Homērs - Iliāda un Odiseja

 Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Vairākas pilsētas centās piedēvēt sev Homēra dzimtenes slavu, jo viņa eposi, mainoties laikmetu literāri estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba neatdarināms paraugs.

   Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas pēdējā, desmitã gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties, un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojieðu vadoni Hektoru.

   “Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas Penelopes.

   Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi.  Arheoloģisko izrakumu rezultātā  (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis)  tika atklāti vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no  tiem  slānis atbilst eposos attēlotajam  Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos minēti arī vairākkārtējie  ahaju  iebrukumi Mazāzijas  piekrastē, ievērojamākais no  kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā notikumi tiek attiecināti uz XIII  gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas jūras salās vēl valda senā un bagātīgā  Egejas kultūra (saukta arī par Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā” atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās izveides laiku.

   Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto vēstures notikumu kodolu no mītiem, ku­rus savukārt papildina fantastiski motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbo­jās arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

   “Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas, rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās  formulas,  pastāvīgie  epiteti,  plaši  salīdz­inājumi,  krāšņi  savā  uzskatāmībā,  heksametra pantmērs - būtiskākās šī stila iezīmes.”

   Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas  mākslinieciskums  nodrošināja  Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20 gadsimtus pēc tam.  Tomēr jau  senatnē radās jautājums par abu  poēmu autoru:  Homēram  piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dze­jnieka darbu. Tā saucamais “Homēra  jautājums” par  plašu  diskusiju  objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad vācu filologs F. Volfs izvirzīja  domu:  “Iliāda” un  “Odiseja” esot atsevišķu           dziesminieku dāžādā  laikā  sacerēti  varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski  iezīmējušies divi pamatvirzieni: unitāriju teorija  (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zināt­nieku aizstāv iespēju savienot abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu vēs­turisko laikposmu  notikumi  un  mīti,  kurus  vienotā  mākslinieciskā  veselumā  sakausējis  viens autors (leģendārais Homērs).

   Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī  Rietumeiropas eposa attīstību.

Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras simbols.

Izziņas matreāls:   “Iliāda un Odiseja” Homērs

                             “Sengrieķu literatūra”

                             “Seno laiku vēsture”

                             “Acient Culture” CD