05.2001.
Impresionisms.
Akadēmija.
1640.g. Tika dibināta Francijas
Karaliskā Akadēmija. Tās dibināšanas iemesli bija – franču mākslinieku statusa
pierādīšana, Luija 14. vara pār mākslu un brīvmākslinieku ģilde. Tā bija
nostabilizējusies jau no Viduslaikiem un koncentrējās uz praktiskiem
elementiem, bet mācīšanās akadēmijā bija koncentrēta uz zīmēšanu, cilvēka
ķermeņa izzināšanu.
Galvenās
zīmējumu tēmas bija –
·
vēsturiskās, iekļāva morāles un
klasisko tēmu, reliģiskus objektus
·
portreti
·
žanrs un sadzīves ainas
·
ainavas
·
dzīvnieki
·
dzīve
Mākslinieki,
kuri bija akadēmijas biedri, bija ieinteresēti gleznot pārdošanai, kas padarīja
viņu statusu vulgāru. Vienīgā vieta, kura bija pieņemama darbu tirgošanai, bija
salons.
Mācīšana.
Mācību
metodes akadēmijā bija ļoti konservatīvas. Tika kontrolēts gan tas, kas mācās
akadēmijā, gan kā tiek mācīts. Viņiem tika iemācīti klasiskā stila pamati.
Derīgi priekšmeti bija – ziedi, mājdzīvnieki, elegantas dāmas un bērni, attēli,
no kuriem varēja mācīties, īpaši vēsturiski attēli un priekšmeti.
Impresionisma dzimšana.
Mākslinieki,
kuri parasti nestrādāja pēc pieņemtajiem standartiem, pēkšņi sāka izvairīties
viens no otra. Izveidojās vien neliela grupiņa. Viņi bija ieinteresēti ainavu
gleznošanā un parasti gleznoja ārā. Svarīga bija gaisma, krāsa, mirkļa
atmosfēra. Tas bija gandrīz pretēji akadēmijas tradīcijām lietot tumšas krāsas
un pedantisko uzmanību detaļām, kuras parasti netika pamanītas. Akadēmijas
mākslinieki rūpīgi strādāja studijā, nesteidzās. Ainavas parasti tika
izmantotas kā pamats svarīgākām lietām.
Grupa,
kura pazīstama kā impresionisti, satikās Parīzes kafejnīcās. Viņi morāli
atbalstīja viens otru un dalījās idejās un tehniskajos eksperimentos.
Tehnika.
Kopš
1870.g. impresionisti izveidoja paši savu gleznošanas metodi, kas atšķīrās no
pārējo mākslinieku metodes. Viņi lietoja mazus otas triepienus ar tīru krāsu,
nevis kā agrākie mākslinieki, kuri jauca krāsas, lai iegūtu toņus.
Impresionisti domāja, ka acs spēj sajaukt krāsu un ir zinoša par individuālām
krāsām. Šī metode ļāva strādāt ātri, kas bija svarīgi strādājot ārā.
Lielākā
daļa cilvēku šos darbus uzskatīja par bērnišķīgiem un nepabeigtiem. Kritiķus
tracināja ne vien šo gleznu tehnika, bet arī šo autoru izraudzītie motīvi.
Agrāk no māksliniekiem gaidīja, lai tie meklētu pēc vispārēja atzinuma
gleznieciskus dabas stūrīšus. Tikai retais aptver, ka šai patiesībā slēpās kaut
kas nesaprātīgs.
Ir
grūti aptvert, kāpēc šīs gleznas tolaik sacēla tādu sašutuma un izsmiekla
vētru. Mēs taču viegli saprotam, ka šķietamajam uzmetuma raksturam nav ne
mazākā sakara ar paviršību un ka tas ir lielas mākslinieciskas pieredzes
rezultāts. Impresionisti zināja, ka acs ir brīnumains instruments, tikai jādod
pareizais mājiens, un tā jums uzbūvēs visu formu, kurai vajadzētu atrasties
jūsu priekšā. Taču tādas gleznas ir jāprot aplūkot. Impresionistu izstāžu
apmeklētāji savus degunus acīmredzot piebāza tik tuvu darbiem, ka varēja tikai
saskatīt nejaušu otas triepienu haosu. Tāpēc viņiem likās, ka gleznotāji ir
jukuši. Tikai pēc zināma laika publika saprata, ka impresionistu gleznas
jāskatās, pakāpjoties pāris soļu atpakaļ, jo tad šie dīvainie plankumi mūsu acu
priekšā pēkšņi iegulstas savās vietās un atdzīvojas. Radīt šo brīnumu un nodot
skatītājam savu vizuālo pieredzi – tas arī bija impresionistu patiesais mērķis.
Viņu pavadoņi bija fotoaparāts un japāņu krāsainais kokgriezums.
Impresionisti:
·
Eduards Manets
·
Edgars Degā
·
Pjērs Augusts Renuārs
·
Klauds Monets
·
Alfrēds Sislejs
·
Vincents van Gogs
·
Pauls Gauguins
Edgars Degā.
Ilērs Žermēns Edgars Degā bija franču
gleznotājs, grafiķis, tēlnieks. Viņa novatoriskā kompozīcija, prasmīgā
zīmēšana, uztverošā brīža analīze padarīja viņu par vienu no 19.gs. beigu
modernās mākslas meistariem.
Degā
parasti tiek pieskaitīts pie impresionistiem. Viņš izstādīja savus darbus 7 no
8 impresionistu izstādēm. Degā trenēšanās klasiskajā rasēšanā un nepatika
gleznot tieši no dabas veicināja sila attīstību, kas bija kā alternatīva
impresionismam.
Degā piedzima turīgā baņķiera ģimenē 1834.g. 19.
jūlijā, Parīzē. Viņš mācījās Ekola de Beauka humanitārās zinātnes pie slavenā
franču klasiķa Ž.O.D. Engra, kur Degā attīstīja lielisku zīmēšanas prasmi, kas
bija ievērojami raksturīga viņa mākslā. Mācījies arī Daiļo mākslu skolā pie L.
Lamota. Daiļradi ietekmējusi H. Holbeina Jaunākā, N. Pusēna, Ž.O.D. Engra
glezniecība.
1854.g.
viņš devās uz Itāliju, kur pavadīja 5 gadus. Studēja itāļu mākslu un renesanses
darbus. Kopēja Rafaela darbus.
1860.g.
daudzsološo impresionistu darbības ietekmē viņš pameta akadēmiskos priekšmetus,
lai pievērstos laikabiedru tēmām. Bet, atšķirībā no impresionistiem, viņš
strādāja studijā un nebija ieinteresēts dabiskās gaismas studēšanā, kas tolaik
tā sajūsmināja impresionistus. Viņš vispirms zīmēja skices un tad vairākkārtīgi
pārzīmēja. Viņš uzmeta bieži, koncentrējoties uz figūrām, to fragmentiem. Viņam
bija simtiem uzmetumu piezīmju grāmatā.
Viņu valdzināja skatuviskas tēmas un lielākajā daļa viņa darbu attēlo
sava laika pilsētnieku dzīvi (“Absints”, 1876; ”Gludinātājas”, 1884),
hipodromu, kabarē (“Gaišzilās baletdejotājas”, 1890; “Žokeji”, 1885; “Dziesma
par sunīti”, 1887), teātrus, kafejnīcas, mūzikas halles, buduārus. Degā bija
vērīgs humāni - praktisku sieviešu vērotājs gan portretos, gan deju studiju,
gan cepurnieču, gan veļas mazgātājas attēlojumā viņš attīstīja pilnīgu
objektivitāti, mēģināja noķert modeļu pozas tik dabiskas un spontānas kā
fotogrāfijās. Centās uzsvērt formu lineāro uzbūvi. “Es esmu kolorists ar līniju
palīdzību,” tā liecināja pats mākslinieks. Līdz 70. gadu sākumam strādāja
akadēmiskā reālisma garā – gleznoja vēsturiska žanra darbus un portretus .
Vēlāk apvienoja klasiskās skolas tradīcijas ar impresionismu. Darbiem, kuros bieži tiecās fiksēt pārejošu
kustību, raksturīga asimetrija, fragmentāra kompozīcija, sarežģīti rakursi,
perspektīvas risinājumi, mākslīgā apgaismojuma efekti, kolorīta dekorativitāte.
1868.
gadā Degā sāka atpazīt kā mākslinieku.
1872.
– 1873.g. dzīvoja ASV, studēja 15.- 16.gs. itāļu mākslu.
1874.g.
atvēra 1. impresionistu izstādi, kurā piedalījās arī Degā.
1876.g. atvēra 2. impresionistu izstādi.
Šajā
laikā Degā sadraudzējās ar Edmondu Durantiju( kritiķi). Viņš rakstīja par Degā
priekšmetiem, uzsvēra viņu kā svarīgāko impresionistu.
1877.g.
notika 3. izstāde. Degā izstādīja 23 gleznas un pasteļus.
1879.g.
bija 4. izstāde, kurā Degā piedalījās ar 20 gleznām un pasteļiem.
1880.g.
– 5. izstāde. Degā rādīja gleznas, pasteļus, zīmējumus un gravīras. Viņš saņēma
visaugstāko atzinību no kritiķiem.
Baletdejotāji
kļuva par viņa iemīļotāko tēmu. Viņš zīmēja dzīvu modeli studijā , kombinēja
pozas, Gleznoja uznākšanas ainas, kurās baletdejotājas bija uz skatuves, uznāca
uz tās, gaidīja uznācienu vai atpūtās.
Degā
dedzīgi aizrāvās ar kompozīcijas un zīmējuma problēmām. Savos portretos viņš
vēlējās izcelt telpiskumu un no īpaši negaidītiem skata punktiem tvertu formu
un stingrību. Tāpēc viņš labprātāk pievērsās baleta tematikai. Baleta
mēģinājumos mākslinieks cilvēka figūru varēja vērot no visām pusēm un ļoti
daudzveidīgās pozās.
Raugoties
lejup uz skatuvi, kur meitenes vingrinājās vai atpūtās, viņš studēja sarežģītos perspektīviskos rakursus un rampas
gaismas ietekmi uz cilvēka ķermeņa modelējumu. Dažām dejotājām redzamas tikai
kājas, citām – ķermenis. Tikai 1 figūra atklājas pilnībā, taču tās kustība ir
sarežģīta un grūti uztverama. Mēs viņu aplūkojam no augšas – noliekušos pilnīga
atslābinājuma pozā un ar kreiso roku satveram potīti. Degā gleznās nav
sižetiska vēstījuma.
Balerīnās
viņš neredzēja skaistas meitenes. Viņu noskaņojumi māksliniekam droši vien bija
vienaldzīgi. Degā raudzījās viņās ar to bezkaislīgo objektivitāti, ko
impresionisti veltīja savas apkārtnes ainavai. Viņš saistīja gaismēnu rotaļas
uz cilvēka ķermeņa un iespējas radīt kustības vai telpas iespaidu.
Akadēmiskajai
pasaulei viņš pierādīja to, ka jaunie mākslinieki un jaunie principi nebūt nav
šķirami no pareiza zīmējuma un ka tie izvirza jaunas problēmas, kuru risinājums
prasa vislielāko kompozīcijas meistarību.
Pēc 1880.g. pastelis kļuva par Degā
iemīļotāko vidusceļu. Viņš lietoja asākas krāsas, piešķīra lielāku nozīmi
gleznas virsmai. Pozas viņš ņēma no agrākajiem zīmējumiem. Degā kļuva
piesardzīgāks un attālinājās no dzīves. Viņam izveidojās stipra draudzība ar
literātiem.
1881.g. notika 6. izstāde, Degā parādīja
8 mākslas darbus, kas bija paredzēti 5. izstādei, bet nebija pabeigti laikā.
1882.g. notika 7. izstāde, bet Degā
tajā nepiedalījās, jo bija sastrīdējies ar Paulu Gauguinu.
1886.g. 23 darbi tika izstādīti
Ņujorkā.
Notika 8. izstāde, kurā Degā piedalījās
ar 10 darbiem. Tika runāts par kailajām sievietēm, kuras kritiķi atzina par
neglītām.
1982.g. bija 1. no 2 Degā solo
izstādēm viņa mūžā.
1905.g. 35 darbi tiek parādīti
Londonas izstādē.
Viņam
sāka zust acu gaišums. Aizvien vairāk sāka pievērsties skulptūrām, figūru
modelēšanai, zirgiem no vaska, māla un metāla. Tās tika izveidotas bronzā tikai
pēc viņa nāves.
1917.g.
27. septembrī Degā nomira.
Degā
daiļrade ietekmēja postimpresionistus.
Darbi.
