Peru arhitektūra.

Ar spāņu ierašanos DAmerikas piekrastē radās ostas, tai skaitā arī vice – karalistes galvaspilsēta Lima “karaļu pilsēta”. Limas pilsēta ir tā, kurā liels spāņu izcelsmes iedzīvotāju skaits un līdz ar to arī jūtama spāņu mākslas ietekme.

Kalnu rajonus apdzīvoja pamatiedzīvotāji - indiāņi. Pat tagad plakankalnēs, kuras iekļauj augstkalna ezers – Titikakas ezers (3 810 m augstumā virs jūras līmeņa) ir indiāņu skaitliskais pārsvars. Bolīvija arī šodien ir indiāņu valsts. 60% valsts iedzīvotāju ir kečua un aimaru pēcteči, 30% metisi, 10% “baltie” un indiāņu ciltis.

Andu centrālajā daļā radās pamatiedzīvotāju māksla (spāņu ietekme izpaudās tīri ārišķīgās izpausmēs).

Pirmspāņu laika bagātā kultūra – visas skulptūras, dekoratīvie rotājumi, audumu ornamenti,māla trauki (keramika), arhitektūra, kas iedvesmoja iedzīvotājus, akmens apstrādes meistarība, celtniecības tehnika no sausajām plāksnēm, bija tā, kas veidoja Peru vice – karalistes sadzīves arhitektūras skolas pamatu.

Andu arhitektūra ir bagāta ar savdabīgu akmens apstrādi tā saukto “Andu metisu” mākslu, kas parāda šīs mākslas ģenēzi jeb attīstību, kas balstās uz indiāņu un spāņu meistaru mākslas savienību.

Uz seno tradīciju bāzes veidojās pilnīgi jaunas tradīcijas. Andos radās orģināla Kusko – bijušās inku galvaspilsētas, arhitektūras skola, kura sintezēja galveno pilsētu - “Saules impērijas” varenumu un eiropeiskumu.

Bolīvijas D un DR izveidojās Arekipi skola – otrs mākslas centrs, kurā nebija eiropeisku iezīmju, kura bija bagāta ar dekoratīviem grebumiem.

Baznīcu celtniecība un Peru kolonizācija notika vienlaicīgi.

Līdz mūsu laikiem saglabājušās 16. gs.b. un 17. gs. 1.puses celtnes liecina par jaunās arhitektūras veidošanos, kur gotika savijās mudeharas interjērā - arhitektūrā ir sapludināta spāņu, arābu un vietējās iezīmes.

Peru arhitektūra ir vecāka par Ekvadoras un Kolumbijas arhitektūru. Tai nav sāncenšu arhitektūras ziņā Jaunajā pasaulē.

Spānijas monarhija bija ieinteresēta arī garīgi pakļaut indiāņus, tāpēc dārgmetālu ieguves rajonos ziedoja naudu tempļu celtniecībai.

1590. gadā tika noslēgts ar meistariem Huanu Himenesu, Huanu Gomesu, Huanu Lopesu un 1613. gadā pirmās grupas arhitektūras pieminekļu celtniecība tika pabeigta. Visi 16 tempļi Asunson – Čukito, San – Migel – Pomate, San – Huan – Akore u.c., tika uzcelti ciema galvenajā laukumā.

Lai arī Peru un Bolīvijas indiāņu ciematos necēla klosterus, baznīcas tomēr būvēja laukuma dziļumā. Tempļi bija veidoti no rupji apstrādāta akmens, torņi un portāli bija veidoti no tēstiem akmeņiem, pārsegums no koka, jumti segti ar dakstiņiem.

Visi 16 tempļi sastāv no viena šaura veidojuma ar piecskaldņa apsīdu, ar divām pieguļošām sānu kapelām un masīvu kvadrātformas torni sānos. Katrai baznīcai raksturīga statiska kompozīcija, skaidrs līniju lakonisms, lielās formas izpaužas gludās mazāka izmēra plāksnēs, kas izteiksmīgi novietotas viena otrai pretī, kā arī masīva apjoma plāksnēs.

Pretēji spāņu celtniecības tradīcijām, raksturīgas izcirstas vai gludas plākšņu sienas, kas pastāv no 5. – 8. gs. un raksturīgas Tiaunako celtniecības.

Spāņu simpātijas pret gludajām plāksnēm un plašo ģeometriskumu šeit proporcionāli un organiski savijas ar vietējo celtnieku meistarību un spāņu celtnieku mīlestību pret masīvām celtnēm.

Te var saskatīt trapecveida kontūras senajās ailēs un sienu paplašinājumos ēku lejas daļā.

Andu iedzīvotāji vizuāli izmainīja eiropeiskās formas, pat pirmajiem koloniālās celtniecības objektiem ir raksturīgs vietējais kalorīts.To nespēj noslēpt pat izteikti spāniskais portāls.

Ēkas iekārtojuma dekorācijas veidotas pēc vietējām tradīcijām. Portālam raksturīga tradicionālā shēma, bet to veidoja vietējie meistari.

Visus 16 tempļus vieno it kā ar pirmspāņu laiku nesaistīti akcenti. Tā centrā ir izdalīts portiks, kurš pieguļ gandrīz gludai sienai - bez ailēm. Skats līdz ar to ir pilnīgi neierasts - svešs eiropieša acīm un domāšanai, jo templis nav vairs kompakta vertikāle, bet ir horizontāli izstiepta kompozīcija.

Uz ZR no Titikaka ezera atradās otrs svarīgākais arhitektūras centrs – Kusko.

16. gs.b. – 17. gs. pirmajā pusē, izmantojot veco ēku materiālu pamatus, tika uzcelta “spāņu” pilsēta, otrā pēc Limas.

Tā bijušās “Saules impērijas” sirdī radās pilsēta, kurā bija ļoti stipri spāņu arhitektūras elementi. Taču iznīcināt vietējo garu, vietējās trdīcijas spāņiem tā arī neizdevās. Visām koloniālā perioda Kusko celtnēm ir raksturīga vietējo meistaru interpretācija.

Konkistadori, kuri ieradās 1533. gadā Kusko bija pārsteigti par lielo pilsētu ar taisnām ielām, ar daudzām pilīm, tempļiem, kas pacēlās virs pilsētas kā varens Saksanamana cietoksnis.

Pizzaro uzskatīja, ka ja jau tā izskatās tik liela un skaista, tad tai notiekti vajadzētu atrasties Spānijā.

Tās centrā atradās galvenais laukums, kurš bija orientēts uz četrām debess pusēm, kur gāja četri galvenie ceļi, kas simbolizēja inku varenumu, kas valdīja pār visām četrām debess pusēm.

Dzejiska leģenda stāsta par Kusko izcelšanos.

Ezera Titikaka vienā pusē apmetās dievs – Saule. Tā dzīvinošais spēks iespiedās ezera ūdeņos un pamodināja dzīvi, radīja te varenus dievus. Tad Saules dievs aizsūtīja divus savus bērnus – brāli un māsu uz Z. Tur viņi nodibināja Kusko un sāka valdīt pār cilvēkiem, kuri agrāk nav pazinuši ne kārtību, ne likumus.

Viņu radītā pilsēta kļuva par jaunās valsts galvaspilsētu, ko indiāņi nosauca par “Saules impēriju”.

Varenais dievu spēks, kā saules stars no senās leģendas, Kusko celtniecībā radījis mākslas tradīcijas.

Līdz mūsdienām ir saglabājušies 16. gs. otrās puses un 17. gs. pirmās puses Kusko celtniecības Peru mākslas paraugi.

 Tieši šajā laikā tika radīti mūsdienu pilsētu pamati - precizēti to plāni, veidotas ielas, laukumi. Uzsākta kristiešu baznīcas celtniecība, izcirsti logi un durvis monolītajās inku ēku sienās. Uz to pamatiem vai izmantojot esošās sienas tika uzbūvētas spāņu arhitektūrai raksturīgas ēkas no ķieģeļiem.

Jau tajā laikā rakstīja, ka Kusko savai impērijai bija tas pats, kas Roma savējai.

Kusko ir vēsturiska pilsēta, tā ir saglabājusi savu slavu līdzīgi kā Maskava, Krakova, Tronheima, Upsala, Dublina, Bagdāde, Toledo, Granada. Kusko ir viena no nedaudzajām pilsētām pēc kuras var spriest par vēsturisko situāciju iekarošanas laikā. Tā ir vienīgā, kurā pirmskolumba arhitektūra organiski ietilpst jaunajā celtniecībā.

Klosteru un dzīvojumo māju apakšējā daļā saglabājušies lieliski noslīpēti, skaisti salikti akmeņu bloki, kas saplūst viens ar otru ar asu izciļņu un dobju palīdzību. Īpaši izteiksmīgas ir tās Kusko ielas, kuru pamati vai apakšējās daļas ir saglabājušās no pirmsspāņu laika.

Ielas ir šauras, bruģētas. To abās pusēs ir sienas, kuras veido milzīgas akmeņu kaudzes un tēsto akmeņu mūri. Liekas ka tās pat šūpojas no sava svara. Sienu augšējā daļa uzbūvēta spāņu kolonizācijas laikā, apmesta. Tajās ir nelieli, reti izvietoti logi, kas atrodas tālu no karnīzu pārkares. Ēkām ir savdabīgas pirmsspāņu un spāņu jeb mauritāņu tradīcijas.

Konkistadora Diego da Silvas 16. gs. māja ir seno būvju ciklopisks cietokšņa veidojums. Fasādes ar nedaudziem logiem galvenais rotājums veidots kā portāls, kur galvenais ir pirmskolumba arhitektūras motīvs.

Daudzām mājām, kuras būvētas pēc Kusko iekarošanas, piemēram, “Četru krūšutēlu mājas” arhitektūra var redzēt inkiem raksturīgus veidojumus.

Māksliniecisko mājas portālu veido – piezemētas kolonas, sija, ko rotā četru karavīru (līdz krūtīm) tēli. Ģērbonis, noslēdz šo kompozīciju gludās sienas.

Konkistadori jauno baznīcu celtnēm izmantoja inku ēku pamatus un materiālus. Tas attiecas arī uz Santo Domingo klostera kompleksu. Santo Domingo baznīca ir vienīgā no 16. gs b. saglabājusies klostera ēka. Tā ir celtne ar masīviem balstiem, trim joslām, pusapaļu altāri. Apakšējā apļveidīgajā daļā te atklājas senās inku svētnīcas elementi. Apsīdas neparastums slēpjas tās trīsdaļīgajā logā, kur viena daļa tiek izmantota kā atklāta kapella indiāņiem. Šī celtne apliecina pieņēmumu, ka spāņi cēla pilsētas tur, kur agrāk ir bijušas inku pilsētas. Arī altāra daļa ir iespaidīga. Kompleksa templis ir izveidots uz neliela paaugstinājuma, sienas ir no laukakmeņiem, to forma rada varenuma iespaidu, bet tā kā tornis ir pabeigts tikai 18. gs., tas disonansē ar pārējo.

Kusko arhitektūras skolas tipisks paraugs ir 1598. gadā uzceltā Kusko katedrāle. Tās celtniecību vadīja Huans Rodrigess da Rivers, Huans da Kardenas, Huans Toledo, Huans da La Keba, Migels Guteress Sensio. Kusko katedrāle ir veidota pēc 15. – 16. gs. spāņu katedrāļu parauga.

Baznīcas visas trīs daļas ir vienāda augstuma, sānos ir divas kapellu rindas, vidū paredzēta vieta korim. Katedrālē var atrast mākslinieciskās rīcības brīvību, te ir dažādu gs., dažādu stilu un formu sajaukums. Liela vieta ir gotikai. Lai arī projektētājs Francisko Besseri Spānijā nekad nav atkāpies no stilu neievērošanas, tad zemestrīces dēļ Kusko katedrāles celtniecībā arhitektūras likumus neievēroja. Arhitekts, pirmkārt, bija spiest domāt par seismisko drošību, viņš galveno vērību veltīja konstrukcijas sastiprinājumiem, arī masīvās sienas izmantoja kā balstus un līdz ar to estētiskais moments aizvirzījās otrā plānā.

Kusko katedrāles interjērs ir pretmets Meksikas katedrālēm. Stalto kolonu vietā Peru kolonas ir piezemētas, kvadrātveida; gaišās apdares vietā Peru katedrālē apdarei izmantots tumšais akmens un katedrāles velves neveido mierīgas līnijas, bet gan tās ir gotiski bultveidīgas. Katedrāles fasāde, galvenokārt, tās 1651. – 1657. g. portāls tiek uzskatīts par Peru baroka pieminekli.

Kusko katedrāle bija viena no nedaudzjām ēkām, kura pārdzīvoja 1650. gada zemestrīci. 1650. gada zemestrīce izpostīja un izmainīja Kusko pilsētas izskatu. Ar to beidzas Peru koloniālās mākslas pirmais posms un sākas pāreja uz otro – kad koloniālā sistāma piedzīvoja vislielāko varenību un uzplaukumu.

Kusko arhitektūras skola izveidojās 17. gs. otrajā pusē. Simtgadu garumā noritēja intensīva celtniecība. Kusko katedrāles portāls ir ne tikai orģināls, bet pirmklasīgs vietējā baroka paraugs, kas harmoniski savienojas ar ēkas kompozīciju, tās siluetu un proporcionalitāti. Katedrāle parāda Kusko arhitektūras skolas gara skaudro varenumību. Ēkas sienas veido gigantiskas, nedalāmas, izteiksmīgas savos apjomos plāksnes. Par to jāpateicas celtniecības materiālam – Andu tumši pelēcīgi – brūnajam akmenim, ar ko ir izklāta celtne. Taču kopumā Peru celtniecībā saglabājās pirmskolumba arhitektūras iezīmes, tā palika bezkrāsaina. Neliels paaugstinājums, uz kura atrodas katedrāle ar horizontālajiem pakāpieniem, izceļ celtnes varenumu. Ne īpaši augstie torņi pasvītro celtnes noturību. Tā izskatās kā gigantisks monolīts, kam sienas paplašinās virzienā uz leju. Portālam ir gludas sienas, kolonas apvienotas grupās, arkām ir zvana forma. Zvanu tornī ir jūtama radniecība ar inku perioda arhitektūru. Sienu apstrādes faktūrā valda liela dažādība. Inkiem raksturīgais taisnlīniju raksturs mijās ar diferencētu daudzplānu formu. Dažādu ēkas daļu pretnostatījums, varenums pamatformu ģeometriskums nemazina ēkas krāšņumu.

Citas Kusko katedrāles dažādoja katedrāļu kompozīcijas. Visievērojamākā bija jezuītu ordeņa La – Kompanija baznīca (1651. – 1668.). Tās pamatā ir krusta forma, un gotikas elementi. Dažādu stilu sajaukums netraucē interjēram. Ēka ir iespaidīga. Konstrukciju formas dekoratīvas. Jezuītu ordeņa celtne atradās tajā pašā laukumā kur baznīca. Portāla dziļums atklāj biezo sienu slēpto spēku. Tās sienas un portāls savstarpēji saskaņots. Ēka no sāniem izskatās pēc varena cietokšņa. Kusko galvenajā laukumā gan Kusko katedrāle, gan La–Kompanija baznīca ar savu varenību tomēr nespēj to aizpildīt.

Kusko skolas šedevrs ir La-Mersedas klosteris, ko 1665. g. pēc zemestrīces uzcēla no jauna. Tā ir monumentāla, iekšēja saspringtuma pilna celtne. Viskrāšņākais ir klostera pagalms. Arkas un kolonas rotā ģeometriski elementi. Koka dekoriem ir juvelierisks smalkums, taisnie un precīzie kvadrātveida rotājumi it kā palielina kolonas un arkām piešķir vieglumu.

Otrs lielākais centrs pēc Kusko ir Lima.

Šo pilsētu 1535. gada 18. janvārī dibināja pēc konkistadoru vadoņa Francisko Pizarro pavēles Klusā okeāna tukšā piekrastē pie Rimakas upes ietekas okeānā.

1544. gadā tā kļuva par vice karalistes galvaspilsētu, bet pēc dažiem gadiem - 16. gs.vidū par to jau rakstīja, ka “Tā ir otra pilsēta pēc Kusko .. vislielākā Peru karalistē un galvenais, ka tajā ir labas mājas, kuras pārsteidz ar savām galerijām, torņiem, lieliem laukumiem, plašām ielām …”

16. gs. 2. pusē Lima pārdzīvoja būvniecības “bumu”.

Lai arī galvenie celtniecības darbi notika 18. gs., Limas arhitektūras skola pilnībā izveidojās 17. gs. vidū. Tās galvenais piemineklis ir San-Francisko klostera baznīca, kas būvēta pēc zemestrīces, kuras būvētājs ir Konstantīns Vaskonseļess, kas pēc izcelšanās bija portugālis.

Tā ir Limas baroko klasiskās celtniecības paraugs, kurai raksturīgs daudzslāņains dzīvesprieks. Plašā San-Francisko ķieģeļu baznīca ar izteikti augstu vidējo joslu ir tradicionālā klasicisma paraugs.

Zvanu tornis – Limā ir pirmais antiseismiskās ēkas variants.

Savdabīgo betona masas sastāvā ietilpa sīki olīši, māls un drupināta masa, kas paliek pēc vulkānu lavas kopā ar augu un sulu piemaisījumu. Koka sijas kalpoja par stiprinājumu sienām.

Tā kā šis betona sastāvs izrādījās veiksmīgs, tad visas nākošās celtnes būvēja tieši pēc šīs tehnikas un tehnoloģijas.

Īpatnēji, ka pret zemestrīcēm neveidoja masīvas sienas, bet tieši vieglas un elastīgas celtnes. Tas ietekmēja arī Limas izskatu.

Ēkām vienmēr bija raksturīgs apmetums, kuru varēja izmantot dažādu dekoratīvo formu veidošanai.

San-Francisko baznīcas fasāde no augšas līdz apakšai bija noklāta ar izciļņiem /šāberējumu/. Apakšā platākās joslas veidoja sienu kvadrātu rindas.

Joslas stiepās fasādes platumā un vietām izskatījās kā jūras vilnīši. Fasādes sarežģītā apdare radīja izteiktu gaismēnu efektu.

Uz ģeometrisku motīvu fona atradās portāls, kas bija veidots no /serogo/ akmens. To īpaši izceļ krāsas.

Daudzkrāsainība DAmerikā, atšķirībā no CAmerikas ir ļoti reta parādība, kas raksturīga tikai Limai un Kolumbijai. Krāsainību panāk ar atšķirīgajiem materiāliem.

Piemēram, San-Francisko baznīcas portāla balustrādei ir izmantots akmens un melnā ciedra apdare. Fasādes, sienas un torņu rotājums atgādina mežģīnes, kuras apmalītes šķiet it kā mazliet izbalējušas.

San-Francisko baznīcas portāls ir veidots no koka. Peru barokam raksturīga iezīme ir tieksme uz puscirkulāriem frontoniem, pilastriem, kas nenoslēdzas ar kapiteli, bet īpašu balstu.

Plaši tiek izmantotas dažādas detaļas, kas veido bagātu kompozīciju.Tās neizzzūd pat uz sīko rakstu fona.

Baznīcas galvenajā apdarē sienas pārklātas ar ģeometriskas formas rakstiem vai pinumiem, kas vairāk raksturīgas arābu arhitektūrai. Neizjaucot arhitektūras līnijas, tās veido interjēra daudzslāņainību un rada bagātības efektu.

Neparasti efektīvas ir šaurās un dziļās sānu joslas,kas nedaudz atgādina Eiropas baroka pilis. Balstu un arku formas, ko rotā kvadrātveida formas raksti, rada acij nepierastu, bagātīgu kompozīciju.

Šī piesātinātība monumentālajās celtnes centrālajā daļā veido bagātīgu kompozīciju.

Neizsīkstoša amatnieku fantāzija Limā pārsteidz ar motīvu vienkāršumu. Ar to, ka tā vienkārši var radīt varenības iespaidu klosteriem un pilīm.

Dažāda platuma arkas grupā pa trim veido kaut ko līdzīgu Venēcijas logiem, kur formu un dekoru, krāsu un faktūru dažādība saplūst klosteru pagalmos un rada dzīvespriecīgu noskaņu.

Lima – viena no nedaudzmajām DAmerikas pilsētām, kuras pilis 18. gs. ar savu krāšņumu varēja konkurēt pat ar tā laika katedrālēm.

Labākais Limas arhitektūras paraugs ir marķīza Torre-Tagle pils, kuras celtniecība pabeigta 1753. g.. Tai ir dzīvojamā “spāņu “ nama veids, kuram ir ļoti interesants, savdabīgs dekoratīvais rotājums. Raksturīgākā iezīme ir eiropiešu un arābu motīvu sajaukums un segti koka balkoni - erkeri /ēkas ārsienā uz āru izvirzīta izbūve/. Tie ir no tumša koka, ko rotā austrumnieciskā raksturā veidoti ornamenti.

Visraksturīgākie tie bija 18. gs. veidotajām Limas amatnieku dzīvojamām mājām, kuru fasādēs austrumnieciskā raksturā veidoti ornamenti saplūda ar baroka portāla sulīgo plastiku. Arī te bija raksturīgs arābu un eiropiešu formu sajaukums – mežģīņveida koka restes ar smalkiem ornamentiem balustrādē un daudzveidīgas arkas ar smagiem renesanses formas portāliem kopā ar baroka apžilbinoši balto apmetumu un tumšo koka krāsu apdaerē. Gan pils iekšpusē, gan arī interjērā.

Dekoratīvo rotājumu bagātību un dzīvesprieku Limas ēkām un pilsētām piešķīra siltās un skaidrās krāsas – zila /indigo/ kopā ar izteikti rozā, dzetlteno un dzeltenīgo ohras krāsu.

Dzīvojamās mājas, kā arī Torre Tagle pils ēkas parasti noslēdzās ar koka balustrādi. Savdabīgums bija arī tas, ka tika īpaši izveidotas kāpņu telpas apgaismošanai un ventilācijai, kas izskatījās kā kokveida prizma virs mājas jumta /tā saucamā teatina/.

Dzīvojamo māju fasādes puses un arī slēgtie balkoni bija rotāti ar ornamentiem.

Limas amatnieku darbi bija tipiski kreolu mākslas      paraugi un viņu gara un sapņu izpausme.

Peru spāņu iedzīvotāji, kas bija koncentrējušies vicekaralistes galvaspilsētā jau gadsimtu garumā, bija galvenie mākslas darbu pasūtītāji un tādējādi arī mākslinieciskās gaumes noteicēji.

Caur Limu noritēja visi kontakti ar Spāniju. No Eiropas atbraukušie meistari galvenokārt apmetās galvaspilsētā.

Dabiski, ka Limas arhitektūrā ir grūti atrast pamatiedzīvotāju mākslas iezīmes. Limas arhitektūrā un mākslā var saskatīt un izjust spāņiem raksturīgo svinīgumu, gaišumu, skaistumu, spraigumu un arī traģismu.

Bet tomēr tālā vicekaraliste neizdzīvoja ne tādas drāmas ne tādas mokas, kuras pārdzīvoja metropole - Spānija. 18. gs. tos neapdraudēja Spānijas tā laika nemieri un muižnieki šeit varēja baudīt patiešām bezbēdīgu dzīvi.