Georgs Vasīlija d. Sviridovs

(tulkojums no krievu val.)

Georgs Vasīlija d. Sviridovs dzimis 1915. gada 3. decembrī mazā pilsētiņā Fatežā, kura atradās Kurskas guberņā. Sviridova tēvs bija zemnieks. Revolūcijas sākumā viņš iestājās Komunistiskajā partijā un 1919. gadā gāja bojā par padomju varu.

No 9 gadu vecuma Georgs Sviridovs dzīvoja Kurskā. Šeit viņš sāka mācīties spēlēt klavieres. Bet drīzumā mācības pārtrūka: daudz vairāk kā klavieres jauno mūzikas draugu interesēja balalaika. Sviridovs iemācījās uz tās spēlēt un iestājās krievu tautas instrumentu pašdarbnieku orķestrī.

1929. gadā viņš iestājās vietējās mūzikas skolas klavieru klasē. Pēc 3 gadiem Sviridovs skolu pabeidza un atbrauca uz Ļeņingradu, lai turpinātu nodarbības mūzikā. Viņš sāka mācīties Centrālā mūzikas tehnikuma klavieru nodaļā.

Septiņpadsmitgadīgais jaunietis Ļeņingradā uzzina daudz jauna. Pirmo reizi dzīvē viņš pabija operā un simfoniskajā koncertā. Bet pats galvenais atklājums bija tas, ka izrādās var mācīties sacerēt mūziku un, ka mūzikas tehnikumā ir pat speciāla komponistu nodaļa. Sviridovs sadomāja pāriet uz to. Viņš uzrakstīja divus skaņdarbus klavierēm un 1933. gada maijā tika uzņemts profesora M. A. Judina kompozīcijas klasē. Ar neparastu centību jaunais students sāka apgūt nokavēto. Jau pēc mēneša centīga darba viņš uzrādīja pirmo sacerējumu.

1935. gada beigās Sviridovs saslima un aizbrauca uz laiku uz Kursku. Tur viņš uzrakstīja 6 romances ar Puškina vārdiem: “Vējainais mežs zaudē savu rotu”, “Ziemas ceļš”, “Pie aukles”, “Ziemas vakars”, “Priekšnojauta”, “Ižorai piebraucot”. Šis cikls jaunajam komponistam atnesa pirmos panākumus un popularitāti.

Apbrīnojami vienkāršās, krievu mūzikas tradīcijām tuvās, un tai pašā laikā savdabīgās, oriģinālās Sviridova romances ar Puškina tekstiem uzreiz iepatikās gan izpildītājiem, gan klausītājiem.

1936. gadā Sviridovs iestājās Ļeņingradas konservatorijā, kur kļūst par D. D. Šostakoviča skolnieku. Sākās komponista mākslas apgūšanas centīga saspringta darba gadi. Viņš sāka apgūt dažādus stilus, izmēģināja savus spēkus dažādos mūzikas veidos. Sviridovs konservatorijas gados sacerēja sonātes vijolei un klavierēm, Pirmo simfoniju, Simfoniju stīgu orķestrim.

1941. gada jūnijā Sviridovs pabeidza konservatoriju. Jau pirmajās Lielā Tēvijas kara dienās viņu ieskaitīja par kursantu kara skolā, bet drīz viņš tika demobilizēts veselības dēļ.

Vēl pašā kara sākumā Sviridovs uzrakstīja savas pirmās dziesmas frontei. Ar kara tematiku cieši saistīta un tai laikā uzrakstīta muzikālā komēdija “Izpletās jūra plaši”, kas veltīta Baltijas jūrniekiem. Vēl līdz kara beigām 1944. gadā Sviridovs atgriezās Ļeņingradā. 3 gadu laikā viņš uzrakstīja dažus lielus kamerinstrumentālus darbus, kuri attēloja kara gadu notikumus un pārdzīvojumus.

Pats īpatnējākais Sviridova 1940 – to gadu mākslā  - viņa vokālie sacerējumi: poēma “Ceļinieka dziesmas”, svīta ar V. Šekspīra vārdiem, jaunas romances un dziesmas ar padomju dzejnieku vārdiem, kuras parādījās 1948. gadā.

Sviridovs daudz strādā teātrī un kino. Šī pieredze viņam palīdzēja jaunu lielu darbu radīšanā, kuri parādījās 1950 – to gadu sākumā.

1949. gadā Sviridovs iepazinās ar lielā armēņu dzejnieka Avetika Isaakjana mākslu un bija dziļi aizkustināts par viņa iedvesmojošo poēziju. Viena pēc otras sāka parādīties romances ar Isaakjana un padomju dzejnieku dzejoļu vārdiem Aleksandra Bloka tulkojumos. Drīz parādījās iecere lielai vokālai poēmai tenoram un basam ar klavierēm 11 daļās, kuru sauktu “Tēvu zeme”. Sviridova poēma – mūsdienu “episkā dziesma” par tautas izturību un gudrību, par tās dvēseles lielumu.

1955. gadā Sviridovs uzrakstīja 9 dziesmas basam ar klavierēm ar Roberta Bernsa dzejoļu vārdiem brīnišķīgajā S. Maršaka tulkojumā. Atšķirībā no poēmas “Tēvu zeme”, Bernsa ciklā nav monumentālu tēlu un gleznu, kas attēlotu lielus vēsturiski nozīmīgus notikumus. Kopā ar to, šiem diviem sacerējumiem daudz kopēja – ieceres nopietnība, komponista mācēšana aiz atsevišķām parādībām redzēt to lielo vispārcilvēcisko jēgu.

Ja poēmā “Tēvu zeme” katra daļa radīja ainavu, tad dziesmas ar Bernsa vārdiem – tā ir vienkāršo cilvēku portretu muzikāla galerija, ainu virtene no viņu dzīves ap vienu tēlu – jaunu cilvēku, “mūsu gadu labāko puisi”.

1955. gada novembrī Sviridovs, kas aizrāvies ar Sergeja Jeseņina daiļradi, uzrakstīja dažas dziesmas ar viņa dzejoļu vārdiem. Aiz tām sekoja virkne citu, un augstas mākslinieciskās iedvesmas uzplūdos 2 nedēļās “dzima” vairākdaļīga poēma “Sergeja Jeseņina atmiņas”. Pirmo reizi to izpildīja 1956. gada 31. maijā Maskavā.

Jeseņina rindas ar to krāsainību un apburošo skanīgumu, liekas, pašas prasās pēc mūzikas. Taču komponists tās var izlasīt dažādi. Citreiz Jeseņinā ciena tikai “tīru” liriķi, ģitāras “mīlestības dzejnieku”. Sviridovs viņā ieraudzīja lielu tautas dzejnieku, kurš mīlēja Krieviju kā dēls.

Kā vienmēr Sviridova mūzika nebija vienkārši viņam iepatikušos dzejoļu muzikāla ilustrācija. Komponists patiesībā māk “lasīt” poēziju, viņš vienmēr ļoti uzmanīgs un jūtīgs pret neatkārtojamām viena vai otra autora īpatnībām.

Skaidri iezīmējas komponista radošā darba galvenā līnija – vokālās mūzikas radīšana, kaut arī instrumentālie darbi neizzūd no viņa interešu sfēras. Sākumā Sviridova mākslā pārsvaru ņēma kamermūzika – dziesma, romance; bet pakāpeniski viņš pāriet pie lielākas formas darbiem, tieši pie oratorijām. Un katrs viņa skaņdarbs atzīmējams ar apgarotību.

Īpašu vietu Sviridova daiļradē ieņem “Patētiskā oratorija” (1959) solistiem, korim un orķestrim ar V. Majakovska dzejoļu vārdiem. Ļoti daudz padomju komponisti rakstīja pašu dažādāko žanru skaņdarbus ar Majakovska dzejoļu vārdiem. Bet Sviridova “Patētiskā oratorija” ir pati ievērojamākā un interesantākā no visiem.

“Patētiskā oratorija” – tā ir monumentāls māksliniecisks audekls, kas saausts no daudzām intonācijām. Īpaši iespaido pēdējā, oratorijas beigu daļa, kurā izmantotas poēmas “Neparastie piedzīvojumi, kas notikuši ar Vladimiru Majakovski vasarā vasarnīcā” daļas. Šo daļu sauc “Saule un dzejnieks”. Spilgta pacilājoši svinīga mūzika, ko pavada zvanu skaņas it kā nododot skaņās “simtu četrdesmit” sauļu liesmojumu.

Revolucionārās romantikas līnija, kas iziet no patētiskās oratorijas ieguva savu tālāko turpinājumu ļoti dinamiskā mūzikā kinofilmai “Laiks, uz priekšu” (1977), kura daudzus gadus bija muzikāla galvene televīzijas informācijas programmai “Vremja”, kā arī oratorijā “Divpadsmit” ar Bloka vārdiem.

Tūlīt pēc oratorijas tika uzrakstīta “Pavasara kantāte” ar N.Ņekrasova vārdiem, kantāte “Kokainā Krievija” ar S.Jeseņina vārdiem, daži kora sacerējumi bez pavadījuma ar viņa dzeju “Zilā vakarā”, “Tabūns”, “Dvēsele skumst pēc debesīm”, kantāte “Snieg” ar B.Pasternaka vārdiem.

Šie skaņdarbi nepārprotami ir nobrieduši, atzīmējami ar augstu profesionālismu, piepildīti ar poētiskiem tēliem. Kas attiecas uz stilu, tad tajos tika spilgtāk, reljefāk izdalīta pilsētas dziesmotā straume.

Tomēr komponists nešķiras arī no zemnieciskā dziesmu stila. 1960 – tajos gados komponista pieķeršanās šai krievu tautas mūzikas pirmatnējai pamatiezīmei izdalās vēl noteiktāk. Tā bija radīts vokālais cikls “Kurskas dziesmas”, kas bija Sviridova mākslas to gadu virsotne, kā arī viens no padomju mūzikas šedevriem.

Šā cikla pamatā bija Kurskas apgabala tautas dziesmas, kuras pierakstīja folkloristu grupa un kas izdotas 1950 – to gadu beigās. Komponista radošā darba rezultāts bija šis brīnišķīgais tā laika skaņdarbs. “Kurskas dziesmās” nav manāmas jelkāda noteikta laikmeta iezīmes. Taču šā darba mūzikā atspoguļota krievu tautas dzīve ar visām tās īpatnībām.

Gluži kā viedīgs Bajāns, nesteidzoties komponists mūsu priekšā attin šo dzīvi, parādot tās šķautņu atšķirības. Viņš aizrautīgi stāsta dzīvi, bet arī stingri sakāpināti ar vēsturnieka objektīvu atturību.

Septiņās dziesmās vienota dramatiskā līnija ar kulmināciju un noslēgumu. Pie kam noslēgums – spilgta tautiska aina, optimistiska pēc rakstura.

Tautas dziesmu materiāla smalka izpratne ļāva komponistam radīt arī īpaši harmonisku struktūru muzikālajam pavadījumam , kurš ar savu ietilpību, izteiksmību ir līdzvērtīgs pamata melodiskajai līnijai un veicina darba jēgas (domas) , visa veselā satura atklāšanu.

Savas daiļrades vēlākajā periodā Sviridovs burtiski sintezē esamības harmoniju un jūtu smalkumu, kas rada kādu vēl vairāk netveramu apgarotību un diženumu.

Piemērs tam – “Pavasara kantāte” ar Ņekrasova vārdiem (1972) ar tās apbrīnojamo vieglumu, svaigu, kā pavasara pile, pirmo daļu, un vienu no pašiem spilgtākajiem Sviridova sacerējumiem – Trīs kori no mūzikas A.K. Tolstoja traģēdijai “Cars Fjodors Ivanovičš” (1973). Šeit senatnīgo kultu dziedājumu intonācijas iegūst mūsdienīgu skanējumu un emocionālu asumu. Šī mūzika, iespējams, tuva senajām agrīnā kristiānisma himnām ar to svinīgajām skumjām un dziļajām cilvēciskās esamības nepilnības jūtām.

Jāatzīmē arī, kā “Koncerts A.A. Jurlova piemiņai” (1973) ir savdabīgs rekviēms trijās lēnās sāpju pilnās daļās ar ļoti izmeklētu un sarežģītu kora dziedājumu, kas izsauc skumīgi gaišas atmiņas par izcilo mūziķi. Tā ir kaislīga, lēna, mokoša apstāvēšana, kura izriet no pašas saviļņotās sirds dziļumiem.

Tur pretim poēmā “Izmisusī Krievzeme” (1977) ir daudz kontrastu, ir arī traģiska majestātiskuma rakstura momenti - bet tās nav sociālo cīņu ainas. Visa “darbība” it kā pacelta  kosmiskā augstumā. No šejienes izriet arī labā un sliktā tēli – Kristus un Jūda.

Gleznainā Puškina poēzijas pasaule no jauna pievelk komponistu un iedvesmo viņu lieliskas mūzikas radīšanai. Neparasti poētiska mūzika radīta telefilmai “Putenis” (1974) ar Puškina vārdiem. Pat neskatoties uz ekrāna, bet tikai klausoties mūziku, var “redzēt” arī dabas ainavas un žanra ainas, kā arī balli, kuras darbība tiek attīstīta uz valša fona vieglās “lidojošās” intonācijās, kurās jūtamas kaut kādas traģiskas priekšnojautas. Drūma piesardzība jūtama skata “Laulības” mūzikā. Bet uzreiz kļuva populāra un bieži izpildīta “Romance”, kura ārēji atgādina Puškina laika romances, bet piepildītība ar kaut kādām liktenīgām priekšnojautām to pietuvina izvērstai simfoniskai poēmai.

1979. gada jūnijā, kad tika atzīmēta A.S. Puškina 180 – tā dzimšanas diena, pirmo reizi tika izpildīts jauns Sviridova skaņdarbs “Puškina vainags” – koncerts korim. Tie ir 10 priekšnesumi, kas sastāda vienotu veselumu. Desmit dzejoļi ar kuru vārdiem sarakstīta mūzika korim, bet pēc satura nav savstarpēji saistīti – par vienu veselumu tos padara mūzika pacelta pēc garastāvokļa un vienlaikus konkrēta savā tēlainībā, bet dažbrīd arī gleznainumā.

1980. gadā Sviridovs raksta mazu kora poēmu “Ladoga” ar Aleksandra Prokofjeva vārdiem, kuras pirmais izpildījums notika konservatorijas Lielajā zālē – skaņdarbs spilgts, sulīgs, svinīgs. Tā mūžīgi dzīvā tautas stihija, bez kuras sevi nevar iedomāties neviens īsteni nacionāls mākslinieks.

Sviridovs rāda savu tautiskā izpratni, kurā tik dabiski savienoti tīrība un gudrība, pārgalvība un parupjš, stiprs humors. Tautas dzīve savu gudrību un spēku smeļas dabā, pati esot tās daļa.

Uzmanību uz sevi vērš sacerējums ar Aleksandra Bloka vārdiem – kantāte “Nakts mākoņi” (1979) un cikls korim “Vēlziedes dziesmas” (1980). Sviridovs atklāj savādo dzejnieku ar savdabīgu dialektisku tapšanu, jaunā izaugsmi. Kaislīgās lūgšanas par dzīves pilnīgumu, skaidra, gaiša pavasara ainas, svārstīgās nakts, slepenas mīlas un daudz kā, kas izaug no nepastāvības miglas un neērtības ātri tekošās esamības, viss tas pārklājas ar svinīgas noslēpumainības jūtām un mūžīgās dzīves dīvainībām.

Tā, pamazām, iezīmējās Sviridova galvenais ceļš – no jauna dedzīguma cauri grūtām problēmām uz filozofisku skaidrumu un apskaidrību, bet visur Sviridovs ir cēls un tā varonis liels un skaists, vienmēr Sviridovs pasvītro pašu labāko un augstāko cilvēkā, visu patētiski piepacelto viņā!

Laikmetīgajā mūzikā arvien vairāk sarežģās muzikālā valoda, saasinās skanējuma disonanse. Tādēļ Sviridova sacerējumu šķietamā vienkāršība ar jaunām intonācijām, radošu domas skaidrību, skanējuma caurspīdīgumu, liekas īpaši vērtīga. Komponista meklējumi tieši šajā virzienā izpelnās dziļas pateicības jūtas māksliniekam – par uzmanību pret to, kas ir labākais mūsu nacionālajā kultūrā, krievu tautas dziesmu stihijā.