Pēc Francijas karaļa Ludviķa
XV nāves pie varas nāk viņa dēla dēls Ludviķis XVI (1754.-1792.).
|
Tas notika 1774. gadā. Viņš apprecas ar
Terēzijas Marijas meitu Mariju Antuaneti. Par cik pēc dabas Ludviķis ir ar
vāju gribu un viegli nokļūst citu ietekmē, Marijai Antuanetei uz viņu ir
liela ietekme.
Gribēdams ar reformu palīdzību valstī nodibināt kārtību un celt
iedzīvotāju labklājības līmeni, viņš par Francijas finansu ģenerālkontrolieri
aicina Annē Robēru Žaku Tirgo.
|
|
Ludviķis XVI ievada tādas svarīgas reformas kā amatu un tirdzniecības
monopolu, starpprovinču muitas atcelšanu, brīvu labības tirdzniecību, zemnieku
brīvlaišanu, priviliģēto kārtu aplikšanu ar nodokļiem, kā arī pašvaldības
iestāžu atjaunošanu.
Tirgo 1774. gadā atceļ
iekšējās muitas labībai, samazina ceļu un tiltu naudas. 1776. gadā atceļ
cunftes un atbrīvo zemniekus no valsts klaušām. Tirgo reformas izraisa
opozīciju no priviliģēto kārtu un parlamentu puses, un, pēc Marijas Antuanetes
ierosinājuma, Ludviķis XVI 1776. gadā Tirgo atlaiž.
1777. gadā Ludvķis XVI
finansu ministra amatā uzaicina Žaku Nekeru. Par cik viņš bija protestants, tad
oficiāli viņš ieņēma Francijas finansu galvenā direktora posteni. Nekers neveic
jaunas reformas, bet cenšas ievērot taupības politiku. Viņš likvidē daudz
nevajadzīgu amatu, atbalsta rūpniecību. Izceļoties karam ar Angliju, Nekers
mēģina iegūt līdzekļus aizņēmuma ceļā.
1781. gadā viņš publicē
valsts budžetu (Compte rendu, presente au Roi), kurā redzami lielie galma
izdevumi. Viņa daudzie pretinieki panāk viņa atlaišanu tajā pašā gadā.
Lai novērstu valsts
bankrotu, valdība atkārtoti ierosina ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās
kārtas. Tomēr 1787. gada notabļu sapulcē šo priekšlikumu noraida.
1788. gadā Ludviķis XVI
aicina valdībā atpakaļ Nekeru, kurš 1789. gadā panāk plašu sabiedrības aprindu
pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai tik pat daudz
deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem)
kopā.
Ģenerālštati atklāj savas sēdes 1789.
gada 5. maijā, Versaļā. Šo dienu uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.
Ģenerālštatu sasaukšana. 3. kārtas izvirzītās prasības. Nacionālās satversmes sapulces izsludināšana.
Plašas 3.kārtas aprindas
pievienojās ģenerālštatu sasaukšanas prasībai un izstrādāja savu politiskās
darbības programmu. Muižniecībā izveidojās liberālais mazākuma virziens, kas
bija ar mieru apvienoties ar buržuāziju. Karalim bija jāpiekāpjas. Nekera
noteiktajās ģenerālštata vēlēšanās varēja piedalīties visi 25 gadus vecie
vīrieši, kam bija pastāvīga dzīvesvieta un kas bija iekļauti nodokļu maksātāju
sarakstos.
|
1789. gada vasaras
sākumā tautas kustība sasniedza augstu pakāpi- ap 450 tautas dumpju
uzliesmoja Francijas pilsētās un ciemos. Galvenokārt tie bija bada dumpji.
