Heinrihs Heine

Liepājas Pedagoģijas akadēmija
Vidusskolas pedagoģijas fakultāte
Latviešu literatūras katedra

Heinrihs
Heine

Referāts

Darba vadītāja:
S.Okuņeva

Darba autore:
Liepājas Pedagoģijas akadēmijas
Vidusskolas pedagoģijas fakultātes
Latviešu valodas un literatūras
un svešvalodas specialitātes
2. kursa studentes
Indras Jukāmes

Saturs

·         Biogrāfijas dati

·         Pazīstamākie darbi

·         Dzejoļu krājums “Jauni dzejoļi”

·         Dzejoļu krājums “Romansero”

·         Dzejas ritms un valoda

·         Nobeigums

·         Izmantotās literatūras saraksts

Biogrāfijas dati

Heinrihu Heini, vienu no talantīgākajiem vācu dzejniekiem, varētu saukt par pēdējo romantisma un pirmo reālisma dzejnieku. Viņa dzeja parasti ir ļoti personiska, pat autobiogrāfiska.

Heinrihs Heine dzimis 1797. gadā Diseldorfā, pēc tautības ebrejs. Viņa tēvs Samsons Heine bija veikalnieks, taču ģimene dzīvoja pieticīgi. Māte Betija Heine rūpējās par dēla audzināšanu un centās atrast līdzekļus, lai dēls iegūtu labu izglītību. Vecāki sākumā gribēja, lai Heine kļūtu, tāpat kā tēvs par tirgotāju, bet viņam bija citas intereses.

1819. gadā Heine iestājās universitātē. Finansiāli viņam palīdzēja viņa bagātais krustēvs no Hamburgas. Pēc krustēva vēlēšanās Heinem bija jāstudē jurisprudence. Viņš klausījās lekcijas Bonnas universitātē pie A. Šlēgeļa, pēc tam pārgāja uz Getingenes universitāti. Tajā darbojās divas savstarpēji naidīgas studentu korporācijas, un Heine, par to, ka piekritis duelim, bija spiests atstāt Getingeni. Viņš turpināja mācīties Berlīnes universitātē, 1825. gadā aizstāvēja doktora disertāciju Gatingenē.

Ap šo laiku Heine kļuva slavens kā dzejnieks. Heines dzejoļi bija ļoti kareivīgi, tāpēc tos vēlāk pakļāva cenzūrai vai vispār aizliedza. Tā kā Heinem pašam draudēja cietums, viņš 1831. gadā emigrēja uz Parīzi. Šeit viņš rakstīja par saviem neskaitāmajiem mīlestības piedzīvojumiem. Parīzē viņš apprecējās ar kādu francūzieti vārdā Matilde, kas bija vienkārša meitene bez īpašas izglītības.

Heine bija dzīvespriecīgs, pašpārliecināts. Viņš nebija bagāts, taču naudu saņēma par grāmatām un no sava onkuļa, tā kā arī trūkumā nedzīvoja.

Francijā Heinem bija draudzīgas attiecības ar pazīstamiem franču rakstniekiem –Onorē de Balzaku, Aleksandru Dimā, Žoržu Sandu, Teofilu Gotjē, Žerāru de Nervalu. Viņš apmeklēja Ferenca Lista un Hektora Berlioza koncertus un apbrīnoja gleznotāja Eizeka Delakūra darbus, kā arī iepazinās ar Kārli Marksu.

Apmēram 35 gadu vecumā Heine smagi saslima un savus pēdējos dzīves gadus pavadīja, kā viņš pats izteicās, “matraču kapā”. Viņš bija gandrīz akls un cieta mokošas sāpes. Būdams slims, viņš tomēr turpināja dzejot un nezaudēja humora izjūtu.

1856. gadā Parīzē viņš mirst, apglabāts Monmartras kapos.

Heines pazīstamākie darbi

Pirmais Heines dzejoļu krājums ir 1827. gadā iznākusi “Dziesmu grāmata”.

1824. gadā Heine devās ceļojumā pa Harcu. Viņš sāka atzīmēt redzētā un dzirdētā iespaidus, un 1830. gadā tika pabeigts prozas darbs “Ceļojumu ainas”. Tajā izteiktās kritikas dēļ Heine ir spiests atstāt dzimteni.

Parīzē top darbi, kas veltīti vācu literatūrai un filozofijai: “Romantiskā skola” (1833) un “Par Vācijas reliģijas un filozofijas vēsturi” (1834). 1836. gadā Heine sarakstīja poēmu “Tanheizers”, 1840. gadā – “Ludvigs Berne”, 1841. gadā – “Ata Trolls” un pēc 1843. gada ceļojuma uz dzimteni – “Vāczeme, Ziemas pasaka” (1844). 1844. gadā arī sarakstīts dzejoļu krājums “Jauni dzejoļi”, 1851. – Heines pēdējais dzejoļu krājums “Romansero”. Vēl ir pazīstamas Heines “Radīšanas dziesmas”, poēmas “Viclipucli”, “Ziemeļjūra”, “Vergu kuģis” un “Bimini”.

