KONTROLDARBS VIDES AIZSARDZĪBĀ

LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTE

VIDES SAIMNIECĪBAS KATEDRA

KONTROLDARBS

VIDES AIZSARDZĪBĀ

Darbu vadīja doc.:                                           Ē.Dreimanis

Darbu izstrādāja LLU

Lauksaimniecības fakultātes

          neklātienes nodaļas

          III kursa studente                                       

Jelgava  1997

1.    variants.

1. GAISMA

            Gaisma ir organisko vielu sintēzes enerģētiskais pamats. Tikai tur kur ir gaisma ir iespējama fotosintēze, kas ir galvenais veids, kādā no neorganiskās pasaules tiek veidota organiskā pasaule. Ir pazīstamas arī baktērijas kuras sintezē organisko vielu arī gaismas enerģijas iegūstot enerģiju oksidējot neorganiskos savienojumus (hemosintēzes process).

            Par gaismas avotu kalpo Saules izdalītā enerģija. Augi Saules izdalīto enerģiju ar hlorofila starpniecību pārvērš ķīmiskajā enerģijā, ko tālāk izmanto organiskās masas sintēzē. Tas ir arī pirmais priekšnosacījums cilvēku un dzīvnieku eksistencei. Šis enerģijas avots ir Saules radiācija, kas biosfēru nodrošina ne tikai ar gaismu, bet arī ar siltumu, mitrumu un daudziem citiem ekoloģiskajiem resursiem. Atmosfēras virskārtas katrs kvadrātmetrs saņem ik sekundi 1,373 kW/m².

Plūstot caur atmosfēru notiek šīs enerģijas izkliedēšanās. Tikai 67% no Saules enerģijas nonāk līdz atmosfēras dziļākiem slāņiem, vēl 9% enerģijas atstarojas no mākoņiem (kopā 42%). Apmēram 15% enerģijas absorbē atmosfēra un transformē to siltuma enerģijā, bet 16% pāriet izkliedētajā radiācijā, kas kopā ar tiešo radiāciju (27%) sasniedz Zemes virsmu (kopā 43%).

            Biosfēra saņem Saules radiāciju elektromagnētisko viļņu garuma (l) diapazonā no 0,29 līdz 4,0 mm. dzīvajiem organismiem iznīcinošs ir starojums ar l<0,29 mm, bet tas atstarojas atmosfēras virsējos slāņos. Atmosfērā to izmanto ozona slāņa veidošanas procesos, kas savukārt aizsargā Zemi no šā starojuma. Virs ozona slāņa dzīvība nepastāv un tādēļ to var uzskatīt par biosfēras augšējo robežu. Biosfēras saņemamo starojumu iedala trīs kvalitatīvās grupās:

1)   ultravioletais starojums (0,29<l<0,39) - nelielās devās stimulē D vitamīna sintēzi, uzlabo imūnbioloģisko stāvokli, bet intensīvs ir kaitīgs;

2)   infrasarkanais starojums (0,39<l<0,74) - dzīvie organismi uztver to kā siltuma starojumu,

3)   optiskais starojums (l>0,74) - starojums, ko uztver cilvēka acis.

Uzskata, ka dzīvie organismi izmanto starojumu kas ir robežās no 0,3<l<0,8 mm (fizioloģiskā radiācija), fotosintēzes procesā izmanto - 0,38<0,71 mm. Gaisma dzīvnieku pasaulē kalpo kā informācijas nesējs.

            Ar augu valsts starpniecību gaisma pilda visnozīmīgāko funkciju - tā ir enerģija, kas neorganisko pasauli pārvērš organiskajā. Taču tā nav vienīgā funkcija. Lielu loma tai ir arī augu formas veidošanā. Nepietiekamā apgaismojumā norisinās eitolācija - augi izstīdz, tie ir vāji attīstītiem mehāniskajiem audiem un lapām, nesatur hlorofilu. Tā pat augi reaģē uz gaismas virzienu (fototropisms). Izšķir pozitīvo (augu daļas tiecas uz gaismu) un negatīvo (auga daļas - saknes piem., tiecas pretēji gaismas avotam) fototropismu. Gaismas nozīme un ietekme ir mainīga arī laikā. Daudzām sugām prasība pēc intensīvāka apgaismojuma palielinās līdz ar vecumu. Izšķiroša nozīme augu un dzīvnieku dzīvē ir fotoperiodiskumam - gaismas un tumsas periodu attiecībai diennaktī. Pēc ziedaugu reakcijas tos iedala īsas un garas, kā arī neitrālas dienas augos. Garas dienas augiem (piem. labībai) ģeneratīvie orgāni normāli veidojas tikai tad, ja gaismas perioda lielums ir diennaktī pārsniedz 12…13 stundas. Savukārt īsās dienas augiem (piem. krizantēmām) - nepieciešams 12 stundu ilgs tumsas periods. Dzīvnieku valstī gaismas perioda pagarināšanās izraisa migrēšanas, olu dēšanas, spalvu mešanas, vairošanās u.c. instinktus.

            Atkarībā no organismu prasībām pēc gaismas tos iedala:

1)   fotofilie organismi - gaismasmīļi (pieder dienas dzīvnieki un augi - heliofīti jeb saulmīļi);

2)   fotofobie organismi - izvairās no pilna apgaismojuma (sciofīti jeb ēnmīļi);

3)   neitrālie organismi - to optimālais apgaismojums nesakrīt ar maksimālo, taču tie jūtas apmierinoši arī atklātās vietās (umbrofīti jeb ēnmīļi).

2. TEPERATŪRA

            Temperatūras ekoloģiskā nozīme ir daudzveidīga. Tās iedarbība izpaužas gan tieši, gan netieši, transformējot citu vides faktoru (gaismas, mitruma) ietekmi. Lielākai daļai organismu ekoloģiskā valense ir intervālā no 0 līdz 50⁰C. Tomēr ir arī tādas sugas, kurām šis intervāls ir nobīdīts vienā vai otrā virzienā. Šīs sugas iedala termofilās (nepieciešama paaugstināta dzīves vides temperatūra) un kriofilās (nepieciešama pazemināta dzīves vides temperatūra).

            Atkarībā no ķermeņa temperatūras režīma izšķir:

1)   poikilotermus - nepastāvīga ķermeņa temperatūra, kas mainās līdz ar vides temperatūras izmaiņām;

2)   homotermus - ķermeņa temperatūra pastāvīga ko nodrošina intensīva termoregulācija un atsevišķi var izdalīt heterotermus, kas nelabvēlīgus vides apstākļus pavada anabiozē (Latvijā - ezis, sikspārnis).

            Pastāv dažāda veida termoregulācijas procesi. Ķīmiskā regulācija izpaužas intensīvākā vielmaiņā, fizikālā - veicina siltuma racionālu izmantošanu vai pārpalikuma izkliedi, etoloģiskā - saistīta ar organisma darbošanos lai saglabātu labvēlīgus temperatūras apstākļus, bet ja tas nav iespējams, dzīvnieki pārvietojas uz citu dzīves vietu.

            Temperatūras sadalījums uz mūsu planētas ir ļoti nevienmērīgs. Saņemtais siltuma daudzums galvenokārt ir atkarīgs no vietas ģeogrāfiskā platuma un augstuma virs jūras līmeņa. Atkarībā no temperatūras mūsu planēta ir sadalīta vairākās klimatiskās joslās. Izšķir ekvatoriālo, divas subekvatoriālās, divas tropu, divas subtropu, divas mērenās, divas subpolārās un divas polārās klimatiskās joslas. Katrai šai klimatiskajai joslai ir raksturīgs temperatūras un citu klimatisko faktoru režīms, kā arī augsne, augu un dzīvnieku valsts.

3. GAISS

            Gaiss ir gāzu maisījums, kas veido Zemes atmosfēru. Atmosfēru iedala vairākos slāņos. Divi no tiem troposfēra un daļēji stratosfēra - ietilpst biosvērā. Troposfēra ir Zemes virsmai pieguļošais slānis, kas sniedzas polos līdz 8…10 km, tropiskajos grādos 16…18 km augstumam. Tāpēc šī slāņa ietekme ir visnozīmīgākā.

Pamatā izšķir gaisa ķīmisko un fizisko ietekmi.

            Gaisa ķīmiskā ietekme ir saistīta ar tā sastāvu. Biosfēras gaiss satur (pēc 1991.gada datiem) 78% slāpekļa N₂, 21% skābekļa O₂, 0,94% cēlgāzu, 0,032% oglekļa dioksīda CO₂, kā arī ūdens tvaikus un dažādus piemaisījumus.

O₂ ir nepieciešams vairumam dzīvo organismu elpošanai (aerobiem organismiem). Gaisa skābekļa samazināšanās krasi pasliktina eksistences apstākļus. Daudziem zīdītājiem kritiskā robeža ir 14…15% skābekļa gaisā. Organismā uzņemtais skābeklis piedalās dažādu vielu oksidācijas procesā atbrīvojot enerģiju, kas ir nepieciešama dzīvības procesu norisei.

Ir organismi, kas spēj dzīvot bez brīvā skābekļa - aneirobie organismi. Tie enerģiju iegūst sadalot neorganiskās vai organiskās vielas (pamatā mikroorganismi).

Galvenais skābekļa avots ir fotosintēze. Savukārt O₂ ir izejviela ozonam, kas pasargā mūs no nāvējošā starojuma. Pēdējā laikā skābekļa un ozona samazināšanās notiek globālā līmenī.

CO₂ ir neiztrūkstoša fotosintēzes izejviela. Dabiskā ceļā atmosfēras CO₂ atjaunojas, dzīvajiem organismiem elpojot, sadaloties detrītam, vulkānu izvirdumos, ugunsgrēkos. CO₂ daudzuma antropogēno palielināšanos gaisā izsauc dažādu materiālu dedzināšanas process. Tieši tas izraisa tā straujo palielināšanos atmosfērā, kas planētas atmosfēru padara siltāku (siltumnīcas efekts). Lielā koncentrācijā CO₂ dzīvajiem organismiem ir kaitīga, bet tā kritiskais lielums ir atkarīgs no konkrētās sugas.

N₂ ir nozīmīgs biogēns elements, kas dzīvajiem organismiem nepieciešams olbaltumvielu, nukleīnskābju, vitamīnu un citu organismiem nepieciešamo vielu sinēzei. Gaisa skābeklis ir noturīgs un parastajos apstākļos ir ķīmiski neaktīvs un līdz ar to ekoloģiski neitrāls attiecībā uz vairākumu dzīvo organismu.

Atmosfēras piemaisījumi izraisa spēcīgu ķīmisku ietekmi un nozīmīgākie ir aerosoli. Aerosolu lietošanas rezultātā noārdās ozona slānis. Svukārt industriālie gāzveida produkti iekļūdami augu atvārsnītēs izsauc ķīmiskas reakcijas kuru rezultātā tiek traucēta augu elpošana un augi var aiziet bojā. Tādejādi veidojas industriālie tuksneši lielu rūpniecisko centru tuvumā. Gaisa piesārņojums ir iznīcinošs arī dzīvniekiem, mikroorganismiem, cilvēkiem. Lielu ļaunumu nodara arī skābie nokrišņi.

            Gaisa fizikāli mehāniskā ietekme visbiežāk saistās ar vēja starpniecību. Vējš ir gaisa masu kustība attiecībā pret Zemes virsmu, ko izraisa nevienmērīgs atmosfēras spiediena sadalījums. Vēja pozitīvā loma izpaužas anemofilijas (apputeksnēšanas) un anemohorijas (sporu, sēklu, augļu izplatīšanos) nodrošināšanā. Ar vēja palīdzību pasīvi pārvietojas arī dažādas dzīvnieku sugas (zirnekļi, sīkie kukaiņi, vienšūnu cistas u.taml.). Vējš ietekmē arī dzīvnieku aktīvo pārvietošanos un izturēšanos vispār.

            Parasti vējainās vietās, kurām ir raksturīgs mitruma deficīts, ir traucēta daudzu parazītisko sēņu - augu un dzīvnieku slimību izraisītāju vai dažādu materiālu bojātāju attīstība. Vēja netieša ietekme uz dzīvajiem organismiem izpaužas izmainot abiotisko vidi. Globāla ekoloģiska nozīme ir gaisa masu planetārajai cirkulācijai un vēja izraisītām jūras straumēm, kas kardināli maina klimatisko faktoru sadalījumu biosfērā.

            Vēja negatīvā ekoloģiskā iedarbība saistās ar augsnes eroziju, putekļu vētrām, dabiskā augāja iznīcināšanu (tuksnešu izplešanos veicina), u.t.t.

            Gaisa fizikāli mehānisko iedarbību saista arī ar atmosfēras spiediena svārstībām, jonizēšanos un elektrizēšanos. Elektrizējoties atmosfērai veidojas zibens. Pamatā zibens ekoloģisko ietekmi saista ar ķīmisko reakciju veicināšanu atmosfērā un ugunsgrēku izraisīšanu.

4. UGUNS

            Ugunij vienmēr ir bijusi izcila nozīme dzīvās dabas attīstībā. Cilvēks uguns lomu ir palielinājis vai samazinājis atkarībā no savām konkrētajām interesēm, taču nekad nav spējis to izslēgt pavisam. Uguns ekoloģisko nozīmi parasti saista ar ugunsgrēkiem. Uzskata, ka lielākā daļa meža ugunsgrēku ir izcēlušies cilvēku rīcības dēļ. Zibens nozīme ugunsgrēku izcelšanās ir lielāka retāk apdzīvotos rajonos, kā arī tur , kur ir raksturīgi sausie negaisi. Ugunsgrēki ir nozīmīgs gaisa piesārņojuma avots. Par to liecina arī pašlaik radusies ekoloģiskās krīzes apstākļi Malaizijā.

            Pēc meža ugunsgrēka rakstura izšķir skrejuguni, vainaguguni un zemdegu.

Skrejuguns laikā deg meža nedzīvā un dzīvā zemsega. Vainaguguns laikā deg arī kokaudzes vainaga klājs un šim ugunsgrēka veidam ir raksturīgs milzīgs izplatīšanās ātrums. Vainaguguns laikā aiziet bojā kokaugi, dzīvā zemsega, mikroorganismi, aizmukt nespējīgie dzīvnieki. Pasliktinās arī edafiskie (augsnes) apstākļi.

Zemdegas laikā uguns izplatās detrīta slānī. Parasti šādi ugunsgrēki ir raksturīgi kūdras augsnēm (purviem).

5. AUGSNE

            Edafiskie faktori izsaka to ekoloģiskās ietekmes daudzveidību, kas saistīta ar augsni. Augsne ir litosfēras virsējo iežu horizonti, kas dabiski pārveidojušies dzīvo organismu, ūdens, gaisa kopīgā darbībā. Augsne ir cilvēces maize, substanse, kas pabaro cilvēku. Tās saindēšana ar rūpnieciskiem un sadzīves atkritumiem tieši ietekmē visu biosfēru kopumā.

            Augsne veidojas no cilmieža, kad tajā ieviešas dzīvie organismi. Tiem izdalot metabolisma produktus , aizejot bojā vai atmirstot veidojas detrīts, kuram sadaloties notiek mineralizēšanās un humificēšanās procesi. Mineralizēšanās procesā rodas augiem pieejamas minerālās barības vielas, humifikācijas procesā rodas augsnes humuss (trūds). Humuss augsnē ir kā rezerves barības vielas (tas mineralizējoties veido augu barības vielas), tas uzlabo augsnes fizikālās, ķīmiskās īpašības, gaisa, siltuma, mitruma režīmu augsnē. Kopumā tas izpaužas kā augsnes auglība. Augsnes auglība ir tās spēja nodrošināt augiem nepieciešamos dzīves apstākļus.

            Augsni tās īpašību dažādības un savdabības pēc uzskata par patstāvīgu ekoloģisko vidi, ko raksturo ļoti liela dzīves apstākļu daudzveidība un , kas ir bagātīgi apdzīvota ar šai videi raksturīgiem organismiem. Augu valsti te pārstāv baktērijas, aktinomicētes, semākās un augstākās sēnes, aļģes, augu saknes, rizoīdi. Augsne ir arī kā dzīves vide daudziem dzīvniekiem. Tie piedalās detrīta sadalīšanā, augsnes mikrobioloģisko procesu, struktūras, porainības, aerācijas, hidroloģiskā un termiskā režīma uzlabošanā.

            Augsnes videi ir daudz līdzību ar virszemi un ūdeni. Ūdensvidei to tuvina relatīvi izlīdzinātais temperatūras režīms, trūcīgais O₂ saturs augsnē, dažādu ūdens veidu klātbūtne. Savukārt līdzīgi kā virszemes vidē augsne satur atmosfēras gaisu. Augsnei ir nozīmīga loma dzīvības evolūcijā. Daudzu organismu grupām tā ir kalpojusi par tramplīnu sauszemes apgūšanai.

6. VALSTS EKOLOĢISKĀ EKSPERTĪZE

Valsts ekoloģiskās ekspertīzes mērķis ir izvērtēt saimnieciskās darbības ekoloģiskās bīstamības pakāpi, ekoloģisko situāciju konkrētajos objektos un vietās, un izstrādāt priekšlikumus vides kvalitātes uzlabošanai.

Tās galvenie uzdevumi:

1)   noteikt un pārbaudīt vai pareizi novērtēts ir potenciālās ekoloģiskās bīstamības līmenis jebkāda veida darbībai, kuras realizācija ietekmē šobrīd vai ietekmēs nākotnē apkārtējo vidi, iedzīvotāju veselību, dzīves līmeni;

2)   dot vērtējošu analīzi projektā paredzētās antropogēnās darbības ietekmei uz apkārtējo vidi;

3)   izvērtēt saimnieciskās darbības pieļaujamību, ņemot vērā visus ekoloģiskos ierobežojumus;

4)   konstatēt vai prognozēt un novērst, kādas sekas var radīt t/s objektu un kompleksu iedarbība uz apkārtējo vidi.

            Lai varētu veikt kādu darbību, obligāti ir jāsaņem Valsts ekoloģiskās ekspertīzes (VEE) pozitīvs slēdziens, bet ja tas ir negatīvs, tad valsts varas un pārvaldes institūcijas izskata jautājumu par jebkura šāda objekta turpmāko darbību vai šīs darbības apturēšanu likuma kārtībā.

            Latvijā Valsts ekoloģisko ekspertīzi realizē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) veidojot ekspertu komisiju patstāvīgi vai kopā ar valsts varas un pārvaldes institūcijām.

            Pirms jebkura projekta uzsākšanas pasūtītājs iesniedz VARAM plānotās darbības rādītājus. VEE novērtē un dod atzinumu. VEE ilgums nepārsniedz 3 mēnešus, bet to var pagarināt ja ir sarežģīti materiāli un problēmas. Atkārtotu VEE var nozīmēt Saeima.

VEE objekti

1)   visa veida reģionālās attīstības pirmsplāna un pirmsprojekta dokumentācija;

2)   projektu un pētniecības darbu programmas, kas saistītās ar ekoloģiskā stāvokļa novērtēšanu;

3)   jauni tehnoloģiskie risinājumi, iekārtas, materiāli, darba reglamenti;

4)   saimniecisko darbību un dabas resursu izmantošanu reglamentējošo normatīvo un instruktīvi metodisko dokumentu projekti;

5)   objektu, vietu un reģionu ekoloģiskā situācija;

6)   projektu tehniski ekonomiskie risinājumi, celtniecības un likvidācijas projekti.