Gothards Frīdrihs Stenders

Rīgas 49. vidusskolas

10.a klases skolnieces

Zanes Kazākas

referāts

Gothards Frīdrihs Stenders

G. F. Stenders dzimis Augškurzemē, Lašos 1714. g. 27. augustā kā mācītāja dēls. Pirmmācību guvis Subatē, tad Vācijā studēja teoloģiju. Taču, studijās vīlies, viņš pameta universitāti un neieguva ne augstāko izglītību, ne akadēmisku grādu. Tad, atgriezies Kurzemē, piestrādāja par mājskolotāju, sāka aizrauties ar matemātiku, kas deva pamatus viņa turpmākajiem darbiem astronomijā un ģeogrāfijā. Šai laikā viņš sāka pētīt arī latviešu valodu. Stenders sāka darboties kā mācītājs. Tad viņš uzsāka savu literāro darbību, publicējot vācu dzejnieka odas latviskojumu. Taču šīs darbības neapmierināts, Stenders pēkšņi devās uz Vāciju. Tur viņš nodarbojās ar literāru darbību un ģeogrāfisku globusu izgatavošanu. Vācijā viņš iespieda jau agrāk sagatavoto latviešu gramatiku ar vārdnīcu. Pēc laiciņa Stenders devās uz Pēterburgu, kur mēģināja iesaistīties darbā Zinātņu akadēmijā. Pēc neveiksmes viņš tūlīt atgriezās Kurzemē. Viņš turpināja uzturēt sakarus ar Pēterburgu, taču pēc laika tie pārtrūka. Stenders apmetās uz dzīvi Sunākstē. Līdz mūža beigām viņš darbojās tikai kā Sēlpils un Sunākstes mācītājs. Sēlijā tapušas daudzas G. F. Stendera grāmatas un raksti. Te viņš miris 1796. g. 17. maijā un guldīts Sunākstes kapos, kur viņa atdusas vietu iezīmē uzraksts: “Še aprakts Gothards Frīdrihs Stenders Latvis dzimis 1714, miris 1796 ar savu gaspažu.”

Rosīgajā 18.gs. 50-to gadu kultūras dzīvē iesaistījās arī Stenders. Tiesa, savas pirmās grāmatas viņš izdeva Vācijā, bet pēc 60-to gadu lielajām pārmaiņām Jelgavas tipogrāfijā, Stenders nodibināja ar grāmatu izdevējiem ciešu kontaktu. Stendera nopelns bija, ka Jelgavas izdevēji ar paša Stendera sarakstītajiem, tulkotajiem vai sakopotajiem darbiem pievērsās jauniem latviešu grāmatu žanriem, izdodami ne tikai reliģisko literatūru, bet arī daiļliteratūru, mācību grāmatas un populāri zinātnisko literatūru latviešu lasītājiem un zinātnisko literatūru par latviešu valodu. Viņš pierādīja, ka laicīgās grāmatas varēja kļūt masveida izdevumi. Ar savām grāmatām Stenders panāca lūzumu latviešu lasītāju apziņā, uzsvērdams grāmatu nozīmi sevis izglītošanā: “Cik spēdams mācies grāmatu, tas prātus uzcilā, tas ved pie augstas gudrības un godu sataisa.”

G. F. Stendera latviešu publikācijas sākās 1753. gadā. Viņš atdzejoja tā laika populārā vācu dzejnieka Brokesa odu “Rāms laiks pēc pērkona briesmas.” Tā guva panākumus, saistot arī ar māksliniecisko noformējumu. Jāpiezīmē, ka par grāmatu māksliniecisko un poligrāfisko izveidojumu Stenders rūpējās arī turpmāk, šajā ziņā patīkami atšķirdamies no citu autoru tā paša laika izdevumiem.

Tad klajā nāca “Kurzemes jaunā un pilnīgā dziesmu grāmata”, kurā, par latviešu lasītājiem domādams, viņš vēl rakstīja no mācītāja viedokļa. Grāmatā ievietotas viņa sacerētās dziesmas un lūgsnas. Divus gadus vēlāk (1756. g.) Kēnigsbergā iznāca viena no populārākajām Stendera grāmatām “Svēti stāsti”, kas pēc tam nāca klajā vēl piecos izdevumos ar nosaukumu “Mazā Bībele”. Tā kā Kurzemē skolu tik pat kā nebija, šo grāmatu galvenokārt izmantoja bērnu mājmācībai. Savas Bībeles stāstu paskaidrojumos Stenders atklāti atzina, ka dzīvē notiek netaisnības un pārestības, taču mācīja ar tām samierināties, jo sevišķi ar dzimtbūšanu un kungu valdīšanu. Kaut gan “Svēti stāsti” bija domāti dažāda vecuma lasītājiem, tā galvenokārt kļuva par bērnu lasāmo grāmatu. Tā deva ieskatu arī tā laika Kurzemes dzīvē un parāda Stendera attieksmi pret pastāvošo iekārtu.

Valodas studiju rezultātā tapa G. F. Stendera latviešu valodas gramatika un vārdnīca. To iespieda ārzemēs 1761. g. Tas bija tā laika zinātnes līmeni sarakstīts plašs latviešu gramatikas kurss, kam bija pievienota arī vārdnīca. Pēc diviem gadiem iznāca nedaudz pārstrādāts izdevums, bet pilnīgi pārstrādāts gramatikas kurss bez vārdnīcas iznāca Jelgavā 1783. g. Vārdnīca “Latviešu leksikons” iznāca 1789. g. kā pārstrādāts un papildināts izdevums. Tai ir divas daļas – latviešu-vācu un vācu-latviešu vārdnīcu. Tā ir pati lielākā G. F. Stendera sagatavotā grāmata ne tikai apjoma, bet arī kultūrvēsturiskās nozīmes ziņā. Tā ir viena no Stendera lielākajiem veikumiem. Pie vārdnīcas viņš strādāja visu mūžu.

Kad 1765. g. Stenders atgriezās no ārzemēm, viņš saprata, ka kulturālajai attīstībai nepietiek tikai ar reliģisko literatūru. Un tā jau 1766. g. Jelgavā iespieda grāmatu “Jaukas pasakas in stāsti, tiem latviešiem par gudru mācību sarakstīti.” Grāmatas otrais, papildinātais izdevums “Pasakas un stāsti” iznāca 1789. g. Tā bija interesanta lasāmviela, kas mudināja uz lasīšanu un arī uz pārdomām. Daudzi sižeti bija tuvi latviešu folklorai.

Vispopulārākie kļuva Stendera sacerētie un tulkotie dzejoļi jeb – viņa terminoloģijā – ziņģu krājumi. 1774. g. iznāca “Jaunas ziņģes pēc jaukām meldeijām, par gudru izlustēšanu.” Ar nosaukumu “Ziņģu lustes” šis krājums papildinātā veidā iznāca vairākos izdevumos. G. F. Stenders vēlējās, lai viņa ziņģes ieviestos visā latviešu sadzīvē, sākot ar bērnu dienām, sevišķu lomu iegūstot jauniešu attiecībās (“Mīlības ziņģes”) un kuplinot kāzu tradīcijas (“Kāzu ziņģes”).

Tai pašā 1774. g., kad iznāca “Jaunas ziņģes” izdeva arī “Augstas gudrības grāmatu.” Protams, ka “Augstas gudrības grāmatas” nozīmīgums pieauga laika gaitā, līdz ar latviešu kulturālā līmeņa pakāpenisku augšanu 19. gs. pirmajā pusē. Stendera laikabiedri šo grāmatu visumā uztvēra diezgan atturīgi, jo Stendera ābece, īpaši latviešu valodas vārdnīca un gramatika tika vērtētas daudz augstāk. Netrūka arī stipri kritisku spriedumu. Objektivitātes labad jāatzīst, ka Stenders rakstot “Augstas gudrības grāmatu”, par savu mērķi nav spraudis tikai dabas zinātņu popularizēšanu, bet lielā mērā arī zemnieku prāta apgaismošanu reliģiski tikumiskā nozīmē. Stenders neizvirzīji saviem lasītājiem, Kurzemes dzimtcilvēkiem, augstus mērķus – tiekties pēc augstām skolām, zinātnēm, bet drīzāk mācīja viņus pareizi dzīvot savā kārtā, paklausības, pakļāvības, kungu godināšanas un tikumiskas pašaudzināšanas, tikumu izkopšanas lokā, gan nemitīgi izceldams arī zinību nozīmi. Šī bija grāmata ar zinātniskās izziņas materiālu. Tā atsedza jaunu garīgo vērtību kategoriju: no līdzšinējiem mitoloģiskajiem, maģiskajiem priekšstatiem bija jāpāriet pie tuvo un tālo parādību izskaidrošanas ar prāta palīdzību. “Augstas gudrības grāmatas” noiets tomēr bija neparasti straujš, vajadzēja arī atkārtotu izdošanu. Liekas, “Augstas gudrības grāmatu” iegādājās Stendera kolēģi, lai tālāk to izplatītu zemniekos, lai viņi apgūtu pasaules vēsturi un ģeogrāfiju, kā arī lai iegūtu dziļāku izpratni par dabas parādībām.

Tajā pašā laikā iznāca arī “Svētas gudrības grāmatiņa” ar dzejoļiem un kristīgām pamācībām. Pēc diviem gadiem tādā pašā kristīgās morāles garā iznāca “Tās kristīgās mācības grāmata”, kas piedzīvoja vēl trīs izdevumus.

Jaunu ceļu Stenders panāca bērnu lasīt mācīšanā. 1782. g. Jelgavā iznāca viņa ābece – “Jauna ABC un lasīšanas mācība.” Ar to viņš lika pamatus pārejai no agrākās – tā saucamās boksterēšanas metodes, uz racionālāko skaņu metodi. Izveidoja mīkstinājuma zīmes un garumzīmes. Racionāli bija izkārtotas burtu kombinācijas zilbēs, teksta piemēros katķisma piemērus aizstāja ar sadzīvi saistīti teikumi.

1787. g. iznāca jauna, ilustrēta ābece – “Bildu ābece.” Tā bija pirmā latviešu ābece ar ilustrācijām. Tā bija pirmā mākslinieciski vērienīgi izkārtotā latviešu laicīgā satura grāmata.

Mūža pēdējos gadu desmitos Stenders sarakstīja arī dažus mazākus darbus latviešu, latīņu un vācu valodā.

Stenders nepanāca strauju lasītpratēju pieaugumu, jo to kavēja ne vien skolu un piemērotu grāmatu trūkums, bet arī ļoti grūtie latviešu dzīves apstākļi. Taču Stendera lasāmviela radīja jaunu priekšstatu par grāmatām, tas bija sākums lasītprasmes pieaugumam un latviešu grāmatniecības tālākajam uzplaukumam. Sekojot Stenderam, radās autori, kas publicēja grāmatas visās dzīves nozarēs.

G. F. Stenders ir laicīgās daiļliteratūras aizsācējs latviešu valodā. Viņš vienlīdz pievērsies kā dzejai, tā prozai. Vēl vairākus gadu desmitus pēc Stendera nāves daudzi autori turpināja viņa tradīcijas; bet paša Stendera darbi kļuva tik populāri, ka daudzi no tiem folklorizējās. Stenders nerakstīja literāros darbus tikai laika kavēklim. Dziļa humānisma aizrauts, viņš gribēja latviešu zemniekus izglītot, ētiski audzināt un izkopt viņu jūtu dzīvi un estētisko gaumi. Šādu uzdevumu viņš uzskatīja par savu pienākumu. Katram sacerējumam vajadzēja būt ar racionālu kodolu, citādi tam nebija jēgas. Neraugoties uz didaktisko noslieci, Stendera daiļrade tomēr veidojusies respektējamā mākslinieciskā līmenī. Dzeju viņš uzskatīja par vislabāko līdzekli jūtu dzīves izkopšanai. Pretstatā visai agrākajai reliģiskajai dzejai un prozai, kas sludināja zemniekiem atteikties no laicīgās dzīves priekiem, Stenders mudināja priecāties un līksmoties līdz pat vecumam, taču Stenders bargi vērsās pret nesātīgu dzeršanu un daudzos dzejoļos parādīja tās ļaunumu. Stenders rakstīja dažādos dzejas žanros. Gan oriģināldzejā, gan atdzejojumos viņš sasniedzis diezgan lielu valodas lokanību un spilgtu tēlainību. Stenders devis arī padomus dzejas mākslas izkopšanai.

