāfi.............................................................. 3

Īsi par grāmatu un tās galveno varoni............................. 5

J. Klīdzēja publicētie darbi............................................ 7

Izmantotā literatūra....................................................... 8

Īsi par biogrāfiju.

Jānis Klīdzējs dzimis 1914. gada 6. maijā Sakstagala “Livžās” jaunsaimnieku Virgīnas un Aleksandra ģimenē, bijis vecākais dēls, visa četras māsas mirst epidēmijā, bērnībā, jaunākais brālis  Donāts mirt ar tuberkulozi, vidējais, Antons, krīt frontē. Lasīt un rakstīt jau pirmskolas vecumā J. Klīdzējam iemāca vecaistēvs. 

Beidzis Rēzeknes komercskolu un vēlāk studējis Latvijas Universitātē lauksaimniecību. Strādājis par ierēdni Rīgas strādnieku slimokasē, 1943. gadā strādājis par Daugavpilī izdotā dienas laikraksta "Daugavas Vēstnesis" redaktoru.

1940. gadā Jānis Klīdzējs apprec Varakļānieti Emīliju Svilāni, kura ieradusies Rīgā turpināt izglītību, tomēr līdzekļu trūkuma dēļ spiesta meklēt darbu. To meklēt viņai arī palīdz J. Klīdzējs.

1944. gadā abi Klīdzēji pamet Latviju. Sākumā viņi nokļūst Vācijā, Šlēsvigā - Hernsdorfā, vēlāk Bavārijā - Altetingā, tad Grāf - Našavā un Minhenē, bet 1950. gadā aizceļo uz ASV, kur dzīvo vēl tagad.

Pirmajos trimdas gados Amerikā Jānis Klīdzējs strādā fizisku darbu. Viņi dzīvo Dimoinā, Aijovas štatā, arī Čikāgā. 1953. gadā Klīdzēju pāris dodas dzīvot uz Kaliforniju. Kalifornijā Emīlija turpina Čikāgas Mākslas institūtā iesāktās zīmēšanas un gleznošanas studijas, bet Jānis iestājas Sociālo zinātņu institūtā un 1957. gadā iegūst maģistra grādu klīniskajā socioloģijā. Mācību laikā rakstnieks darbojas tiesu iestādē, kura risina dažādas konfliktā ar likumiem nonākušo jauniešu problēmas. Pēc studiju beigšanas viņš strādā Napas psihiatriskajā slimnīcā par klīnisko sociologu, kura uzdevums palīdzēt slimniekiem atgūt garīgo līdzsvaru, ticību sev un turpmākās dzīves iespējām. Tur viņš nostrādā divdesmit gadus līdz aiziešanai pensijā 1977. gadā.

Rakstnieka Jāņa Klīdzēja literārā darbība sākas 1937. gadā, kad žurnālā "Sējējs" tika pirmoreiz publicēti viņa dzejoļi un stāsti "Zelta krustiņš" un "Cilvēki dūmakās". Drīz viņa darbi tiek publicēti arī laikrakstos "Tēvijas Sargs" un "Brīvā Zeme". Šā laika darbos dominē stāsti par jauniešiem, viņu rūpēm, kas saistītas ar dzīves uzsākšanu, izglītību, dzīves mērķa meklēšanu. Šajos darbos viņš daudz raksta par savu dzimto pusi, Latgali.

Šajā laika viņš raksta gan latviešu, gan latgaļu valodā.

Darbos par dzimteni autora iecienīta tēma ir bērnu un jauniešu izaugsme un to personības veidošanās, kas cieši saaužas ar dzimtenes izjūtu kā personības apzināšanās un latviskuma saglabāšanas nosacījums. Stāstos atklājas bērnu personības attīstīšanās, kura ir atkarīga no apkārtējās vides, kurā bērns aug. Izcilākais darbs par šo tēmu ir "Cilvēka bērns" (1956). Šajā darbā atklājas autora psiholoģiskās prasmes. Pēc šī darba motīviem ir uzņemta arī filma.

Otra nozīmīga tēma ir latviešu dzīve emigrācijā. Stāstus par šo tēmu autors sāka rakstīt tad, kad pats nonāca emigrācijā. Viņš stāsta par latviešiem trimdā, atrautiem no savām saknēm. Autoru uztrauc tas, kas trimdā daudzi latvieši ātri aizmirst savu latviskumu, tie nododas tikai naudas pelnīšanai un rūpēm par sava stāvokļa nodrošināšanu. Viņš arī pievērš uzmanību latviešu tautas vārda izskanēšanai pasaulē:

" jādara viss iespējamais, lai pasaule vairāk sadzirdētu mazās. Baltijas krastu tautas balsi un lai zina, ka šī tauta gribēja un grib dzīvot tāpat kā tie, kam pieder 100 000 astoņdesmittonnīgo tanku."

Klīdzēju, kā psihologu, vienmēr ir interesējusi cilvēka iekšējā pasaule - otrais "es". Šī ir trešā tēma, par kuru autors ir rakstījis. Šī tēma atspoguļojas arī viņa citos darbos, jo tiem visiem cauri vijas sīka personu iekšējās pasaules atklāsme. Prozā viņš rāda smalku; psiholoģisku un intīmu tēlojumu, cilvēka iekšējā pasaules atklāsmi. Būdams psiholoģijas speciālists, viņš pēta cilvēku pretrunas, ievainotās un saskaldītās dvēseles. Tas arī atspoguļojas viņa reālajā darbā Napas psiholoģiskajā slimnīcā.

Klīdzējs savos darbos ir ļoti prasmīgs liriska romantisma izteiksmes izmantotājs. Viņa darbos par Latgali ir ļoti prasmīgi un reālistiski attēlota autora jaunības Latgale. Tā ir attēlota spilgti un ļoti plašu valodas tēlainību. Savos darbos autors arī ļoti prasmīgi māk pasmaidīt par grūto un sarežģīto.

Visos Klīdzēja darbos ir raksturīgi spilgti tēli, kas ir arī izteiktas personības. Benedikts no "Benedikta harmonikas" ir brašs puisis, stiprinieks, citreiz dzērājs un trakulis, bet labu sirdi un prasmīgām rokām, citreiz muzikants - sapņotājs un pasaules laupītājs. Ontons no "Likteņa lauzēji" - jauns censonis, kurš vēlas mācīties un izrauties no nabadzības. Kalvāne no "Skūlotoja Kalvāne" - skolotāja, centīgu jauniešu iedvesmotāja un palīdze. "Dženitors" stāsta par leģionāru Viktoru Upānu, kuram jāsāk dzīve no jauna. Šajā grāmatā sastopami autobiogrāfiski momenti.

Grāmata "Sniegi", kura dabūjusi Kultūras Fonda balvu, ir par tuberkulozes slimnieku Eduku Šembeli, viņa aklo skolas biedreni Tāsīti, kurā viņš ir bezcerīgi iemīlējies. Pārējie Klīdzēji ievērojamākie darbi ir stāsti un noveles "Mīlētāji un nīdēji" (1946), "Cilvēki uz tilta" (1948), "Gājputnu dziesma" (1944), "Grēks uz pusēm" (1951 ), "Viņas un viņi" (1954), "Dzīvīte, Dzīvīte" (1967), "Debešu puse" (1968), "Prezidents un Latvijas paaudze" (1975), "Laidiet, laidiet!" (1984), "Neraudi, ja nepārnākšu" (1990). Pavisam savā radošajā mūžā Klīdzējs ir sarakstījis 8 romānus, 22 stāstus, 2 eseju un publikāciju krājumus.

