INTERNETS: ADMINISTRATĪVĀ SISTĒMA UN GLOBĀLĀ TĪKLA STRUKTŪRA

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Maģistra programmas Tirgvedības pētīšana

1.     kursa studentes

Gundegas Eglītes

referāts kursā "Vadības informācijas sistēmas"

par tēmu:

 

INTERNET: ADMINISTRATĪVĀ SISTĒMA UN GLOBĀLĀ TĪKLA STRUKTŪRA.

RĪGA

1999.g.

I Īss vēsturisks apskats.

Apmēram pirms 20 gadiem ASV Aizsardzības ministrija izveidoja tīklu, ko var uzskatīt par Internet pirmsākumu. To sauca par ARP Anet. ARP Anet bija eksperimentālais tīkls. To veidoja, lai veiktu un koordinētu ieroču rūpniecības zinātniskos pētījumus, galvenokārt, lai izpētītu tīkla izveidošanas metodes, kuras būtu nepieejamas un izturīgas pret jebkura veida triecieniem, kas varētu rasties, piemēram, aviācijas uzlidojumu gadījumā, un kuras neskatoties uz visu varētu turpināt savu darbību. Šīs prasības kalpo par atslēgu, lai saprastu Internet struktūras pamatprincipus. ARP Anet sistēmā vienmēr pastāvēja saikne starp datoru – pārraidītāju un datoru - saņēmēju. Tīkls a priori nebija drošs, jo jebkurā brīdī jebkura tīkla daļa varēja pazust.

Tīkla uzdevums bija nodrošināt un uzturēt saikni. Galvenā ideja bija tā, jebkurš dators kā līdzīgs ar līdzīgu varēja komunicēties ar jebkuru citu datoru.

Datu pārraide tīklā tika organizēta pēc Internet galvenajiem principiem – protokola IP. Protokols IP – tas ir tīkla darbības apraksts un noteikumi. Protokols ietver noteikumus apr saiknes uzturēšanu un nodrošināšanu tīklā, noteikumus par IP pakešu lietošanu un apstrādi, tīkla pakešu apraksts IP sistēmā (to struktūra utt.). Tīkls tika veidots tā, lai lietotājiem nebūtu nepieciešama informācija par konkrētā tīkla struktūru. Lai varētu pārraidīt datus, datoram  informācija jāievieto t.s. konvertā, piemēram, IP un jānorāda uz tā konkrēta adrese tīklā un pārraidīt šo procesu rezultātā radušās paketes tīklā.

Šie lēmumi var likties dīvaini, kā arī pieņēmumi par tīkla nedrošumu. Taču pieredze ir parādījusi to, ka lielākā daļa šo pieņēmumu ir saprātīgi un patiesi. Kamēr Starptautiskā Standartu organizācija (Organization for International Standartization - ISO) daudzus gadus centās izveidot kopīgu standartu datoru tīkliem, lietotāji nevēlējās gaidīt. Internet aktīvisti sāka uzstādīt IP programmu nodrošinājumu uz visa veida datoriem. Drīz vien tā kļuva par vienīgo iespēju starptautiskai informācijas apmaiņai. Tāda shēma tika nosūtīta valdībai un universitātēm, kas iegādājas datorus pie dažādiem ražotājiem. Katrs pirka to datoru, kas tam vislabāk patika un bija tiesīgs gaidīt, ka būs iespējams strādāt tīklā sadarbībā ar citiem datoriem.

Apmēram 10 gadus vēlāk pēc APR Anet parādīšanās parādījās Lokālie tīkli LAN, piemēram, tādi kā  Ethernet u.c. Vienlaicīgi parādījās datori, kurus sauca par darba stacijām. Lielākajā daļā datoru bija ieinstelēta Operāciju sistēma UNIX. Operācija sistēmā bija iespējams strādāt ar Internet protokolu (IP). Sakarā ar to, ka radās principiāli jauni uzdevumi un metodes bija nepieciešams cits - jauns risinājums: organizācijas izteica vēlēšanos pieslēgties  APR Anet tīklam ar savu lokālo tīklu. Apmēram tajā pašā laikā parādījās organizācijas, kas sāka veidot pašas savus tīklus, izmantojot IP protokoliem līdzīgus komunikāciju protokolus. Kļuva skaidrs, ka visi tikai vinnētu, ja šie tīkli varētu strādāt kopā, jo tad rastos iespēja lietotājiem no viena tīkla sazināties ar lietotāju no cita tīkla.

Viens no svarīgākajiem tīkliem bija NSFNET, ko izstrādāja pēc Nacionālā Zinātnes fonda (National Science Foundation - NSF) iniciatīvas.  80-to gadu beigās NSF izveidoja 5 datoru centrus, kas bija pieejami lietošanai jebkurā zinātniskā instancē. Tika izveidoti tikai 5 centri, jo par dārgu pat priekš bagātās Amerikas. Tāpēc arī tie tika lietoti kooperatīvi. Radās problēma: radās nepieciešamība savienot šos centrus un dod pieeju pie tiem citiem lietotājiem. Sākumā mēģināja izmantot APR Anet komunikāciju, taču šis mēģinājums cieta sakāvi, saskaroties ar aizsardzības sistēmas birokrātiju un ar personāla nodrošinātības problēmu.

Tad NSF nolēma izveidot savu tīklu, kas balstījās uz APR Anet IP tehnoloģiju. Centri tika savienoti ar speciālu telefonu līniju palīdzību. Taču bija acīm redzams, ka nav vērts censties savienot visas universitātes un zinātniskās organizācijas ar centru, jo ievilkt tādu daudzumu kabeļu bija ne tikai dārgi, bet arī praktiski neiespējami. Tāpēc tika nolemts veidot tīklus pēc reģionālā principa. Katrā valsts daļā ieinteresētajām organizācijām bija jāapvienojas ar saviem tuvākajiem kaimiņiem. Izveidojušās ķēdes pieslēdzās superdatoram vienā no saviem punktiem, tādā veidā datoru centri tika savienoti kopā. Tādā veidā jebkurš dators varēja sazināties ar jebkuru citu datoru, pārraidot caur kaimiņiem.

Šis lēmums bija sekmīgs, taču pienāca brīdis, kad tīkls vairs nespēja tikt galā ar pieaugošo lietotāju skaitu. Superdatoru kopīga lietošana ļāva pieslēgtajām organizācijām izmantot daudzus pakalpojumus,, kas neattiecas uz superdatoru. Universitātes, skolas un citas organizācijas apjauta to, ka ir ieguvušas informācijas jūru turpat sev blakus. Ziņojumu straume tīklā  pieauga aizvien ātrāk un ātrāk, kamēr beigu beigās pārslogoja datorus, kas vadīja tīklu, un tos savienojošās telefonu līnijas. 1987. gadā līgums par tīkla vadīšanu un attīstīšanu tika nodots kompānijai Merit Network Inc., kas nodarbojās ar izglītojošā tiklā radīšanu M,ičigānā sadarbojoties ar IBM un MCI. Fiziski novecojuрais tīkls tika nomainīts ar daudz ātrākām, apmēram 20 reizes, telefonu līnijām. Tika uzstādītas arī daudz ātrākas tīklu vadošās mašīnas.

Tīkla pilnveidošanas process iet nepārtraukti. Taču lielākā daļa šo pārmaiņu notiek lietotāju nepamanītas. Ieslēdzot datoru, jūs neieraudzīsiet paziņojumu par to, ka tuvākā pusgada laikā Internet nebūs pieejams sakarā ar tā modernizāciju. Iespējams pat tas, ka tīkla pārslogotība un pilnveidošana ir radījušas nobriedušu un praktisku tehnoloģiju. Problēmas tika atrisinātas, bet attīstības idejas īstenotas dzīvē.

Svarīgi atzīmēt to, ka NSF pūliņi tīkla attīstīšanā noteica to, ka jebkurš interesents var piekļūt tīklam. Kādreiz Internet bija pieejams tikai zinātniekiem informātikas jomā, valsts ierēdņiem utt. NSF veicināja vispārēju pieejamību Internet izglītības jomā, ieguldot līdzekļus izglītības iestāžu pievienošanā tīklam. Taču tikai tādā gadījumā, ja tā savukārt apņēmās izplatīt informāciju tālāk savā reģionā. Tādā veidā katrs koledžas students varēja kļut par Internet lietotāju.

II Internet administratīvā sistēma.

Internet pēc savas organizatoriskās struktūras lielā mērā atgādina baznīcu. Tā ir organizācija ar pilnībā brīvprātīgām piedalīšanās tiesībām. To vada kaut kas līdzīgs vecāko sapulcei, taču Internet nepastāv ne patriarhs, ne prezidents, nedz arī mācītāji. Tiem, kas veido tīklus, var būt savi prezidenti un analoģiski vadītāji, taču tas ir pavisam kas cits – Internet nav kādas autoritatīvas figūras.

To, kur Internet drīkst būt , izlemj ISOC (Internet Society). ISOC – ir apvienība pēc brīvprātības principa. Tās mērķis ir – veicināt informācijas globālu apmaiņu caur Internet Internet. Tā nosaka vecāko padomi, kas atbild par tehnisko politiku, Internet uzturēšanu un vadīšanu.

Vecāko padomi veido uzaicinātu brīvprātīgo grupa, ko sauc par  IAB (Internet arhitektūras padome.). IAB regulāri sanāk kopā, lai apstiprinātu standartus un sadalītu resursus tādus kā, adreses. Internet darbojas, jo pastāv standartizētas saziņas metodes starp datoriem un pievienotajām programmām. Tas atļauj dažāda veida datoriem sazināties bez īpašām problēmām. IAB ir atbildīgs par standartiem, tas nosaka, kad standarts nepieciešams un kādam tam jābūt. To, kad nepiecieрams standarts, padome izskata problēmu, pieņem standartu un ar tīkla palīdzību informē par to pasauli. IAB jāuzmana arī dažādi skaitļi (arī citas lietas), kuriem jāpaliek unikāliem. Piemēram, katram datoram Internet ir sava unikāla adrese, nevienam citam datoram nav tieši tāda adrese. Kā Šo adresi iegūt? IAB risina šāda veida problēmas. IAB nepiešķir adreses vienpersoniski, bet gan izstrādā noteikumus, kā veidot šīs adreses.

Internet lietotāji izsaka savas sūdzības un priekšlikumus IETF tikšanās reizēs. IETF – tā ir cita brīvprātīga organizācija; arī tiekas regulāri, lai apspriestu tekošās ekspluatācijas un draudošās tehniskās problēmas. Ja tiek apspriesta kāda ļoti sarežģīta problēma, tiek izveidota speciāla darba grupa, kas pēta problēmu. Apmeklēt IETF sēdes un būt darba grupā var jebkurš, svarīgi ir tas, lai cilvēki strādātu, jo lieta ir brīvprātīga. Darba grupām ir dažādas funkcijas: tas varētu būt dokumentu sastādīšana un izdošana, radušās problēmas atrisināšanas stratēģijas izstrāde, stratēģiskie pētījumi, jaunu standartu un protokolu izstrāde u.c. uzdevumi. Darba grupa parasti izdod atskati. Atkarībā no rekomendācijas veida, tas var būt vienkārši dokuments, kas pieejams jebkuram un kas pieņemams brīvprātīgi kā laba ideja, vai arī to aizsūta IAB un var kļūt par standartu.

Ja kāds tīkls pievienojas Internet un uzskata, ka ir tā loceklis, tad tā tas arī ir, jo tas jau ir daļa no Internet. Iespējams, ka tai daudz kas liksies dīvains, šaubīgs un neuzticams, tad pastāv iespēja informēt IETF par savām aizdomām. Dažas sūdzības izrādās pamatotas, un tāpēc iespējams atbilstoši tām izmainīt Internet. Daudz kas ir atkarīgs no gaumes un tradīcijām, tad iebildumi tiks noraidīti. Ja kāds no tīkliem traucē Internet darbību, tad to var izslēgt no sadarbības tiki ilgi, kamēr tā nelabosies.

Pašlaik Internet sastāv no 12 tūkstošiem sasvstarpēji saistītiem tīkliem.

III Finanses.

Par Internet centralizēti neviens nemaksā, nav tādas organizācijas Internet Inc., kas iekasē maksu no visiem Internet tīkliem un lietotājiem. Tā vietā katrs maksā abonomenta maksu. NSF maksā par NSFNET uzturēšanu. NASA maksā par zinātnisko tīklu NASA (NASA Science Internet). tīklu pārstāvji sapulcējas kopā un nolemj tiem apvienoties vienam ar otru un uzturēt šo sadarbību. Augstskola vai kāda cita iestāde, kuras rīcībā ir Internet, maksā par pieslēgšanos reģionālajam tīklam, kas savukārt maksā tīkla īpaрniekam valsts mērogā

IV. Kā Internet struktūra ietekmē lietotāju?

Tas, ka Internet nav vienkārši tīkla, bet ir tīklu kopums, nekādi neietekmē kionkrētu lietotāju. Lai izdarītu kaut ko noderīgu (palaist programmu vai arī piekļūt pēc savas būtības unikāliem datiem), lietotājam nav jādomā par to, no kā sastāv konkrētais tīkls, kā to ietekmē cits tīkls un kā tie viens ar otru uztur sakarus.

Piemēra pēc aplūkošu telefonu tīklus, kas pēc savas būtības ir ļoti līdzīgi Internet. Lattelekom, Pacific Bell, AT&, MCI, British Telecom, Telefon's de Mexico utt. – tās visas ir atsevišķas korporācijas, kas apkalpo dažādas telekomunikāciju sistēmas. Tās rūpējas par sadarbību; par kopīga tīkla izveidošanu; lai kur arī mēs neatrastos, vienīgais, kas mums ir jāizdara – jāuzgriež telefona numurs. Ja aizmirst par cenu un reklāmu, mums ir pilnīgi vienalga, kam pateicoties - kādai kompānijai, ir iespējams telefoniski sasniegt jebkuru vietu pasaulē.

Mūs kā lietotājus iztrauc tikai tas, kas atbildīgs par problēmām, kas radušās mūsu telefonu sakaros. Ja rodas kāda problēma, tad to atrisina attiecīgā kompānija. Starp visām telekomunikāciju kompānijām pasaulē pastāv saikne, kas palīdz novērst radušās problēmas, taču katra kompānija atbildīga tieši par savu tīklu, par tajā esošajām problēmām un apkalpoрanas servisa kvalitāti.

Tieši tāpat notiek arī Internet sistēmā. Katram tīklam ir savs tīkla ekspluatācijas centrs (NOC). Katrs tāds centrs saistīts viens ar otru un zin, kā atrisināt jebkuru problēmu tīklā. Katram reģionam ir vienošanās ar vienu no Internet tīkliem, un tā uzdevums ir, lai lietotāji no jūsu reģiona būtu apmierināti ar tīkla darbību. Ja rodas kāda problēma, tad NOS ir tā organizācija, kas par to ir atbildīga.

Tīkla protokolu arhitektūra TCP/IP, uz kuru bāzes tiek veidots Internet, ir domāta speciāli tīklu pavienošanai. Globālais tīkls var sastāvēt no dažādiem tīkliem, kas savienoti viens ar otru. Par globālā tīkla sastāvdaļu var būt dažādi lokālie tīkli (Token Ring, Ethernet, utt.), dažādi nacionālie, reģionālie un specializētie tīkli (piemēram, HEPnet), kā arī citi globālie tīkli, kā piemēram, tādi kā Bitnet vai Sprint. Pie šiem tīkliem var pieslēgties dažāda veida datori. Katrs tīkls darbojas saskaņā ar specifiskām prasībām, un tam ir savs saziņas veids, tas pats risina savas iekšējās problēmas. Katrs pietīkls var saņmet un nodot informāciju uz norādīto adresi. Tomēr nav nepieciešams, lai pietīkls garantētu informācijas pakešu nodošanu un lai tam būtu tīkla darbības protokols, kas kalpotu par vidutāju informācijas pārraidīšanā starp diviem lokālajiem tīkliem.

Divi datori, kas pieslēgtas vienam tīklam, var pa tiešo apmainīties ar informācijas paketēm. Taču, ja rodas nepieciešamība pārraidīt informāciju datoram, kas pieslēgts citam tīklam, tad stājas spēkā starptīklu vienošanās, kuras gadījumā tīkli izmanto savū starptīklu valodu  - protokolu IP; informācija tiek pārraidīta pa noteiktu tīklu ķēdīti, tik ilgi, kamēr informācija sasniegs vajadzīgo tīklu, kur tā tiks nogādāta konkrētajam lietotājam.  Citiem vārdiem sakot, lietotāju viss šis process neskar. Kā telekomunikāciju tīklu piemērā, ko lietotājs izprot tikai kā vienu lielu tīklu, nevis kā daudzu tīklu kopumu, lietotājs to iedomājas kā vienu lielu tīklu  - "Tīklu tīklu" - Internet.

V Potenciālie lietotāji.

Kam tad Internet's var būt noderīgs un kādā veidā? Kas veicina Internet attīstību?

Internet lietderīgums aug līdz ar skaitļošanas tehnikas attīstību tikai ar 10 gadu nokavēрanos. 80-to gadu beigās, kad parādījās personālie komjūteri, radās iespēja informāciju iegūt plašākam cilvēku lokam. Internet savas attīstības un izplatīšanās laikā nodarbojas tieši ar informācijas izplatīšanu.

Internet, tāpat kā skaitļošanas tehnika, ir no speciālistu darba instrumentu kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. Tāpat arī pats pārejas periods bija analoģisks. Tīkls pamazām kļuva vienkāršāks tā lietošanai, galvenokārt tāpēc, ka aparatūra kļuvusi labāka, kā arī tāpēc, ka pats Internet kļuvis ātrāks un drošāks. Paši drosmīgākie no tiem, kuri sākotnēji nevēlējās strādāt ar Internet, galu galā sāka to lietot. Jaunu lietotāju pieplūdums radīja nepieciešamību pēc jauniem resursiem un labāka instrumentārija. Uzlabojās vecie resursi, parādījās jauni, lai varētu piekļūt jaunai informācijai. Tas viss atviegloja tīkla lietošanu. Tā rezultātā jauna cilvēku grupa sāka lietot Internet. Process atkārtojās no jauna, atkal un atkal. Šis aplis nav vēl noslēdzies, jo Internet jomā katru brīdi parādās jaunas tendences.

Visi Internet lietotāji grib saņemt apkopotu un kompaktu informācijuè. Un viņi to arī iegūts. Bieži vien tiek aizmirsts tas, ka Internet'ā liela loma ir cilvēku resursiem. Internet – ir kā miermīlīga un draudzīga saime. Šeit var sastapt tādus pat cilvēkus kā mēs paši. Jūs nenoliedzami esat potenciālais Internet lietotājs, ja esat, piemēram:

- biologs, kam nepieciešama kāda auga gēnu karte;

- budists islama valstī, kas meklē dvēselisku un biedrisku saskaņu;

- intelektuāls – klasikas un roka piekritējs, kam apnikusi pop-mūzika ēterā;

- psihologs vai psihoterapeits, kas vēlas apspriest ļoti psecifisku gadījumu savā praksē.

Tā varētu minēt daudzus piemērus. Visiem šiem iepriekšminētajiem cilvēkiem Internet dod vienreizēju iespēju atrast vienādi domājošos. Pie tam ļoti vienkārši var piedalīties elektroniskajā diskusiju klubā, kur var izklāstīt savas domas par jebkuru tēmu (tādu pavisam ir 1,5 tūkst.) vai arī uzsākt jaunu diskusiju un kļūt par jauna kluba izveidotāju un avotu, kuru līdz šim neviens vēl nebija iedomājies izveidot.

Internet šiem cilvēkiem dod pieeju datoru resursiem. Lektors no Zinātņu akadēmijas var sazināties ar  NASA datoru, kas viņam sniegs informāciju par pagātni, tagadni un nākotni par projektu "Kosmosa izzināšana" un ASV programmu šajā jomā. Mācītājs var atrast Bībeli, Korānu, Toru u.c. svētos rakstus, lai varētu nocitēt vajadzīgo. Jurists ātri un parocīgi var atrast Augstākās tiesas sēžu  protokolu kopijas. Varētu minēt vēl daudzus piemērus. Vārdu sakot Internet ir universāls informācijas avots.