Līdz šim zināmā
labākā lieta ir būt metaforas meistaram. To nevar iemācīties; tā ir ģēnija
pazīme, ja tā vērš domas uz līdzībām.
Aristotelis, De Poetica, 322 p.m.ē.
Metafora [gr.- pārveidojums]- stilistisks
izteiksmes līdzeklis- vārda vai jēdziena lietojums pārnestā nozīmē.
(Svešvārdu
vārdnīca)
Metafora ir vārds vai
vārdu savienojums, ko lieto pārnestā nozīmē kāda cita priekšmeta vai parādības
apzīmēšanai uz līdzības pamata. Metaforas pamatā ir salīdzinājums.
neprot runāt mani
labie draugi,
vārdu vietā zaru
plaukstām māj. (Z. Bekmanis)
Ðeit plaukstām
ir metafora, ko varētu izteikt arī ar salīdzinājumu:
vārdu vietā zariem
kā plaukstām māj. Taču
metaforā, atšķirībā no salīdzinājuma, nepastāv formālais elements, kas norāda
uz līdzību,- kā, it kā, tā kā, tāpat kā u.c., tādēļ
divas salīdzinājuma daļas it kā saplūst vienā un tas, pēc vairāku zinātnieku
domām, palielina metaforas jēdzienisko (nozīmes) ietilpību.
Pastāv uzskats, ka
metafora ir daudz emocionālāka un izteiksmīgāka nekā salīdzinājums, tādējādi
arī daudz vairāk saistīta ar literāro valodu. Salīdzinājums savukārt tiek
uzskatīts par daudz smagnējāku un loģiskāku, tādēļ to lieto, lai precizētu
izteikto domu; tas nav tik ļoti saistīts ar literāro valodu un to mēdz lietot
arī sarunvalodā (piemēram, Viņš novēlās gar zemi kā maiss). Protams, šos
uzskatus nevajadzētu uzreiz pieņemt par pilnīgi pareiziem, jo poētiskie
salīdzinājumi un poētiskās metaforas ir individuāli radītas, un to
izteiksmīgums pilnībā atkarīgs no izteiktās līdzības novitātes un svaiguma.
Bieži salīdzinājums ir daudz izteiksmīgāks, pārsteidzošāks un pēkšņāks nekā
metafora: Pār zemi nogūlās tumsa. Nogūlās kā akmens.
Skatoties tīri no
lingvistikas viedokļa, metaforu varētu definēt kā novirzi (nobīdi) no parastās
vārdkopu veidošanas. Piemēram, Pēdējās saulrieta krāsas pilēja pār pasaules
malu. Parasti darbības vārdu pilēt lieto kopā ar lietvārdiem ūdens,
tauki vai jebkuru citu šķidruma nosaukumu. Visi šie lietvārdi pārstāv vienu
leksikosemantisku grupu. Lietvārds saule (saulriets) pie šīs grupas
nepieder, tādēļ tā atrašanās vienā vārdkopā ar pilēt uzskatāma par
novirzi. Vēl daži piemēri: Dzintara kūļus siet (V. Rūja); Druvās
rudzu ziedu dūmi/ Kūpot lēni kāpj uz augšu (Rainis);…asni kausē/ ap sevi
visspilgtāko sniegu (O. Vācietis)
Izšķir divas metaforu
grupas: leksiskās ("sastingušās"," nedzīvās") un poētiskās
metaforas.
Leksiskās metaforas sauc par "sastingušām",
jo tās vairs nerada spilgtas asociācijas, tās drīzāk kalpo par nozīmes nokrāsas
pastiprinātājām (paspilgtinātājām). Saule lec, pulkstenis iet, laiks skrien,
galda kāja, saule glāsta, domas lido. Pie šādiem teicieniem esam jau
pieraduši, un pārnesto nozīmi tajos vairs nejūtam. Citādi tas ir daiļdarbos,
kur autori to lietojumu padarījuši svaigu un neparastu, piešķīruši tām
dzīvīgumu. Lasot Z. Bekmaņa dzeju pamanīju ļoti interesantu piemēru, kā var
atdzīvināt "sastingušu" metaforu, nostādot līdzās atšķirīgus darbības
vārdus: Saule nespīd tiem cauri,/ bet arī nelīst. Leksiskā metafora saules
gaisma līst vai saules pielieta pļava jau ir diezgan
sastingušas, taču dzejnieks to veiksmīgi atdzīvinājis, un tā kļuvusi par
poētisko metaforu.
Poētiskās metaforas iedalās vairākās apakšgrupās:
¨
Izvērstajā metaforā vārds, kas lietots pārnestā nozīmē,
izraisa tam pakārtotu(sekojošu) vārdu lietojumu pārnestā nozīmē. Lindons
Džonsons savā inaugurācijas runā Ameriku nosauca par neiekarotu virsotni..
nesasniegtu zvaigzni un ražu, kuru gaida snaudošie lauki;
¨
Vienkāršā
jeb neizvērstā metafora-
pārnestā nozīmē lietots viens vārds vai vārdu grupa (laiks skrien);
Pretēji
izplatītajamuzskatam, bez vienkāršās un izvērstās metaforas pastāv arī citas
metaforu formas.
¨
Absolūtā metafora- tajā ir saskatāma līdzība starp
domu un tēlu, kas šo domu rada. Mēs esam aizgruvušu alu plaksti;
¨
Aktīvā metafora ir jauna metafora, kuru visi
atpazīst, bet kura vēl nav zaudējusi spēju izraisīt asociācijas un nav
ieviesusies sarunvalodā. Tu esi mana saule;
¨
Saliktā metafora vienlaikus izraisa vairākas
asociācijas. Viņam ir lāča tvēriens vienlaikus norāda gan uz spēku, gan
drosmi;
¨
Apslēptajā metaforā pastāv tikai norāde uz tēlu, kas
izsauc asociācijas. Es tevi paņemu zem sava spārna (Z. Bekmanis) vai mana
spārnotā doma. Lasītājs saņem netiešu norādi iedomāties putnu.
Dažkārt arī
personifikācija, metonīmija un antitēze tiek klasificētas kā metaforas paveidi.
Literatūrā sastopams
arī šāds metaforu dalījums:
¨
In
presentia- mīlestības uguns manā sirdī; ir abas salīdzinājuma daļas- mīlestība
un uguns;
¨
In
absentia- viņa sirds liesmo; trūkst vārda mīlestība
Metaforas apjoms var
būt ļoti dažāds. Kā minēts, tā var būt vārds vai vārdu grupa. Metafora var
aptvert veselu pantu. O. Vācietis dzejolī Gauja saka:
Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota…
Metafora var ietvert
veselu dzejoli, piemēram, I. Ziedoņa Trīs dēli. Tas ir dzejolis-
līdzība. Sabiedriski nozīmīgais, mūsdienu dzīvē svarīgākais, iekļauts pasaku
tēlu formā, veido ļoti īpatnēju dzejoli- metaforu.
Manā uztverē metafora
ir krāsa, ko rakstnieks klāj uz vienmuļi pelēka audekla. Metafora izceļ,
paspilgtina to, kas jau ir redzams, bet iekļāvies pārējā pelēcībā. Nē,
nedomājiet- pelēcība nav slikta; tā ir vienkārša, lakoniska, tieša kā grafika.
Un pelēcība ir dzīva. Pelēcības dzīvība ir klusa, tā nekliedz kā krāsainā
metaforas vitalitāte. Tālu aiziet tas, kas viegli liek soļus klusi čukst
Austrumu gudrība, un spiedz uguns kamīnā metafora atkliedz.
Manuprāt metafora ir
viens no izteiksmīgākajiem līdzekļiem, ar kuriem vārdam piešķir spēku, kustību
un pamatīgumu. Egļu smailes šķeļas debesīs raksturo ðos kokus kā
pamatīgus, augstus, uz sauli tiecošos. Stumbros iesper lauska cirvis
griezīgs neapšaubāmi norāda uz spēcīgo salu. Koki, kas zaru plaukstām
māj stāsta par līganām, maigām, nesteidzīgām kustībām. Strauts tērzē
raksturo gan ūdens patīkamo burzguļošanu, gan metaforas dažkārt urdzošo
raksturu, jo tā spēj radīt pulsējošas nepārtrauktības izjūtu (lapas zvana
vienā taktī (Z.Bekmanis) vai pasākuma viļņošanās un nebeidzamība
(P.Bankovskis)). Metafora spēj būt pat izteiksmīgāka un ietekmīgāka, ja tai ir
negatīva nokrāsa, piemēram, ja mani negrauztu šaubu tārps (O.Vācietis)
vai arī- uzmanies, kad manī vižņi iet (O.Vācietis)
Man šķiet, ka
metaforu visvairāk lieto, runājot par mīlestību, jo par mīlestību var runāt
tikai līdzībās. Vizma Belševica saka:
Es vienmēr būšu
pusceļā uz tevi,
Jo mīlestības
ceļam gala nav.
Zigmunds Bekmanis
savai mīļotajai saka:
Mana mūža
varavīksne
Esi Tu.
Metaforas nozīme,
tajā iekļautā doma, manuprāt, ir ļoti atkarīga no tās lietojuma kādā valodas,
sociālajā un kultūrvidē. Biežāk sastopamais piemērs ir tāds, ka metafora vienā
valodā nav metafora (vai arī tai ir cita
nozīme) citā valodā. Dažkārt, to tieši iztulkojot, mēs pat iegūstam neizprotamu
vārdu savienojumu. Ja angļu lasītājam Internet uzziņas lappusēs kā ļoti
vienkāršs piemērs metaforai dots Life is a beach, tad latvieðiem Dzīve
ir pludmale nebūs pārāk skaidri saprotams. Tāpat būtu grūti kādai Kalahari
bušmeņu ciltij radīt strauts tērzē tēlu, jo šī reālija (strauts)
tuksnesī ir pārāk reti sastopama. Runājot par meitenes saulaino smaidu
ar kādas ekvatoriālas valsts pārstāvi diez vai izdosies viņa apziņā radīt to
silto, liego, patīkamo tēlu, ko es iedomājos, jo viņa vidē saule ir nokaitēta,
nežēlīga. Tomēr ir ļoti daudzas metaforas, kuras saprotamas gandrīz visu tautu
pārstāvjiem. Who captains the ship of state? ir saprotams angļiem, pēc
tāda paša parauga veidotajai Kas ir kapteinis šim kuģim, ko sauc par valsti?
ir saprotama latviešiem un , attiecīgi pārtulkojot, jebkurai tautai, kuras
valodā pastāv tāda reālija kā kuģis. Manuprāt, pasaulē sākusies
tendence- metaforu saprotamības palielināšanās (internacionalizēšanās). Kāpēc?
Tāpēc, ka dažādu kultūru, valodu, atsevišķu indivīdu saskarsme pieaug, līdz ar
to daudzas reālijas globalizējas un metaforu saprotamība dažādos reģionos
pieaug. Iespējams, pēc kāda laika "informācijas revolūcijas" iespaidā
arī es izpratīšu, ko nozīmē Dzīve ir pludmale. Domāju, ka tehnikas
attīstība arī veicinājusi šos procesus. Piemēram, kopš ledusskapja ieviešanas
tropiskajās zemēs, cilvēki tur varētu saprast, kas ir ledusauksta sirds
vai arī līdzības ar vārdu sniegbalts. Galvenais, ka globalizācijas un
attīstības procesi turpinās.
Metaforas galvenokārt
tiek lietotas dzejā, retāk- prozas darbos. Ja kāds lieto metaforas ikdienas
valodā, tad jābūt ļoti talantīgam un situāciju un valodu izjūtošam runātājam,
lai sarunu biedri viņu neuzskatītu par mazliet
ķertu vai tādu, kas lidinās pa mākoņiem. Pēdējā laikā metaforu
lietojums, šķiet, samazinās, mo9dernajos daiļdarbos valoda kļūst tiešāka,
vienkāršāka, lakoniskāka, tādēļ biju pārsteigts, Paula Bankovska grāmatā
atklājot tik daudz metaforu. Meklēt modernā grāmatā mani mudināja tas, ka Zigmunda
Bekmaņa dzejoļu krājumā Ceļš uz mājām, kuru lasīju, to bija pārsteidzoši
daudz (dzejoļi sarakstīti laikā no 1984-1996, tātad- nebūt ne veci).
Metaforas Z. Bekmaņa
dzejoļu krājumā Ceļš uz mājām
Izrauj beidzot
suņuburkšķi,
Kas tev sirdī saknes
dzen.
..ziedēs prieka puķes
zīlītes zvans
palāšu ksilofons
saules glāsti
sapņa aizjūgam salūza
ilkss
lapas zvana vienā
taktī
Uz maza, maza
mākonīša
Sēž saules zaķēns un
kūļā kājas
visapkārt zaļa zeme
zied
samtaina melodija
līdz dziesma dzisa
Ledus puķes logos
lās',
iesnieg dzimtene un
mājas
tavu dziesmu kupenās.
rupjiem vārdiem kapāt
zeme atmostas
balts klusums zaļiem
čiekurzvaniem smejas
tā sasalst mani
smiekli salā
saber galotnēs
kovārņus skaļos
vējš smilgas vētī
pilēs mūžība kā
dzidras lāses
sulu trauksme
stumbros briest
saule kārklu cekulos
plauksi kā neviltots
prieks
nāk saulesstars ar
gaismas somu
Es tev dāvināšu
rītausmu
cīruļdziesmā trīcošu.
saule nāks miglas
ņieburus žaut
tas asmens, kas mēlēm
diendienā trīts
sev rodu jaunu rūpju
sakas
starp domām ir
nolijis lietus
debesīm uzgūlās
mākoņu siena
zibeņu atspulgi
smejas
pērkons debesis
slauka
Pieneņu cekulus
bužina
saule valšķīgiem
pirkstiem.
dārzā nodziest
gladiolas
zvaigžņu lukturi
dzērvenes nosarkstot
iemīlas viņā
Vakars ar smalka sala
mežģīnēm
izrotā pļavu.
nodziest pīlādžu
oglītes
Es gribu tavas lūpas
dzert
un tavu acu dzīlēs
laisties.
mākoņi- samtaina
aizmiršanās
Informācijas avoti
¨
"Literatūras
teorija", Rīga "Zvaigzne", 1978
¨
"Analytical
reading", Moskva
¨
Lekciju
kurss stilistikā
¨
Svešvārdu
vārdnīca, Rīga "Norden"
¨
Tīmekļa
lappuses:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru