Dien­vid­ame­ri­kas mi­to­lo­ģi­ja.

Tal­su Ģim­nā­zi­ja

10a kla­se

Pauls Jan­sons

 

Mi­to­lo­ģi­jas plāns

2001

Tal­si

Ie­vads

   

Mitoloģija ir fantāzijā radītas mīti kopums par dieviem, varoņiem, dēmoniem un gariem. Dienvidamerikas mitoloģija aptver visus šos mitoloģijas veidus, bet es neko neatradu par Dienvidamerikas gariem.

Dienvidamerikas galvenie izdzīvotāji ir indiāņi, kuri tagad ir ļoti retā skaitā. Dienvidamerikas mitoloģija neko dikti neatšķiras no latviešu mitoloģijas, vienīgi viņiem katrai ciltij bija katra mitoloģija, un no tās uztaisīja vienu kopīgu mitoloģiju. Visas Dienvidamerikas ciltis var redzēt kartē, nākamajā nodaļā kartē. Kopēji darba process bija viegls materiāli bija pietiekamā daudzumā pieejami. Daudz grūtību man nebija, bet varu pieminēt, ka nevarēju atrast pasaules rašanās mītu. Kopumā es domāju, ka mitoloģijas plāns man ir izdevies uzrakstīt labi.
Mi­to­lo­ģi­jā ap­tver­tā teritorija un pē­tī­ša­na.

Šajā mitoloģijā aptvertā teritorija ir visa Dienvidamerika. Šo mitoloģiju es pētīju ar “Mitoloģijas enciklopēdijas” palīdzību. Es neko jaunu neatklāju. Dienvidamerika ir liela un tur ir daudzas mitoloģijas, tās visas var redzēt kartē.

Die­vi un die­vu sis­tē­ma

Vi­si die­vi nav no vie­nas cilts tie ir no vai­rā­kām cil­tīm. Tos vi­sus ap­vie­no­ja un uz­tai­sī­ja vie­nu vie­no­tu mi­to­lo­ģi­ju.

Galvenie dievi

Pa­ča­ka­maks – “Vi­su­ma tu­rē­tājs”. Šis dievs ir nā­cis no Pe­ru pie­kras­tes in­di­āņu mi­to­lo­ģi­ju. Pēc mī­ta sau­les dēls Pa­ča­ka­maks ļo­ti sa­dus­mo­jas par to, ka pirm­ā sie­vie­te lū­dza pa­lī­dzī­bu vi­ņa tē­vam, ne­vis vi­ņam. Kad šai sie­vie­tei pie­dzi­ma bērns, arī sau­les dēls, Pa­ča­ka­maks sa­plē­sa to ga­ba­los un ra­dī­ja no tiem ēda­mos augus. Ta­ču Sau­les dievs at­dzī­vi­nā­ja sa­vu dē­lu un no­sau­ca to par Vi­ča­mu. Vi­ča­ma iz­auga liels un de­vās kle­jo­ju­mos. Vi­ņa prom­būt­nes lai­kā Pa­ča­ka­maks no­ga­li­nā­ja vi­ņa mā­ti un ra­dī­ja cil­vē­kus. Sa­dus­mo­tais Vi­ča­ma ko­pā ar sau­li pār­vēr­ta Pa­ča­ka­ma­ka ra­dī­tos cil­vē­kus par ak­me­ņiem. Vēl arī ir ci­ti mī­ti par Pa­ča­ka­ma­ku. Pēc da­žiem mī­tiem, vi­si cil­vē­ki ir iz­nā­ku­ši no Pa­ča­ka­ma­ka klēp­ja. Kat­ram lau­kam bi­ja savs Pa­ča­ka­ma­ka elks – ie­ga­rens ak­mens (skat. 8lpp. 1 att.). Ar­ša­nas lai­kā par go­du Pa­ča­ka­ma­kam no­ti­ka ku­ku­rū­zas alus zie­do­ša­na. Lai Pa­ča­ka­maks do­tu la­bu ra­žu, el­ku ap­bē­ra ar ku­ku­rū­zas mil­tiem. Pačakamaks tiek attēlots uz daudzām lietām (skat.10lpp.).

Pa­ča­ma­ma – Ma­ma Pa­ča. Tā ir keč­vu mi­to­lo­ģi­jas vie­na no gal­ve­na­jām die­vī­bām, kaut gan tā ne­pie­de­rē­ja pie augst­āka­jām die­vī­bām, etnoģenētiskos mī­tos gal­ve­nais ir Pa­ča­ka­ma­ka tēls.

Ka­rus­kai­be ir Bra­zī­li­jas mu­du­ru­ku cilts mi­to­lo­ģi­jas dievs ra­dī­tājs un kul­tūr­va­ro­nis. Pēc mī­ta cil­vē­ki, kas ag­rāk dzī­vo­ja zem ze­mes, ze­mes vir­sū no­kļu­va pa cau­ru­mu, ku­rā Ka­rus­kai­be no­lai­da virvi. Pēc viena mīta Karuskaibi pārvērta par sauli vīrieti ar sarkanām acīm un baltiem matiem. Karuskaibe aprecēja sievieti no munduruku cilts. Viņa pavadonis un mūžīgais ienaidnieks ir bruņnesis Daiiru.

Kočamama – kočvu mitoloģijas jūras dievība, viena no galvenajiem. dievietēm. Kalnu iedzīvotāji upurēja Kočamama jūras piekrastē, griezās pie tās pēc palīdzības un lūdza saglabāt tiem dzīvību.

Kuma – jaruru cilts mēness dievība, saules sieva. Kuma attēlota kā sieviete ar paceltām rokām.  Kuma radīja pasauli un cilvēkus, sākumā jarurus vēlāk citus cilvēkus. Šajā darbā tai palīdzēja viņas divi brāļi: Puana – ūdens pūķis un Itsiajs – jaguārs, kuri radīja zemi un ūdeni. Sakaros ar cilvēkiem Kumas starpnieki ir šamaņi, ar viņa palīdzību tā ārstē slimības. Kuma ir arī mirušo pasaules valdniece. Šī pasaule atrodas uz Rietumiem no jaruru valsts.

Dievi

Pariakaka – ir Peru, jaujo mitoloģijas pērkona dievs briesmoņu uzvarētās un auglības dāvātājs. Kopā ar saviem brāļiem viņš piedzimst no olām.

Saramama ir kečvu mitoloģijas sieviešu kārtas dievība. Viņa ir kukurūzas aizbildne. Tika attēlota kā sieviete drānās tērpti kukurūzas stiebri “kukurūzas māte, kas ieņēmusi un rada jaunu ražu). Indiāņu mājās tika glabātas no akmens izcirstas kukurūzas vālītes. Laukā starp kukurūzas stiebriem tika uzkārta kopā saaugusi kukurūzas vālīte. Tad ar dziesmām un dejām indiāņi lūdza, lai tā dotu ražu, bet vēlāk tā tika sadedzināta. Neparastas krāsas vālīti vai vālīti ar spirālveidīgi izvietotiem graudiem ielika klētī virs savāktajām vālītēm, lai tā apsargātu ražu. Šis dievs ir kaut kas līdzīgs latviešu Jumim, tas arī ir auglības dievs.

Inti – kečvu mitoloģijas solāra dievība, ko personificē saules disks. Trīs šādas dievības izpausmes – Apu Inti tas ir “kungs saule”, Čuri Inti – “dēls saule”, Apu Inti – “Brālis saule” veido trīsvienību. Šīs trīsvienības atspoguļo kečvu pieņemto radniecības sistēmu, pēc kuras par cilvēka tuvākajiem radiniekiem tika uzskatīts brālis un dēls. Augstākais inks tika uzskatīts par saules dēlu.

Kons – kečvu, junku u.c. cilšu mitoloģijā “vienīgais, visuresošais un neredzamais” dievs. Konu uzskatīja par saules dēlu, kas pasaules sākumā nonāca pirmajā vietā, kur vēlāk dzīvoja indiāņi. Viņu bija bez kauliem, tāpēc viņš gāja viegli un brīvi, pēc savas gribas nolaižot kalnus. Kons radīja cilvēkus, deva tiem ēdamos augļus un visu dzīvei nepieciešamo, bet cilvēk viņu sadusmoja, un viņš radīja tuksnešus, lai cilvēkiem būtu grūtāk dzīvot.

Pusdievi, varoņi, vadoņi.

Ai- Apeks – močiku mitoloģijas dievība kultūrvaronis, zemkopības aizbildnis. Viņš atbrīvo zemi no briesmoņiem, cīnās ar jūras dievībām. Viņam ir pakļautas visas zoomorofiskās dievības (Lapsa, Pūce, Kolibri u.c.)

Karančo – mbaju, tobu u.c. cilšu mitoloģijā vanags, kultūrvaronis. Karančo izcīna briesmoņus, iegūst uguni. Daudzo mītos darbojas kopā ar lapsu triksteru. Kristietības ietekmē Karančo kļuvis par augstāko dievību.

Keri un Kame, baikaru cilts mitoloģijā dvīņubrāļi, kultūrvaroņi. Šādos vārdos baikari arī sauc sauli un mēnesi, taču šie ķermeņi netiek identificēti ar Keri un Kame. Keri parasti tiek attēlots muļķīgāks nekā Kame. Reiz viņu pat nogalina, bet Kame viņu atdzīvina. Tad, kad viņi savu darbību pabeiguši, viņi pazūd.