·
“Sieviete, kas sēž pie vāzes ar
ziediem”
·
“Zirgi pirms apstāšanās”
·
“Jaunas sievietes portrets”
·
“Mlle Fiocre baletā “Avots””
·
“Džeimsa Tisso portrets”
·
“Interjers”
·
“Portrets, vakars”
·
“Žokejs pirms sacensībām”
·
“Lauku sacensībās”
·
“Kokvilnas maiņa Jaunorleānā”
·
“Dejošanas stunda”
·
“Mēģinājums”
·
“Deju stunda”
·
“Deju skola”
·
“Veļas mazgātāja”
·
“Henrijs Rouarts pie savas
fabrikas”
·
“Konkordes vieta”
·
“Jauku meiteņu pelde jūrā krēslā”
·
“Dejotājas mēģinājumā pie stieņa”
·
“ Veļas mazgātājas nesot veļu uz
pilsētu”
·
“Kabarē”
·
“Dziedātāja ar cimdu”
·
“Dejotāja uz skatuves”
·
“Pēc vannas”
·
“Istaba bordelī”
·
“Apsēdusies dejotāja”
·
“Deju pārbaudījums”
·
“Mazā 14 gadus vecā dejotāja”
·
“Cepurnieces”
·
“Sieviete gludinot”
·
“Maiznieka sieva”
·
“Meitene, kas slauka sevi”
·
“Sacīkšu zirgi”
·
“4 dejotājas”
·
“Baletdejotājas spārnos”
·
“Arčils de Gass kadeta uniformā”
·
“Pirms baleta”
·
“Dejotāju aizkulises”
·
“3 dejotājas atpūšas” (zīmējums)
·
“Baletdejotājas”
·
“Aleksandrs un Bucephals”
·
“Pirms baleta”
·
“Pirms uzstāšanās”
·
“2 zilas dejotājas”
·
“Edmondo un Therčse Morbilli”
·
“Rīta vanna”
·
“Sieviete vannā mazgā kāju”
·
“Sieviete toverī”
·
“Toveris”
·
“Sieviete gludinot”
·
“Zirgs ejot” (sk.)
·
“Zirgs galopā uz labās kājas”(sk.)
·
“Pirms baleta”
·
“Loža”
·
“Sieviete, kurai ķemmē matus”
·
“Dejotāja aizkulisēs”
·
“Četras dejotājas”
·
“Deju stunda”
·
“Pirms baleta”
·
“Renē de Gas”
·
“Renē de Gas madāma”
·
“Sacīkstes”
·
“Sieviete gludinot”
·
“Sieviete skatā no aizmugures”
·
“Zirgi pļavā”
·
“Četrpadsmit gadus veca dejotāja –
ģipša statuja”
·
“Ceļš”
·
“Dejotāja regulējot ņiebura lenci”
(skulptūra)
·
“Dejotāja skatās uz pēdas
apakšu”(sk.)
·
“Lielā arabeska”(sk.)
·
“Skolniece”(sk.)
·
“Arabeska”(sk.)
·
“Masiere”(sk.)
·
“Baleta aina” (zīm.)
·
“Zirga studijas”(sk.)
·
“Meitene sarkanā”
·
“Belelli ģimenes portrets”
Tas ir grupas
portrets. Līdzās svinīgi stāvošai mātei attēlotas 2 meitenes mirdzoši baltos
priekšautos. Savukārt tēvs sēž dziļā atzveltnes krēslā gandrīz ar muguru pret
skatītāju, redzams tikai viņa profils. Gleznas personāžs pauž augstu pienākuma
apziņu, atbildības sajūtu, nopietnību. Tas panākts ar kompozīcijas stingrību,
atturīgu krāsu.
·
“Dejotājas uz skatuves”
Degā
būdams atturīgs krāsu gammā, jau pārsteidz ar žestu, pagriezienu,
rakursu impresionistisku izpratni. Dinamika kopš šī laika kļūst par Degā
daiļrades galveno iezīmi.
·
“Dejotāja uz skatuves”
Pastelis.
Nozīmīga ir gan prožektora gaismas jūrā uz tukšas skatuves it kā peldošā balti
ģērbtā meitene, ko skatītājs vēro no augšas, it kā no trešā balkona, gan visa
darba mirdzošais kolorīts.
Izmantotā literatūra.
1.Internets
brushstrokesart.com
CGFA- Bio Edgar Degas
jpmorgan.com
about.com
allposters.com
eniseandveron.demon.co.uk
mcs.csuhayward.edu
nga.gov (National Gallery of Art)
metmuseum.org
artchive.com
respree.com
ibiblio.org
icorp.net
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru