sengrieķu filozofu skatījumā

referāts

valsts 

sengrieķu filozofu skatījumā

ievads

Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, jau  pirms 350 000 gadu pa zemes virsu staigājuši cilvēki. Bet kopš sensenajiem laikiem, īpaši pēdējos
10 gadu tūkstošus, cilvēks ir pārvērties no dzīvnieciskas būtnes par apzinīgu kulturālu būtni, kas ne tikai ēd, dzer, guļ un strādā, bet arī domā un domādamas cenšas  izprast sevi un savu dzīvi.

Pirmo reizi, kad cilvēce pacēlās līdz filozofiskai pašapziņai, tas notika Senajā Grieķijā, apmēram vairāk nekā pirms 2 300 gadiem. Galvenā problēma, kuru  aplūkoja Senās Grieķijas filozofi, bija cilvēks un viņa dzīvē. Sākotnēji sengrieķu filozofiskās interese bija saistītas ar dabu un pasauli. Pirmie ievērojamākie sengrieķu filozofi Anaksimandrs (ap 611 — 546), Anaksimens (ap 585 — 525), Pītagors (ap 550 Kristus dzimšanas), Heraklīts
(ap 544 — ap 483) un Parmenīds (ap 540 — 480) cilvēku nenostatīja pretim pasaulei un neizcēla ārpus dabas un  matērijas likumiem, bet apskatīja to kā  pasaules sastāvdaļu. Taču ap V gadu simteni pirms Kristus, kad straujā sabiedriskās dzīves attīstība izvirzīja filozofiskajā priekšplānā pašu cilvēku, radās arī pirmie filozfiskie darbi, kur cilvēks tika aplūkots jau attiecībā pret apkārtējo pasauli. Tādējādi, līdz ar cilvēka būtības risināšanu, sāka rasties arī filozofiski apcerējumi par valsti, valsts vadītājiem, tika analizētas valdītāju īpašības, tika doti padomi — kā vadīt valsti, kam tas ir jādara, ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam valdniekam utt. Sāka meklēt atbildes uz jautājumiem: “Kas ir taisnība? Kas ir likumība? Kādas ir valsts formas? Kas ir vara? Radās valsts formu dalījums, tika analizētas atsevišķas valsts sastāvdaļas. Piemēram, valsts sastāvdaļa — vara.

Lai gan vara nav kaut kas tāds, ko varētu definēt  un zināt, izņemot tās juridisko aspektu, bet tomēr, varu, tāpat kā brīvību un atbildību, vajag saprast,  radot šā jēdziena jēgu. Varas filozofiju varētu aplūkot no politiskās filozofijas aspekta, kas aptver ontoloģiju, aksioloģiju un metodoloģiju. Bet kā fenomenu, jēdzienu “vara” varētu definēt šādi: “Vara ir visuresoša, visaptveroša. Tā aptver, piesātina mūs. Vara — tā esam mēs, mūsu sākumstāvoklis, mūžsena nepārvarama iegrimšana pašu radītā, apdzīvotā vidē ar tās eksistenciāli un sociāli nozīmīgiem institūtiem, sabiedrības iekārtām, daudzām un  dažādām sava “bara dzīves” nosacītībām, tipiem, veidiem... Gribam mēs to vai  negribam, bet vienmēr un virsu mēs esam iesaistīti, iebūvēti varas attiecībās: mīlestībā un nepatikā, ar tuviem un mazāk pazīstamiem, mājās un ārpus tās, sevi pierādot un izpaužot. Mēs esam aptverti ar tieksmi dominēt. Šī tieksme rada varu”. Lai pilnīgāk izprastu jēdzienu “vara” vēlams aplūkot, varas rašanos no tās pirmsākumiem. Pati senākā ir teoloģiskā izpratne par varu, un tā atspoguļojas Bībelē, kurā ir teikts: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā  vien no Dieva, un tās kas ir, ir Dieva iecelta. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva radīto un noteikto. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet gan  ļaunam. Tu negribi  bīties no valsts varas, — labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi  viņas  uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu; jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Tādēļ nepieciešams tai paklausīt nevien soda dēļ, bet  arī sirdsapziņas dēļ”.[1] No augstāk minētā izriet, ka teoloģiskā izpratne par varu balstās uz ticību — Dievam. Kristietība, varas izpratnes pamatā liek šādu atziņu: Dievs  radīja pasauli no “NEKAS” priekš cilvēka, lai viņš valdītu tajā. Tādēļ arī  valsts vara ir no Dieva.

Tālāk es aplūkošu Senās Grieķijas politiski tiesiskās domas uzplaukumu, kas ir ciešā saistībā ar valsts varu, valsts formām un valsts valdītāju  uzdevumiem tajā.  Darba gaitā tiks analizēti ievērojamāko Senās Grieķijas domātāju filozofu darbi, viņu filozofiskais skatījums attiecībā uz valsts rašanās problēmām.

1. “Septiņu gudro” dzīves mācība

“Septiņi gudrie”[2] bija vērtējuši un izteikušies par cilvēka dzīvi. “Septiņi gudrie”..... Tā grieķi sauca dažus savus likumdevējus un sabiedriskos darbiniekus, kas dzīvoja VII gadsimta beigās un VI gadsimta pirmajā pusē pirms Kristus un kļuva slaveni ar savām īsajām, aprautajām, bet kodolīgajām sentencēm par cilvēka dzīvi.

Kas ir šie “septiņi gudrie”? To nemaz nevar tik viegli pateikt, jo paši senie rakstnieki, tos uzskata par dažādām personībām. Tie ir:

1)   Atēnu Satversmes pamatlicējs (V gs.p.m.ē) Solons;

2)   pirmais grieķu filozofs un zinātnieks Taless (624 — 546);

3)   Lesbas salas ievērojams valstsvīrs Pitaks (miris ap 570);

4)   Priēnes pilsētas sabiedriskais darbinieks Biants (VI.gs.p.m.ē.).

Par pārējiem grieķu rakstos nav vienprātības. Visbiežāk minētie ir:

5)   Kleobūls (VI gs. sākums),

6)   spartietis Hīlons (VI gs. sāk.);

7)   korintietis Periandrs (ap 600 — ap 585) un kristiešu brīnumdaris Epimenīds (VI gs. sāk.).

Galvenā dzīves gudrība,  ko šie vīri ir devuši savai tautai ir mērena, saprātīga un valstiska pilsoņa dzīves gudrība. Visās lietās ievērot mēru, vairīties no pārmērībām un savaldīt sevi.

Solona izteicieni, kurus viņš veltījis valstsvīriem: “Es lēnprātīgs pret saviem apakšniekiem”, “Kad būsi iemācījies paklausīt, pratīsi  arī pavēlēt”, māca būt lēnprātīgiem un iecietīgiem. Talesa slavenais teiciens “Pazīsti pats sevi” — arī mūsdienās ir aktuāls, jo daudzi cilvēki, varas vai naudas kāres
pārņemtie — nespēj saredzēt un sadzirdēt savas kļūdas. Pitaka teiciens “Grūti ir labam būt”, uzliek atbildību attiecībā pret apkārtējiem.  Kleobūls “Saviem līdzpilsoņiem ieteic tikai to labāko”, “Neko nedari varmācīgi”, māca būt labestīgiem un iecietīgiem.

Turpretī Dēmokrits atzīst, ka cilvēks spēj būt taisnīgs un godīgs tikai tad, ja viņš nav mantkārīgs, jo: “Cilvēks, kas ir naudas varā, nekad nevar būt taisnīgs”. Bet runājot par valsti, Dēmokrits ir teicis: “No visām lietām valsts lietas ir vissvarīgākās, ikvienam jārūpējas, lai valsts ir lieliskākais iekārtojums; viss tajā ir ietverts: uzplaukst valsts — uzplaukst viss, sabrūk valsts — sabrūk viss”.[3]

Tādējādi, septiņu gudro dzīves mācībā mūsdienās vajadzētu ieklausīties, īpaši izvērtējot valsts, sabiedrības un indivīda attiecības.

Tālāk es aplūkošu kā Senajā Grieķijā uzplauka politiski tiesiskā doma ap V — IV gs. pirms Kristus. Galvenie domātāji šajā laikā bija Dēmokrits, Sokrats, Platons, Aristotelis u.c.

2.  SOKRĀTA FILOZOFISKAIS SKATĪJUMS

Viena no izcilākajām personībām antīkās pasaules domātāju vidū — ir sengrieķu filozofs Sokrats (Sōkratēs, ap 470-399 pirms Kristus).  Viņš par galveno patiesības sasniegšanas līdzekli atzina dialogu. Vēl neapzinoties,  viņš būtībā lika pamatus jautājuma un atbildes loģikai, kura daudz vēlāk kļuva par gara zinātņu, humanitāro zinātņu loģiku. Viņu interesēja nevis kosmoss, bet gan cilvēks. Tāpat Sokrātu var uzskatīt arī par grieķu tradicionālās filozofijas pamatlicēju un mūsdienīgās filozofijas  aizsācēju. Sokrāta filozofijas izpausmes forma — dialogs. Tas tiek virzīts, lai padziļinātu izziņas procesu, tuvotos patiesības un taisnības izzināšanai, lai garīgi un tikumiski audzinātu cilvēkus. Pats viņš neko nav uzrakstījis, teikdams, “ka patīkamāk ir rakstīt cilvēku sirdīs”. Cilvēce viņu pazīst, pateicoties visupirms viņa “skolniekiem” Platonam, Ksenofontam u.c.

Sokrāts vēršoties pie atsevišķiem cilvēkiem, mēģina padarīt tos labākus “centos ikvienu pārliecināt, lai viņš nerūpējas nedz par savu mantu, pirms nebūs parūpējies par sevi pašu, proti, lai viņš kļūtu jo krietnāks un prātīgāks, nedz par valsts dzīves jautājumiem, pirms nebūs parūpējies par pašu valsti”. Bez sevis izzināšanas nav iespējamas rūpes par valsti. Demokrātiskā iekārtā savu spēju zināšana paver iespēju ikvienam pilsonim pildīt  tādu amatu valstī un veikt tādus darbus, kas viņam būtu vispiemērotākie un valstij nestu vislielāko labumu”[4]. Sokrats gan nedod valsts visaptverošu definīciju, bet par  valsti viņš runā kā par valdīšanu noteiktā teritorijā.

Atkarībā no tā, kas valstī izdod likumu un kādi tie ir, kas valda un kā veidojas varas institūcijas un  kāds ir tautas atbalsts varai, Sokrāts izdala piecus  valsts pārvaldes veidus jeb formas:

1.    Pirmo viņš apzīmē ar grieķu terminu basileia, kas atvasināts no  basileus — “ķēniņš, vadonis, pavēlnieks”[5]. Šeit domāts “ķēniņvalsts” un tādējādi “ķēniņvalsts” ir valsts pārvaldes forma, kurā vara pieder vienai personai, valdīšana notiek ar tautas piekrišanu[6] un balstās uz  valsts likumiem.

2.    Tirānija[7] — kur vara pieder vienai personai, valdīšana notiek bez tautas piekrišanas, nebalstoties uz valsts likumiem, bet tikai pēc valdītāja ieskata.

3.    Aristokrātija — valsts forma, kur amatpersonas ievēlē no tādu cilvēku vidus, kas ievēro likumus.

4.    Plutokrātija (bagāto vara) — valsts forma, kur amatpersonas ievēlē pēc īpašuma cenza.

5.    Demokrātija,  valsts forma, kur amatpersonas ievēlē no visu pilsoņu vidus.

Sokrāts pilnībā atzīst valsts pārvaldes formas saistību ar likumiem, ar to izdošanu un ievērošanu. Taču, pēc  viņa uzskata pastāv arī nerakstīti likumi, kurus  vienādi atzīst visās zemēs. Šos likumus, pēc Sokrāta domām ir izdevuši Dievi: “Domāju, šos likumus cilvēkiem  devuši dievi; visā pasaulē taču pirmais bauslis ir — godāt dievus”[8]. Pārkāpjot šos likumu — no soda izvairīties nevar — sods iestājas kā dabiskas sekas. No cilvēku likumiem var izvairīties, turpretī no Dieva likumiem — nav iespējams. Dieva likumi vienmēr ir taisnīgi.

Sokrats mācīja, ka augstākais dzīves labums ir laime, kuru viņš saskatīja tikumībā. Tikai tikumīgs cilvēks ir patiesi laimīgs, bet tāds var kļūt tas, kas zina labo un ļauno. Tātad ļaunums ir nezināšanas sekas. Kas  zina, kā pareizi jādzīvo, tas tā arī dzīvos.

Sokrats aicina iet pa brīvības ceļu, pamatojoties uz dzīves saprašanu, zinot, kas ir labs un ļauns. “Nav iespējams, ka tas, kas zina, nevaldītu pār sevi. Tas būtu šausmīgi, ja tur, kur pareiza sajēga, būtu vēl kas stiprāks”[9]. Lai kaut ko dzīvē saprastu, vispirms ir jāzina pati dzīve, kas izpaužas konkrētos notikumos, faktos, cilvēku darbībā un rīcībā. Saprasta dzīve paver ceļu
laimei, — secina Sokrats. Tā arī ir fundamentālā Sokrata mācība.

3. Platons — politiskās domas pamatlicējs

Platons (427. – 348. pirms Kristus) ir viens no izcilākajiem sengrieķu filozofiem. Būdams Sokrata skolnieks, viņš turpināja sava skolotāja aizsākto darbu. Atēnās viņš nodibināja akadēmiju. Savu mācību viņš radīja, pamatojoties uz Sokrata, pitagoriešu, Parmenīda u.c. mācības. Pēc saviem politiskajiem uzskatiem Platons bija Atēnu aristokrātijas pārstāvis. Savus politiski tiesiskos uzskatus viņš paudis dialogos “Valsts”, “Politiķis” un “Likumi”, tādējādi liekot pamatus politiskās domas tapšanai Senajā Grieķijā. Šajos dialogos viņš parāda politikas un cilvēku dzīves saprašanas mākslu. Šeit spilgti izpaužas filozofijas specifika: filozofēšana ir saprašana, kas, balstoties uz ticību, rada kosmosa un cilvēka dzīves jēgu.

Attiecībā par valsts pārvaldi, savā darbā “Valsts” Platons izstrādāja ideālas valsts koncepciju. Ideāla valsts ir laba un taisnīga valsts — un pēc Platona domām, šādu valsti ir spējīgi radīt tikai filozofi “kas neievēros ārēju goda parādīšanu, atzīs to par  verdzisku un pilnīgi nevērīgu, bet īsto godu un  ar to saistītos pagodinājumus vērtēs ļoti augstu, bet par pašu svarīgāko un pašu nepieciešamāko viņi atzīs taisnīgumu. Tam kalpodami, to vairodami, viņi iekārto savu valsti. Šāda valsts nesīs laimi un labklājību tautai, kura tajā dzīvo”.[10]

Valsts pastāvēšanai, pēc Platona domām, ir nepieciešamas trīs sabiedrības kārtas:

1) amatnieki un zemkopji;

2) karavīri jeb sargi;

3) filozofi — valsts pārvaldītāji.

Katrai no šim kārtām ir savi specifiskie uzdevumi, katrs no viņiem atbild par savu darbu. Pats lielākais pilsoņa noziegums, Platona pastāvošajā valstī — ir jaukšanās kādas citas kārtas darbā.

Platona ideālajā valstī valsts pārvaldītājiem ir jābūt filozofiem: “Ja filozofi nebūs valdnieki un ja tie, kurus tagad sauc par ķēniņiem un valdniekiem nebūs  par īstiem un krietniem filozofiem, ja nesaplūdīs kopā valsts vara un filozofija, un ja netiks ar likumu no valsts dzīves izslēgti šie ļautiņi, kas tagad atsevišķi uz savu roku cenšas kļūt par valstsvīriem vai filozofiem, tad...  nelaimju būs daudz... un šī mūsu valsts, kuru mēs veidojam domās, nekad nekļūs par īstenību un nekad neredzēs saules gaismu”[11].

Pēc Platona domām cilvēks veidodams valsts iekārtu, veido arī valsti. Ja pie varas būs izglītoti valdītāji — filozofi, tad arī valstī valdīs kārtība un taisnība. Neapšaubāmi, ka daudzas Platona tēzes sakarā ar valsts iekārtu un tās pārvaldītājiem liek šaubīties par to, vai vispār tas ir iespējams, vai tā ir tikai utopija. Kāda valsts tad īsti būtu taisnīga un laba? Jautājums joprojām ir atklāts.

Platons savā darbā “Valsts” aplūko arī valstis, kuru iekārtas neatbilst ideālajai konstitūcijai, un tās ir: timokrātija, oligarhija, demokrātija un tirānija.

Pirmā ir timokrātija (goda spēks vai goda vara) — valstī valda  varas kārie un godkārīgie. Netiek cienīta izglītība. Valdnieka dzinulis — mantkāre. Valstis pārvalda stiprākie cilvēki, kas guvuši nopelnus karā.[12] Timokrātiskā valsts iekārtā raksturīgi ir tas, ka valdnieki tiek godāti, karavīri ir brīvi no jebkādām materiālām rūpēm (zemes apstrādāšanas vai amatniecības). Viņi vingrinās kara mākslā un ēd pie kopēja galda. Pirmā pazīme, kas liecina par timokrātijas sabrukšanu, ir tieksme pēc bagātības. Godā tiek celts zelts un sudrabs. Līdz ar to mainās dzīvesveids,  sākas pāreja no vienas valsts iekārtas uz citu — timokrātijas sabrukums un oligarhijas tapšana.

Oligarhija — (gr.oligarchia) ir nedaudzu (gr.oligoi) cilvēku valsts
vara — valstī rodas sacensības gars. Viens otru novēro un cenšas labāk dzīvot, sagrābt vairāk mantas. Bagātos ievēro un ciena, tie kļūst par amatieriem. Tie, savukārt, lai labāk varētu iztērēt savus līdzekļus savās  interesēs, groza likumus, bet paši to neievēro. Valsti pārvalda bagātie, nevis gudrie. Pēc Platona domām, tā ir valsts iekārta, kurā viss atkarīgs no pilsoņa īpašuma. Tajā valda bagātie un nabagiem nav nekādu tiesību piedalīties valsts pārvaldē. Valsts pārvaldē nevar  piedalīties tie, kam nav noteikta lieluma īpašuma. Piedalīšanās valsts pārvaldē balstās uz noteiktu mantas cenzu — mantu saraksta un novērtējuma.

       Oligarhijā netiek pilnīgi ievērots valsts pamatlikums. Katrs sabiedrības loceklis “dara savu” un “tikai savu”, neķeroties pie tām lietām, kas ir citu sabiedrības locekļu pienākums. Katrs darbojas savā sfērā: zemkopība, amatniecība, kari. Cilvēkam ir tiesības pārdot savu sakrāto mantu, bet pēc tam viņš kļūst pilnīgi bezvērtīgs. Līdz ar to valsts sadalās bagātajos un nabadzīgajos, starp šīm šķiram rodas nesaskaņas, naids un cīņa. Tā sākas oligarhijas sabrukums

Nākamā valsts forma ir demokrātija (gr.dēmokrati = dēmos — tauta + kratos — vara), tās rašanās cēloņi meklējami oligarhijas būtībā: “Nekad neremdināma vēlēšanās sasniegt savu par labu atzīto mērķi — kļūt pēc iespējas bagātākam”.[13] Valsts vadītāji un ierēdņi cenšas tikai iedzīvoties. Tikums viņiem kļūst vienaldzīgs. Pamazām dzimst šāda atziņa: “Bagātie ir bagāti tikai tāpēc, ka nabadzīgajiem trūkst drosmes. Nabadzīgie apzinās, ka bagātie valdnieki “nekā nav vērti”. Līdz ar to paveras sacelšanās vai pilsoņkara iespēja.

Demokrātiska iekārta rada apstākļus, kas nosaka biežu saskarsmi starp bagātajiem un nabadzīgajiem, veidojot pat kopēju darbību: spēles, sacīkstes, karagājieni. Nabadzīgo sašutums un naids, kas vērsts pret bagātajiem, izraisa sacelšanos. Ja sacelšanās beidzās ar uzvaru, tad daļa bagāto tiek nonāvēti un padzīti no valsts. Tādējādi rodas demokrātija, visiem ir vienādas pilsoņu tiesības un iespējas pildīt  valsts amatus. Valsts vīrus izraugās lozējot. Šādā  valstī valda brīvības ilūzija, ka katrs varēs brīvi izteikties un darīt kas tam tīk. Tomēr, pēc Platona domām, demokrātijā nav īstas vadības, jo valstī valda  visatļautība un anarhija. Pilsoņi neievēro likumus un neviens nav drošs par savu īpašumu. Demokrātija ir valsts forma — kur valda haoss. Valsts pamats parasti ir nepareiza audzināšana.

Demokrātisko valsts formu nomaina tirānija, jo no galējas brīvības izpausmes rodas lielākā un nežēlīgākā verdzība. Platons grib noskaidrot to “slimību”, kas rada tirāniju. “Par šīs slimības cēloni es uzskatu tos cilvēkus, kuru dīkā dzīve un izšķērdība pārdrošu cilvēku vadībā velk sev līdzi  mazāk drošus. Mēs viņus salīdzinām ar traniem. Daļai no tiem ir dzelonis, bet  daļai — tas trūkst”.[14] Šie “trani” veido demokrātiskas valsts iekārtas pamatu un noved to līdz sabrukumam. Tādēļ Platons aicina uz cīņu pret “traniem”, jo tirānija ir visnežēlīgākā verdzība, kas veidojas demokrātijas dzīlēs.

Tirāniskā valstī nav likumu. Valda neprognozējama griba, nevienam nav tiesību. Šī valsts ir pilna baiļu, sāpju un ciešanu. Tā ir visnelaimīgākā no valstīm.

Pēc Platona domām arī šī valsts ies bojā, taču kura valsts forma nomainīs to — atbildes nav.

NOBEIGUMS

Referāta pamatā tika analizēts sengrieķu filozofiskais skatījums attiecībā pret valsti, galvenokārt uzmanība tika pievērsta valsts teorijas skarošajiem jautājumiem. Kas ir valsts? Kāda ir labākā valsts forma? Kas ir taisnīgums? Kas ir likumība? Tika vērtētas valsts valdītāju īpašības, pievesti piemēri, kādiem ir jābūt valsts valdītājiem. Īpaši tas tika analizēts Platona dialogā “Valsts”, kurā tika norādīts, kādam ir jābūt ideālas valsts valdītājam.

Analizējot sengrieķu filozofu darbus, var secināt, ka darbiem cauri vijas dzīves gudrība — valstī jāvalda taisnīgiem un godīgiem  valdītājiem, kas zina un izprot dzīves jēgu, cilvēka būtību, lai spētu izdot taisnīgus un godīgus likumus.

Turpretī, Platona radītajā ideālās valsts modelī var ieklausīties, taču jāsecina, ka tāds valsts modelis ir iespējams tikai iedomu līmenī, bet ar pārējo valsts formu dalījumu Platons ir licis pamatu politiskās  domas filozofijai, kas ir  viens no Senās Grieķijas  lielākajiem nopelniem mūsdienās.

Pamatā izvērtējot filozofu domas, varētu tikai vēlēties, lai arī mūsu valsts vadītāji vairāk spētu analizēt tādus jēdzienus: “likumība”, “taisnība”, “godīgums” strādājot likumdošanas sfērā un radot  mūsdienu politiku.

Bet runājot par pilsoņiem un viņu tiesībām un pienākumiem, jāpiezīmē, ka izcilākie sengrieķu filozofi atzīmēja, ka pilsoņiem ir jāpakļaujas likumiem, taču likumiem jābūt godīgiem, labi izstrādātiem un taisnīgiem.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.    Bībele. Pāvila vēstule romiešiem 13, 1-5.

2.    Rijnieks Kārlis. Sengrieķu dzīves gudrība, R., 1992.

3.    Meļķisis E. No tiesību filozofijas vēstures, R., 1997.

4.    Fedhūns A. Netveramais Sokrāts, R., 1987.

5.    Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu. Netveramais Sokrāts, R., 1987.

6.    Platons. Valsts, R., 1982.

7.    Tauriņš M. Politika// Manuskripts.

---

[1] Pāvila vēstule romiešiem 13, 1-5.

[2] Septiòi gudrie Senajâ Grieíijâ bija Solons, Taless, Pitaks, Biants, Kleobûls, Hîlons, Periandrs, Epimenîds (dzîvojuði 6.gs. sâkumâ un 5.gs. vidus).

[3] Kârlis Rijnieks “Sengrieíu dzîves gudrîba”, R., 1992.

[4] E.Meïíisis. No tiesîbu filozofijas vçstures; R., 1997.

[5]Baseleia atspoguïo tâdu situâciju polisâ, kad pilsoòi brîvprâtîgi, saglabâjot demokrâtiskâs formas,pakïaujas viena cilvçka autortiâtei. A.Fedhûns. Netveramais Sokrâts, R., 1987., 213-214.lpp.

[6] Sokrâta aizsâktais jautâjums par valdîðanu ar tautas piekriðanu, mûsdienâs, papildinâts ar citiem nosacîjumiem, ietverts leìitimitâtes teorijâ (E.Meïíisis. No tiesîbu filozofijas vçstures, R., 1997).

[7] Senajâ Grieíijâ terminam tirâns — nav tâda pati nozîme, kâ  mûsdienâs “varmâcîgs, despotisks cilvçks” (E.Meïíisis “No  tiesîbu filozofijas vçstures” , R., 1997).

[8] Ksenofonts. Atmiòas par Sokrâtu “Netveramais Sokrâts” R., 1987.

[9] K.Rijnieks. Sengrieķu dzīves gudrības. R., 1992. — 62.lpp

[10] Platons “Valsts”. — R., 1982. — 137.lpp.

[11] Platons “Valsts”. — R., 1982. — 15.lpp.

[12] Platons “Valsts”. — R., 1982. — 141.lpp.

[13] M.Tauriòð. Politika// Manuskripts.

[14] Platons “Valsts”. — R., 1982. — 564.lpp.