Sacēlušies sagrāba labības krājumus un panāca, ka tie tiek novērtēti un
pārdoti. Pieauga cīņa pret nodokļiem: atteicās kārtot maksājumus, grāva
nodokļu kantorus. Sākās uzbrukumi senjoru pilīm un notika stihiskas
strādnieku uzstāšanās pilsētās un sadursmes ar karaspēku. Lai gan 3. kārtā
arī bija iekšējas nesaskaņas, tomēr visas šīs kārtas sociālās grupas vienoti
uzstājās pret aristokrātiju un priviliģētajiem, un feodāli absolūtisko
iekārtu.
|
|
Izdeva un plaši izplatīja politisko presi: brošūras, pamfletus un
afišas. Šajos izdevumos, pielāgojot vispārējās apgaismības idejas kārtējam
politiskajam stāvoklim, tika formulēta buržuāzijas programma (pilsoņu
vienlīdzība, tiesības uz brīvību, monarhijas ierobežošana ar pārstāvniecības
iestādēm). Ģenerālštatiem vajadzēja izstrādāt valsts satversmi - konstitūciju.
1789.g. 5. maijā versaļā atklāja ģenerālštatus. Tajos bija 270 muižniecības
pārstāvji, 291 garīdzniecības pārstāvis un 578 3. kārtas pārstāvji, kas pauda
buržuāzijas intereses. 3. kārtas pārstāvji, juzdami tautas atbalstu, 17. jūnijā
pārņēma iniciatīvu. Viņi pasludināja sevi par Nacionālo sapulci, visas nācijas
pilnvarotajiem pārstāvjiem. 20. jūnijā šie pārstāvji, sapulcējušies bumbotavā-
spēļu zālē, jo karalis bija pavēlējis sēžu aizslēgt un apsargāt, zvērēja
neizklīst, iekams nebūs izstrādāta konstitūcija. Muižniecības pārstāvji par
šādu 3. kārtas deputātu rīcību iesniedza karalim protestu. 23. jūnijā Ludviķis
XVI paziņoja, ka viņš atceļ 3. kārtas lēmumus, un noteica, ka ģenerālštatos nav
apspriežami feodālā un senijoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu
tiesības un priekšrocības. Līdz ar to karalis atklāti nostājas priviliģēto
kārtu pusē, cenšoties saglabāt feodālā absolūtisma attiecības Francijas
sabiedrībā.
3. kārtas deputāti
nepakļāvās karaļa pavēlei. Viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības
pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, kuri bija cēlušies
no 3. kārtas un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests noteikt, ka arī
priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei. 9. jūnijā
Nacionālā sapulce sevi pasludināja par nacionālo satversmes sapulci. Tas
nozīmēja, ka ģenerālštati ir pārveidoti par visu Francijas iedzīvotāju
pārstāvniecības iestādi, kas pretendē uz augstāko varu valstī un ir nācijas
gribas paudēja.
Bastīlijas ieņemšana.
1789. gada 5. maijā Versaļā
sanāk parlaments “Pirmās nedēļas pagāja neauglīgos strīdos starp kārtām un
sapulču noturēšanas un balsošanas kārtību. Muižniecība un garīdzniecība
gribēja, lai kārtas apspriestos atsevišķi un balsošanā katrai kārtai būtu viena
balss. Turpretim 3. kārta jeb pilsonība
prasīja pēc kopīgu sapulču noturēšanas - un, Lai balsošanā katram deputātam
būtu viena balss. Beidzot 3. kārta spēra pirmo, revolucionāro, soli: pamatodamās
uz to, ka viņa reprezentējot 96 % no visas tautas, tā 17. jūnijā sevi
pasludināja par Nacionālo sapulci”[1].
Galma rindas par šādu soli bija sašutušas. Galma rindas pierunāja Ludviķi XVI
nolikt Ģenerālštatiem “ķēniņa sēdi”. Tā notika 23. jūnijā, un karalis
deputātiem pavēlēja izklīst un sapulcēties katrai kārtai atsevišķi. Tomēr 3.
kārtas deputāti nepildīja pavēli. Tās rīcība visā sabiedrībā sacēla lielu
sajūsmas vētru. Arī Parīzes karaspēks nebija uzticīgs valdībai. Tādā veidā
Ludviķis XVI bija spiests piekāpties un priviliģēto kārtu deputātiem pavēlēja
piedalīties Nacionālās sapulces sēdēs. Tomēr karalis nebija apmierināts ar visu
notiekošo.
“Lai padarītu Nacionālo
sapulci padevīgu, Ludviķis XVI ap Parīzi un Versaļu sāka pulcināt sev uzticīgo
karaspēku daļas”[2].
Nacinālajā sapulcē tas izraisīja lielu satraukumu. Satraukums palielinājās
uzzinot, ka Nekers – ministrs, kas tautā bija ļoti populārs, tika atlaists no
amata. Drīz sākās nemieri. To iemesls bija arī pastāvīgais darba trūkums un
pārtikas dārdzība. Notika sapulces, no kurām viena no nozīmīgākajām un
izšķirošākajām notika Palē Rojāla dārzā. Kamils Demulēns – advokāts – aicināja
tautu sacelties. Šo priekšlikumu ļaudis atbalstīja un pavisam drīz cilvēki
izgāja ielās, cēla barikādes, laupīja veikalus (it sevišķi ieroču veikalus).
1789. gada 14. jūlijā tauta devās uzbrukumā pret valsts cietumu – Bastīliju.
 |
Tas bija karaļa varas simbols. Bastīlijas
cietumā turēja politiskās lietās apsūdzētos. Bastīliju iekaroja un nopostīja
līdz pamatiem. Lai pūlis nesāktu laupīt un, lai atsistu gaidāmos karaļa
karapulku uzbrukumus, Parīzes pilsoņi ņēma palīgā Nacionālo gvardi. Karalis
savam karaspēkam neuzticējās un tāpēc nemaz nepretojās. Karalis piekrita
karaspēka atsaukšanai un iecēla Nekeru atpakaļ amatā. Lafajets kļuva par
Nacionālās gvardes vadoni. Viņš bija
piedalījies arī ziemeļamerikāņu brīvības cīņās. “Sekojot Parīzei, sākās
revolūcijas vilnis visā valstī. Tauta pilsētās izgāja ielās, gāza veco
pārvaldi, izveidoja jaunus vēlētus pārvaldes orgānus – municipalitātes”1. Šāda revolūcija norisinājās Strasbūrā,
Truā, Amjēnā, Ruānā, Šerbūrā, izvērsās sadursmes, ieņēma rātsnamus un cietumus.
Augusta beigās visās karalistes pilsētās bija jauni municipālie varas orgāni.
Pārsvars tajās bija 3. kārtas turīgākās daļas – buržuāzijas – pārstāvjiem.
Nacionālās sapulces
jaunizstrādātā konstitūcija.
Viens no galvenajiem
Nacionālās sapulces uzdevumiem bija konstitūcijas izstrādāšana, taču vispirms
1789. gada 26. augustā tika pieņemta “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”.
Deklarācijas pamatidejas bija ietvertas revolūcijas lozungā: “Brīvība,
vienlīdzība, brālība”. Tajā tika noteiktas cilvēku svarīgākās tiesības un
brīvības. Deklarācijas pirmajā pantā bija norādīts: “Cilvēki dzimst tiesībās
vienlīdzīgi”. Valstij ir jānodrošina cilvēka dabiskās un neatņemamās
tiesības. Tika atzīta cilvēku
vienlīdzība likuma priekšā, vārda un personas brīvība, tiesības uz īpašumu,
drošību un iespēju pretoties apspiestībai1.
Ludviķis XVI atteicās
apstiprināt “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju”. Iedzīvotāju vidū tas
radīja milzīgu sašutumu un, tautas prasību spiests, karalis apstiprināja
sapulces lēmumus.
“Cilvēka un pilsoņa tiesību
deklarācijas” principus centās ievērot jaunās konstitūcijas izstrādāšanā.
Nacionālā sapulce turpināja pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus. Atcēla
iedalījumu kārtās, muižnieku titula mantošanas tiesības, feodāļa personīgās
tiesības (senjoru tiesa, medību tiesības u.c). Taču saglabājās feodālās zemes
īpašuma tiesības un zemnieku klaušas muižniekiem.
