Jūlija Aleksandra Studenta patiesības kritēriju meklēšana sengrieķu filozofijā

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu institūts

Referāts

Filozofijā Latvijā

Jūlija Aleksandra Studenta

patiesības kritēriju meklēšana

sengrieķu filozofijā

Dienas nodaļas

finansu menedžmenta

2. kursa

2F3 grupas

students

Voldis Zlobins

P 97012

Rīga 1998

S A T U R S

lpp.

          Ievads         .         .         .         .         .         .         .         .         .         .         3

1.   Patiesības kritēriji stoiķu mācībā .         .         .         .         .         .         4

2.   Patiesības kritēriji Epikūra mācībā        .         .         .         .         .         .         7

Secinājumi  .         .         .         .         .         .         .         .         .         .         11

I E V A D S

          Pēc Aristoteļa sengrieķu filozofijā novērojams diezgan savdabīgs virziens, ko, raugoties no atziņas teorijas viedokļa, varētu apzīmēt kā patiesības kritēriju meklēšanu. Šis virziens manāms stoiķu un epikūriešu mācībā. Ir taisnība, ka stoiķu un epikūriešu filozofija ir praktiska: tur vairāk apcerēti ētikas, politikas un dzīves jautājumi, bet tomēr viņā atrodamas arī zīmīgas gnozioloģiskas domas, kas jautājumā par patiesības mērogiem spēj ievērojami papildināt Platona un Aristoteļa uzskatus.

          Jūlijs Students pievēršas šīm domām savā doktora disertācijā zem nosaukuma “Atziņas teorija grieķu filozofijā”, kura tiek datēta ar 1927. gadu. Šī tēma tiek apskatīta darba pēdējā daļā, kurai arī tiek pievērsta uzmanība dotajā referātā. Referāta mērķis ir dot nelielu iztirzājumu filozofa radošās darbības epizodei, lai vispārīgi un bez pretenzijām uz nopietnu objektivitātes devu novērtētu tās oriģinalitātes iespējas tā laika filozofjas kontekstā.

         

1. Patiesības kritēriji stoiķu mācībā.

Vispirms pakavēsimies pie stoiķu atziņas teorijas, kuras galvenie pārstāvji ir Zēnons, Kleants, Hrīsips. Stoiķu gnozioloģijā vērojami trīs zīmīgi pieturas punkti: empīricisms - kas stoiķiem ir kopīgs ar epikūriešiem un kura sakne meklējama ciniķu skolā, tālāk - pieredzes principa pacelšana jēdzienā - tā ir īpatnēja stoiķu pārliecība - un beidzot patiesības kritēriji.

Stoiķi ir tajā pārliecībā, ka visi priekštati rodas no priekšstatāmā priekšmeta iedarbības uz mūsu dvēseli. Apziņas saturs cilvēkā rodas ārpasaules priekšmetiem iedarbojoties uz mūsu dvēseli, kura dzimstot līdzinās neaprakstītai tāfelei. Jutekliskā uztvere, jutekliskās apjautas ir tās, kas raksta baltajā dvēselē. No apjautām rodas atcerēšanās, bet no atcerēšanās - pieredze. No pieredzes, t. i., apjautām prāta prāta slēdzieni izveido slēdzienus (notines), ar kuru palīdzību mēs spējam saprast ārpasaules lietas. Tā stoiķi priekšstatu rašanos izskaidro sensuālistiski-materiālā nozīmē. Priekšstats ir lietas attēls dvēselē. Kleants priekšstatu salīdzina ar zīmoga nospiedumu vaskā. Dziļākas ir Hrīsipa domas, ka priekšstats nozīmē maiņu dvēselē, kas radusies no ārpasaules priekšmetu iedarbības. Salīdzinot stoiķu domas priekšstatu rašanās jautājumā ar Aristoteļa pārliecību, redzam, ka Aristoteļa uzskats ir nesalīdzināmi dziļāks un nav noraidāms arī no mūsdienu (1927. g.) atziņas teorijas viedokļa.

          Turpretim jautājumā par juteklisko apjautu un priekšstatu, kā arī priekšstatu un jēdzienu attiecībām stoiķi ieiet dziļākā analīzē nekā Platons un Aristotelis. Priekšstatiem ir divi galvenie avoti: apjautas un uz tām dibinātie prāta slēdzieni. Apjautas ir galvenais priekšstatu avots. No apjautām izveidojas priekšstati, no priekšstatiem - vispārīgie jēdzieni, ko stoiķi uzlūko kā patiesības un tikumības dabisko normu. Zinātne nav nekas cits kā jēdzienu sistēma. Ja un vispārīgie jēdzieni izaug no apjautām, tad tas vēl nenozīmē, ka stoiķi vienīgi apjautas uzlūko par drošām, patiesām un par īsto zinātnes priekšmetu. Jutekliskās apjautas pašas par sevi vien vēl nav zināšana. Zināšana rodas tad, ja apjautām pievienojas saprāta darbība. Apjautas un priekšstati paši par sevi nav ne patiesi, ne maldīgi. Patiesīgums un maldīgums ir vienīgi spriedumu predikāti. Tā redzam, ka stoiķi ir vienis prātis ar Platonu un Aristoteli.

          Tātad stoiķu atziņas teoriju visumā nevar iztulkot tikai sensuālismam par labu. ka stoiķi ir skaidri šķīruši jutekļus no prāta spriedumiem un pareizi sapratuši zinātnes būtību, to liecina Zenona vārdi pie Cicerona. Cicerons par Zenonu stāsta, ka tas juteklisko apjautu salīdzinājis ar izplestiem pirkstiem, dūrē savilktus pirkstus - ar spriešanu, jēdzienu - ar dūri, bet zinātni - ar divu dūru kopsakarību. Šis zīmīgais salīdzinājums apstiprina to, ka visas četras atziņas procesa pakāpes viena no otras atšķiras ar lielāku vai mazāku pārliecību, dvēseles spraiguma un koncentrācijas spēku.

          Tagad noskaidrosim, kas pēc stoiķu pārliecības ir patiesība un kas patiesības kritērijs. Jāsaka, ka vispārīgais zināšanas iespējamības pierādījums stoiķu mācībā dibinās uz praktiska postulāta. Praktiskās prasības ir tās, kas dara iespējamu zināšanu, pasargājot to no skepticisma. Patiesības izziņai jābūt iespējamai, jo pretējā gadījumā nebūtu iespējama pārliecinoša un pamatota darbība. Kāda tad ir patiesa atziņa? Stoiķi uzstāta ciešu sakarību starp patiesas atziņas jēdzienu un patiesa priekšstata jēdzienu. Patiess ir tāds priekšstats, kas īstenību attēlo tā, kāda tā ir. Patiesie priekšstati ir tādi, kuru patiesīgumu mēs skaidri apzināmies, mācēdami atšķirt patiesos no maldīgajiem. Tātad patiesība un līdz ar to arī tās kritērijs tiek izteikts ar jēdzieniskajiem priekšstatiem. Katalēptiskais priekšstats ir augstākā mērā raksturīgs jēdziens stoiķu atziņas teorijā: katalēptiskā priekšstata patiesīgums slēpjas tai drošības pārliecībā, vai citādi sakot, - ticībā, kāda tā mums ir attiecībā uz šo priekšstatu. Katalēptiskie priekšstati ir vienīgi drošie un pareizie. Patiesīgumu nosaka drošibas pārdzīvojums. Jo stiprāks drošības pārdzīvojums, jo lielāka iespējamība pareizi darboties, pie kam šis drošības pārdzīvojums ir mūsu iespējamību varā tāpat kā gribas lēmumi. Tātad augstākais patiesības kritērijs stoiķu atziņas teorijā ir sevišķa pazīme, kas apstiprina priekšstata patiesīgumu, saistītu ar drošību jeb pārliecību, ko mēs tieši pārdzīvojam, apzinoties priekšstata patiesīgumu. Ja Diogēns Laercijs stāsta vēl par jutekliskām apjautām un dabiskiem jēdzieniem kā patiesības kritērijiem, tad tas nav jāsaprot tā, ka apjautas un vispārīgie jeb dabiskie jēdzieni būtu patstāvīgi patiesības mērogi, kas vienīgi paši par sevi jau varētu apliecināt patiesu atziņu. Ja jau stoiķi atzīst, ka mūsu dvēsele nepaliek tikai pie jutekļu rezultātiem, bet attīstas tālāk, tad jāpieņem arī kritēriju atīstība, un ši attīstība, kā redzējām, noslēdzās ar katalēptiskā priekšstata drošības pārdzīvojumu.

          Mācība par katalēptisko priekštatu un ar to saistīto drošības jeb pārliecības spēka jēdzienu liek mums uzlūkot stoiķus ( it sevišķi Zēnonu un Hrīsipu) par domātājiem, kas pirmie izvirzījuši psiholoģiskās drošības momentu patiesības pārdzīvojumā. Kā drošības pārdzīvojums patiesības atziņā tiešām ir, to atzīst tādi pētnieki kā V. Vunts, K. Zigvarts, J. Folkelts, J. Geizers u. c. Tālāk mēs redzējām, ka stoiķi patiesības pierādījumu ved sakarā ar darbību, t. i., dibina uz praktiska postulāta. Šī doma ļauj stoiķus uzlūkot par pragmatisma un pozitīvisma pārstāvjiem. Tomēr, kā redzējām, praktiskais postulāts nav vienīgais un galvenais, kas dara iespējamu patiesības izziņu.Atziņa izpaužas patiesos priekšstatos, bet patiesie priekšstati ir tādi, kas pareizi atspoguļo īstenību un noenkuroti sevišķā drošības pārdzīvojumā. Stoiķu pragmatisms, kam patiesības jautājumā brīžam ir sensuālistiskā, brīziem racionālistiskā objektīvisma nokrāsa, bet kas īstenības problēmā ir tipisks reālisms, ir pirmais vēstnesis tam virzienam, kuru 17. gs. uzsāka Dž. Loks, vēlāk turpināja un izveidoja D.Jūms, T. Rēds (Thomas Reid) u. c. Sevišķi “belief” jēdziens Jūma un Rēda mācībā spilgti atgādina katalēptisko priekšstatu un drošības pārdzīvojumu stoiķu filozofijā.

2. Patiesības kritēriji Epikūra mācībā.

          Epikūriešu filozofija, līdzīgi stoiķu filozofijai, savos pamatos ir dzīves filozofija, mācība par dzīvi. Filozofijas mērķis - novest cilvēkus svētlaimīgā dzīvē. Tomēr, neskatoties uz šo filozofijas praktisko novirzījumu, epikūriešu mācībā atrodamas sevišķi svarīgas domas, kam paliekoša vērtība atziņas teorijā. Epikūrs izvirza četrus patiesības kritērijus. Tā kā tīksme un netīksme attiecas uz praktisku un ētisku darbību un ir pareizas darbības kritērijs, tad pakavēsimies tikai pie pārējiem trim - pareizas atziņas kritērijiem.

          Sajūta, respektīvi jutekliskā apjauta, ir viens no patiesības kritērijiem. Pašas par sevi sajūtas nav ne maldīgas, nedz nemaldīgas; maldīgums un nemaldīgums piemīt vienīgi spriedumiem. Bet tā kā spriedumi dibinās uz sajūtām, tad vienīgi tās ir patiesības mērogs. Prāta atziņa būtiski neatšķiras no jutekliskām sajūtām, bet ir tikai sajūtu augstākā forma. Sajūtas visos apstākļos ir patiesas. Ja arī kādreiz jutekļi mūs viļ, tad pēc Epikūra pārliecības kļūda nav meklējama sajūtās, bet vienīgi spriedumos. Jutekļi liecina, kā priekšmeti uz mums iedarbojas un kādu tēlu tas izsauc mūsu dvēselē. Šis tēls vienmēr ir pareizs. Un tomēr tas vēl neliecina, ka priekšmets pats par sevi ir tāds, kāds tas parādās, un ka arī citiem tas parādās tāpat kā mums. Jo no vienas un tās pašas lietas var iziet dažādi tēli, pie kam šie tēli ceļā  no priekšmeta uz mūsu aci vai ausi var ļoti izmainīties, vai arī mūsu jutekļus sasniedz tādi tēli, kas neatbilst nekādam priekšmetam. Tādā kārtā ir iespējama subjektīvā iespaida un objekta, tēla un lietas sajaukšana, bet šo sajaukšanu pēc Epikūra domām izdara domāšana, un nevis sajūtas. Tātad lielāka drošība slēpjas jutekliskās sajūtās. Sajūtas ir visdrošākās tiešā nozīmē. Lūk, kādēļ Epikūrs sajūtām piešķir acīmredzamības predikātu. Tas ir tas pats, kas evidence.

          Tagad mēģināsim noskaidrot, ko nozīmē ar jēdzienu saistīts priekštats kā patiesības kritērijs. Jēdziens nav nekas cits, kā atmiņā uzglabājusies apjaustā (priekšmeta) vispārīgais tēls. Ne tikai domāšana, bet arī valoda dibinās uz šiem atmiņu jēdzieniem, resp. priekšstatiem. Epikūrs tic, ka atziņa nevar realizēties bez valodas. Atziņas jāizteic, tās jāietver valodā. Valoda ir zinātniskās atziņas priekšnoteikums, Līdzīgi jutekliskajām apjautām, valoda ir mūsu pārliecības patiesīguma mērogs. Ar valodu mēs vienmēr kaut ko izsakām, t. i., ja ir kas, par ko kautk as jāsaka, tikai tad valodai ir nozīme. Lūk, kādēļ Epikūrs pa kritēriju uzlūko izteicienu “kas guļ vērdu pamatā”. Runājot par  cilvēku vispār, mēs ne tikai priekšstatām cilvēka vispārīgo tēlu, bet līdz ar to arī darinām jēdzienu par cilvēku. Tā jēzienā dīvainā kārtā saplūst kopā valodas funkcija, priekšstats un jēdziens. Lūk, kādēļ to nevar tulkot kā “jēdziens”, vai kā “priekšstats”. Ievērojot, ka tas ietver sevī runas funkciju (vārdu), priekšstatu un jēdzienu, mēs vislabāk ar jēdzienu saistītu priekšstau varam raksturot kā jēdzienisku priekšstatu, kas radies zināmu priekšmetu jutekliski uztverot un nosaucot jeb izrunājot to vārdā.

          Visinteresantākais un varbūt visvērtīgākais ir trešais kritērijs, kas nozīmē jutekliskās apjautās iegūto priekšstatu satveršanu ar prāta palīdzību. Svarīgākais jēdziens minētajā izteicienā bez šaubām ir “satveršana” un proti: juteklisko sajūtu materiālu uztveršanu ar prātu un pārstrādāšanu ar garu. Epikūram par “satveršanu”, ilustratīvi runājot, ir bijušas šādas domas: Mēs uztveram kādu priekšmetu ar jutekliskām sajūtām, piem. ar redzi. Šai vienkāršajai sajūtai tad nu pievienojas mūsu individuālā gara, mūsu īpatnējās dvēseles darbība, uztverot sajūtu materiālu taisni ar subjektam piemītošu dvēseles īpatnību palīdzību. Tā ir dvēseles aperceptīvā darbība. Nav nekādu šaubu, ka Epikūrs ar šo patiesības kritēriju ir uzminējis tik svarīgu funkciju, ko mūsu laikos saprot apercepcijas jēdzienā. Šķiet līdzīgs Epikūra mācības iztulkojums ir arī Brīgeram (Brieger), Brandisam un Šteinam u. c. Ja nu mēs ievērojam, ka pēc mūslaiku psiholoģijas atzinuma apercepcija ir tāda dvēseles spontāna un radoša darbība, kur, apvienojoties uzmanībai, interesei, atmiņai, fantāzijai u. c. funkcijām, mēs iegūstam kāda priekšmeta vai parādības izpratni, - tad kļūst skaidrs, ka Epikūra trešajam kritērijam un abiem iepriekšējiem nebūt nav vienādas saknes, un visi minētie kritēriji nebūt nav vienādā mērā patiesi, kā domā F. Zandgāte un R. Herbercs. Acīmredzot pilnīgi sensuālistiski iztulkot Epikūra mācību nav iespējams. Epikūra atziņas teorija nav sensuālisms, bet kritiskais empīricisms. Epikūrs izvirza vērtīgu domu, ka mūsu izziņas procesā nav tikai viens patiesības kritērijs, bet katrai atziņas pakāpei ir savs patiesības mērogs, un proti: mūsu atziņas zemākajai darbībai - jutekliskai uztverei augstākās vienībās - jēdzieniski uzskatāmais un izteiktais priekšstats un kritērijs ir sajūta ar acīmredzamības predikātu, vidējai darbībai - juteklisko darbību apvienošanai augstākajai darbībai - ārpasaules priekšmetu uztveršanai aperceptīvā nozīmē.

          Epikūra mācību varētu uzlūkot par sensuālistisku tikai tad, ja pēc viņa pārliecības sajūtas būtu vienīgais patiesības kritērijs un ja Epikūrs nebūtu pieņēmis trīs dažādus momentus izziņas procesā. Jau tā pārliecība vien, ka jutekliskās apjautas pašas par sevi vienmēr ir patiesas, bet maldi rodas vienīgi tad, ja uz šīm apjautām dibina spriedumus un uzlūko tos visus par pareiziem, it skaidri parāda, ka Epikūrs mūsu prātā vēro sevišķu no jutekliskām sajūtām un apjautām atšķirīgu funkciju, kaut arī ne būtiskā nozīmē. Jutekļi nekad neviļ, apmānīt var vienīgi uz jutekļu liecībām dibināts prekštats.

          Lūk, kādēļ epiķurs jutekļiem un domāšanai meklē divus dažādus kritērijus. Kur lēmums dibinās uz jutekļiem, tur tas nav jāsajauc ar lēmumu, ko izdara domāšana vienīgi. sevī un no sevis Epikūra mācību ar pilnām tiesībām var nosaukt par kritisko empīricismu. Tātad ne tikai sajūtas ir vienīgais patiesības kritērijs un atziņu avots. Vairāku patiesības kritēriju pieņemšana ir ļoti auglīga doma Epikūra atziņas teorijā. Apcerētie trīs patiesības kritēriji ir pirmais mēģinājums šķirt faktu patiesības no prāta patiesībām, ko jauno laiku filozofijā ļoti pārliecinoši izdarīja Leibnics.

          Īstenības jautājumā Epikūrs, salīdzinot ar Empedoklu, Dēmokrītu un stoiķiem, nekā jauna nav ienesis. Materiālo lietu pasaule eksistē neatkarīgi no izzinošā subjekta, un izziņas process norit saskaņā ar agrāk aplūkoto hipotēzi.

          Pēc stoiķiem, Epikūra un skeptiķiem vairs grūti saskatīt kādu virzienu, kam būtu kāda nozīme zinātniskajā atziņas teorijā. Tādas strāvas kā jaunplatonisms, jaunpitagorisms u. c. tik lielā mērā reliģisku pārliecību un supraracionālistisku tendenču cauraustas, ka grūti atrast kādu domu, kas iekļautos zinātniskajā gultnē. Tā īpatnējā brīvā zinātniskā meklēšana, kas sākas jau ilgi pirms Sokrāta un sasniedza savu grandiozo izpaudumu Platona un Aristoteļa sistēmās, pamazām sagurst, tā kā stoicisms un epikūrisms uzlūkojami kā zinātniskās domas pēdējais cēliens sengrieķu filozofijā.

S E C I N Ā J U M I

          Jūlija Studenta doktora disertācijā par tēmu “Atziņas teorija grieķu filozofijā” ir veikts neliels pētījums patiesības kritēriju meklēšanas jomā. Vispārināti apskatot stoiķu un Epikūra mācības, Students cenšas, izanalizējot jutekliskās apjautas, kādas meklējamas šajās filozofijās, iziet ārpus sensuālistiskiem rāmjiem un izdibināt no tām atziņas teorijai nepieciešamos aspektus. Pēc būtības autors skata visu stoiķu un Epikūra filozofiju caur šo loģiskās filozofijas prizmu.

          Skatot šī darba pēdējo daļu, kas iztirzāta dotajā referātā, no novatorisma puses, tad atzinīgi novērtējams Studenta vispusīgums, pieminot daudzu ārvalstu tā laika autoritāšu viedokļus. Tas liecina, ka autors nav skatījis pētāmos aspektos no šaura subjektīva viedokļa, bet saistījis to ar populāriem viedokļiem filozofijas pasaulē. Turpretim šis faktors arī apslāpē Studenta jauninājumu devu savā darbā. Apskatītajā daļā atrodama tikai viena viedokļu konfrontācija attiecībā pret Zandgātes un Herberca uzskatiem. Citādi Jūlijs Students savā analīzē tikai atspoguļo jau pieņemtos faktus.

          Tādejādi vienīgajā no LU un Misiņa bibliotēkās pieejamajiem filozofa daudz maz oriģinālajiem darbiem, izņemot ievadus filozofijas, ētikas, psiholoģijas mācību grāmatās, nav rodams ievērojams novitātes ieguldījums filozofiskajā domā.