Tikpat populāri kā Stendera dzejoļi bija arī viņa tulkotie, lokalizētie un paša sacerētie stāsti un pasakas. 1789. g. izdevumā “Pasakas un stāsti tiem latviešiem par izlustīšanu un gudru mācību” ievietotas 80 pasakas, 69 stāsti, pielikumā 20 mīklas un 10 ticējumi. Pasaku pamatā īstenībā ir fabulas. Dažas no tām pilnīgi folklorizējās un kā tautas pasakas iekļuva A. Lerha – Puškaiša un P. Šmita krājumos. Stendera daiļdarbi latviešu garīgajā pasaulē iegula blakus bagātajam folkloras mantojumam, bet nevis tā vietā, kā bija vēlējies pats Stenders. Stendera attieksme pret latviešu folkloru bija divējāda – no vienas puses viņš atzina tautasdziesmu senumu, norādīja uz mitoloģiskiem tēliem, kas saglabājušies no tālas pagātnes, raksturoja arī citas tematiskās grupas, analizēja tautasdziesmu uzbūvi un dziedāšanas paņēmienus. No otras puses, Stenders norādīja uz tautasdziesmu naivumu un raupjumu, izskaidrojot to ar tautas zemo kultūras līmeni. Viņš asi kritizēja nerātnās apdziedāšanas dziesmas. Viņš saskatīja tajās dziļu tikumības aizskārumu, nosauca tās par “blēņu dziesmām” un centās aizstāt ar savām ziņģēm. Arī prozas folkloru viņš nicīgi dēvēja par “vecām bābu pasakām”, kuras pretstatā viņa didaktiskajām fabulām ir “bez ziņas un tikai par laika kavēšanu”.

Stenders ir ievērojams valodnieks, kas rūpīgi vācis, analizējis un kārtojis latviešu valodas materiālus, gūdams panākumus divās valodniecības nozarēs – gramatikā un leksikoloģijā. Visumā Stenders ir labi saklausījis un izpratis latviešu valodas skaņas un formas, un sava laika zinātnes līmenī atspoguļojis tās gramatikā. Stendera gramatika bija labākā un pilnīgākā vairākus gadu desmitus.

Vārdnīcai bija liela kultūrvēsturiska nozīme. Apmēram simts gadu tā bija plašākais latviešu valodas vārdu krājuma apkopojums, kas noderēja arī pirmajiem latviešu tautības autoriem viņu literārajā darbā un vēlāk jaunlatviešiem, kuri sāka rūpēties par latviešu literārās valodas izveidošanu. Ar savu latviešu valodas gramatiku un vārdnīcu Stenders veicināja latviešu rakstu valodas izkopšanu un sagatavoja materiālu turpmākajiem latviešu valodas pētījumiem. Stendera precīzi fiksētā 18. gs. valoda ir svarīgs materiāls latviešu valodas vēstures studijām un reizē arī avots mūsdienu literārās valodas bagātināšanai.

G. F. Stenders uz laiku laikiem iegājis latviešu un Latvijas kultūras vēsturē. Viņš – pēc tautības vācietis – latviešu valodā sarakstījis daudzas grāmatas. Šejienes vāciešiem viņš mudināja pamatīgi iemācīties zemes pamatiedzīvotāju valodu un dziļi ielūkoties latviešu tautas tradīcijās, lai veiktu apgaismības darbu. Stenders iepazīstināja ar latviešu valodu Rietumeiropas zinātniekus. Viņa darbi deva ierosinājumu pirmajai vairāku valodu salīdzināmai vārdnīcai ar latviešu valodu kā pamatvalodu un ļāva latviešu valodu iesaistīt indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības pirmajos teorētiskajos darbos.

G. F. Stenders bija pirmais, kas atkārtoti rakstīja par latviešiem nevis kā par arāju kārtu, bet gan tautu un pielīdzināja to citām tautām. Viņš ticēja latviešu tautas nākotnei. “Latviešu leksikona” priekšvārdu Stenders ievada ar apliecinājumu, ka savas pūles viņš veltījis “tās tautas izglītībai un apgaismībai, uz kuras kultūras un tikumiem balstās šejienes vispārīgā labklājība”, bet nobeidz ar teikumu: “Un manā lielajā vecumā man šajā pasaulē nepaliek citu vēlēšanos, kā vien dzīvot latviešu nācijas labā, kas mūs uztur, bet kas atstāta pārāk novārtā, - tautas labā, kura ir tikpat dievišķa kā citas, bet kurai vajadzīga apgaismība un kuras laimei es jau no sendienām esmu atdevis sirdi.”

Stendera nozīmi mazinājusi samierināšanās ar feodālismu, centieni dabaszinātņu atziņas saskaņot ar reliģiju un tautas daiļradi aizstāt ar sentimentālu individuālo dzeju un didaktisko prozu. Šie centieni bija laikmeta un vides nosacīti. Ar savu pozitīvo devumu Stenders daudzējādā ziņā pacēlās pāri saviem laikabiedriem, tā nodrošinādams savu vietu kultūras vēsturē.

Avoti:

G. F. Stendera “Augstas gudrības grāmatas no pasaules un dabas” komentāru autori J. Stradiņš un K. Karulis.