Gāze Latvijā

Rīgas 69.vidusskolas

12b.klases skolnieka

Edgara Kalniņa

Referārts ķīmijā

Gāze Latvijā

Darba vadītāja:

Sk. Zēvelte.

11.29.99

Inčukalna pazemes gāzes krātuve un gāzes vēsture Lavijā.

          Nodota ekspluatācijā: 1968. gada 9. Augustā

            Projektētā ietilpība: 4 miljardi kubikmetru dabas gāzes,

            Platība 23,3 kvadrāt kilometri

            Izvietojums: Rīgas rajona Sējas, Krimuldas un Inčukalna pagastu                                                        robežās.

          Pēc otrā pasaules kara, kad Latvija tika iekļauta Padomju savienībā, atsākās ģeoloģijas darbi, kas tika uzsākti 19. gadsimtā, kad tika apsekoti Cariskās Krievijas pazemes slāņi, lai izzinātu, vai teritorijā  esošie ieži neslēpj kādas nebūt dabas bagātības. Šoreiz jau bija izvirzīts konkrēts mērķis noskaidrot vai Latvijas un Baltijas valstu iežos atrodas naftas vai dabas gāzes krājumi. Piecdesmito gadu sākumā ģeologi nonāca pie secinājuma, ka visai plašā teritorijā, dažādos dziļumos (no 300 līdz 2200 m) cauri visai Baltijai līdz pašai Krievijai stiepjas poraina smilšakmens slānis jeb plasts, kurā it kā varētu atrasties nafta vai gāze. Veicot kontroles urbumus un sastādot precīzas ģeoloģijas kartes, izrādījās, ka šajā iezī netradās ne nafta, ne gāze, tomēr tas viscaur bija piesūcies ar gruntsūdeņiem. Pētijumu rezultātā noskaidrojās, ka Inčukalna apkaimē 700 m dziļumā esošais smilšakmens slānis tādu kā veida cepuri, turklāt no abām pusēm ir iekauts ar gāzi necaurlaidīgu iežu slāni. Sešdesmitie gadi Padomju savienībā iezīmējās ar plašo vissavienības gazifikācijas programmu, proti – sāka risināt jautājumu par gāzes krātuvju būvi, kurās vasarā maģistrālā vada noslodze krietni sarūk, varētu sasūknēt ziemai nepieciešamos gāzes apjomus. 1962. gadā tika izdota pavēle uzsākt zinātniski pētnieciskos darbus par iespējamās krātuves izbūvi. 1966. gada 26. maijā, pēc bijušās PSRS Ministru padomes rīkojuma, sākās Inčukalna gāzes krātuves būvniecība. 1968. gada 9. augustā būvdarbi tika pabeigti, bet nākamā gada sākumā krātuvē tika iesūknēti  vairāki  miljoni kubikmetri dabas gāzes, kura tolaik tika saņemta no Ukrainas. Krātuvē gāze ievērojami palielinājās 1972. gadā, kad Latvijā tika pabeigta maģistrālā gāzes vada būvniecība no Rietumsibīrijas.

          Ģeoloģiskie pētijumi rāda, Latvijas teritorijā, porainā smilšakmens slāņi atrodas krātuvju ierīkošnai optimālā dziļumā apmēram 700 – 800 m zem zemes. Igaunijā tie ir krietni tuvāk zemes virskārtai – apmēram 300 m dziļumā, kas ir par maz, la krātuve būtu droša. Savukārt Lietuvā un Krievijas teritorijā šie slāņi ir pārāk dziļi 2 200 līdz 3 000 m zem zemes. Jāatzīmē, ka Latvijā šādas cepures, kurās iespējams uzglabāt dabas gāzi, atrodas vēl 11 vietās, un to kopējā ietilpība pārsniedz 70 miljardus kubikmetru.

Gāze pazemei jāsagatavo.

         

          Inčukalna pazemes gāzes krātuves  vrszemes un apakšzemes tehnoloģisko  ierīču galvenais uzdevums ir nodrošināt gāzes iesūknēšanu un izsūknēšanu no porainā smilšakmens slāņa. Pirms dabas gāze nonāk pazemē, tiek noteikts iesūknējamās gāzes apjoms un  kurināmais tiek atīrīts no nevajadzīgajiem piemaisījumiem. Tālāk gāze dodas uz kompresoru cehu, kur kurināmajam tiek palielināts spiediens no 35 – 105 atmosfērām, vēlāk gāzi atdzesē līdz āra temperatūrai. Gāze nonāk savākšanas punktos, kur iekārtas visu ienākušo gāzes apjomu vienmērīgi sadala un nosūta uz 93 urbumiem. Tikai tad pa izturīgām tērauda caurulēm gāze traucās cauri mālainajiem iežiem līdz nonāk porainajā smilšakmenī, kur caurules izbeidzas un gāze ieplūst plastā.  Rudenī un ziemā, kad dabas gāzi nepieciešams izsūknēt no pazemes krātuves, tiek atgriezti krāni un kurināmais lielā spiediena dēļ traucas augšup pa urbumiem. Iznākot virszemē, kurināmais  ieplūst savākšanas punktos, kur tiek samazināts spiediens. Pēc tam gāze ceļo uz žāvēšanas un filtrēšanas iekārtām, kur tiek atbrīvota no pazemes līdzpaņemtajiem piemaisījumuem un mitruma. Galu galā dabas gāze nonāk maģistrālajā gāzes vadā un pēc tam pie patērētāja.

Krātuve tiek piepildīta ik vasaru.

          Inčukalna pazemes gāzes krātuvē gāze tiek piepildīta tikai vasarā. Maģistrālais vads, pa kuru gāzi saņem Latvija, apkures sezonā ir ļoti noslogots.

Krātuve ekoloģisko sistēmu neietekmē.

          Rietumvalstu eksperti atzinuši, ka Inčukalna gāzes krātuve, kā no tehnoloģiskā viedokļa tā no ekoloģiskā un drošības ir ļoti augstā līmenī. Regulāri tiek veikti pētījumi par ekoloģisko situāciju krātuvē un arī tās apkārtnē. Galvenā pētijumu daļa attiecas uz iespējamo dabas gāzes mijiedarbību ar ūdeni krātuves teritorijā. Pētijumi rāda, ka ārpus pazemes gāzes krātuves nav konstatēts metāns, kas ir galvenā gāzes sastāvdaļa, jo dzeramā ūdens slāņi atrodas krietni augstāk virs plasta. Arī cita iespējamā gāzes ietekme uz apkārtējo vidi Inčukalna gāzes krātuves teritorijā nav konstatēta.

Krātuve ir modernizēta.

          Lai gan Inčukalna gāzes krātuvei jau ir 30 gadu, šī kapitālā sistēma būvēta ievērojot augstas prasības. Tomēr Latvijas Gāze velta lielu uzmanību krātuves modernizācijai. Viens no galvenajiem uzdevumiem ir pilnīgi  datorizēt krātuvi, lai matemātiski varētu modelizēt gāzes burbuli porainajā smilšakmens slānī. Šāda modernizācija jau ir uzsākta un tiek veikta kopā ar Dānijas energokompāniju Latvijas Gāzes akcionāru – Vācijas a/s Ruhrgas.

Latvijas Gāze nodrošina gāzes transportēšanu pa maģistrālajiem cauruļvadiem, kuru kopgarums Latvijas teritorijā ir 1 216 kilometru.

Deggāzes.

          Deggāzes, ko šobrīd izmantojam apkurē, ir oglekļa un ūdeņraža atomu savienojums dažādās kombinācijās. Visizplatītākie  savienojumi ir CH₄  (metāns),  C₃H ₈ (propāns) un C₄H₁₀ (butāns). Šiem savinojumiem ideāli sadegot, rodas ūdens un oglekļa dioksīds.

          Dabas gāze (arī purva gāze), kā jau rāda nosaukums, ir dabas dota dāvana, ko neražo, bet iegūst atradnēs. Tās sastāvā ir metāns. Līdz ar to šis kurināmais ir gāzveida stāvoklī un tiek transportēts un uzglabāts saspiestā veidā. Kopš 1994. gada pasaulē ik gadus tiek pārstrādāts un iegūts  vairāk nekā 2 000 miljardi kubikmetru dabas gāzes.  Gluži tāpat kā citviet pasaulē Latvijā dabas gāze ir populārākā starp deggāzēm, jo tā ir lēta, labi transportējama pateicoties Inčukalna pazemes krātuvei  -  uzglabājama lielos apjomos. Šobrīd dabas gāzes patēriņš Latvijā gadā ir 1,3 miljardi kubikmetru gadā. Dabas gāzi Latvijā izmanto no 1962. gada.

Sašķidrinātā gāze.

          Saškidrināti gāzi visvieglāk pazīt pēc sarkanajiem baloniem vai pazemes rezervuāriem māju pagalmos.Sašķidrinātas gāzes izcelsme var būt divējāda. Galvenokārt to iegūst naftas pārstrādes procesā, kur kā blakus produkts rodas propāns un butāns. Abas gāzes rūpnīcā tiek sajauktas kopā, pie neliela spiediena sašķidrinātasun tiek nogādātas patērētājiem.

          Šad tad dzirdami un lasāmi stāsti par to, ka cilvēki dabas vai sašķidrinātas gāzes noplūdes dēļ ir saindējušies.  Šis apgalvojums ir neparizs, jo ne metāns, ne propāns, ne arī butāns ar sarkanajiem asinsķermenīšiem nesavienojas, tādēļ organisma saindēšanās nenotiek.

          Lieta šeit pavisam cita un tā ir jāzin katram gāzes lietotājam: kā dabas, tā arī sašķidrinātajai gāzei noplūstot dzīvoklī vai mājā, piemīt fizikāla īpašība izspiest no telpas skābekli, tādēļ pie zināmas koncentrācijas telpā, deggāze uz cilvēku iedarbojas smacējoši, nevis indējoši _u