“Jauni Dzejoļi”

Dzejoļu krājums “Jauni dzejoļi” ir tapis emigrācijā. Heine šajā krājumā atklāti stāsta par savu Parīzes dzīvi:

“Tikmēr, kamēr es uz citu

Mīļākajām slepu gaidu,

Citu mīlas durvju priekšā

Tvīkdams šurpu turpu skaidru,

Citi varbūt slepenībā

Met gar manu māju lokus

Un ar manu dārgo slepu

Sasmaidās pie mana loga. ...”

Heine ir diezgan ass, dzejoļi ir pilni ironijas gan par sevi:

“Nakts pie klusā jūras krasta

Nemanot ir satumsusi,

Un caur mākoņiem spīd mēness,

Un no viļņiem čukst kāds klusi:

<

Vai viņš kādu mīl pārlieku?

Jo viņš šķiet tik skumjš un priecīgs –

te viņš raud, te dzied no prieka.>>

Taču, raudzīdamies lejā,

Mēness gaišā balsī smejas:

<< Tas ir dumjš un iemīlējies

Un turklāt vēl raksta dzejas.>>”

gan arī par pašu mīlestību; tajos skan pat atklāts izsmiekls:

“Es staigāju starp puķēm

Un pats tām ziedu līdz;

Es staigāju kā sapnī,

Un kājas man ļogās un trīc.

Ak, turi ciet mani, mīļā!

No mīlas reiboņa vārs

Es kritīšu tev pie kājām,

Un ļaužu pilns ir dārzs.”

un

 “Ja šīs dāmas tiešām zina,

Dzejniekam kā godu dot:

Manu ģēniju un mani

Viņas lika pamielot.

Kāda debešķīga zupa

Un kāds vīns tur tika dots!

Putna cepetis bij burvīgs,

Zaķis labi iespeķots.

Šķiet, mēs tērzējām par dzeju,

Beigās apnika man viss

Un es pateicos par godu,

Kuru tiku baudījis.”

Taču, neskatoties uz smiešanos par visu un visiem, Heine atklāj arī mīlestības sāpes un dzīves rūgto patiesību:

“Kādreiz ticēju es cieši,

Ka ikkatrs skūpsts ir svēts,

It kā tas no dieva tieši

Būtu mums reiz atvēlēts.

Toreiz nopietni, patiesi,

Skūpstus mēdzu ņemt un dot,

It kā pienākumu savu

Paklausīgi izpildot.

Tagad zinu: Skūpsti lieki,

Un nekas nav tajos svēts.

Pārāk bieži un bez prieka

Skūpstos ieraduma pēc.”,

kā arī

“Jau ar saviem drūmiem rēgiem

Ļaunā nakts sāk lēnām tumst;

Mūsu dvēselēm zūd spēki,

Žāvas virsū mācas mums.

Veca tu, un es vēl vecāks,

Garām mūsu pavasars.

Vēsa tu, un es vēl vēsāks,

Ziema tuvojas mums ar.

Katrs Beigās jūtas vīlies!

Mīlas mokas aizstāt sāk

Citas mokas, bet bez mīlas,

Un pēc dzīves nāve nāk.”

Heinem svešumā ir sāpīgi, ja kāds viņam piemin dzimteni – tas ir jūtams arī dzejā. Blakus izsmejošajiem un liriskajiem mīlas dzejoļiem ir arī tādi, kuros izskan neatbildamie jautājumi: kur cilvēks paliek pēc nāves? Kāda viņa dzīvei ir jēga? u.c.

“Vien zināt gribētos: kad mirsim,

Kurp mūsu dvēseles tad ies?

Kur paliek guns, kas izdzisusi,

Kur paliek vējš, kas aprimies?”

Šī krājuma galvenā tēma ir mīlestība, taču arī šeit Heine tomēr neiztiek bez politikas. Heines uzbrukumu dēļ mietpilsoņu aprobežotībai, šis krājums savulaik tika aizliegts.

“Romansero”

“Romansero” ir Heines pēdējais dzejoļu krājums. To viņš sarakstīja jau būdams smagi slims. Tas atsaucas arī dzejoļos: tajos skan skumjas un drūmas noskaņas, kā arī nojautas par nāves tuvumu:

– Tā nodziest –

“Ir galā spēle, aizkars krīt,

Un publika skrien prom tūlīt.

Vai viņai luga bij pa prātam?

Tā aplaudēja, kā man rādās.

Mēdz skatītāji godātie

Tā dzejniekam teikt savu paldies.

Nu māja mēma, projām tie,

Dziest gaisma, visur tumsa valda.

Bet, paklau, līdzās skatuvei

Kāds džinkstošs troksnis noskan klusi;

Varbūt tur vecai vijolei

Ir kāda stīga pārtrūkusi.

Pa panteri, kur krēsli vien,

Nu šurpu turpu žurkas skrien,

Pēc vecas eļļas smako visur.

Dveš smagi lampa pēdējā,

Un izmisusi nodziest tā.

Bij mana dvēsele tā, kas dzisa.”

Heine tomēr vēl vēlas būt laimīgs un mīlēt, bet jūt, ka tā ir cīņa bez uzvaras. Par spīti tam Heine neļauj sevi uzveikt un saka:

“...Es mirstu neuzveikts, un nesalauzti

Ir mani ieroči – vien lauzta sirds.”

Arī šajā krājumā ir saglabājusies Heines ironija, tā pat ir kļuvusi par asu satīru. Viņš izsmej politiku un cilvēkus, izsmej pielīdējus un lepnas sievietes:

“Bij reiz rozes pumpurs maigs

Tā, pēc kuras ilgās tvīku,

Taču izplaucēja laiks

To par ziedu brīnišķīgu.

Būtu noplūcis labprāt

Skaistāko no visiem ziediem,

Taču prata atgaiņāt

Viņa mani ērkšķiem cietiem.

Nu, kad no šīs skaistules

Noplēsis vējš ziedlapiņas, -

Mīļais Heinrihs esmu es,

Mīļi nāk man pretim viņa.

Heinrihs te un Heinrihs tur

Skan nu tonī apmedotā;

Ja kāds ērkšķis man vēl dur,

Tad tas aug uz viņas zoda.

Pārāk asa spalva šī,

Kura zoda kārpas rotā,

Mīļais bērns, ej klosterī

Vai sev bārdu noskūt dodies.”

Heine aicina visus dzejniekus saukt lietas un savas dzejas varoņus īstajos vārdos un nebaidīties no pretinieku dusmām:

“Sauc fabulā bez kāda kauna

Tās varoņus to vārdos īstos.

Ja nedarīsi tā, būs ļaunāk:

Tā viena dēļ, ko nosaukt bīsties,

Tu duci muļķu saniknosi

<

Ir manas,>> Sauks tie, <

Viņš domā ar to brēkšanu!

Tas es, kaut gan viņš vārdu nemin,

Bet tomēr mani tēvuzeme

Var pazīt šajā fabulā!

Es ēzelis! I-ā! I-ā!>>

Lai vienu muļķi pažēlotu,

Tu duci saniknoji toties.”

Krājums “Romansero”, man šķiet, ir pats asākais un arī pats rūgtākais no Heines dzejoļu krājumiem.

Heines dzejas ritms un valoda.

Heines dzeja ritma ziņā līdzinās vācu tautas dziesmām, viņš no tām ir daudz mācījies. Dzeja ir ļoti dzīvīga, viegli uztverama, jo dzejoļi pārsvarā ir īsi un koncentrēti. Heines dzejā idejas parasti ir personificētas, viņš bieži it kā sarunājas ar pretinieku. Svarīga loma ir arī citātu pārfrāzējumiem un parodijām.

Heine savu dzeju ir tuvinājis tautas valodai. Tajā nav samākslotu epitetu, kaut arī lielākā daļa dzejoļu rakstīti romantiskā garā. Bieži viņš lieto dažādus banālus izteicienus, līdz ar to it kā pasmejoties par sevi un citiem.

Heine izsmēja visu nedabīgo un neīsto cilvēku savstarpējās attiecībās un dzīvē.

Heine ir vairāk pazīstams ārzemēs nekā savā dzimtenē Vācijā viņa politisko uzskatu dēļ, kā arī tāpēc, ka viņš bija ebrejs. Fašisma laikā Heines grāmatas un pieminekļi tika iznīcinātas. Taču viņa talants nav iznīcināms – to apliecina viņa dzeja.

Izmantotā literatūra

1.         Heine H. Senā sapņu laika skaņas. – R.: Liesma, 1982.- 310 lpp.

2.         Heine H. Uz dziesmas spārniem. – R.: Liesma, 1975. – 240 lpp.

3.         Istorija....(Nav krievu burtu uz klaviatūras)

4.         Misdorf H. Heinrich Heine – Dichter und Kämpfer // Der Weg zum Ziel. – Nr.20. – 1997. – S.1 – 4.