Oligapols

LU Ekonomikas un vadības

                            fakultātes

lektoram

         asoc. Profesoram

    Dr oec R. Škaparam

Referāts mikroekonomikā

Tēma

“Oligapols“

   Grāmatvedības analīzes

      un audits spec.

       PD₅1G₂ grupas

      Students

         Aivars NAUMOVS

Rīga, 2000.g.
Oligapols.

Grieķu valodā oligos nozīmē – neliels skaits daži, polea – pārdevēji. Oligopols ir termins, ko attiecina uz tirgu, kurā dominē tikai dažas (parasti 3 – 5) lielas firmas, bet ja tās ir tikai divas, tad oligopols tiek dēvēts par duopolu.

Oligopols ir modernās ekonomikas galvenā tirgus forma. Tā funkcionēšanas sferas plašums ir fantastisks - automobiļi un elektrotehnika, metalurģija un ķīmija,   kuģi un lidmašīnas, telekomunikācijas un bankas, ledusskapji un veļas mazgajamās mašīnas, košļajamā gumija un cigaretes, sausās brokastis un apsveikuma kartītes.

        Oligopols atrodas zinātniski tehniskā progresa avangardā, no oligopolfirmu darbības efektivitātes un godaprāta ir atkarīga pasaules iedzīvotaju labklajiba un komforts. Tie ražo gan standartizētas preces:

čugunu, alumīniju, varu, naftu, gan arī diferencetas preces: automobiļus, cigaretes, sausās brokastis, apsveikuma kartītes. Pirmo sauc par viendabīgu, otro par neviendabīgu oligopolu.

Ražošanas koncentrācija oligopolistiskā tirgū ir augsta. Oligopola firmām ir tendence paplašināties gan uzkrajot firmā kapitālu, gan arī firmām apvienojoties - tā rezultātā, piemēram, Ziemelamerikā lielais četrinieks ražo 90 procentus automašīnu, veļas mazgajamo mašīnu, košļājamo gumiju; 90 procentus cigarešu, ledusskapju, elektrisko lampu;gandrīz 90 procentus logu stiklu, sauso brokastu. Kaut gan Amerika oligopolfirmu izplatības ziņā tālu pārspēj Latviju, tomēr arī pie mums oligopola tirgus modelis nebūt nav izņēmums, daži būvmateriālu kombināti, dažas elektrostacijas, dažas ostas, dažas telefonkompānijas, daži piena un gaļas pārtstrādes kombināti, dažas bankas ar sazarotu filiāļu tīklu. Vai šāda ražošanas struktūra Latvijai būtu neatbilstoša? Ļoti aktuāli pie mums ir vietējie oligopoli, sevišķi pakalpojumu sfērā. Nelielā novada pilsētiņā pāris restorānu un automašīnu apkopes staciju, dažas aptiekas un lielveikali, arī vietejās nozīmes ražotnēs ir iespējams oligopola tirgus.

Kāpēc atsevišķās ražotnēs dominē tikai dažas firmas? Tā pamatā ir jau zināmais ražošanas mēroga efekts saistībā ar zinātniski tehnisko progresu, kurš daudzās nozarēs stimulē mēroga efektu. Panākumus mūsdienu tirgū nodrošina tehniskais progress, bet tas ir saistīts ar ievērojamiem kapitālieguldījumiem tehnikā, jaunu tehnoloģiju attīstībā, bet kapitālieguldījumi savukārt paplašina ražošanas mēroga horizontus, kuru rezultātā firma sasniedz izmaksu minimumu. Tās firmas, kas nespēj ieguldīt vajadzīgās summas tehniskajā progresā, tiek izspiestas no tirgus. Lielie sākotnējie ieguldījumi tehnikas progresa finansēšanai daudzām firmām pārvēršas par nepārvaramu šķērsli, lai iekļūtu attiecīgajā nozarē.

Firmu ierobežotais skaits oligopolistiskajā tirgū, to augstais īpatsvars nozares kopapjomā nosaka oligopolfirmas galveno īpatnību -firmu savstarpējo atkarību. Firma nedrīkst noteikt cenu un ražošanas apjomu, nedomājot par konkurentu atbildes reakciju. Ja firmas mārketinga plānos ir cenu paaugstināšana, tad jārēķinās ar to, ka, ja konkurenti arī nepaaugstinās cenas, firma zaudēs daļu pircēju, kas dos priekšroku lētākai konkurenta precei. Un, otrādi, ja firma pieņem lēmumu cenas pazemināt, tad ieguvums būs tikai tad, ja konkurentfirmas savukārt nepazeminās cenas. Bet, ja pārējās firmas tomēr cenas pazeminās, tad pati cenu pazemināšanas iniciatore rezultātā var neiegūt neko, jo firmas realizācijas apjoms samazināsies.

Oligopolistiskais   tirgus   nodrošina   firmai   ieguvumu uz  konkurentfirmu rēķina. Tāda situācija rodas gan cenu pazeminajuma gadījumā, gan arī tad, ja viens no oligopolistiem uzsāk jaunu preču ražošanu, kas tirgū tiek novērtētas labāk nekālīdzšinējās preces. Tad firmai ir iespeja palielināt realizācijas apjomu uz citu nozares firmu rēķina. Tas pats notiek arī banku sferā,  ja, piemēram, Pareks banka plāno samazināt kredītprocenta vai palielināt depozītprocenta likmes, tai ir svarīgi paredzēt pārējo banku atbildes reakciju un iespējamās sekas. Skaidrs ir viens, ka oligopolfirmas ļoti jutīgi reaģē uz tādu citu firmu rīcību, kas ietekmē produkcijas cenas un ražošanas apjomu. Tas tikai apstiprina jau iepriekš izteikto domu, ka oligopolfirmas ir savstarpēji saistītas. Oigopolistiskajā tirgū, tāpat kā bridžā, īpaša uzmanība jāpievērš iespējamajai pretinieka atbildes reakcijai, svarīgi ir to iepriekš paredzēt un izprast. Ar to nodarbojas spēļu teorija, kuras pamatnoteikumi ir jāzina, lai sekmīgi varētu darboties oligopolistiskajā tirgu.

Oligopolistiskā tirgus  firmu  vadītajiem jābut  ekonomiski izglītotiem un jāsaprot, ka cenu konkurences stratēģija ir visai bīstams ceļš ar augstu riska pakāpi - cenas cena ir liela. Cenas samazināšana var būt sākums "asiņainiem" cenu kariem, kur būs grūti atrast uzvarētajus. Viena lieta ir zināt oligopolistiskā tirgus sakaribas, bet pavisam cita lieta ir tās ar vēsu prātu realizēt dzīvē. Kaut arī oligopolisti nelabprāt iesaistās cenu karos, tomēr ekonomikas attīstības vēsture stāsta, ka tādi notikuši gan starp naftas karaļiem, gan automobiļu koncernmiem, gan lielveikaliem. Nevar identificēt ekonomiskos principus un ekonomikas dzīvi jeb praksi. Jebkuru principu praktiskā realizācija parasti ir subjektīvāka, asāka un nežēlīgāka nekā teorētisko principu filosofija.

Neskatoties uz atsevišķām novirzēm no pareizā ceļa, veselais saprāts bieži uzvar, un oligopolisti cenšas izvairīties no kariem, no asās konkurences, vienojoties savā starpā pēc principa - dzīvo pats un ļauj arī citiem dzīvot. Var notikt arī vienošanās bez vienošanās. Firmas saprot savstarpējo atkarību, tirgus noteikumus un klusējot tos ievēro. Bet, ja tiek slēgta vienošanās, tad tā galvenokārt ir slepena un nav juridiski noformēta. Tas tāpēc, ka civilizētās valstīs bieži vien vienošanās par tirgus apjomiem vai cenām ir ar likumu aizliegtas, jo tās ierobežo konkurenci tirgū un ļauj oligopolistam iedzīvoties uz patērētaju rēķina. Vienošanās iespēju nodrošina mazais firmu skaits šajā tirgus struktūrā.  Tomēr tādā tirgū,  kā  pilnīgas konkurences  vai monopolkonkurences tirgus, reāla vienošanās, un vēl slepena, ir iespējama ar stingri limitētu partneru skaitu, jo nevar to saskaņot ar daudziem vai ļoti daudziem uzņēmējiem.

Oligopolistiskajā tirgu ir vērojama cenu stabilitāte. Cenu paaugstināšana var būt nāvējoša, ja konkurents izvēlas saprātīgāko variantu un neseko cenu paaugstināšanas virzienā. Cenu pazemināšana, jo loģiski, ka konkurents sekos, firmai nedos peļņu, bet, kas ir visbīstamāk -tas var novest pie cenu kara. Tomēr nemainīga cenu stratēģija rada grūtības oligopolu saimnieciskajā darbībā. Ražošanas izmaksas pieaug inflācijas rezultātā, bet to var radīt arī citi iemesli, tādējādi peļņas maksimizācijas intereses rosina oligopolistu cenas paaugstināt. Cenu paaugstināšanas taktika ir šāda: oligopolistiskajā tirgū ir cenu līderis, kurš uzņemas atbildību cenu mainīšanas procesā atbilstoši tirgus apstākļu izmaiņām. Firmai, kas uzņemas cenu līdera lomu, ir jāatbilst zināmiem standartiem. Tā var būt firma, kurā ir lielāka tirgus daļa - tās piedāvājums ir dominējošais nozarē. Pastāv iespēja, ka cenu līderis var arī nebūt galvenais piedāvātājs attiecīgajā nozarē, bet pēc konkurentu domām gan pats kompetentākais.

Tomēr oligopolistiskajā tirgū vadošā stratēģija vai raksturīgākā iezīme ir tā, ka firmas dod priekšroku ārpuscenu konkurencei, nevis atklātai cenu konkurencei. Mārketinga un reklāmas programmās tiek akcentēti ārpuscenu faktori, veltot lielu uzmanību pircēju apkalpošanai un pilnveiodošanai.

Oligapola tirgus nav vienveidīgs un oligapola firmām nav viena uzvedības modeļa. Ir ievērpjama savstarpēja atkarība, un grūtības rada konkurenta atbildes reakcijas prognozēšana. Cenas ir stabilas, bet, ja tās tomēr tiek mainītas, tad to dara visas firmas, līdz ar to nav vienas cenu veidošanas formulas. Kopā oligapola tirgus analīze nav vienkārša.

Tātad oligapola raksturīgākās iezīmes ir:

1.)  Neliels ražotāju skaits, kas konkurē savā starpā;

2.)  Identiski vai diferencēti produkti;

3.)  Būtiskas barjeras jaunu firmu ienākšanai nozarē;

4.)  Ārpuscenas konkurence diferencētā produkta gadījumā.

Nelielais firmu skaits nozarē ir saistīts ar apjoma efektu, kā arī jaunu firmu ienākšanas un uzņēmumu saplūšanas barjerām. Tādās nozarēs, kur ir būtisks apjoma efekts, efektīvi var ražot tikai lielos uzņēmumos. Lai nozarē varētu ienākt jaunas firmas, tām ir jābūt ar lielām ražošanas jaudām, kas savukārt prasa lielas investīcijas.

Tākā oligapola gadījumā firmu skaits nozarē ir neliels, tad firmai, veidojot savu darbības politiku, ir jāņem vērā savu konkurentu reakciju. Situācija, ar kuru saskaras firma oligapola tirgū, atgādina stratēģiskās spēles. Līdz ar to var definēt oligapolu.

Oligopols nozīmē, ka firmu skaits ir tik mazs, ka katrai firmai veidojot savu cenu politiku, ir jāņem vērā konkurentu reakcija

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem tirgus modeļiem  ekonomikas teorijā oligopolam nav izstrādāts vienots modelis. Ir divi iemesli, kāpēc ir grūti izmantot formālo ekonomisko analīzi, lai izskaidrotu cenu veidošanos oligopola tirgū.

1 Tirgus situācijas oligopolā ir ļoti daudzveidīgas un nav iespējams izstrādāt vienu cenas un ražošanas apjomu veidošanas modeli. Izšķir 'stingro' oligopolu, kurā divas - trīs firmas aizņem visu tirgu, vai arī "izplūdušo" oligopolu, kad sešas - septiņas firmas dala savā starpā 70 vai 80% no kopējo tirgus, bet pārējo tirgus daļu aizņem mazāki konkurenti. Oligopolā var būt gan vienveidīgs, gan diferencēts produkts, tas ietver arī gadījumus, kad firmas darbojas saskaņā ar slepenu vienošanos vai arī tās ir pilnīgi neatkarīgas.Līdz ar to oligopolam ir daudz veidu, un tas traucē izstrādāt vienu tirgus modeli, kas ļautu izskaidrot oligopola firmu  uzvedību.
     2. Savstarpējās atkarības elements sarežģī situāciju. Firmas nespēj pilnībā paredzēt konkurentu atbildes reakciju, līdz ar to praktiski nav iespējams novērtēt pieprasījumu un robežieņēmumus bez šīs informācijas firma pat teorētiski nevar noteikt cenu un ražošanas apjomu, kas maksimizē peļņu neskatoties uz šīm analītiskajām grūtībām, oligopolam ir divas savstarpēji saistītas cenu veidošanās iezīmes no vienas puses oligopola cenām ir tendence būt neelastīgām. Cenas oligopola gadījumā mainās retāk nekā pilnīgās konkurences, monopolkonkurences un atsevišķos monopola gadījumos. No otras puses, kad oligopolā cenas manās, tad ir liela varbūtība, ka cenas mainīs visas firmas. Firmām ir stimuls darboties saskaņoti vai slepeni vienoties, nosakot cenas.  Firmas zina, ka pazeminot savas cenas, pazemināsies arī konkurentu preču cenas. Tāpēc pārdodot preču daudzuma palielināšanas vietām (kā tas būtu konkurējošā tirgū) cenu pazemināšana vienkārši samazina ienākumus. Cenu konkurences vietā oligapoli bieži orientējas uz līderpozīcijām cenu noteikšanā slepenām norunām un tradīcijām.

Līder pozīcija cenu noteikšanā nozīmē tādu praksi, kad parsti nozares lielākā firma nosaka cenas, bet citas firmas tai seko.

• Slepenas norunas vai vienošanās divu vai vairāku firmu starpā, lai noteiktu cenas vai sadalītu tirgu. Parasti šis vienošanās ir nelikumīgas.

• Tradīcijas ir cenu noteikšana un tirgus sadalīšana, pamatojoties uz ilgstošām paražām. Dažkārt šādas darbības tiek atzītas par nelikumīgām, citkārt - par likumīgām.

  Galvenās oligapola formas ir:

       1. īslaicīga vienošanās (visvienkāršākā forma). Tās tiek sauktas par konvencijām, pūliem, korneriem, ringiem. Vienošanās pastāv starp vienas nozares vislielākajiem uzņēmumiem:

·         par noteiktu cenu līmeni;

·         maksimāli pieļaujamo ražošanas apjomu;

·         tirgus sadali;

·         patentu izmantošanu. Vienošanās mērķis - nepieļaut cenu konkurenci un ierobežot preču piedāvājumu.

2. Kartelis. Stabila ilgtermiņa vienošanās starp vienas nozares uzņēmumiem. Tā dalībnieki:

·         vienojas par pārdošanas noteikumiem;

·         vienojas par maksāšanas termiņiem;

·         dala savā starpā realizācijas tirgu;

·         nosaka ražošanas kvotas;

·         nosaka cenas;

·         saglabā patstāvību ražošanas komerciālajā darbībā.

3. Sindikāts. Tā ir vairāku uzņēmumu apvienība, kuri ražo vienveidīgu produkciju. Atšķirība ir tā, ka produkciju realizē nevis katrs uzņēmums atsevišķi, bet to dara vienots sindikātu kantoris, kas arī iepērk izejvielas kopējām vajadzībām, likvidē uzņēmuma tiešo saikni ar noieta tirgu un ierobežo komerciālo neatkarību.

4. Trests. Tā ir uzņēmumu apvienība, kurā uzņēmumi zaudē gan savu komerciālo, gan ražošanas neatkarību. Tā ir liela akciju sabiedrība, kuras vadība pārzina visu struktūrvienibas darbību. Tajā ietilpst gan vienas nozares dažādi uzņēmumi, gan uzņēmumi, kuri veic izejvielu secīgu pārstrādi.

5. Koncerns. Tas ir liela mēroga daudznozaru uzņēmumu komplekss.  Raksturīga vienota stratēģiskā vadība un tajā ietilpstošo uzņēmumu un sabiedrību formāla patstāvība. Koncernā var darboties pat līdz 100 firmām, kas var būt izvietotas dažādās valstis.

Rūpniecības firmas.	Konkurenta                           sastāvdaļas.
Tirdzniecības firmas.
Bankas.
Apdrošināšanas kompānijas.
Transporta firmas.

Mūsdienās veidojot jaunas un ļoti sarežģītas oligopola formas, piemēram, trestu karteļi, transnacionālās korporācijas. Tas nozīmē, ka kādas attīstītas valsts nacionālās kompānijas, ieguldot līdzekļus citās attīstītajās un jaunattīstības valstīs, veido lielu mēroga starptautiskas apvienības, kas spēj ietekmēt un ietekmēt zemju saimniecisko darbību.

Satura rādītājs

          1. Oligopols, kā modernās ekonomikas galvenā tirgus forma. 2.lpp

          2. Ražošanas koncentrācija oligopolistiskā tirgū.                                     2.lpp

            3. Firmu savstarpējā atkarība.                                                  2.lpp

          4. Cenu stabilitāte.                                                                  3.lpp

          5. Oligapola raksturīgākās iezīmes.                                         4.lpp

          6. Galvenās oligapola formas.                                                  5.lpp

7. Satura rādītājs                                                                    7.lpp

8. Izmantotās literatūras saraksts                                           8.lpp

          9. Tests                                                                                    9.lpp

                         

Izmantotā literatūra

1. Uģis Gods “Mikroekonomika II”, Rīga 199……

2. Dace Vilne, Juta Birzniece “Ekonomika”, Rīga 1999;

3. Roberts Škapars  “Mikroekonomika”, Rīga 1998;

   4. Viktors Nešpors “Ivads mikroekonomikas teorijā”, Rīga 1999.