Nolâdèts liktens cilvèkam bút.

Plâns.

Ievads.      Eduards Veidenbaums - cilvēks ar ticību liktenim.

Iztirzājums.        I. Mūžīgas rūpes dzīve tik redz.

                            II. Laimības sapņi, blēņas un nieks.

                            III. Galā tik zemē grauž tevi tārps.

Nobeigums.        Dzejnieks - pēc manas sapraðanas.

Veidenbauma dzejas nav daudz, bet tā ir tik vērtīga, ka atstāj iespaidu gan uz intelektuāli gan vienkāršu cilvēku ar visai pieticīgu izglītību. Vei­denbaums ir retais no dzejniekiem, kuri atklāj savu izpratni par likteni vienkāršam cilvēkam saprotamā valodā. Katram cilvēkam pienāk brīdis, kad viņš aizdomājas par kaut ko augstāku un cilvēka prātam neizskaidro­jamu. Cik bieži dzirdam ļautiņus sakām: “Tā dzīve ir tik īsa”! Bet maz ir tādu kas iedziļinās šajās domās, iegrimst neatgriezeniskā depresijā un iemanto negatīvu attieksmi pret laicīgajām vērtībām. Lielākā daļa atmet ar roku, nospļaujas un metas atpakaļ mūžīgajā cīņā, ko mēdz dēvēt par dzīvi. Tā nu ir tautai dzejnieks, kurš ar savu dzeju spēj palīdzēt ikvienam, kuru dzīve nomākusi, vai kādam citam kurš aizmirsis garīgo vērtību jēgu, jūtas iztukšots un dzīves smagā sloga nospiests.

Tā nu dzejnieks savam īsajam mūžam ir izvēlejies nosacītu mēķi, un varētu teikt pat veicis visnotaļ nozīmīgu misiju, vai vismaz lielo daļu tās. Viņš to darījis neapzināti, dzejā risinot savas problēmas un ne­atbildētos jautājumus. Tāds pats cilvēks vien bijis un pa šo pašu Latvijas zemīti staigājis, krogū kopā ar vienkāršiem zemnieku vīriem alus kausus cilājis. Tā nu arī viņam bijis daudz problēmu, tikai viņš tās centies risināt ar reizē oriģināliem bet jau sen pazīstamiem paņēmieniem. Viņš saskata latviešu cilvēku ne­beidzamu rūpju nomāktu, lēnām savu optimismu zaudējošu un de­gradējošos personību. Katrai veiksmei seko neskaitāmas neveiksmes, pat nelaimes. Dzejnieks redz cilvēku ,arī pats sevi, ne­beidzama nepateicīga darba virpulī. Cilvēki ceļ, būvē, lai tas vienā mirklī sabruktu kara liesmu vai mocošas slimības priekšā:

                                   “Velti ir strādāt,

Veltīgs ir darbs.”

Visvairāk dzejnieku pārsteidz neizskaužamā optimisma liesmiņa, kas instinktīvi seko līdzi visa mūža garumā. Pēc milzum daudz pārciestām nelaimēm atrodas tādi, kas kaļ milzīgus nākotnes plānus un reizēm pat tos īsteno, bet visbiežāk pie mērķa viņus pārsteidz auksta nāve. Tāpat ir ar pašu dzejnieku, viņš liek lielākas vai mazākas cerības uz tuvāku vai tālāku nākotni. Eduards plāno par savām gaitām pēc universitātes beigšanas, brīžiem  pat runā par kādu citu Utopijai līdzigu vietu, bet viņš laikam nojauš ka daudzi viņa plāni nepiepildīsies, ar nežēlīga likteņa ziņu. Tā nu viņš saprot un redz kurp noved lieli un nerealizējami plāni. Cilvēki padodās grūtību priekšā, krīt kārdinājuma vai veic neat­griezeniskus soļus cēlu mērķu vārdā.

Ļaudis traucas pa dzīves ceļiem, klūp un atkal ceļas, bet reiz tie krīt visi kā viens. Neviens no tā neizbēg. Pat dzīvnieki to saprot. Tad paceļas jautājums, kā nu to nesapratīs samērā ģeniāls un diezgan izglītots dzejnieks. Viņš šo parādību uztver daudz sāpīgāk. Ja vienkārš prāts to uzskata par normālu un pareizu, ja reiz tā dabā iekārtots. Tomēr varenākam prātam rodas neskaidrība kāpēc va­jadzīgs progress un, savā ziņā bezjēdzīgs, darbs, ciešanas. Rodas jautājums, ko ir vērts atstāt pēc sevis, un kam nav ne mazākās vērtības? Vai ilūzijai par mantiskām vērtībām un to nozīmi bezgalīgajā laikā? Tā nu dzejnieks meklē ris­inājumu. Viņš tic likteņa visvarenajam spēkam un pakļaujas tam, bet kā protestu piedāvā tam nepretoties un pilnīgi palaisties tā varā. Gals jau pienāk tāpat, nedaudz agrāk vai vēlāk, un ko šis laika sprīdis izšķir:                 “Drīzi atskan nāves balss.”

Tā nu mums ir bijis vienkāršs dzejnieks, kas vienkāršā valodā runā par tik svarīgām un kom­plicēti iztirzājamām tēmām. Viņa dzeja ir viegla un nesamezglota. Veidenbaums runā it kā ar kāda cita vienkārša cilvēka vārdiem par sev svarīgām problēmām. Tā nu ir sagadījies ka sevi  ne­pieskaitu pie sevišķajiem cilvēkiem, labprāt palieku vienkāršs, ja vien apstākļi neliek gudri izteikties. Sevi pieskaitu cilvēkiem kam domāta Veiden­bauma dzeja, kaut pilnīgi vienisprātis ar viņu neesmu, bet kas ir labāk, domāt vienādi vai vienā virzienā ... PROGRESĒJOŠI...