“Homo Novus” Anšlava Eglīša romāns

Anšlavs Eglītis dzimis 1906. gada 14. oktobrī Rīgā: literatūrā viņš 30. gados ienāca droši un spilgti, būdams kas vairāk par labu rakstnieku vien, Anšlavs Eglītis pats bija tāds homo novus, jauna domāšanas veida cilvēks, kas latviešu literatūrā lika pamatus jaunas ievirzes modernajai romantikai.

Romānā “Homo novus” Anšlavs Eglītis atgriezās 30. gados, kad pati latviešu tautas esība bija apdraudēta.

No vilcieniem izkāpj divi jaunekļi vienādos gados: no Cesvaines iebraukušais gleznotājs Juris Upenājs un tālbraucēja kapteiņa Kaspara Žibeikas krustdēls Eižens, kas paradis naudu notērēt Parīzē. Parīze – Cesvaine - Rīga; it kā nejauši nosauktas pilsētas, taču reizē te minēta romāna sava veida formula: trīs ģeogrāfiski lielumi un trīs stihijas. Parīze - tā ir mākslas un modes citadele, plašums, tāles, kultūra .

Otra stihija: zeme un saknes, un daudziem radošiem cilvēkiem tās aizstiepās uz laukiem, uz Zemgali vai Vidzemi, uz Jura Upenāja dzimto pusi Cesvaini, kas vienlaikus ir Anšlava Eglīša bērnības un jaunības zeme.

Vilcieni apstājas Rīgā - viducī starp tālēm un mājām. Arī Rīga ir vesela pasaule, daudziem te ir mājas, bet Juris Upenājs ir ienācējs. Juris Upenājs Rīgā raugās kā brīnumā. Ļaujot jaunajam māksliniekam citu pēc citas iepazīt Rīgas vietas un dažādus cilvēkus, A. Eglītis pastāsta par savu pilsētu, kur viņš dzīvoja, bija studējis glezniecību un jūtās kā zivs ūdenī. A. Eglīša romānā “Homo novus” atrodam ar grafisku precizitāti zīmētu 30. gadu Rīgas atveidu, tajā ieraugam pazīstamas vietas un ainas: te uzkāpjam Marijas ielas bēniņos, kur mīt mākslinieks Bicēns, izbraukājam līdzi Jurim Upenājam Grīziņkalna rajonu, ieejam Vārnu ielas dzīvoklītī, līdzi veram Antonijas ielas četrpadsmit istabu lielo dzīvokli, kurā vienu istabu apdzīvo Kurcums. Tad apmeklējam vairākus Brīvības ielas un Raiņa bulvāra namus, kur dzīvokļi pārvērsti par saloniem, Eižēna uzzinām, ka viņš dzīvo Šarlotes ielā - pavisam netālu no Anšlava Eglīša pēdējās dzīvesvietas Rīgā. Rīga Jura Upenāja acīm pauž jaunekļa jūsmu, bet reizē A. Eglīša skatiens uz savu pilsētu, kuru viņš mīlēja . Rīga paliek romāna fonā, A. Eglītis tai īpašu nozīmi nepiešķir, no pilsētas dzīves viņš izdala tikai vienu novadu - tā ir gleznotāja pasaule.

Juris Upenājs izstaigā dažādus ūķus, visu laiku palikdams tādā kā novērotāja lomā, viņam bohēmiešu asprātības un jautrās izdarības šķiet tīkamas, tomēr pārgalvīgo draiskulību dzelmē dziļi nirt viņš negrasās, tie ir viņi - labi iepazīti, patīkami, mīlami un sirdij tuvi cilvēki, tomēr pats viņš mazliet iesānis.

Beķera ģimnāzija romānā ir tāpat tēlotā Knabenova skola: ”Upenāja gaitas Knabenova skolā ir mans gaitas Beķeres ģimnāzijā. Pēc pirmās stundas es nopietni domāju atteikties no “paidagoģijas” un paliku tur tikai spītības dēļ. Man tikai nebija laba padomdevēja kā Kurcums. Bet lietas likstām bija jātiek kaut kā pašam galā, bet lietas jau ar laiku izkārtojās. Un tieši ar to “mežonīgāko” klasi man izveidojās vislabākās attiecības un daudzas man bij. Skolnieces man tagad atraksta un pat atsūta pašas un savējo foto.”

”Homo novus”, kas ir spirgtas vitalitātes un fantāzijas piesātināts, krāšņi rotaļīgs darbs, un turpat tas ir precīzas Rīgas mākslas pasaules raksturojums. Vārdi te mainīti, vienā varonī apvienotas dažādu cilvēku īpašības, taču galvenais ir būtībā: un te jūtām tālaiku mākslas pasaules dvēseli, aromātu un par to stāsta nevis paviršs garāmgājējs vai neinteresēts vērotājs, bet viens no mākslas pasaules līdzdzīvotājiem.

A. Eglītis perfekti precīzi noraksturojis mākslinieku bohēmu ar pamatīgas iedzeršanas reizēm, strīdiem un garām runām, ar visu Rīgas restorānu un krogu apstaigāšanu, ar nīkšanu pie glāzes vairāku dienu ilgumā. Mākslinieki alka un meklēja prieku, radīšanai bija vajadzīga svētku izjūta, tāpat kā ūdens un gaiss: ”Neviens neapšaubīs, ka šāda svētku svinēšana prasīja prāvus līdzekļus, bet zēni pa lielai daļai bija sausā. Ne vienmēr vajadzīgā brīdī gadījās bagātais “onkulis” no laukiem ar vērsi! Tāpēc vajadzēja izdomāt, kā vismaz pašu smagāko izdevumu samazināt. Un tā radās šī ģeniālā ideja: pagraba stāva plašajās telpās, kur atradās keramikas un tēlniecības meistardarbnīcas, attālākā nostūrī tika izveidota neliela, tikai pašu vajadzībām domāta degvīna tecinātava.”

Svētki, iedzeršana, paģiras. Īstā dzīve rakstnieka skatījumā kūsā tur - darbnīcās. Lai iepazīstinātu ar dažādiem māksliniekiem, A. Eglītis no Cesvaines iebraukušo gleznotāju Juri Upenāju uzreiz ieved gleznotāju iedzeršanā pie Bicēna, te iepazīstam tempermentīgi skaļo Salutauru, nogludināti smalko Posu - dažādu mākslinieku sintezētāju Orfeju Faustu. Salutaurs ir drausmīgs milzis, kas izstādei nepieciešamās divdesmit gleznas uzglezno vienā dienā, braukdams ormaņa orē cauri Rīgai un krietni iemezdams sīvo. Posā derdzina rutinēts amatieriskums - bagātais gleznotājs visu mūžu radis gleznot tikai vītolus, viņam gleznošana pārvērtusies par gleznu štancēšanu, reizē viņš strādā ar trim gleznām un aicina cilvēku figūras tajās iezīmēt Upenāju. Bicēns citā veidā kļuvis par amatnieku: diendienā viņš velk līnijas un kāšus vizītkartēm un ielūgumiem, bet smalkās krāsu kastes rūpīgi satītas, dirn kumodē.

Ar saviem varoņiem A. Eglītis iepazīstina aši, spilgti, precīzi un romānā, tāpat kā glezniecībā, izceļas viņa zīmuļa vai spalvas asums un trāpīgums. Salutaurs: “Salutaurs saslējās aiz galda liels un varens, atspiedās ar milzīgām plaukstām pret galdu un nikni sapurināja sarkanbrūnās krēpes.”

Posa: “Posa bija īsts kungs – tuvu četrdesmitiem, nevainojamā, neuzkrītošā uzvalkā, apžilbinošu apkaklīti, sārts, svaigs, smaržīgs, pilnīgu vaigu, maķenīt iesirmiem deniņiem.” Veips: “Veipa zilganās lūpas sašķiebās pusironiskā, pussāpīgā, pus nogurdinošā un bezspēcīgā smaidā. Šo sēro gurdenības izteiksmi Veips paturēja vienmēr un visur, it kā mākslinieks būtu neremdināms cietējs, bet māksla visgaužākā moceklība.”

Eglīša varoņi ir viņa paša radīti tēli, kas dzīvo pēc noteiktām iekšējās loģikas likumībām, un tomēr daudzos no tiem var saskatīt arī kādu konkrētu cilvēku vaibstus vai to atspīdumu, kaut arī rakstnieks nav dokumentējis konkrētas personas. Jura Upenāja tēls, kas sastāv no divām kārtām – čaulas un kodola. Vizuāli autoram Upenājs asocējas ar Vili Ciedriņu: “Upenāja ārējais veidols man saistījies ar slaidā, gaišpelēki ģērbtā Viļa Ciedriņa rātno stāju un laipno, pabiklo, it kā sastingušo smaidu.”

Bet kodols - domu un pārdomu pasaule pieder pašam Anšlavam Eglītim – tie ir viņa uzskati par dzīvi, glezniecību, mākslu vispār.