Latvijas Universitāte

Kontroldarbs

Jurista saskarsmes kultūrā

Jānis Čakste kā sabiedrisks darbinieks un cilvēks

,,Latvju tauta grib pasargāt savu tautību,

 paturēt vienā kopībā savu tēviju Latviju,

 panākt neierobežotu iespēju un brīvību

 noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo,

 kulturālo un ekonomisko attīstību.”

| J.Čakste |

Juridiskās fakultātes

neklātienes nodaļas I kursa studente

Dace Kaminska

Zinātniskais konsultants –

profesors V.Veics

1999.gads

Latvijas Satversmes sapulce jaunajai Latvijas republikai par pirmo valsts prezidentu izraudzījās ideālu personu – Jāni Čaksti.

Jānis Čakste, dzimis Jelgavas apriņķī, Lielsesavas  Čakstu mājās 1859.gada 14.septembrī. Tēvs – lauksaimnieks. Pamatizglītību Jānis Čakste ieguvis Annas elementārskolā. Pēc tam mācījies Jelgavas ģimnāzijā, kur izrādījis savu sabiedrisko aktivitāti, piedaloties latviešu skolēnu vakaros ar referātiem. 1882.gadā, beidzis ģimnāziju, Čakste dodas uz Maskavu, kur iestājas Maskavas universitātes juridiskajā nodaļā, ko pabeidz 1886.gadā. Arī Maskavā viņš izrāda sabiedrisko aktivitāti, nodibinādams latviešu studentu biedrību, no kuras vēlāk radās studentu biedrība Austrums un korporācija Freternitas Moscoviensis.

Studiju laikā nākamais valsts prezidents kopā ar Krišjāni Valdemāru un citiem organizēja Maskavas latviešu vakarus, kam bija liela sabiedriska, kulturāla un nacionāla nozīme. Tūlīt pēc studijām iestājas Kurzemes guberņas prokuratūrā par sekretāru, taču birokrātiskais dienests Čakstem nepatīk un viņš atstāj ierēdņa karjeru, lai varētu būt neatkarīgs.

Jānis Čakste sāk darboties par advokātu Jelgavā, kur aktīvi iesaistās latviešu sabiedriskajā dzīvē un jau 1887.gadā kļūst par Jelgavas latviešu biedrības priekšnieku. Viņš noorganizē Jelgavas zemkopības nodaļu, kas vēlāk izveidojas par Jelgavas lauksaimniecības biedrību. Ļoti aktīvs Kurzemes biškopības biedrībā un Latviešu Sarkanā Krusta komitejā. Un kā jurists Čakste sagatavo jauno biedrību statūtus.

Jau pašā darbības sākumā Čakste demonstrē lielas latviešu sabiedrības apvienotāja spējas. Šo apvienošanas darbu sekmēja Jelgavā iznākošais laikraksts “Tēvija”. Vēlāk – 1889.gadā par laikraksta redaktoru kļūst pats Čakste. Šajā laikā viņš, kā mazgruntnieku delegātu vadonis, piedalās Krievijas valdības sanāksmēs.

Latviešu tautas kultūras dzīvē liela loma bija IV vispārējiem latviešu dziesmu un mūzikas svētkiem, kas notika Jelgavā 1895.gada 15.-18.jūnijā. Šie svētki bija ne tikai kulturāla, bet arī politiska demonstrācija, kuru galvenais organizētājs un pa daļai arī finansētājs bija Jānis Čakste. Mūsu lielais komponists un profesors Jāzeps Vītols vēlāk rakstīja, ka šie svētki devuši viņam iespēju iepazīt Čaksti kā spējīgu organizatoru reāl- un ideālpolitiķa visveiksmīgāko sintēzi, aizrautīgu oratoru, kas varbūt pats sevi hipnotizējot, hipnotizēja arī savus klausītājus; kas varbūt pats gatavs cēlam mērķim upurus nest, prata pamudināt arī citus sekot savam paraugam. Vītols arī atzīmē Čakstes apbrīnojamo talantu un taktu nemanāmā veidā apvienot pretējas domas, izvairoties no pretrunu uzliesmošanas asākā konfliktā.

1

Viņš saka: ,,Tur nu Čakste izcēlās ar apbrīnojamu taktu.. nevienu kontraversi

nenoveda līdz asākam konfliktam, ar smaidu, bet turklāt noteikti Čakste katram draudošam strīdum aplauza asmeni.”

Šis raksturojums attiecināms arī uz Čakstes vēlākā laika darbību.

Čakste bija aktīvs arī 1905.gada revolūcijas laikā. Viņš piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā. 1906.gadā Čaksti ievēlēja par deputātu jaunajā Krievijas domē. (Čakste vienīgais no visiem Latvijas prezidentiem bija darbojies Krievijas parlamentā.) Kad cars Nikolajs II pirmo valsts domi nelikumīgi atlaida, Čakste kopā ar citiem liberāļu un sociālistu deputātiem protestēja tā saucamajā Viborgas deklarācijā Somijā. Par to Čaksti uz trim mēnešiem ieslodzīja cietumā, kas arī laupīja viņam iespēju kandidēt otrajās Valsts domes vēlēšanās.

Sākoties I Pasaules karam, Jānis Čakste demonstrēja lielu politisku tālredzību. Jau katra trešajā dienā viņš sapulcēja Jelgavā dzīvojošos latviešu virsniekus un ārstus un pauda cerību, ka karš var radīt iespēju latviešiem iegūt zināmas brīvības.

Vāciešiem ieņemot Kurzemi, Čakste pārcēlās uz Tērbatu, kur piedalījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas dibināšanā.

Pirms revolūcijas Čakste kopā ar Kreicbergu devās ceļā uz Savienotajām Valstīm latviešu interešu aizstāvēšanai, bet jau Stokholmā viņus pārsteidza ziņa par revolūciju.

Sākot darboties Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei, Jānis Čakste sāka darboties tās ārlietu nodaļā, kur izstrādāja memorandu tekstus iesniegšanai rietumu sūtniecībām Pēterpilī un protestēja pret vācu aneksijas plāniem Baltijā. 1918.gada 26.- 28.jūnijā Čakste jau pagrīdes apstākļos vadīja Nacionālās padomes 3.sesiju, uzņemdamies ārkārtīgu risku boļševiku terora apstākļos.

1918.gada 17.novembrī Jāni Čaksti, kurš tajā laikā mita savās lauku mājās Jelgavas apriņķī, ievēlēja par Latvijas Tautas padomes priekšsēdi.

1919.gada pirmo pusi nākamais valsts prezidents pavadīja Parīzē  ārpolitiskos uzdevumos, kā jaunās valdības interešu aizstāvis, miera konferencē. Te viņš lieliski sadarbojās ar visu virzienu pārstāvjiem. Šajā laikā Čakste bija Latvijas delegācijas optimisma un ticības avots. Viņš bija delegācijas priekšsēdis un vispārējos vilcienos interesējās par visu. Cielēns liecina: ,,Viņš neuzbāzās ar savu oficiālo autoritāti, nesteidzās pirmais izteikt savas domas kādā jautājumā, bija apbrīnojams priekšsēdis, kas pārrunas lietderīgi vadīja racionālā darba gultnē, vienmēr ieturēdams vienotības garu un simpātiskas attieksmes ar visiem delegācijas locekļiem.”

2

Atgriežoties Latvijā, delegācijas vadību nodeva Meierovicam, bet Čakste Rīgā pārņēma Tautas padomes sēžu vadību un piešķīra tām ar savu stāju zināmu svinīgumu un svarīgumu.

1920.gada 1.maijā Tautas padomes priekšsēdim Jānim Čakstem bija uzticēta Latvijas Satversmes sapulces atklāšana. Bija arī jāizrauga jaunās likumdevējas Satversmes sapulces priekšsēdis. Ar pārliecinošu balsu vairākumu tika ievēlēts pilsonisko aprindu pārstāvis Jānis Čakste. (Otrs kandidāts – sociālistisko grupu pārstāvis J.Rainis)

Čakste jau Tautas padomē bija izcēlies kā priekšzīmīgs sēžu vadītājs, - objektīvs, tolerants. Kā Satversmes sapulces vadītājam viņam bija jāveic arī faktiski vēl neizraudzītā valsts prezidenta amata funkcijas. Čakstes vadības laikā Satversmes sapulcē nekad neatskanēja rupjības un aizskaroši izsaucieni (pretēji mūsdienu ,,tautas priekšstāvju” sapulcēs un pat publiskos paziņojumos dzirdētajam). Čakste allaž laipni, bet stingri, atgādināja par labo toni Latvijas augstākajā pārstāvniecībā.

1922.gada 7.novembrī pēc satversmes pieņemšanas notika oficiālās pirmā Latvijas Republikas Valsts prezidenta vēlēšanas. Jāni Čaksti ievēlēja ar 92 balsīm, 6 atturoties. Tobrīd Čakste bija Demokrātiskā centra pārstāvis, bet viņu atbalstīja arī Zemnieku savienības vairākums Meierovica vadībā, kaut gan savienības vadītājs Ulmanis bija pret Čakstes ievēlēšanu, jo uzskatīja, ka viņam kā Latvijas valsts izlolotājam pienāktos šis augstais pagodinājums.

Latvijas Satversmes sapulces laikā Jānis Čakste deklarēja: ,,Valstis rada pašas tautas, un uz viņām pašām atbalstās viņu īstās tiesības. Valstīm no svara ir nevis, ko citi dod, bet tas, ko pašas spēj.”

Tas mums būtu jāatceras arī tagad. No citiem neko nevaram gaidīt, ja tas nav citu interesēs. Mums pašiem ir jārūpējas par sevi un savu zemi, nevis jāēdas savā starpā citiem par prieku, bet mērķtiecīgi dažādiem līdzekļiem jāatrod iespējas pavairot savu spēku un prestižu, dažādiem līdzekļiem atbalstīt Latvijas svaru un neatkarības intereses.

Kad Čaksti 63 gadu vecumā ievēlēja par Latvijas Valsts prezidentu, viņa uzdevumos ietilpa jaunās Latvijas valsts reprezentācija. Viņš apzinājās, ka demokrātiskas un mazas valsts prezidents nedrīkst pārspīlēt ceremonijas ar samākslotu teatrālismu, jo tad viņš var kļūt komisks. Bet tai pašā laikā nedrīkst arī pārstāvēt savu valsti ar nolaistu galvu, vienkāršām manierēm un pašapziņas trūkumu, jo tad viņu un viņa valsti necienīs ne zemes iedzīvotāji, ne ārzemju pārstāvji. Šajā sakarā viņš bija atradis veiksmīgu vidusceļu – etiķetes jautājumos viņš jau sākumā bija modinājis respektu ārzemju pārstāvjos. 

3

Teodors Zeiferts rakstīja: ,,Čakstes persona deva pirmo konkrēto jēdzienu par latviešiem; pēc tās vēroja latviešu īpašības, raksturu, arī viņu ceramo nozīmi tautu satiksmē.”

Igaunijas bijušais valsts vecākais Jirī Jāksons atceras: ,,No agrākiem laikiem igauņu un latviešu tautās pastāvēja zināms aukstums; izlikās it kā viens otra labvēlībai neticētu; savstarpējās attieksmēs trūka sirsnības, šos trūkumus Čakste prata ar meistarisku vilcienu novērst. Ar viņa viesošanos Tallinā (1925.gadā) notika pilnīgs lūzums sabiedriskā domā. Čakste, uzturēdamies pavisam īsu laiku, bija pratis iegūt pilnīgu politisko darbinieku kā arī sabiedrības uzticību un piekrišanu.”

Diplomāts Jānis Seskis liecina: ,,Čakstes tēvam bija īpaša spēja iejusties otra cilvēka dvēselē un jau pēc nedaudz vispārējiem vilcieniem izprast ikreizējos lietu apstākļus. Viņa izturēšanās bija tik vienkārša un labsirdīga, ka viņš radīja uzticību un līdz ar to izsauca pilnīgu atklātību.”

1925.gada 6.novembrī notika jaunas prezidenta vēlēšanas. Un Čakste kļuva par Latvijas Valsts prezidentu jau otro reizi gluži kā pirmais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Vašingtons.

 Jānis Čakste savā augstajā un atbildīgajā amatā 7gadus rīkojies un darbojies ar neapstrīdamām sekmēm, ar cieņu un godu.

Nenoliedzami, Jānis Čakste bija darbīgs cilvēks. No 1922.-1927.gadam viņš publicēja 402 Saeimas sagatavotus likumus. Saskaņā ar satversmes viņam piešķirtām tiesībām, viņš apžēloja 549 personas. Vienīgā reize, kad viņš saņēma sabiedrības nosodījumu bija 1926.gada aprīlī, kad apžēloja un atbrīvoja par valsts nodevību notiesāto Andrievu Niedru, kaut gan izraidīja viņu trimdā.

Par Čakstes sabiedrisko aktivitāti liecina arī viņa akadēmiskā darbība. Kopš Latvijas Universitātes dibināšanas viņš bija docents starptautiskās tiesībās. 1919.gadā viņu iecēla par profesoru. Viņš arī palīdzēja izstrādāt mācību plānus, programmas tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātēm. Čakste lasīja lekcijas par valsts tiesībām Virsnieku kursos vairāk nekā 800 virsniekiem. Šo darbu viņš veica bez atlīdzības.

Lielu uzmanību Čakste pievērsa jaunatnei, jo sevišķi skautiem, kuru organizācijas goda biedrs viņš bija.  Kārlis Goppers liecina, ka Čakste apmeklējis visus sarīkojumus skautu dzīvē, iedvesdams viņiem dzimtenes mīlestību un darba prieku.

Darbiniekiem viņš centās iedvest pienākuma apziņu: ,, darbinieki, sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet, ja nebūs Latvijas, nebūs arī jūs.”

4

Čakste ļoti rūpējās arī par karavīru labklājību un sekoja armijas uzbūvei, interesējās par ārpolitiku, rūpīgi izlasīja visus sūtņu ziņojumus un dažkārt pat ierosināja zināmu personu kandidatūras sūtņu amatiem. Čakste centās panākt, lai augstākajos posteņos armijā un diplomātiskajā korpusā ieceltu iespējami piemērotas un spējīgas personas.

Ģenerālis Kārlis Goppers raksta: ,,Ne vienu reizi vien viņam bija jāsper nopietni soļi, lai sargātu valstisko garu armijā, kad partejiskās strāvas centās arī armiju ievirzīt partejiskā cīņā. Atceros vienu gadījumu dažus gadus atpakaļ, kad Čakstes tēvs… dusmās uzsitot ar dūri uz galda izsaucās: ,,Mums nav vēl partiju valstiskā nozīmē… ir tikai šauras grupas, kas cenšas izmantot valsti personīgās interesēs!” ”

Prezidentam sevišķi grūti bija samierināties ar dažu politiķu un pat partijas vadoņu aizraušanos ar privātiem veikaliem, viņš arvien tīri atklāti aizrādīja, ka ,,politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki. Sabiedriskam darbiniekam – politiķim demokrātiskā valstī pieder noteikšana par valsts kasi. Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.”

Čaksti satrauca, ka ieviesusies korupcija, notiek arvien noteiktāka sabiedrības sašķelšanās sīkās grupās, vērojami neglīti cīņas paņēmieni starp politiskajām partijām, kā sekas ir mazāka tautas ticība saviem vadoņiem, un līdz ar to nācijas dzīves spēju mazināšanās.  Jānis Čakste vairākkārt izteicies, ka galīgi aplam esot tas, ka valsts prezidents var apžēlot tos, kurus likums bargi sodījis par varbūt nesvarīgiem nodarījumiem, taču neko valsts prezidents nevar darīt ar tiem, kas valstij nolaupījuši miljonus.

          Šķiet, ka ļoti daudz kas no tā vēl jo lielākā mērā ir aktuāls patlaban. Diemžēl mūslaiku varas pārstāvji vai nu piekopj noklusēšanas politiku, vai arī katru savu pretinieku kļūmi izmanto sava politiskā kapitāla vairošanai, patiesībā nerūpējoties par šo demokrātijas ēnas pušu izgaismošanu, kur nu vēl bezkompromisa izskaušanu.

          Šogad, atzīmējot pirmā Latvijas Republikas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 140.dzimšanas dienu un atskatoties uz viņa dzīves gājumu, varam pilnu atbildību sacīt, ka J.Čakstes kā politiķa īpašības dziļi sakņojas viņa cilvēciskajās īpašībās. Visās lietās viņš mīlēja vienkāršību, kārtību, mēru. Čakste nekad nav tiecies pēc neiespējamībām, nekad nav skrējis notikumiem pa priekšu, bet vienmēr nogaidījis viņu nobriešanu.

5

Vieni maldās par to, ko viņi grib – otri par to, ko viņi var. Čakste šajā  ziņā šaubu un maldu nepazina. Viņš sprauda sev augstus un cēlus, bet sasniedzamus mērķus, un pēc tiem tiecās ar retu sīkstumu, izturību un sparu. Kā galvenais tikums jāatzīmē, ka Čakstes politiskajā darbā nebija pretrunu starp politiku un garu (pārliecību).

Čakste vienmēr ir vingrinājis un izkopis savas gara dāvanas, vienmēr paplašinājis savu redzesloku, vienmēr lasījis, vērojis, pētījis pacietīgi līdz pat sirmam vecumam. Pateicoties šīm īpašībām, viņš gāja līdzi Eiropas laika garam, zinātnei, politikai un sociālajai attīstībai. Čakste bija augsti izglītots eiropietis un patiess demokrāts – īsts paraugs mūsu jaunajai politiķu paaudzei.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

6
Izmantotā literatūra

·        Jānis Čakste. Ilustrēts piemiņas rakstu krājums. Rediģējis J.Kurmis. Rīga, 1928.

·        Jānis Čakste. Taisnība vienmēr uzvarēs. Sastādījis A.Dimants.Rīga, 1999.

·        Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. Jelgavas Dziesmu un mūzikas svētki 1895.-1995. Jelgava, 1995.

·        E.Andersons. Latvijas vēsture. Ārpolitika 1920.-1940. Stokholma, 1982.

·        E.Andersons. ,,Četri prezidenti”. Raksts ievietots ,,Daugavas vanagu” mēnešrakstā 1985.gada Nr.2, Toronto.