Manko Kapaks ir kečvu mitoloģijas inku dinastijas pamatlicējs. 15 gadsimtā Manko Kapaks tēls ieguva kultūrvaroņa īpašības. Pēc kāda vēlāka laika mīta versijas, Manko Kapaks un Mama Oklo uz zemi atsūtīja viņu tēvs saule. Ieradušies Kusko, tie iemācīja vietējiem iedzīvotājiem amatus u.c., un viņi tiem labprātīgi pakļāvās.

Virakočka (Uirakoča) – pilnā vārdā Ilja-Kontikso-Virakočka. Tā ir kečvu mitoloģijas demiurgs. Virakočkas tēlā saplūduši vairāku senāku dievību tēli. Ilja – solāra dievība, Kontikso – uguns, acīmredzot vulkānu dievība, un Virakoča – zemes, ūdens dievība. 15 g.s. Virakočka kļuva par galvenās dievības kultu saules un pērkona kulta vietā. Piramīdā dievi ir sakārtoti par grupām pēc svarīguma, augšā svarīgākie, jo Dienvidamerikas mitoloģijā nav noteikta viena galvenā dieva.

 

Pačkamaks

Pačamama,

Karuskaibe,

Kočamama, Kuma.

 

Parikaka,Saramama,

Inti, Kons.

 

Ai-Apeks, Karančo, Keri un Kame,

Manko Kapaks, Virakočka.

Pasaules rašanās mīts

Dienvidamerikas indiāņiem gandrīz nav mītu par pasaules rašanos. Dažos mītos ir īsas norādes uz to, ka bija radītas debesis uz zeme (kečviem), tikai zeme (moseteniem), pasaule kopumā (janomamiem). Izplatīts ir priekšstats par pasaules paveidošanu, vienas vai otras parādības pāreju savā pretstatā. Pēc tobu mītiem, zeme sākotnēji ir bijusi debesu vietā, bet debesis – zemes vietā, pēc tam tie apmainījušies vietām. Pirms mūsdienu pasaules elementu rašanās ir notikusi kosmiskā katastrofa, kas iznīcināja seno pasauli, visā D-Amerikā ir izplatīti mīti par katastrofu. Mīti vēsti, kad cilvēki radušies vai nu pēc katastrofas esošās pasaules pastāvēšanas laikā, vai arī kādā no iepriekšējiem laikmetiem. Vairāk izplatīts ir pirmais variants. Laikmetā līdz katastrofai darbojas kultūrvaroņi un kādas mistiskas rases pārstāvji. Šī rase atšķiras no cilvēkiem, tie bija giganti, burvjiem, šamaņiem reizēm arī identificē kā ienaidnieku.

Indiāņu priekštečus rašanās vai nu ir saistīta ar kultūrvaroņu darbību, vai arī netiek spontāni. Visvairāk izplatīts, kad cilvēki nokļūst uz zemi no debesīm, kur tie dzīvojuši jau iepriekš. Manuprāt, šis fakts ir saistīts ar to teoriju, ka citplanētieši taisa ar cilvēkiem eksperimentu kā cilvēks izdzīvos uz zemes, bet tās ir tikai manas domas.

Mītos par citu pasaules elementu rašanos galvenokārt tiek minēti, ka citus elementus rada kultūrvaroņi vai dievi, nereti tie māca cilvēkiem arī kā izaudzēt augus un apstrādāt laukus. Tajos gadījumos, kad kultūrvaronis dāvina augus viņš nereti izkārto tā, lai cilvēks viņu sistu, pēc šiem sitieniem no viņa ķermeņa sāk birt sēklas un augļi, raksturīgs šipibiem un tupinambiem.

Mīti par uguns un saldūdens rašanos īpaši raksturīgs ir ciltīm kuras nodarbojas ar medībām. Tobiem un botokudiem ir mīti par uguns nolaupīšanu tās iepriekšējiem sargātajiem, jaganiem par tās nejaušu izgudrošanu. Pēc araukāņu mītiem, putni iegūst nevis uguni, bet sauli, ko ir paslēpuši kultūrvaroņi. Mītos par uguns un ūdens nolaupīšanu parasti darbojas zoomorfiski personāži.

Lielās mātes arhitips.

Lielās mātes arhitips ir sieviešu dzimtes pārstāvis, viņai piemīt mātes funkcijas: viņa rūpējas par cilvēkiem, palīdz cilvēkiem izdzīvot. Viņa ir pretstats tēvam.

Pēc manām domām visvairāk Dienvidamerikas mitoloģijas mātes arhetipam atbilst dievība Kuma. Viņa radīja pirmos cilvēkus, viņa rūpējas par cilvēkiem, ārstēja tos ar šamaņa palīdzību. Pārējo par šo dievību skatīt 2 lapaspusē.

Lietišķie pierādījumi.

Pačakamaka elks.

1 attēls

Pačakamaks