Pētījuma autore- Ilze Kalniņa
LU Filoloģijas
fakultātes
3. kursa
studente.
|
Aspazijas
viduslaiku drāma "Torņa cēlājs" un Raiņa traģēdija "Jāzeps un
viņa brāļi" ir daudzslānaini, dziļi un sarežģīti darbi, kuros cieši
savijas dzejnieku uzskati par cilvēka peronības izaugsmi, attīstību, nozīmi
un vietu sabiedrībā vispār un viņu pašu kā lielu personību un reizē mākslinieku
pārdzīvotais, dvēseliski intīmais.
Manuprāt,
gan Aspazijas, gan Raiņa cilvēku var interpretēt ļoti dažādi, meklējot
atbildi un jautājumu : kas viņš īsti ir ? Es mēģināju palūkoties un Iļģi un
Jāzepu kā māksliniekiem, kuros saskatāmi un atpazīstami arī Aspazijas un
Raiņa vaibsti.
Rainis
"Jāzepu un viņa brāļus" pabeidz 1914.g., bet Aspazija "Torņa
cēlāju" uzraksta 1920- to gadu vidū. Tāpēc Aspazijas "Torņa
cēlājā" vairāk jūtama Raiņa ietekme, it kā viņa ideju apstiprinājums,
turpinājums, sakritība ar Aspazijas uzskatiem. Par to raksta pati Aspazija
1927.g., kad "Torņa cēlājs" tiek iestudēts Dailes teātrī :
"Dzīvojot blakus Rainim grūti izsargāties savos darbos no viņa
individualitātes neatvairāmajiem iespaidiem; tomēr kā vienmēr, tā arī tagad
savā pēdējā darbā "Madlienas baznīcas torņa cēlājs" centos saglabāt
pati savas dzīves individuālo parādību uztvērumu un tā attēlojuma
savdabību."
Izlasot
abas lugas, un pat īpaši nemeklējot kaut kādas sakarības vai paralēles ir
jūtams, ka abi autori cenšas atklāt vienu jautājumu, proti, par mākslinieka
pašattīstības problēmu, mākslinieka un sabiedrības savstarpējām attieksmēm un
ietekmēm, katrs to interpretē savdabīgi, personībai un uzskatiem atbilstoši.
Gan Jāzeps, gan Iļģis ir mākslinieki ar radošu un intensīvu garīgo dzīvi,
kuri meklē dzīves un mākslas patiesību. Aspazijas un Raiņa uzskatos līdzīgo
var saskatīt, manuprāt trīs līmeņos: 1. tas lugās
apstiprinās tekstuālā ziņā, kā arī tēlu izveidojumā un izvietojumā; 2.
abos darbos var vilkt tiešas paralēles ar autoru kā mākslinieku
personīgo dzīvi un attīstību; 3. lugās atklāta pamatdoma par
mākslinieka dvēseles, ideju attiecībām un sadursmi ar reālo dzīvi sabiedrībā.
1.
Abu lugu pamatā ir mīts. Rainim tas
ņemts no Bībeles, Aspazijai - no viduslaikiem. Lugu centrā ir vīrietis -
mākslinieks, spilgta personība, savādnieks. Viņiem blakus ir savstarpēji
krasi atšķirīgas sievietes. Raiņa traģēdijā tās ir Dina un Asnāte; Aspazijas
drāmā - Made un Helijante. Šī sievietes dziļi ietekmē, pat virza mākslinieka
pašattīstību. Dina un Made sevī sakoncentrē augstāko garīguma pakāpi, garīgas
dzīves kvintesenci (to paspilgtina fakts, ka viņas abas iet bojā fiziski
nevainīgas, tātad pilnīgi nesaistītas ar dziņu un instingtu pasauli). Gan
Jāzeps, gan Iļģis šīs sievietes uztver kā svētās, dievišķās. Viņu mīlestība
dod spēku sapņot un piepildīt sapņus, dod spēku dzīvot savām idejām, kuru dēļ
ir gatavs sevi upurēt. Dina un Made sniedz pirmo ierosmi, lai mākslinieks
atminētu, kas viņš ir patiesībā. Jāzeps Dinai saka: "Svētā! Svētā! Tu
mīlu manī dves kā kvēlē vējš! Kas var pret divu mīlu šalti spēt? Lai nāk, es
nebaidos, - es stipris veikt!" Un Iļģis Madei: "Tu esi pirmā, kas
man tic. Tava ticība mani svaida kā ar svēto eļļu. Un es kā ceļinieks, kas
ilgi maldījies pa tuksnesi un izslāpis ierauga dzīvības avotu, tavā klēpī kā
palmu ēnā gribētu mirt.".
Turpretim
Heljante un Asnāte sevī iemieso instigtīvo, fizisko sievietes pasauli.
Aspazijas Helijantei nepiemīt tas madonniskais skaistums,kas robežojas jau ar
svētumu. Helijante ir seksuāla, velnišķīga, kaisla, viņa pamodina Iļģī
kaislību, instingtus. Raiņa Asnāte ir harmoniskāka, līdzsvarotāka, ar bagātu
dvēseli, kura tomēr nesniedz to ekstātisko pārdzīvojumu kā Dina. Asnāte ļauj
Jāzepam sevi konkrēti identificēt kā vīrieti, jo dāvā viņam divus dēlus.
Tādejādi Aspazija un rainis atzīst, ka māksliniekam ir jāiepazīst un jāizprot
gan cilvēka dioniskās jeb instingtu puse, gan apolloniskā jeb garīgā, kura
ļauj radīt orģināls idejas un piepildīt tās. Šīs divas puses atklājas arī
pašā māksliniekā un ir mūžīgā pretrunā, viņam jāmeklē harmonijas iespēja.
Abi
dzejnieki sapni uzskata par garīgā darba pamatu. Būtībā sapnis ir vienlīdzīgs
ar ideju. Made saka: "Tie, kurus ģēnijs ieraudzījis, dus ilgi kā
pamiruši un sapņo vaļējām acīm. Bet viņu dusa un viņu sapņi nav velti, tie
priekšteči viņu darbam." Tāpēc traģiska izveidojas situācija
māksliniekam, ja viņa sapņus cenšas izpostīt. Jāzeps saka: "Kas sārti
raisījās, tas zieds ir zelēts, kas dvēslē dīga labs, tas asnīs krāts; Mans
darbs man lauzts kā koks -".
Būtībā
arī Iļģis atnāk no nekurienes ar skepsi un neticību cilvēkiem, tas liek
domāt, ka arī viņš ir pievīlies. Made iedvesmo viņu celt sagrauto baznīcu
vispirms paša sirdī, tad sabiedrībai. Mades ticība pamodina Iļģa ģēnija
spējas, pamodina sapņus un ideju. Made saka:"Tev jātic pašam sev, kad
vēl neviens tev netic, un arī kad vairs neviens tev netic.". Tad
māksliniekam vispirms jānotic sev pašam un sava darba lielumam. Tad jāstrādā,
lai spētu atrast un pilnveidot sevi un sabiedrību. Ticība un darbs ir tie,
kas palīdz māksliniekam, indivīdam nostāties pret pūli, sabiedrību. Jāzepa un
brāļu attiecības veidojas īpaši dinamiskas un asas; līdzīgas situācijas ir
arī Iļģim un Velniem un pagastvīriem. Sabiedrība nesaprot mākslinieku, viņa
pārdrošos sapņus, tāpēc noliedz un netic. Taču, tai pat laikā, tas ir viens
no spēkiem, kas arī īpatnēji virza gan Jāzepa, gan Iļģa attīstību, jo
indivīda un masas sadursmēs veidojas mākslinieka galēji traģiskās bedres
situācijas, kas liek pārvērtēt un augt. Jāzeps pārvar arprātīgās atriebes
alkas, viņš spēj saskatīt jaunu patiesību. Jāzeps saka:" Es dziļāk
zemojos, kā cilvēks drīkst, man augstāk jāceļas, kā cilvēks spēj! Es eju
viens priekš visas pasaules." Arī Iļģis ierauga pasauli unsevi tajā
citādi, pēc tam, kad tuvu sev sajutis nāves elpu. Made ziedo sevi un iedvesmo
Iļģi turpināt darbu. Iļģis saka:"Es ceļos atkal - liels un brīvs! Es
nāku, Made, lai tevi un sauli sveiktu."
Vēl,
manuprāt, runājot par paralēlēm starp abām lugām, interesanti ir trīs
tekstuāli piemēri. Aspazijas lugas varoņi izsaka vārdus un domas, kas
organiski varētu iekļauties Raiņa tekstā un otrādi.
Jāzeps:"Man
pušu rauta dzīves vienība!"
Iļģis:"Visa
mana bagātība ir mani sapņi."
Made:"Darbs
audzina dvēseli un modina nezināmus spēkus." u.c.
2.
Gan "Torņa cēlājā", gan "Jāzepā un viņa brāļos" var
saskatīt diezgan tiešas paralēles ar Raiņa un Aspazijas personisko dzīvi. Tas
jau sen ir labi zināms, no dažādiem aspektiem pētīts fakts, ka "Jāzeps
un viņa brāļi" ir pati personiskākā, intīmākā Raiņa luga, kurā dzejnieks
visvairāk atklājis pats savu dvēseli, pārdzīvojumus. Aspazijas personiskākā
luga ir "Vaidelote" un "Aspazija", taču arī "Torņa
cēlājā" var ieraudzīt daudz līdzīgā ar rakstnieces dzīves situācijām.
Manuprāt, gan "Torņa cēlājā", gan "Jāzepā un viņa brāļos"
diezgan precīzi iezīmētas Raiņa un Aspazijas kā mākslinieku savstarpējas
attieksmes, jūtas un ietekmes. Ja raugās no tāda viedokļa, tad Raiņa vaibsti
ir arī Iļģim, bet Aspazijas kā mākslinieces un sievietes atspulgs saskatāms
visos četros jau minētajos sieviešu tēlos. Lugā "Jāzeps un viņa
brāļi", Raini identificējot ar Jāzepu, atklājas pats dzejnieks -
sapņotājs, viņa pretrunu un šaubu mocītā dvēsele, augstākās patiesības
meklējumi, tiekšanās pēc mīlestības sapratnes. Jāzeps no pretrunām un ņirgām
ir jau paguris, gatavs samierināties ar liktani, un tad pēkšņi nāk Dina ar
negaidīto, patieso mīlu. Rainis, pirms sastapšanās ar Aspaziju, atrodas
līdzīgā situācijā. Viņš ir izmisis, nomākts, šaubu un neticības nomocīts. Un
tad viņš iepazīst Aspazijas spilgto, patiesi lielo personību. Aspazijā viņš
saskata to dievieti, pēc kuras ilgojie jau ģimnāzista gados. Aspazijas
mīlestība pamodina Rainī dzejnieku, viņa personības dusošos spēku. Dinas tēls
ir Raiņa pirmais iespaids par Aspaziju, dziļā, visaptverošā, garīgā mīlestība
un savstarpējā sapratne. Asnātes tēls, manuprāt, atklāj to Aspaziju, kādu
Rainis redz viņu ap 1912.g., kad tuvojas viņu attiecību krīze. Asnāte ir
gudra, dvēseliski bagāta, bet trūkst sākotnējās jūsmas. Tā jau ir sieviete
bez dievietes vaibstiem.
Aspazija,
savukārt, Iļģa un Mades attiecībās parāda sastapšanos ar raini savā
redzējumā, jo, lai gan galvenais varonis "Torņa cēlājā" ir Iļģis,
tomēr Made ir aktīvākā, virzītāja spēks. Made skaptiskajam, dzīves
pieviltajam Iļģim dod iedvesmu un ticību savam darbam, un līdz ar Iļģi, viņa
idejas aizrauta aug un attīstās arī pašas Mades gara pasaule. Taču Aspazija
nenoliedz sevī to sievieti, kura iemiesot Heljantes tēlā, tādejādi meklējot
harmoniju starp dvēseli un kaislību.
Abi
dzejnieki it kā parāda viens otra nozīmi savā dzīvē. Aspazija visu mūžu ir
balstījusi, iedvesmojusi Raini, līdz ar to daļēji varbūt upurējot pati sevi
kā mākslinieci, bet Rainis visu mūžu bijis pretrunu un šaubu mocītais egoists
- mākslinieks, kurš meklējot savu taisnību prasa sev visu bez atlikuma, bet
kura personības lielums nevar neiespaidot līdzcilvēkus.
3.
Rezumējot iepriekš teikto, var
secināt, ka Raiņa un Aspazijas cilvēka - mākslinieka koncepcija ļoti lielā
mērā balstās pašu dzejnieku personībās, tajā kā viņi izjūt sevi kā
mākslinieki, redz savu garīgo attīstību, izaugsmi un iedvesmas avotus. To
precizē Aspazijas luga "Torņa cēlājs" un Raiņa "Jāzeps un viņa
brāļi".
Katra
mākslinieka dvēselei ir divas nedalāmas puses, kas atrodas mūžīgā pretrunā:
dioniskā, kas raksturo viņu vispirms kā cilvēku ar kaislībām un trūkumiem;
otrā puse ir apollonoskā, garīgā, kas raisa māksliniekā nemieru un vēlmi
radīt, izteikt sevi un caur to visu pasauli. Iedvesmas radītāja, mākslinieka
virzītāja ir vīrieša un sievietes savstarpēja garīga mīlestība un sapratne,
kas rada ticību saviem sapņiem, idejām, kuru piepildīšana ir nemitīgs un
grūts darbs, sevis meklēšana. Mākslinieka dvēsele vienmēr ir pretrunu un
šaubu plosīta, vienmēr attīstībā, kas iespējama tikai caur ciešanām, pat
simbolisku nāvi, lai celtos augšā jau citā kvalitātē. mākslinieks visu mūžu
meklē savu patiesību, kas reizē ir process un mērķis, jo tā, manuprāt, ir
bezgalīga. Mākslinieks ir mūžīgs meklētājs, jo cilvēks pats, pasaule un
visums atklāj arvien jaunus, nezināmus slāņus un horizontus, un tieši mākslinieks
ir tas, kurš atklāj un meklē cilvēka vietu pasaulē, mēģinot rast saskaņu,
meklē robežu starp labo un ļauno, mēģina rast atbildi uz jautājumu: kas
vispār ir patiesība, vai tā iespējama? Manuprāt to visprecīzāk pasaka Jāzeps.
"Ne
nievāt pasauli, tik viņu saprast,
Ar
ģintīm būšu viens un gūšu mieru,
Tur
nebūs sienas vairs starp - es un cits,
Starp
- taisnis, netaisnis, strap - būt un nebūt."
|
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru