Nepilsoņi

SATURA RĀDĪTĀJS

Satura rādītājs...............................................................................................2

Ievads............................................................................................................3

Nepilsonis.....................................................................................................4

Nepilsoņa tiesības, brīvības un pienākumi...................................................4

Naturalizācijas kārtība un noteikumi............................................................8

Nepilsoņa personu apliecinoši dokumenti..................................................10

Nobeigums..................................................................................................11

Izmantotā literatūra.....................................................................................12

IEVADS

Lai sāktu runāt par referāta izstrādi, manuprāt, vispirms vajadzētu atbildēt uz tradicionālo jautājumu: kāpēc es izvēlējos tieši šo tematu?

Viens no iemesliem varētu būt tas, ka man ir jānoskaidro, kas tas nepilsonis vispār ir. Tēma par nepilsoni ik dienas tiek apspriesta jau pēdējos desmit gadus. Bet man līdz šim tā īsti nemaz nav bijis skaidrs, ko Latvijā sauc par nepilsoni.

Kā otru iemeslu varētu minēt to, ka man vajadzētu izzināt, vai patiesajā dzīvē nepilsoņa tiesiskais statuss ir tāds, kādu to paredzējuši likumi. Manuprāt, ļoti svarīgi ir izpētīt atšļirības starp likumā noteiktu un reālajā dzīvē pastāvošu stāvokli attiecībā uz nepilsoņiem.

Un par trešo iemeslu es izvirzu tiesības, brīvības un pienākumus. Tā kā mūsdienās ļoti liela uzmanība tiek pievērsta cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem, tad arī pie šī jautājuma es gribu pakavētiesreferāta izstrādes gaitā.

Tātad esmu izvirzījusi trīs lielus jautājumus, kurus man darba gaitā ir jācenšas izzināt un izskaidrot.

NEPILSONIS

Kādas valsts pilsoņa statusu un līdz ar to arī pilsoņa tiesības var iegūt arpiedzimšanu attiecīgajā valstī. Bet rodas jautājums par nepilsoņa statusu un nepilsoņa tiesībām.

1994. gada 22. jūlijā Saeimā pieņemtajā “Pilsonības likumā” ir teikts, ka “Nepilsonis – persona, kurai saskaņā ar likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi”.[1] Tātad šajā gadījumā tiek runāts par personām, kuras dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un kurām nav ne Latvijas, ne kādas citas valsts pilsonības. Bet neatkarīgi no tā nepilsoņiem arī ir savas tiesības, brīvības un pienākumi.

NEPILSOŅU TIESĪBAS, BRĪVĪBAS UN PIENĀKUMI

Par nepilsoņa tiesībām un pienākumiem ir rakstīts likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”. Likumā gan tas ir rakstīts, bet kā tas darbojas un tiek realizēts praksē? Tās ir divas diezgan atšķirīgas puses. Katram sabiedrības loceklim, protams, par to ir savs viedoklis.

Iepriekš minētā likuma 2. punkts runā par to, ka “šā likuma subjekta ekonomiskās, sociālās, personiskās un citas tiesības un brīvības, kā arī pienākumi ir noteikti konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” 3. nodaļā.”2

Papildus iepriekš minētais likums paredz vēl virkni dažādu tiesību un pienākumu: bez jebkādiem ierobežojumiem izvēlēties dzīvesvietu Latvijā; iespēja izbraukt no Latvijas un atgriezties atpakaļ ar nosacījumu, ka nepilsonim likumā noteiktā kārtībā ir jāsaglabā Latvijā patstāvīga dzivesvieta; iespēja pie sevis uzņemt no ārvalstīm laulāto draugu, kā arī viņa apgādībā esošos vecākus un bērnus likumā noteiktā kārtībā; iespēja saglabāt savu dzimto valodu un kultūru, arī tradīcijas, ja tas nav pretrunā ar Latvijas likumiem; ir tiesības netikt izraidītam no Latvijas, izņemot, ja ir likumisks pamats, iemesls izraidīšanai, kā arī, ja Latvija ir saņēmusi kādas citas valsts piekrišanu par šīs personas uzņemšanu; valsts nedrīkst pieļaut nepilsoņa izraidīšanu uz kādu valsti, kur šī persona tiek vajāta rases, reliģijas vai etniskās piederības dēļ.

Un visbeidzot šā paša likuma 2. panta 3. daļāteikts, ka “valsts varu un valsts pārvaldi realizējošām institūcijām ir pienākums nodrošināt šajā  Pantā minēto tiesību ievērošanu un nepieļaut šo tiesību ierobežošanu likumos, noteikumos, institūcijās, rīkojumos un citos valsts un pašvaldību institūciju izdotos aktos”.1

Un tagad varētu izskatīt dažas no iepriekš minētajām tiesībām, brīvībām un pienākumiem. Manuprāt, vajadzētu plašāk aplūkot tos jautājumus, kuros tiešām pastāv ierobežojumi, kā arī tos, kuros viena sabiedrības daļa saskata, bet otra nesaskata ierobežojumus vai pat pārkāpumus.

1998. gadā notika likumdošanas un administratīvās izmaiņas, līdz ar to tika skartas nepilsoņu tiesības. Kā pirmo var minēt pārvietošanās brīvību. 1997. gada aprīlī sāka izdot jaunās nepilsoņu pases. Bet 1999. un arī 2000. gadā daudzi nepilsoņi vēl nebija izņēmuši starptautiski atzītās nepilsoņu pases. Šie cilvēki, braucot uz ārzemēm, izmanto vēl vecās PSRS pases, neskatoties uz to, ka šo pasu derīguma termiņš, lai dotos ārzemju braucienos, beidzās jau 1998. gadā. Šis ir jautājums, kurā nav vainojama ne valsts, ne sabiedrība, bet šīm personām vaina  jāmeklē sevī, jo nav bijusi tāda situācija, ka jaunās pases nav varēts izņemt.

Vēl viena problēma, kuru nav centušies nokārtot paši nepilsoņi. Vēl nesen Latvijā bija tāda situācija, ka daudziem cilvēkiem nebija tiesōbas saņemt nepilsoņu pases. Tostarp bija personas, kuriem beidzies uzturēšanās termiņš Latvijā, personām bez jebkādiem personu apliecinošiem dokumentiem u.c. To noteica 1995. gada likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai kādas citas valsts pilsonības”. Un līdz ar to šīm personām bija ierobežotas ļoti daudzas tiesības, bet tas nebija ilgi. Jo 1998. gadā jau iepriekš minētajā likumā Saeima izdarīja izmaiņas. Bet neskatoties uz to vēl joprojām ir daudz cilvēku, kuri nevar reģistrēties kā nepilsoņi. Tie ir bijušās PSRS pilsoņi, kuri pēc neatkarības atjaunošanas izbrauca no Latvijas un pēc kāda laika atgriezās. Tās ir arī personas, kuras pieņēma Krievijas pilsonību un pēc tam no tās atteicās. Šajā gadījumā izdarāms secinājums, ka līdz ar to palielinās bezvalstnieku skaits.

Tagad aplūkosim jautājumu par nepilsoņu dzimtās valodas, kultūras un tradīciju saglabāšanu. Un likums vēl norāda, ka šīs tiesības pastāv tikai tad, ja šo vērtību saglabāšana nav pretrunā ar Latvijas likumiem. Sabiedrībā ik dienas izskan dažādi viedokļi, ka ļoti tiek ierobežotas un pat pārkāptas nepilsoņu tiesības šajā sfērā. Es gan tam tā īsti negribētu piekrist. Protams, ir varbūt atsevišķi gadījumi un apstākļi, kad tas tā ir. Manuprāt, vismazāk tiek ierobežotas tiesības saglabāt savu dzimto valodu, kaut gan esmu pārliecināta, ka šobrīd uz to man liela daļa Latvijas iedzīvotāju atbildētu pretēji. Par to varam izsecināt par tiem daudzajiem viedokļiem, kas izskanēja jau, kad Valsts valodas likumprojekts tika gatavots apspriešanai trešajā, galīgajā lasījumā un beidzot Saeimā pieņemts 1999. gada 9. decembrī. Likumprojektu par pārāk stingru bija nosaucis toreizējais Ministru prezidents Vilis Krištopans, piebalsojot Eiropas sadarbības un drošības padomes augstajam komisāram mazākumtautību jautājumos Maksam van der Stūlam.

Valsts valodas likums nosaka, ka “Likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, ceremonijās, rituālos un cita veida reliģiskajā darbībā”.1 Tādējādi, balstoties uz šī Valsts valodas likuma 2. panta 3. daļu, varu pamatot savu iepriekš izteikto domu par nepilsoņu tiesību neierobežošanu. Šīs personas ikdienā var brīvi sarunāties kādā valodā vien vēlas, bet lidzko tām ir saskare ar kādu valsts, pašvaldību, tiesībsargājošo vai izglītības iestādi, tā tiek prasīta valsts valodas lietošana. Manuprāt, tas ir pašsaprotami, jo šis pats iepriekš minētais likums nosaka, ka mūsu republikas valsts valoda ir latviešu valoda. Un ed domāju, ka te pilnībā nevar runāt par kaut kādu 2tiesību aizskaršanu. Katru dienu saskaramies ar situācijām, kad vērojams pilnīgi pretējs process. Ļoti daudziem cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir latviešu, nākas pielāgoties tiem, kuri latviski nerunā. Vai tā ir ierobežošana?

Kas attiecas uz kultūru un tradīcijām, tad arī šeit varu teikt, ka nekādus ierobežojumus šajā jomā nesaskatu. Ne valsts, ne sabiedrība pilnīgi nekādā veidā neierobežo nedz nacionālo minoritāšu tradīciju ievērošanu, nedz svētku svinēšanu. Ja nepilsoņiem ir vēlēšanās rīkot kādus kultūras pasākumus ( koncertus, teātrus ), tas ir atļauts. Un tas pat ir atbalstīts. Ir neskaitāmi daudz gadījumu, kad mūsu pašu galvaspilsētā ( un ne tikai ) tiek rīkoti koncerti ar viesmāksliniekiem no Krievijas.

Manuprāt, viens no tādiem sāpīgākajiem jautājumiem šodien ir izglītība ( ne tikai nepilsoņu starpā ). Un šajā sfērā, es uzskatu, ka ir nepilnības, kas attiecas uz nepilsoņu izglītības iegūšanu. Augstskolu likumā, kas ir spēkā no 1995. gada 1. decembra, 45. panti 1. daļā teikts, ka “Tiesības studēt augstskolā ir katram Latvijas pilsonim un personām, kurām ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi, kā arī personam, kurām ir izsniegtas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas”. Un tagad, ja palūkojamies noteikumos, kuri nosaka personas, kuras var studēt Latvijas Policijas Akadēmijā, redzam zināmas pretrunas ar iepriekš minēto likumu. Latvijas Policijas Akadēmija ir Latvijas augstskola, kura dod iespēju studēt tikai Latvijas pilsoņiem. Protams, ir jāņem vērā, ka policista un jurista profesijas ir nopietnas. Bet tajā pašā laikā, ja paskatamies uz to, ka Latvijas Universitātē juridiskajā fakultātē var studēt gan pilsoņi, gan nepilsoņi, man šī situācija nav pieņemama, jo katram cilvēkam ir jādod tiesības  izvēlēties, kur apgūt izvēlēto profesiju.

Otrs fakts, kurš man nepavisam nav pieņemams ir tas, ka Rīgas Tehniskajā Universitātē ir konstatēts tāds fakts, ka lekcijas tiek pasniegtas krievu valodā. Jāsaka gan, ka oficiālu datu, cik bieži tas notiek, nav, bet pagājušā gada laikā ir konstatēti vairāki tādi gadījumi. Un es domāju, ka neesmu vienīgā, kas izsaka dziļu sašutumu par tādām darbībām.

Vēl viens jautājums, kurš būtu jāapskata un kurš skar mūsu valstī vēl pavisam nesenoa notikumus. Tātad 11. martā notikušās pašvaldību vēlēšanas. Kā zināms, tad vēlēšanu tiesības Latvijā ir tikai Latvijas pilsoņiem, bet pavisam nesen “varas gaiteņos” izskanēja asas diskusijas, ka vajadzētu piešķirt pašvaldību vēlēšanās tiesības balsot arī nepilsoņiem. Miroslavs Mitrofanovs uzsvēra, ka “nepilsoņi pašvaldības var vēlēt visās Eiropas Savienības valstīs un arī kaimiņzemē Igaunijā tāda iespēja esot”.1 Taču Tēvzemei un Brīvībai / LNNK biedrs Vidiņš uz šo viedokli norādīja, ka uz ES nevajagot skatīties, jo tur nepilsoņi ieceļojuši likumīgi, nevis kā okupanti. “Personīgu atbalstu šai idejai pauž arī premjers Andris Bērziņš, taču pret to nostājas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.”2 Mans viedoklis šajā jautājumā ir atbalstoš. Es uzskatu, ka tiešām nevajag skatīties ne uz ES valstīm, ne uz kādu citu valsti. Es atbalstu ideju par to, ka vajadzētu ļaut nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Jo sabiedrībai reāla saskare ir ar pašvaldībām un tādā gadījumā, kāpēc arī visa sabiedrība nevarētu vēlēt, lai pašvaldībā redzētu sev vēlamos cilvēkus.

Un visrbeidzot pēc “politiskajām kaislībām” 2000. gada vasarā “Pilsoņu un nepilsoņu savienība” sāka vākt parakstus, lai nepilsoņi iegūtu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Nekādi panākumi gan parakstu vākšanā netika gūti. Līdz ar to cerētās izmaiņas Pilsētas domes unpagasta padomes vēlēšanu likumā netika īstenotas.

Un kā pēdējo apskatīšu ierobežojumus nodarbinātības jomā. Valsts cilvēktiesību birojs ir konstatējis 7 tiesībi ierobežojumus šajā jomā nepilsoņiem. Līdz 1997. gadam pilnībā tika novērsts tikai viens no tiem, t.i., par ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem var būt arī nepilsoņi. Cilvēktiesību birojs ir norādījis, ka šie ierobežojumi ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Tāpēc biroja darbinieki  tikās  ar Saeimā pārstāvēto frakciju pārstāvjiem. “Tikšanās laikā birojs īpaši akcentēja to, ka raugoties no cilvēktiesību viedokļa, stingri jāievēro dalījums starp publisko sfēru, kuru valsts var regulēt, un privāto, kurā valsts regulējums pieļaujams tikai atsevišķos gadījumos.”3 Un tātad šeit ir variants, kad ierobežojums notiek privātajā sfērā. Varētu jau saukt veselu virkni, bet minēšu tikai dažus: aizliegums nepilsoņiem ieņemt vēlētus amatus reliģisko draudžu institūcijās, stipri ierobežotas tiesības strādāt par privātdetektīvu, gaisa kuģu apkalpes darbinieku, iegūt aptiekas un veterināraptiekas licenci.

Bet par spīti iepriekš minētajiem negatīvajiem jautājumiem, “ar pārliecinošu balsu vairākumu Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja, atzīstot Latvijas panākumus cilvēktiesību ievērošanā un nepilsoņu integrācijā, otrdien (23. 01.) izbeidza Latvijas novērošanas procedūru, kas tika uzsākta pirms vairākiem gadiem”.4

Daudz labu vārdu par Latvijas paveikto izteikušas vairākas valstis, tai skaitā, Turcija, Lietuva, Lielbritānija u.c. Tikai pretēju nostāju pauda Krievija, kritizēdama Latviju un aicinādama vairāk domāt par krievvalodīgajiem. Novērošana tika uzsākta 1997. gadā, tāpēc ka Krievijas pārstāvji bija vērsušies EP, lai kaut kas tiktu darīts, jo, viņuprāt, Latvija pastāvīgi pārkāpjot pilsoņu tiesības.

Bet, lai nebūtu šīs problēmas tiesību, brīvību un pienākumu ierobežošanā, nepilsoņiem ir izeja, risinājums – iegūt Latvijas pilsonību.

NATURALIZĀCIJAS KĀRTĪBA UN NOTEIKUMI

 

1991. gada rudenī bija aktuāla nepieciešamība noteikt Latvijas pilsoņu kopumu. Šā paša gada 15. oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”.

Šajā lēmumā tika noteikti vairāki principi, kas attcās uz naturalizācijas kārtību – nodzīvošanas cenzu Latvijas teritorijā, Latvijas Republikas pamatnoteikumu zināšanas, latviešu valodas prasmi, valodas prasmi sarunvalodas līmenī. Lēmumā arī tika norādīts, ka naturalizācija uzsākama ne agrāk par 1992. gada 1. jūliju un jāveic saskaņā ar Pilsonības likumu. Bet Pilsonības likums tika pieņemts 1994. gada 22. jūlijā un stājās spēkā 1994. gada 25. augustā. Pilsonības likums paredzēja tā saucamos naturalizācijas logus1 , jo Latvijā nepilsoņu skaits ir ļoti liels, kā arī vēl paredzēja diezgan stingrus  naturalizācijas nosacījumus (piecu gadu nodzīvošana Latvijā, latviešu valodas prasme, Satversmes pamatnoteikumu un Latvijas vēstures zināšanas).

Jau vēlāk 1998. gadā valdībā noritēja diskusija par t.s. naturalizācijas logu atcelšanu, kā arī par to bērnu atzīšanu par Latvijas pilsoņiem, kuri dzimuši pēc neatkarības atgūšanas vecākiem nepilsoņiem. “Lai gan Saeima 1998. gada 22. jūnijā nobalsoja par likumu “Grozījumi Pilsonības likumā” , taču 36 Saeimas deputāti pilnīgi iebilda pret to, ka nepilsoņu bērni, kas neprot latviešu valodu, tiek atzīti par Latvijas pilsoņiem, un atbilstoāi Satversmes 72. pantam pieprasīja valsts prezidentam apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem.”2 Un līdz ar to grozījumus izvirzīja referendumam, kas notika 1998. gada 3. oktobrī. 53 % atbalstīja, bet par atcelšanu balsoja 45 % vēlētāji. Un līdz ar to notika naturalizācijas logu atcelšana un latviešu valodas eksāmena vienkāršošana. Un pēc visiem šiem procesiem ir noteikts, ka naturalizācijas minimālais vecums ir 15 gadi. Lēmumu par uzņemšanu pilsonībā pieņem Ministru kabinets, savukārt iesniegumus pieņem un izskata Naturalizācijas pārvalde, un tai ir jādod atbilde ne vēlāk kā 1 gada laikā no iesnieguma iesniegšanas dienas. Bet, ja persona nav apmierināta ar MK lēmumu par naturalizācijas atteikšanu, to var pārsūdzēt. Un rezultātā, pēc notikušā referenduma un grozījuma pieņemšanas naturalizācijas process ir kļuvis ievērojami straujāks. “1998. gadā naturalizējās 4439 personas, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, ir ievērojams pieaugums.”3

Taču pēdējie statistikas dati rāda, ka “Latvijas Naturalizācijas pārvaldes reģionālajās nodaļās līdz 2000. gada 31. decembrim saņemti 41728 naturalizācijas iesniegumi. (....) Latvijas pilsonībā uzņemtas 38759 personas. (....) Pēc tautības 65,78 % naturalizēto personu bija krievi, 10,07 % - poļi, 0,17 % - latvieši un lībieši.”4

Pašlaik spēkā esošais “Pilsonības likums” nosaka naturalizācijas vispārīgos noteikumus, kas ir, ka pilsonībā var uzņemt vienīgi personas, kuras ir reģistētas iedzīvotāju reģistrā, kurām pastāvīgā dzīves vieta ne mazāk kā 5 gadus ir bijusi Latvijā, skaitot no 1990. gada 4. maija, prot latviešu valodu, pārzin Latvijas Republikas Satversmes un konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi’’ pamatnoteikumus, zin valsts himnas tekstu un mūsu valsts vēsturi, kurām ir legāls iztikas avots, ir iesniegušas paziņojumu par atteikšanos no iepriekšējās pilsonības, vai bijušās PSRS pilsoņi, kuri 1990. gada 4. maijā pastāvīgi dzīvoja Latvijā un iesnieguši apliecinājumu,ka nav ieguvuši citas valsts pilsonību. Bet, lai persona varētu naturalizēties, ir jānokārto vairāki eksāmeni. Un “Latvijas Republikas Satversmes un konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”pamatnoteikumu, valsts himnas teksts un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudes kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi”.1 Pret Pilsonības likumā noteikto naturalizācijas kvotu principu tūlīt pēc tā pieņemšanas iebilda vairākas starptautiskās organizācijas un arī Ministru kabinets. Un G. Ulmanis likumu nosūtija atkārtotai izskatīšanai Saeimā. Pilsonības

likums tika liberalizēts un humanizēts, taču joprojām Latvijā ir saglabājies liels nepilsoņu skaits. Kā risinājumu kustība “Līdztiesība” izteica domu par “nulles variantu”, t.i., ka Latvijas pilsonība būtu automātiski piešķirta visiem Latvijas iedzīvotājiem. Daudzi uz to ir atbildējuši, ka, ja tā būtu, tad tiktu sarata saikne ar pirmskara Latvijas Republiku. Un, protams, ka tas netika īstenots praksē. Manuprāt, ja to ieviestu praksē, ne tikai tiktu sarauta šī saite ar pirmskara Latviju, bet arī pazaudētu savu tēlu pasaulē. Negribu teikt, ka Latvija pasaulē ir radījusi labu iespaidu, nepavisam. Bet ne jau visos jautājumos mūsu valsts ir peļama. Manuprāt, gluži loģiski, ka par pilsoni nevar būt persona, kura nezin pašu elementārāko par to vidi, kurā viņa dzīvo. Es domāju, ka tas patiešām ir pats elementārākais, ko izvirza Ministru kabineta noteikumi. Uzskatu, ka pats primārais ir latviešu valodas zināšanas. Pilsonības likums nosaka, ka valoda ir jāprot tādā līmenī, ka persona “1) pilnībā saprot sadzīves un oficiāla rakstura informāciju; 2) brīvi var stāstīt, sarunāties un atbildēt uz jautājumiem par sadzīves rakstura tēmām; 3) var tekoši lasīt un saprast jebkuras sadzīves rakstura instrukcijas, pamācības un citus sadzīves rakstura tekstus; 4) prot uzrakstī rakstu darbu par komisijas uzdoto sadzīves rakstura tematu.”2

Domāju, ka varbūt mazliet par stingru ir šie noteikumi attiecībā uz valodas zināšanas līmeni. Šis pats likums dažām personu kategorijām paredz atvieglojumus. Personas, kurām ir piešķirta invaliditāte, Ministru kabinets ir noteicis īpašus noteikumus attiecībā uz valodas pārbaudi. Bet, savukārt, tie, kuri ir ieguvuši pamata, vidējo vai augstāko izglītību latviešu skolā, tiek pilnībā atbrīvoti no šī eksāmena kārtošanas.

Pilsonības likumā pastāv arī atsevišķs pants, kurš nosaka, kādos gadījumos Latvijas pilsonībā var uzņemt personas, ja to biogrāfijā ir īpaši nopelni Latvijas labā. Tātad personas, kurām ir kādi nopelni Latvijas labā un , ja nepastāv tiesības naturalizēties Pilsonības likuma noteiktajā kārtībā, ar Saeimas lēmumu tomēr var uzņemt Latvijas pilsonībā. Kā arī var iesniegt Saeimai iesniegumu, kur norāda savus nopelnus Latvijas labā un Saeima tad arī tālāk lemj.

Un vēl atsevišķi jārunā par bērnu naturalizāciju. Tātad, ja kāda persona iegūst pilsonību naturalizācijas kārtībā, līdz ar to arī šīs personas nepilngadīgais bērns (līdz 15 gadu vecumam) iegūst pilsonību.

NEPILSOŅA PERSONU APLIECINOŠI DOKUMENTI

Nepilsoņa personu apliecinošs dokuments ir Latvijas Republikas izdota nepilsoņa pase. Kamēr vēl šī persona nav saņēmusi šo Latvijas Republikas izdoto nepilsoņa pasi Ministru kabineta noteiktā laikā kā personu apliecinošs dokuments kalpo bijušās PSRS pilsoņa pase ar Latvijas iedzīvotāja personas kodu vai arī kāds cits Latvijas Republikas

Izdots dokuments ar Latvijas iedzīvotāja personas kodu. Šo nepilsoņa pasi persona saņem, līdz ko ir sasnieguši 16 gadu vecumu. Bet ir gadījumi, kad var saņemt šo pasi vēl pirms 16 gadu vecuma sasniegšanas. Ja šī persona bez vecāku pavadības grib izbraukt uz ārzemēm, tad viņam, kaut arī vēl nav sasniegts 16 gadu vecums, var izsniegt nepilsoņa pasi.

Un, ja šī persona ir ieguvusi kādas citas valsts pilsonību, tad tai mēneša laikā par šo faktu ir jāpaziņo Ministru kabinetam un jānodod Latvijas Republikas izsniegtā nepilsoņa pase.

NOBEIGUMS

Nobeidzot šo tematu, varu teikt, ka esmu guvusi ļoti plašu ieskatu šajā jautājumā. Izskatot jautājumu par nepilsoņu tiesisko statusu līdz ar to esmu guvusi arī diezgan daudz jaunu zināšanu par pilsoņu statusu. Jo šīs tēmas cieši savijās viena ar otru. Pilnīgi visu, kas attiecas uz nepilsoņiem Latvijā, protams, ka nav iespējams apskatīt un ietvert šajā darbā. Bet tas, ko es esmu izvirzījusi par mērķi sava darba sākumā, uzskatu (cits jautājums varbūt vairāk, cits mazāk ) ir sasniegts. Esmu noskaidrojusi to, kas man bija neskaidrs, kā arī daudzas citas interesantas un vajadzīgas informācijas. Vēl var ļoti daudz par šo tēmu runāt, bet tas ir cita un daudz plašāka darba uzdevums.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.”Pilsonības likums”,Latvijas Vēstnesis, 11. 08. 94.  nr. 93.

2.”Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”,Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 1995. nr. 10.

3.”Valsts valodas likums”, Lauku Avīze, 4. 01. 2000., nr. 140.

4.”Augstskolu likums”, Latvijas Vēstnesis, 17. 11. 95., nr. 179.

5.Lauku Avīze, 28. 01. 2000.

6.”2000. gada notikumi – jūnijs”, Lauku Avīze, 30. 12. 2000., nr. 154.

7.”Valsts Cilvēktiesību biroja 1997 gada ziņojums “, Valsts Cilvēcību birojs, 1997.

8.”EPPA beidz novērot Latviju”, Lauku Avīze, 25. 01. 2001., nr. 10.

9.”Latvijas Republikas Naturalizācijas pārvalde 1994 – 1999”, Naturalizācijas pārvalde, 2000.

10.”Cilvēktiesības Latvijā 1998. gadā “, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs (Nils Muižnieks, Anhelita Kamenska, Ieva Leimane, Sandra Garsvāne), 1999.

11.”Vēlas naturalizēties un kļūt par pilsoņiem”, Lauku Avīze, 11. 01.2001., nr. 4.

12. Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 1994., nr. 17.

---

[1] “Pilsonības likums”, Latvijas Vēstnesis, 11. 08. 94., nr. 93.

2 “par to bijušās  PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs,1995., nr. 10.

1 “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, Latvijas Republukas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 1995., nr. 10.

1 “Valsts valodas likums”, Lauku Avīze, 4. 01. 2000., nr. 140.

2 “Augstskolu likums’, Latvijas Vēstnesis, 17. 11. 95., nr. 179.

1 Lauku Avīze.28. 01. 2000.

2 “2000. gada notikumi – jūnijs”, Lauku Avīze, 30. 12. 2000., nr. 154.

3 “Valsts  Cilvēktiesību biroja 1997. ziņojums”, Valsts Cilvēktiesību birojs, 1997.

4 “EPPA beidz novērot Latviju”, Lauku Avīze, 25. 01. 2001., nr. 10.

1 tā sauktie naturalizācijas logi – iespēja naturalizēties atkarībā no dzimšanas vietas un vecuma.

2 “Latvijas Republikas Naturalizācijas pārvalde 1994 – 1999.”, Naturalizācijas  pārvalde, 2000.

3 “Cilvēktiesības Latvijā 1998. gadā”, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 1999.

4 “Vēlas naturalizēties un kļūt par pilsoņiem”, Lauku Avīze, 11. 01. 2001., nr. 4.

1 Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 1994., nr. 17.

2 “Pilsonības likums”, Latvijas Vēstnesis, 11. 08. 94., nr. 93.