Grāmattārps – mīts vai realitāte?

Jēdzienu “grāmattārps” skaidro dažādi, taču svešvārdu vārdnīcā var atrast skaidrojumu vārdiem, no kuriem šis salikums veidots. Par vārdu “grāmata” enciklopēdijā ir teikts: “masu komunikācijas līdzeklis semantiskās informācijas apmaiņai”, taču, vārdam “tārps” pretī rakstīts – “bezmugurkaulnieki”. Dažam var likties, ka šis vārdu salikums nav pietiekami sakarīgs – jo kāds gan grāmatai sakars ar tārpiem?

Grāmatas iespieda un lasīja jau Senajā Grieķijā un Senajā Ēģiptē, no 2. gs. p.m.ē. Toreiz tās bija taisītas no pergamenta. Šīs grāmatas bija tīstokļu veidā, un uz tām rakstīja ar putna spalvu.

Reālajā dzīvē mēs ar vārdu “grāmattārps” varam raksturot cilvēku, kas ļoti daudz lasa, piemēram dzejoļus (daiļliteratūru) un dažādu zinātnisko literatūru, taču arī pusaudžu (skolēnu) vidū diezgan bieži figurē šis dīvainais vārdu salikums: skolēni par grāmattārpu sauc tādu skolnieku (vai skolnieci), kas aktīvi katru dienu lasa (un bieži vien ne tikai mācību literatūru), cītīgi mācās, piedalās dažādās mācību olimpiādēs, dažreiz startē arī rajona, vai pat republikas mērogā. Bieži vien viņi neapmeklē izklaides pasākumus (dikotēkas, popielas, utt.),  kurus viņu klasesbiedri gaida ar vislielāko nepacietību. Manuprāt, apzīmējumu “grāmattārps” šie cilvēki ir ieguvuši nepamatoti: viņi vienkārši grib būt zinoši – viņi domā, ka tālākajā dzīvē iegūtās zināšanas viņiem var lieti noderēt, un statistika liecina, ka bieži vien tas tā arī ir.

Bet ir arī problēmas: zinātnieki spriež, ka pēc pāris desmitiem gadu grāmattārps tiešām varētu kļūt par mītu, jo aizvien lielāku popularitāti cilvēku vidū iegūst radio, televīzija, kā arī internets. Zinātnieki runā, ka drīz internetā varēšot pat iepirkties (zināmā mērā to var izdarīt jau tagad). Kā piemēram, internetā var iegūt sev nepieciešamo informāciju par visdažādākajām tēmām – par daiļliteratūru, fiziku, ķīmiju, mūziku, izklaidi, sportu, utt. Internets pat daļēji ir cilvēku pašu izraisīta katastrofa: līdz pagājušā gadsimta vidum grāmata bija galvenā informācijas glabātāja: tajā glabājās (un vēl joprojām glabājas) informācija par medicīnu, ķīmiju, zinātni, par mākslu un mūziku, taču, tagad tas viss ir atrodams internetā, kas vēl bez lasāmās informācijas piedāvā arī video un audio informāciju. Tas ir nenovēršami – internets drīz vien,  iespējams, izkonkurēs grāmatniecību, jo internets vienkārši ir ērtāks par grāmatām – tu vari iegūt sev nepieciešamo informāciju par gandrīz jebkuru tēmu, praktiski dažu sekunžu laikā, un tad šim nabaga cilvēkam, kuru citi dēvē, vai arī viņš pats sevi dēvē par grāmattārpu, vienkārši būs jākļūst par “datortārpu”. internettārpu, vai TV-tārpu.

Taču, ir arī kāda lieta, kas cilvēkam ne tik drīz liks aizmirst grāmatu – tas ir grāmatas svētums. Jo, kad cilvēks paņem rokās vairāk kā 1000 lappuses biezu Bībeli un lasa to – šo sajūtu, šo pat zināmā mērā rituālu – lēni šķirt grāmatas lappuses, sajust tās vērtību savās rokās, nevar, un droši vien, vēl ilgu laiku nevarēs aizstāt neviens cits masu saziņas līdzeklis – ne televīzija, ne radio. Arī internetam vēl pagaidām nav izredžu sintezēt šo patīkamo sajūtu.

Varam secināt, ka pie visa vainīgs ir straujais zinātnes un tehnoloģijas uzplaukums, kas sākās pagājušā gadsimtā, un turpināsies vēl ilgi: cilvēki aizvien mazāk pievēršas grāmatām, un līdz ar to arī īstenu grāmattārpu kļūst aizvien mazāk un mazāk. Iespējams, ka drīz “grāmattārps” tiešām kļūs par mītu, bet vismaz pagaidām tas tā vēl nav, un, cerams, ka tas tik drīz arī nenotiks.