"Esmu rakstījis un rakstu to balss izteikšanai, kuri savu dzīvi izsāp klusumā, jo viņi ir pieredzējuši, ka viņu balsī paklausīties nevienam nav īsti bijis laika. tie ir nabadzīgie, vienkāršie cilvēki, nastu nesēji un smago darbu darītāji."

Īsi par grāmatu un tās galveno varoni.

Grāmatā “Cilvēka bērns” autors stāsta par Bonifāciju Paulānu, ko visi sauc vienkārši par Boņu, bet kurš pats citiem sevi lepni dēvē par Bonifāciju Paulāna dēlu. Notikumi risinās Latgalē, kādā lauku sētā viena gada laikā. Boņs patiesība ir pats Jānis Klīdzējs, kas grāmatā stāsta par saviem bērnības piedzīvojumiem Latgalē.

Bonfācijs, kā jau piecus gadus vecs zēns ir ļoti atklāts, ziņkārīgs, draudzīgs un gatavojas ieiet lielajā pasaulē. Kā svarīgākā viņa īpašība liekas ir lielā dievbijība, viņš ir ļoti ticīgs, jo tāda ir arī viņa ģimene, katru vakaru pirms gulētiešanas viņš skaita lūgšanu, un kad ir nozadzis bodniekam nazi, vairākas reizes lūdz tam piedošanu, solās to drīz atdot atpakaļ, jo liekas ļoti baidās no dieva soda. Vienmēr braucot garām krustcelēm tiek noņemta cepure, jo tur atrodas Dievmātes tēls, un arī tad, kad kabatā guļ bodnieka nazītis, Boņs kaunīgi caur pieri skatās uz Dievmāti, jūtot, ka viņa visu zina. Boņs Dievu uzskata par reālu būtni, ar kuru bieži runā kaut vai tā pat.

Boņs ir ļoti uzticams, un nevar paciet, ja tiek nodots. Arī vecaistēvs, kas zina visas pasaules gudrības, runā ar Boņu kā ar pieaugušu cilvēku un var viņam uzticēt vislielākos noslēpumus. Reiz pie viņa ciemos atbrauc radinieki, kas viņam nesakot paņem viņa suni. Boņs par to ir tik stipri sašutis un apvainojies, ka met prom radu dāvāto cepuri, un klusībā domās jau doties savu suni atgūt, ar draugiem jau ir sakrājis visu ceļam, bet suns atgriežas pats. Un arī tad, kad viņam liek kopā ar sieviešiem iet pirtī, viņš liek lietā visas savas noklausītās sarunas, lai tikai nebūtu kopā jāiet pirtī. Viņš to uzskata par apkaunojošu.

Boņs bieži brīnās par lietām, kas pieaugušajiem liekas tik saprotamas, bet viņam liekas neizprotamas, kaut vai, “ka viņa dvēsele būtu iekšā – tur kopā ar kartupeļu klimpām, kāpostiem, biezpienu, maizi, cūkas gaļu un sausajiem zirņiem”

Boņa mīlestība visas grāmatas garumā ir Brigita, kas dzīvo tur pat netālu kaimiņos. Boņs viņu sauc par Bigi, un katru reizi to satiekot lūdz, lai viņa paprasa, vai joprojām viņš ir viņas mīļais draudziņš, uz ko Boņs parasti atbild apstiprinoši. Viņš reizēm ilgi sēž un gaida, kad Bigi nākas ciemos un uztraucas, ka tik kaut kas nav noticis, ja viņa nenāk. Viņš Bigi uztver kā ko ļoti īpašu, un tad, kad Paulīne  saka, ka Boņs ir Brigitai tikai līdz nabai, viņš ar lielu entuziasmu bļauj, ka Bigi nav nabas, ka viņa nav tāda kā visa citas, bet vasarā, kad satek Bigi pie upes, tomēr redz, ka viņa ir tāda pati, ka visa citas, un Boņam nākas vilties, bet stipro mīlestību tas nespēj mainīt tik un tā. Un arī tad, kad Bigi iziet pie vīra, Boņs šņukstēdams spēj izteikt: ”Bibuk... tu... neraudi. (..) Es raudu, lai tu neraudātu... Neraudi vis... Es palūgšu Dievmāti... lai tev būtu labi arī jaunajā vietā.”

Boņs reiz saskaišas un aiziet no mājām. Dodas tālā ceļā pie krusttēva, jo dzīve kopā ar sieviešiem viņam šķiet apnikusi. Ceļā Boņs satiek kāzu muzikantu Izodoru, ar kuru runā tikai mazu brīdi, bet saņem tik ļoti daudz, Boņs klausās Izadora teiktajā, kaut ko saprot, kaut ko nesaprot, “bet viņam liekas, ka vēl neviens nav tā bēris saujām no savs dvēseles Boņa dvēselē kā šis lielais muzikants Izodors Akmins.” Kopā  ar krusttēvu viņš dara dažādus darbus, grib pat piemuļķot nikno un trakulīgo govi. Boņs iesaka krusttēvam pārģērbties saimnieces drēbēs, kā reiz to darījis vectēvs, kad visi bijuši prom. Tomēr tas tā arī neizdodas un govs krustēvu ar visu piena spaini apgāž. Kas Boņs ir visai noguris, atbrauc viņa mājinieki, kas jau labu laiku viņu nomeklējušies.

 Grāmatā ir tik daudzi Boņa piedzīvojumi, šo grāmatu lasīt bija ļoti interesanti, tā bija sarakstīta saistošā valodā.

Pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu, kuras režisors ir Latvijā tik populārais J. Streičs. Filma ir izpelnījusies ļoti lielu atzinību gan Latvijā, gan aiz tās robežām.

J. Klīdzēja publicētie darbi

1939 Jaunības zeme. Publicēts laikrakstā "Daugavas Vēstnesis", grām. ar nosaukumu "Jaunieši" 1942.

1942 Jaunieši. Publicēts ar nosaukumu "Jaunības zeme" laikrakstā "Daugavas Vēstnesis", 1939. Grāmatā pievienots nobeigums. A 1947, 1951,1962.

1955 Dženitors. A žurnālā "Karogs", 1993, 3.-5. nr.

1956 Cilvēka bērns. A 1981, 1992, 1994.

1960 Zilie kalni. A 1994.

1963 Sniegi. A 1992.

1979 Dzīvīte, dzīvīte šūpojos tevī. I. (II - 1995) A ar nosaukumu "Bārenis" 1995.

1982 Otrais mūsos. Publicēts laikrakstā "Laiks", 1982-1983; grām. 1983.

1983 Otrais mūsos. Publicēts laikrakstā "Laiks", 1982-1983.

1984 Dāvātās dvēseles. Publicēts laikrakstā "Laiks", 1984-1985; grām. 1986.

1986 Dāvātās dvēseles. Publicēts laikrakstā "Laiks", 1984-1985. A 1992.

1990 Gribējās saullēkta. Publicēts laikrakstā "Laiks", 1990-1992; grām. 1995.

1995 Gribējās saullēkta. II. (I - 1979) Publicēts laikrakstā "Laiks", 1990-1992.

Izmantotā literatūra.

Latviešu literatūras trimdas izlase I, ”Zvaigzne ABC” 1996. g.

J. Klīdējs “Dāvātās dvēseles”, “Zinātne” 1992. g.

Literatūra 12. klasei , ”Zvaigzne ABC” 1997. g.

J. Klīdējs “Bārenis”, “Zinātne” 1995. g.

Latviešu rakstnieku portreti, “Zinātne” 1999. g.

J. Klīdzējs “Cilvēka bērns”, “Zinātne” 1994. g.

http://www.vip.lv/lek/burti/k.htm

http://www.dpu.lv/LD/Diena/mai1.html

© by Aivars Šķudītis, Naukšēnu vidusskola, 2001.