Tika atcelta cunftu likumi,
rūpnieciskās ražošanas, tirdzniecības un iekšējās muitas ierobežojumi. Tomēr
tika aizliegtas strādnieku apvienības un streiki.
Pieņēma vēlēšanu cenza
sistēmu. Francijas pilsoņus iedalīja “ aktīvajos” un “pasīvajos”. “Aktīvie”
pilsoņi bija turīgo iedzīvotāju daļa, kura valstij maksāja nodokļus. Šie pilsoņi varēja piedalīties vēlēšanās un
arī tikt ievēlēti amatos. “Pasīvajiem” pilsoņiem vēlēšanu tiesību nebija.
Likvidēja Francijas feodāli
teritoriālo iedalījumu, valsti sadalīja 83 departamentos.
Izmaiņas skāra arī baznīcu
iekārtu. Baznīcām tika atņemtas to zemes, atcēla garīdznieku privilēģijas un
desmitās tiesas nodevu. Algas garīdzniekiem maksāja valsts. Baznīca kļuva
neatkarīga no pāvesta, garīdzniekus un bīskapus
ievēlēja tauta. Tiesības piedalīties vēlēšanās bija arī protestantiem.
Jaunā baznīcu iekārta neapmierināja dedzīgākos katoļu ticības pārstāvjus.
Likumdošanas vara bija
Likumdošanas sapulcei, kuru ievēlēja valsts pilsoņi. Karalim bija likumu
apstiprināšanas tiesības, taču viņš varēja uz laiku (līdz 4 gadiem) likumu
neapstiprināt, tādējādi novilcinot tā stāšanos spēkā.
Izpildvara bija karalim,
kurš iecēla ministrus, taču ministri bija atbildīgi Likumdošanas sapulces
priekšā. Francijas 83 departamentos iedzīvotāji ievēlēja savas amatpersonas,
līdz ar to vēl vairāk ierobežojot karaļa varu. Tiesu varu pārstāvēja tautas
vēlēti tiesneši.
1791. gada rudenī Nacionālā sapulce
pabeidza konstitūcijas izstrādi, kura bija aizsākta jau revolūcijas sākuma
gadā. Ludviķim XVI šī konstitūcija bija vai nu jāpieņem vai jāatsakās no troņa.
1791. gada 13. septembrī karalis parakstīja konstitūciju un tā ieguva likuma
spēku. Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju.
Notiekošajās Likumdošanas sapulces
vēlēšanās Nacionālās sapulces pārstāvji nepiedalījās, tādēļ Likumdošanas
sapulcē iekļuva tikai jaunas personas, kas nebija piedalījušās likumdošanas
darbā un konstitūcijas izstrādē. Jaunievēlētā Likumdošanas sapulce sāka savu
darbību 1791. gada 1. oktobrī.
Salīdzinājumā ar feodāli dzimtbūtniecisko
iekārtu. Jaunās konstitūcijas iekārta bija būtisks solis uz priekšu, taču tā
neparedzēja visu “cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā” izstrādāto principu
ieviešanu. Arī pēc konstitūcijas pieņemšanas valsts ekonomiskais stāvoklis
turpināja sarežģīties, zemnieku zemes īpašuma jautājumus neatrisināja,
stāvoklis valstī saasinājās.
Likumdošnas sapulce
Likumdošanas sapulce savu
darbību uzsāka 1791. g. 1.oktobrī. valdošā tajā bija tirdzniecības, rūpniecības
un zemes īpašnieku lielburžuāzija. Vadošo ietekmi Likumdošanas sapulcē
pakāpeniski ieguva Žirondas departamenta deputātu grupa. Likumdošanas sapulces
locekļu sastāvs, salīdzinot ar Nacionālo sapulci, bija daudz radikālāks. Jau no
paša sākuma starp Likumdošanas sapulci un valdnieku Ludviķi XVI pastāvēja
sliktas attiecības. Galvenais nesaskaņu iemesls bija Likumdošanas sapulcē
pieņemtie dekrēti pret emigrantiem un “nezvērējušiem” garīdzniekiem. Emigranti
centās uzkūdīt citu valstu valdniekus uz karu pret Franciju. Garīdznieki,
neapmierināti ar jauno baznīcas iekārtu, atsacījās zvērēt uzticību
konstitūcijai. Likumdošanas sapulce nolēma sodīt ar nāves sodu un īpašuma
konfiscēšanu tos emigrantus, kas līdz noteiktam laikam nebūs atgriezušies
Francijā, tā pat nolēma sodīt arī
“nezvērējušos” garīdzniekus. Ludviķis XVI nevienu no šiem Likumdošanas sapulces
lēmumiem neapstiprināja. Valdnieks bija nostājies to sabiedrības grupu pusē,
kas cīnījās pret jauno iekārtu.
Kara pieteikšana
Austrijai.
Francijas attiecības ar citu
valstu valdniekiem kļuva arvien sliktākas. Revolūcijas sākumā valdnieku uz
Francijas notikumiem bija raudzījušies vienaldzīgi, taču drīz viņi sāka
baidīties, ka revolucionārā kustība neizplatās arī viņu pašu zemēs. Lai to
novērstu, valdnieki uzsāka savā starpā sarunas par Franču revolūcijas apspiešanu.
Aktīvākie šajās sarunās bija Austrijas un Prūsijas valdnieki. Par šīm sarunām un gatavošanos karam bija
zināms arī Francijā un franču tautā radās liels uztraukums. Šo situāciju
pasliktināja aizdomas par pašu valdnieka un viņa galminieku nodevīgajiem
sakariem ar citām valstīm. Ludviķis XVI bija spiests aicināt valdībā
žirondistus. Pēc žirondistu ministrijas priekšlikuma, valdnieks ieradās
Likumdošanas sapulcē un lika priekšā pieteikt Austrijai karu. Priekšlikumu
pieņēma. 1792.g 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijai. Saskaņā ar jau agrāk noslēgto līgumu,
Austrijai karā pret Franciju pievienojās Prūsija. Francija karam nebija
pietiekami sagatavota un pirmajos mēnešos cieta neveiksmes. Arvien atklātāk sāka
runāt par valdnieka un viņa galma nodevīgajiem sakariem ar ienaidnieku.
Likumdošanas sapulce nolēma atlaist valdnieka apsardzei nodibināto
konstitucionālo gvardi. Nolēma arī pastiprināt sodus “nezvērējušiem”
garīdzniekiem. Ludviķis XVI atteicās šo lēmumu apstiprināt, līdz ar to
attiecības starp valdnieku un tautu kļuva arvien saspīlētākas. Likumdošanas
sapulce pasludināja, ka Francija ir briesmās.
Ap šo pašu laiku prūšu un
austriešu karaspēka virspavēlnieks bija izsludinājis manifestu, kurā franču
revolucionāriem tika piedraudēts ar nesaudzīgiem sodiem, nodedzinot viņu mājas
un izpostot Parīzi. Manifests Francijas iedzīvotājos radīja sašutumu. Naktī uz
10. augustu iesākās parīziešu sacelšanās. Ļaužu pūlis uzbruka un ieņēma
valdnieka pili. Tomēr Ludviķis XVI ar savi ģimeni bija atradis patvērumu
Likumdošanas sapulces telpās. Valdnieka klātbūtnē sapulce pasludināja viņa varu
par pagaidām atceltu, paturot viņu ar
ģimeni apcietinājumā.
Izlemšanu par valsts
turpmāko iekārtu atstāja šim nolūkam ievēlētajai sapulci- Nacionālajam
konventam. Tādā veidā monarhija, kas Francijā bija pastāvējusi ap 1000 gadu,
tika gāzta.
Nacionālā konventa ievēlēšana. Francijas
republikas proklamēšana.
1792. gada 21. septembrī Parīzē
atklāja Nacionālā konventa sēdes. Konventu ievēlēja visi 21 gada vecumu
sasniegušie vīrieši. Konvents sastāvēja no 100 jakobīņu deputātiem;
žirondistiem bija ievērojami lielāks deputātu skaits. Lielākā daļa deputātu
pārsvarā atbalstīja konventa darbīgāko grupu, kas bija vairākumā.
Konvents iesāka darbu ar oficiālu
monarhijas likvidēšanu. 21. septembri pasludināja par “jaunu ēru” Francijas
dzīvē – brīvības ceturto un republikas pirmo gadadienu. Francijā ar likumu tika
izveidota republikāniska iekārta. Konventa darbības aizsākumi veicināja to, ka
20. septembrī kaujā pie Valmī,
pirmo reizi Franču spēki
apturēja interventu virzīšanos uz priekšu. Nākamajās nedēļās revolucionārā
armija pārgāja uzbrukumā- iegāja Beļģijā, sakāva austriešus, ieņēma Vidusreinas
rajonus1.
Konventā kopumā tika
ievēlēti 750 locekļi- žirondistiem piederēja 200 mandātu, kas tika ievēlēti no
provinces departamentiem. Pie jakobīņiem piederēja Dantons, Marats, Robespjērs,
Kamils u.c. Jakobīņiem piederēja ap 150 mandāti. 21. septembrī konvence sāka
darbu. Pēc deputāta Kollo d’Erbuā priekšlikuma pieņēma vēsturisko dekrētu par
karaļa atcelšanu.
Konvents nolemj, ka Francijā tiek
atcelta monarhija. Tiek proklamēta Francijas republika.
Žirondistu un montanjāru-
jakobīņu nesaskaņas.
1793. gadā saasinājās cīņas
starp žirondistiem un maotanjāriem. Vara valstī piederāj žirondistiem, jo viņi
bija vairākumā.
Jakobīņi pieprasīja karaļa
sodīšanu, bet žirondisti centās viņu aizstāvēt. Sarežģījās valsts
saimnieciskais stāvoklis; žirondistu valdība sāka izlaist daudz naudaszīmes,
naudas vērtība kritās, cēlās cenas un draudēja bads.
Jakobīņi vairāk uzmanību
veltīja ekonomiskajām, nevis sociālajām reformām. Tomēr jakobīņi drīz sāka
izteikties par cenu maksimumu. 4.maijā konvents, neievērojot žirondistu
pretošanos, pieņēma likumu par stabilu cenu labībai. Žirondisti sāka tuvoties
karaļa varas atjaunošanas piekritējiem.
Montanjāri Parīzē
noorganizēja zemāko iedzīvotāju slāņu sacelšanos. Divas reizes ļaužu pūlis
ielauzās Konventa ēkā, pieprasot, lai izslēdz galvenos žirondistu vadoņus. 2.
jūnijā konvents bija spiests padoties, un 29 žirondistu deputātus arestēja.
Vara nonāca jakobīņu rokās.
Jakobīņu nākšana pie varas.
Jakobīņi
bija lielās franču revolūcijas iespaidīgākā politiskā kluba locekļi. 1789. gadā
Versaļā ar Bretoņas delegātu palīdzību tika nodibināts jakobīņu klubs. Jakobīņi
nāca pie varas republikai sarežģītā laikā. Francijā iebruka Eiropas valstu
apvienotās kontrrevolucionārās armijas. Politiskās krīzes rezultātā varu
sagrāba Maksimiliāna Robespjēra radikāļi. Radikāli proklamē Francijā republiku
un sāk nopietni ietekmēt tautas politisko domu un rīcību.
Lai
nostiprinātu savu stāvokli valstī, jakobīņi apmierināja svarīgās zemnieku
prasības un atcēla vēl atlikušās klaušas un maksājumus. Tika nodibināta jauni
valsts varas orgāni, kuru priekšgalā nostājās vadošie jakobīņi. Par valdības
vadītāju kļuva Maksimiliāns Robespjērs. Līdz revolūcijai viņš bija provinces
advokāts, ko pamanīja tikai jakobīņu klubā, kur viņš izcēlās ar lielu
noteiktības izpausmi.
Tikuši pie varas, jakobīņi bez
žēlastības izrēķinākās ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Saudzēti netika ne
monarhisti, ne mērenie republikāņi, ne cilvēki no tautas, kuru vārdā darbojās
jakobīņi. Tika pieņemts likums, kas atļāva revolucionārajiem tribunāliem
piespriest nāvessodus. Giljotinēti tika bijusī Francijas karaliene Marija
Antuanete un karalis Ludviķis XVI (1793. gada 21. janvārī), tādējādi uz laiku
panākot nepretošanos jakobīņu varai1.
Cīņas ar iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.
Eiropas
monarhi bailēs un raizēs vēroja Francijas revolūciju un sprieda, kā to apturēt.
Krievija un Austrija izbeidza karu ar Turciju, lai būtu brīvas rokas Eiropā.
Krievija un Austrija slēdz militāru sabiedrību un gatavojas iebrukumam
Francijā. Francijas valdība pieprasa, lai Krievija un Austrija beidz gatavot
agresiju, un, kad tās nereaģē, piesaka karu Austrijai. Prūsija nostājas
Austrijas pusē. Eiropā izceļas astotais lielkarš, kurš ar pārtraukumiem ilgst
līdz 1815. gadam.
Sākumā
Francija zaudē karā ar Austriju un Prūsiju. Tad pretuzbrukumā franči padzen
iebrucējus no Francijas.
Savukārt
jakobīņi izmanto kara sekas un radušās grūtības, lai kūdītu parīziešus uz
dumpi. Parīzes pārstāvji izveidoja jaunu pilsētas pašpārvaldi, ko nosauca par
Parīzes komūnu. Tieši komūna, kurā virsroka bija jakobīņiem un viņu
piekritējiem, 1792. gada 10. augustā izraisīja jaunu dumpi. Ieņēma Tilerī pili,
kurā mita karalis. Karali atstādināja no varas un izsludināja vispārējās Tautas
sapulces vēlēšanas. Tika izveidota jauna valdība, kas sastāvēja galvenokārt no
žirondistiem.
Robespjēra gāšana
Viens no Robespjēra valdīšanas
pirmajiem soļiem bija mēģinājums ieviest Francijā jaunu kultu- Augstākās būtnes
dievināšanu.
|
Viņš sarīkoja kulta svētkus, kuros
pats svinīgi uzstājās, kā Augstākās būtnes virspriesteris. Robespjēra
valdības soļi sastapa daudz pretinieku, tāpēc teroru pielietoja pastiprinātā
mērā. Kādreiz Robespjērs konventā bija noturējis draudīgu runu par
turpmākajiem sodiem. Tas sabaidīja pašus teroristus. Viņi panāca to, ka 1794.
gada 27. jūlijā arestēja pašu Robespjēru ar viņa tuvākajiem palīgiem. Parīzes
komūna nostājās viņa pusē un mēģināja to atsvabināt; tomēr iedzīvotāju masas
šoreiz atteicās Robespjēru aizstāvēt. Nākošajā dienā Robespjērs kopā ar
saviem tuvākajiem palīgiem beidza mūžu uz giljotīnas.
|
|
[1] Fr. Zālītis “Jauno laiku vēsture II”, Rīga, Zvaigzne 1993.,98.lpp.
[2] Fr. Zālītis “Jauno laiku vēsture II”, Rīga, Zvaigzne 1993.,99.lpp
1 “Jauno laiku vēsture 17.-19.gs.”, Zvaigzne, 1997.,130.lpp.
1 D. Cipulis. Pasaule. Eiropa. Latvija. Jaunie laiki., R., Zvaigzne ABC,
1997.- 137.lpp.
1 Jauno laiku vēsture. 18.gs. Lielā franču revolūcija. 138.lpp.
1 D. Cipulis. Pasaule. Eiropa. Latvija. Jaunie laiki., R., Zvaigzne ABC,
1997.- 142.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru