Saturs:
SATURS ……………………………………………..……………1.lpp
PROZA ……………………………………………………………2.lpp
Aija Lāce (foto)………….…………………………………2.lpp
Īsi
par raksnieci ……………………………………………..2.lpp
“Klaustrafobija” .….………………………………………3.lpp
DZEJA …...………………………………………………………4.lpp
Nikolais Kalniņš ……………………………………………4.lpp
Īsi par dzejnieku ……………………………………………4.lpp
“Mēs un
jūs” ……………………………………………….5.lpp
“Pasmejos” …………………………………………………5.lpp
“Mātei” ……………………………………………………..5.lpp
“Draugam” …………………………………………………6.lpp
Secinājumi …………………………………………………6.lpp
N.Kalniņa
dzīves hronoloģiskā tabula ……………………..6.lpp
DRAMATURĢIJA ……………………………………………….7.lpp
Gunārs
Priede (foto) ……………………………………….7.lpp
Īsi par
dramaturgu ………………………………………….7.lpp
“Zemgales
bajāriene Rīgā” …………………………………8.lpp
G.Priedes
dzīves hronoloģiskā tabula ………………………9.lpp
Izmantotā literatūra ………………………………………………10.lpp
Proza.
Aija Lāce
Īsi par rakstnieci
Vērīgāks lasītājs Aijas Lāces stāstus būs pamanījis jau presē: “Literatūtā
un Mākslā”, “Dienā” un “Liesmā”. Aija Lāce publicējusi arī dzejoļus, turklāt
dzejoļi bija pirmie. Raksnieka Ēvalda Vilka (Lāča) un tūlkotājas Vizmas Lāces
meita Aija Lāce bija, acīm redzot saņēmusi pietiekamu garīgā starojuma devu,
lai sāktu rakstīt dzejoļus un prozas. 1970. gadā Aija Lāce beidza biologus.
Viņa vēlējās iet savu ceļu, bet liktenis lēma tai rakstīt – turpināt vecāku
iesākto.
Visu A.Lāces stāstu pamatā ir dvēseles dzīve. Stāstos ārējo notikumu ir
maz, arī “Klaustrofobijā” nerisinās nekādi īpaši notikumi. Sadzīviski nogurušam
vai gluži pretēji – lidojošam biznesmenim šie stāstiņi nav vajadzīgi. Darbos
rakstnieces domas urdās ap esības jēgu, likteņa būtību, cilvēku nolemtību un
iespēju savijumiem.
A.Lāces proza ir pievilcīga ar precīziem vērojumiem, neparastiem
atklājumiem parastās vietās. Par piemēru ņemot izlasīto “Klaustrofobija” –
ikdienišķa vieta, telpa, taču visas nelaimīgās meitenes baiļu gamma ir ļoti
iespaidīga un patiesa.
“KLAUSTROFOBIJA”
Aijas Lāces prozā “Klaustrofobija”
ir stāstīts par slimību – bailēm no slēgtām, tumšām telpām (klaustrofobija).
Prozā ar šo
slimību slimo maza meitenīte, kura pati nemaz nenojauš, bet māte, sargādama
bērnu, tās jakā, somā un citos apģērba gabalos bija ielikusi zīmītes: “Uzmanību!
Mana meita slimo ar klaustrofobiju! Nelieciet viņu aiz slēgtām durvīm, viņa var
nomirt. Māte.”
Meitene bija
sirsnīga un laba. Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem meitene gribēja pārsteigt
savu tēvu darbā, uzdāvinot viņam ziedus. Ziedus viņa aiznesa uz tēva kabinetu,
kur durvis bija vaļā, bet iekšā neviena nebija. Meitene iegāja kabinetā un pēc
maza brītiņa ieradās pats tēvs. Todien viņš bija dikti aizņemts un pārsteigts
par ziediem. Tēvs meitai lika uzgaidīt un aizgāja, atstādams meitu vienu. Bija
jau vēls un sāka palikt tumšs. Meitenei laiks vilkās kā vesela mūžība, un viņa
gribēja ātrāk atpakaļ pie savas mammas. Pēc kāda laiciņa meitenei sāka trīcēt
rokas un ceļgali. Meitene sāka nervozēt, neizturēja un sāka iet uz durvju pusi,
paķerdama pa ceļam somu. Viņa piegāja pie durvīm un taisīja tās vaļā, bet
durvis netaisījās vaļā, tās bija ciet. Meitene lēnām un akurāti raustīja durvju
rokturi, tad arvien ātrāk un agresīvāk, bet durvis bija ciet. Meitene sāka
taustīt sienas, meklēdama gaismas slēdzi, lai ieslēgtu gaismu, bet slēdža nekur
nebija! Viņai tiešām palika bail, viņas spēki bija izsīkuši. Meitene raudādama
nokrita uz zemes un skatījās pa logu, likās, ka kāds neredzams spēks rautu uz
tā pusi. Tas meitenei bija īsts murgs.
Manuprāt šī
slimība ir viena no briesmīgākajām slimībām, jo katram cilvēkam nākas
sastapties ar slēgtām, tumšām telpām. Ir vēl daudz slimību ar galotni – fobija,
kuras ir tikpat briesmīgas un pat nāvējošas, piemēram: hidrofobija –
bailes no ūdens; fotofobija – nepatika no gaismas; neofobija –
bailes no visa jaunā u.t.t.
Dzeja.
Nikolais Kalniņš
Īsi par dzeinieku.
Dzimis 1911.18.V Kastrānes pag. Vecmazmiķeļos.
Dzimis rentnieka ģimenē, mācijies Kastrānes
pamatskolā, Suntažu pamatskolā, beidzis Rīgas skolotāju institūtu (1933).
Strādāja par skolotāju bērnu patversmē Rīgā, skolotāju institūtā, parauga
pamatskolā, Rīgas pils 8.pamatskolā. Studējis baltu filoloģiju LU. 1944
emigrējis uz Vāciju, strādāja par latv. val. skolotāju Fuldas latv. ģimnāzijā.
1949 pārcēlies uz ASV. Sākumā strādāja fizisku darbu, tad par tehnisko
zīmētāju, kā arī par latv. val skolotāju Bronskas latviešu vidusskolā Ņujorkā.
Pirmā publikācija – dzejolis “Saules sirds”
laikr. “Jaunākās ziņas” 1931.3.IX. Dzejoļu krājums “Bajāru dziesmas” (1946), “Tēvzeme”
(1971) raksturīga etnogr. latviešu lauku sētas un vēstures notikumu, dabas
reāliju poetizācija. Lugas, dzejoļi un īsprozas bērniem izdotas grāmatās: “Rūķu
telefons”, “Kūleņu metēji” u.c. Sarakstījis ap 20 radiolugu bērniem,
publicējis jaunatnes romānus, kopā ar
J.A.Jansonu sastādijis tautasdziesmu izlasi “Sidraba vītols”, kopā ar
L.Bērziņu – lasāmgrāmatu pamatskolām “Tēvu valoda” u.t.t.
“MĒS UN JŪS”
“Simts ceļu
kopā vedīs mūs,
Ja nešķirosim:
mēs un jūs;
Tad stipra
valsts un tauta būs,
Ja nešķirosim:
mēs un jūs.”
Šajā citātā ir
izteikts vissvarīgākais – apvienoties un nekarot savā starpā. Vārdu “Mēs” es
saprotu kā savējos – draugus, paziņas, radus u.t.t. Bet vārdu “Jūs” – kā citas
valstis, personas u.t.t. Viens cilvēks maz ko var paveikt, ievērojamu darbu var
veikt tikai ar draudzības un sadarbības palīdzību.
Šajā dzejolī ir
daudz atskaņu – būs – jūs; vien – jāpārbrien; brīvībai – dzīvībai u.c.
“PASMEJOS”
Šajā dzejolī
smiekli ir raksturoti kā garīgās zāles no draugu pievilšanas, kad ir drūmi, grūti,
kad visi spēki izsīkuši. Šajā dzejolī ir arī daudz atskaņu – pieviļos –
atrodos – aizstāvos – PASMEJOS! Man šinī dzejolī patīk dzejnieka sniegtais
optimisms un risinājums bēdām – smiekli!
Varbūt ir vērts
vairāk smaidīt, uztvert dzīvi ar humoru, nestresoties un būt
dzīvespriecīgākiem. Tā mēs veidojam gan savu, gan apkārtējo cilvēku dzīvi daudz
krāšņāku.
“MĀTEI”
Pec šī dzejoļa var
noprast, ka māte ir mirusi, un viņa cenšas sazināties ar dēlu caur zvaigznēm.
Šis dzejolis ir samērā skumjš un aizkustinoš, jo dzejolī teikts, ka pirms 30
gadiem gājis bojā viņa tēvs un pateicība par to, ka māte rūpējusies par saviem
bērniem. Mani visvairāk aizkustināja sekojošās dzejoļa rindas:
“Bet kariem
cauri mūs izvilki,
No mutes sev
kumosu rāvi…”
Nekad
neaizmirstama ir viena mīlestība – mīlestība pret māti. Arī pēc nāves mīlestība
neizzūd, tā paliek dzīva mūsu sirdīs.
“DRAUGAM”
Dzejnieks arī šajā
dzejolī, tāpat kā dzejolī “Pasmejos” ir ļoti optimistiski noskaņots. Dzejnieks
kliedē mūsu pesimismu un negatīvās domas, kuras patiesībā bieži vien ir tikai
mūsu fantāzijas auglis.
“Kamēr par
taviem vārdiem kādam vēl ir prieks,
Jel nesaki, ka
dzīvē esi kļuvis lieks!”
Citreiz mēs
nenovērtējam nedz draugus, kuri ir apkārt, nedz māti, kura vienmēr mūs
atbalsta, nedz arī balto dienu, kurā mēs elpojam, smejamies un raudam.
SECINĀJUMI.
Nikolaja Kalniņa
dzeja ir viegli lasām, viegli uztverama un saprotama. Tajā pašā laikā ir daudz
labu atziņu un secinājumu.
Pēc dzejas uzbūves
ir sastopamas gan četrindes, gan divrindes. Dzeja ir bagāta ar atskaņām, kas
atvieglina dzejas lasīšanu un tās sapratni.
Nikolaja Kalniņa dzīves hronoloģiskā tabula.
|
Darba nosaukums
|
Gads
|
Darbs
|
|
“Saules sirds”
|
1931
|
Dzejolis
|
|
“Bajāra dziesmas”
|
1946
|
Dzejoļu krājums
|
|
“Tēvzeme”
|
1971
|
Dzejoļu krājums
|
|
“Rūķu telefons”, “Kūleņu metēji”, “Bērni
strādā” u.c.
|
No
1936 līdz 1975
|
Lugas, dzejoļi un īsprozas bērniem
|
|
“Rijas zēnu rota”, “Ciems uz riteņiem”,
“Masku balle Vējakalnā”
|
No 1956 līdz 1982
|
Jaunatnes romāni
|
|
“Laipu licējs”, “Tikai saulei nav ēnu”,
“Cēsis nav Rīga”
|
No 1965 līdz1981
|
Romāni
trioloģijā par mācību gadiem un sk. gaitām.
|
|
“Sidraba vītols”
|
1942
|
Tautasdziesmu izlase
|
|
“Tēvu valoda”
|
1941
|
Lasāmgrāmata pamatsk.
|
|
“Dāvis Dievputniņš”
|
1983
|
Humoreskas apkopotais krājums
|
|
“Mēs un jūs”, “Pasmejos”, “Mātei”, “Draugam”
|
-
|
N.Kalniņa jaunākie dzejoļi
|
Dramaturģija.
Gunārs Priede
Īsi
par dramaturgu.
Dzimis
1928.17.III Rīgā. Audzis valsts ierēdņu
ģimenē. Beidzis Rīgas 10. pamatskolu Čiekurkalnā 1942, Ventspils 1.vsk. 1947,
LVU Inžinierceltniecības fak. Arhitektūras nod. 1953. Strādāja ZA Arhitektūras
un celtniecības institūtā par zin. sekretāru 1953 – 1955, par arhit. un celtn.
pasniedzēju Rīgas lauksaimniecības tehnikumā 1955 – 1957, Latvijas republikas
neklātienes lauksaimniecības tehnikumā 1955, Rīgā celtniecības tehnikumā 1957 –
1958. Dramaturģijas konsultants RS 1958 – 1960, Kultūras min-jas mākslas
ekspertu un repertuāra red. koleiģijas loc. 1964 – 1965, Latvijas
Kinematogrāfistu sav. valdes pirmais sekretārs, RS valdes sekretārs 1965 – 1984.
Pirmā publikācija
– recenzija par D.Slepjanes lugas “Māsas” izrādi laikrakstā “Literatūra un
Māksla” 1949.20.III. 50.gadu sākumā publicējis teātra recenzijas un rakstus par
arhitektūru un pilsētbūvniecības problēmām (kopā ar V.Šustu).
“ZEMGALES BAJĀRIENE RĪGĀ”
Šajā lugā ar vienu
cēlienu ir parādīta dzejnieka nesaskaņas ar ģimeni un to, ka dzejnieks domā un
dara visu savādāk nekā “parastie” ļaudis. Līdz ar to var secināt, ka dzejnieki
ir pavisam atšķirīgāks cilvēku tips. To pierāda lugā rastās nesaskaņas jau ar
trešo sievu, pirmās sievas meitu un esošās sievas krustmāti.
Lasot šo lugu,
nonācu pie secinājuma, ka mūsu jaunatnei dzejnieki “nav modē”. Ja tā var
salīdzināt ar senākiem laikiem, daudz kas mainijies – pasaule ir kļuvusi
“elektroniskāka”, ekanomiskais stāvoklis ir pasliktinājies, jauniešu intereses
ir mainījušās – vairāk uzmanība tiek pievērsta alkaholam un narkotikām. Ņemot
šo visu vērā, cilvēkiem nav laika un viņi vairs elementāri neprot sapņot,
fantazēt un novērtēt pavisam ikdienišķas lietas.
Katrā no mums
dziļi sirdī mājo mazs dzejnieks, tikai tas mūsos ir pieklusis. Ar tagadējiem
dzīves apstākļiem mēs neļaujam tam izpausties.
Dzejnieks ir pārāk
aizrāvies un aizsapņojies ar dzeju. Viņš sāk stāstīt un fantazēt par ziepju
burbuļiem un burtiem tajos, un to, ka katrs burbulis ir tāda kā maza pasaulīte
un to, ka burti veido vārdus un vārdi teikumus.
Šās lugas
spilgtākais un kašķīgākais man likās centrālias tēls – Ticiāns Nelsons –
dzejnieks, kam nekas nekad nebija labi. Tieši viņš strīdējās par jaunatni, par
rupjo un nolietoto vārdu aizmiršanu, tas tiek izteikts šajā citātā – viņa
sacerētajā dzejolī:
“Man visi gudrie vārdi
Sen garlaicīgi kļuva,
Tik sirds,
Tik sirds un saule man tuva…”
Šī luga man deva iespēju uz pasauli paraudzīties ar
dzejnieka acīm. Pārsteidzoši likās, ka ir iespējams ieraudzīt citas pasaulītes
tādās parādībās kā burbuļos. Patiesību sakot, pasaule ir daudz plašāka un
krāsaināka nekā mēs to esam raduši saskatīt.
Gunāra Priedes dzīves hronoloģiskā tabula.
|
Darba nosaukums
|
Gads
|
Darbs
|
|
“Jaunākā brāļa vasara”
|
1955
|
Luga
|
|
“Lai arī rudens”, “Vikas pirmā balle”,
“Trīspadsmitā”
|
No 1956 līdz 1966
|
Lugas, kas iestudētas teātrī
|
|
“Tētis un māmņa jeb Niklāva Rimšas
noslēpums”
|
1974
|
Luga
|
|
“Jāņi slimnīcā”, “Saniknotā slieka”,
“Filiāle”, “Sniegotie kalni”, “Pārventas hetēra” u.c.
|
No 1975 līdz 1990
|
Lugas, kas iestudētas teātrī
|
Izmantotā literatūra:
œ “Dzejas dienas 95`”
œ “Latviešu jaunākās prozas izlase”
œ A.Lāce “Nāves piedzimšana”
œ “Latviešu jaunākā lugu izlase”
œ “Latviešu raksnieki biogrāfijās”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru