Stigmas

Sākumā tiks apskatīts “Stigmas” krājuma konteksts, kā arī kopīgais ar “Septiņiem stāstiem par mīlu”.

Recenzijas par “Stigmu” ir rakstījuši vairāki latviešu literatūras kritikā pazīstami cilvēki – Anita Rožkalne, Ausma Cimdiņa, Inguna Sekste, arī Mārtiņš Zelmenis un Māris Čaklais. Šie autori galvenokārt apskata “Stigmu” krājuma “Septiņi stāsti par mīlu” ietvaros.

Stāsts “Stigma” ir daudzslāņains un katra nākošā lasīšanas reize atklāj arvien jaunas un jaunas nianses un interpretācijas iespējas.

Stāstu krājuma “Septiņi stāsti par mīlu” kopraksturojums. Gundegas Repšes stāstu krājums “Septiņi stāsti par mīlu” tika izdots 1992. gada pavasarī. Krājumā apkopoti septiņi stāsti. Pieci šī krājuma stāsti ir publicēti jau pirms krājuma iznākšanas. Katrs stāsts atsevišķi un viss krājums kopumā uzdod un mēģina atbildēt uz visa krājuma centrālo jautājumu – vai cilvēkam ir dotas vēl kādas citas dzīves iespējas? Vai pāriet no vienas dzīves citā un, ja, jā, tad pateicoties kam tas var notikt? Kā jau liecina pats stāstu krājuma nosaukums – visi tajā ievietotie stāsti ir par mīlu. Mīlestība ir spēcīgākā no cilvēka kaislībām, tā spēj cilvēku celt, kā arī spēj cilvēku pārveidot. Šajā krājumā autore rāda, ka mīlestība spēj izmest cilvēku citā dimensijā, citā laikā un telpā.

Krājuma pirmais stāsts “Vējam līdz” ievada visa stāsta krājuma centrālo tēmu. Stāsta galvenais varonis ir kāda miruša cilvēka dvēsele, kas atrodas “vēju ligzdā”- vietā starp savu iepriekšējo un nākošo dzīvi. Visi dzīves liktie priekškari ir krituši un visi jautājumi nu viņam ir atbildēti. Pateicoties savai kaislīgajai mīlestībai uz Ģertrūdi, varonis var atrasties “vēju ligzdā”, savukārt, pateicoties tam, ka māte viņu (galveno varoni) ir stipri un patiesi mīlējusi, viņš var doties tālāk – nākamajā dzīvē. Šis krājuma pirmais stāsts, tātad, vēsta par citu dzīvju iespējamību un šis pats motīvs ienāk arī pārējos krājuma stāstos. Arī visi pārējie stāsti krājumā vēsta par cilvēka kaislībām, par patiesām jūtām, par to, ka ne viss šajā pasaulē ir cilvēka prātam izprotams un izzināms.

Vairākos krājuma stāstos to galvenie varoņi caur vīzijām, caur murgiem ielūkojas pagātnē, pagātnes notikumos, identificējas ar kādreiz dzīvojušiem cilvēkiem. Tā, piemēram, stāstā “Vestsaidas dārzs” medmāsa Veronika, savas dzīvokļa īpašnieces Pemperes kundzes nāves brīdī redz sapni, vīziju, kurā satiek Bertu Pemperi bērnībā. Pazūd reālais laiks un Veronikai atklājas pagātnes notikumi, cilvēku likteņi. Līdzīgi arī stāstā “No pūces kliedziena līdz trešajiem gaiļiem” restaurators Franss caur murgiem, vīzijām ielūkojas pagātnē. Fransa iemīļotā Matilde šajās vīzijās identificējas ar muižas kādreizējo īpašnieci Doroteju Annu Šarloti.

Krājuma stāstu sižetiem raksturīgs tas, ka sākumā vēstītāja lasītāju iepazīstina ar stāstā darbojošos personu loku, stāsta par viņu dzīves ikdienu (“Stigmā”- deviņi cilvēki dodas mājup pēc operas Viļņā, stāstā “Gadsimta nakts” tiek stāstīts par pansijas “Līči” ikdienu), tad pēkšņi varoņu mierīgajā dzīvē notiek kaut kas neizprotams, prātam neaptverams, kas izmaina varoņu dzīvi, tās mierīgi ritmu ( stāstā “Stigma” varoņus mājupceļā pārsteidz necaurredzama migla, kad tā izklīst pamazām atklājas, ka visa dzīvā radība ir pazudusi).

Visiem krājuma stāstiem raksturīga notikumu neizskaidrojamība, stāsti atstāj sireālistisku iespaidu. Tie noris starp miegu un nomodu, brīdī, kad cilvēks vairāk ir zemapziņas nekā apziņas varā, tādēļ arī daudzas lietas, notikumi krājuma stāstos ir tikai uztverami, bet ne pilnīgi, līdz galam izprotami. Tā, piemēram, tikai nojaušami, bet ne izprotami ir notikumi stāstā ”Gadsimta nakts”, tā atrisinājums. Tikai nojaušanas līmenī ir arī stāsta “Svešā māja” notikumi – pēkšņi mirst Olīvijas mīļotais vīrietis, viņa cenšas to nogādāt mājās, taču stāsta beigās Andrejs (mīļotais vīrietis) sveiks un vesels sagaida Olīviju mājās.

Krājuma stāstiem raksturīga arī dažādu laiku saplūšana. Piemēram stāstā “No pūces kliedziena līdz trešajiem gaiļiem” tagadnes laikā (laikā, kad tie restaurēta Ēdenfeldes muiža) ienāk divi pagātnes laiki – pēdējā kara laiks, ko pārstāv kritušais leģionārs, un Ēdenfeldes muižas ziedu laiki, kurus pārstāv muižas īpašniece Doroteja Anna Šarlote.

 Īpatnējs laiks ir arī stāstā “Stigma”- pasaulē ir pazudusi visa dzīvā radība, ir tikai deviņi cilvēki. Pagātnei vairs nav nozīmes, tās vairs nav, savukārt nākotne ir neskaidra, nezināma. Ir tikai baismā tagadne, reāla, bet reizē arī baigs sapnis.

Krājuma stāstiem raksturīga arī nereāla telpa. Stāsta “Stigma” varoņi atrodas tukšā nedzīvā pasaulē. Stāstā “Vējam līdz” galvenais varonis atrodas telpā starp divām dzīvēm jeb starp savu iepriekšējo dzīvi un mūžību.

Pirmie pieci stāsti, to varoņi, krājumā pastāv it kā paši par sevi, savukārt, “Stigmā”, kas ir krājuma sestais stāsts, ir atrodamas iepriekšējo stāstu varoņu pēdas, liecības par viņiem (Ģertrūdes fotogrāfija kādas viesnīcas istabā, Olīvijas un Andreja pēdas “Svešajā mājā” u.c.). Tas, iespējams, liecina par to, ka šie cilvēki ir bijuši, ir dzīvojuši, taču miglas laikā pazuduši, vai pārgājuši citā dzīvē (pateicoties patiesām jūtām).

“Zīmogu atvēršana” ir pēdējais, septītais, stāsts krājumā “Septiņi stāsti par mīlu”. Stāsts sastāv no sešām vēstulēm, kuras iepriekšējo stāstu varones raksta pasaules kultūrā un vēsturē pazīstamām personām. Ģertrūde (stāsts “Vējam līdz”) raksta vēstuli Verteram, Felicita (“Gadsimta nakts”) raksta Otello, Veronika (“Vestsaidas dārzs”) – leitnantam Tomasam Glānam, Matilde – ģenerālim Švarckofam, Olīvija (“Svešā māja”) – Dafnim, bet Malle (no stāsta “Stigma”) raksta vēstuli Antiņam. Pēdējā septītā vēstule ir adresēta “N”, tās rakstītājas vārds nav zināms. Šajās vēstulēs, kuras sievietes raksta vīriešiem, tiek atklātas vīriešu kaislības, viņu trūkumi un īpašības, kuru dēļ sievietēm nācies ciest. Tās, iespējams, ir vēstules vīriešiem vispār, viņu it kā nespējai mīlēt tā, kā mīl sievietes. Taču “Zīmoga atvēršanā” viņiem viss tiek piedots, it visas pārestības tiek nolīdzinātas, viņi tiek pieņemti tādi, kādi viņi ir.

“Zīmogu atvēršana” patiesi atver visus stāstu krājuma zīmogus, atklājot, ka citu dzīvju esamība ir iespējama, ja vien cilvēks spēj pilnveidot sevi, savu jūtu

pasauli, ja spēj pārvarēt kaislības, ja saglabā savu gribu, tad, pilnīgi iespējams, ka viņiem tiks dotas arī vēl citas dzīves. Ja vien cilvēks šajā dzīvē izrādīs vēlēšanos pēc patiesām jūtām, pēc jūtu pilnveidošanas, tad viņam tiks dota iespēja šo vēlēšanos piepildīt kādā citā dzīvē.

Stāsts krājuma “Septiņi stāsti par mīlu” stāstos atrodami vairāki kultūras un vēstures slāņi un personības. Kā ik viena daiļdarba tekstu, tā arī šī krājuma stāstus katrs lasītājs var interpretēt un izprast savādāk. Un, jo plašākas ir cilvēka zināšanas, jo lielāka viņa dzīves pieredze, jo šajos stāstos (un it īpaši “Stigmā”) atklājas arvien jaunas un jaunas interpretācijas iespējas, arvien dziļāki nozīmes slāņi.

Vēstījums lasītājam, tā uzbūve stāstā “Stigma”. “Stigma” ir sestais darbs Gundegas Repšes stāstu krājumā “Septiņi stāsti par mīlu”. “Stigmā” tēlots viens noteikts posms varoņu dzīvē, varoņi parādīti visdažādāko savstarpējo sakaru un pretrunu attieksmēs. Varoņu raksturi, iekšējā pasaule tēloti attīstībā, viena notikuma ietvaros.

“Stigmas” vēstījums veidots no divām līnijām – sižeta līnijas un sarunām par Dievu. Šīs divas līnijas pastāv it kā atsevišķi, katra par sevi, tomēr savstarpēji saistītas. Sarunās ar Dievu vēstītāja varētu būt gan pati autore, gan kāda no romāna varonēm, gan arī sieviete vispār. Sarunas ar Dievu rakstītas pirmajā, “es”, personā, tādejādi vēstījums ir personiskāks, rodas tiešs kontakts ar vēstītāju. Sižeta stāstījums, savukārt, ir rakstīts trešajā personā. Vēstītāja it kā no malas novēro deviņu cilvēku grupiņu, viņu ceļu tukšajā un izmirušjā pasaulē, varoņu savstarpējās attiecības, iekšējās pasaules, jūtu un vērtību pārmaiņas, izaugsmi.

Stāsts ir uzrakstīts tā, ka rodas sajūta, ka visa darbība noris uz tukšas skatuves. It kā dekorācijas (tukšās lauku mājas, Eiropas kultūras pilsētas, muzeji, vēstures un kultūras pieminekļi), taču visur sajūtams tukšums un pamestība. Tādejādi autore liek domāt par to, vai tādām lietām kā kultūra, māksla bez cilvēka vispār ir kāda nozīme. Un paralēli, sarunā ar Dievu arī tiek uzdots jautājums: ”Ja es zūdu, tad kur paliec Tu?” un: “Cik ļaužu man vajag, lai pasauli uztvertu vēl dzīvu?”.

Varoņiem tiek dota pilnīga brīvība – viņi var iet, braukt kur vien grib, viņi var dzīvot kā grib, viņiem viss ir atļauts, visa pasaule pieder viņiem. Taču šai brīvībai bez aizliegumiem, bez robežām nav itin nekādas nozīmes. Lasot, rodas izjūta, ka visas pasaules pagātne, tagadne un nākotne, visi kultūras, mākslas un zinātnes sasniegumi, visa vēsture pamazām, bez cilvēka ir lemta iznīcībai. Autore savā darbā rāda, ka galvenā nozīme dzīvē ir patiesām attiecībām starp cilvēkiem, patiesām jūtām. “Stigmā” Eiropa ir kā tukša skatuve uz kuras risinās cilvēku kaislības, pamazām pārtopot, izaugot līdz patiesām jūtām. Varoņu garīgā pasaule, jūtu pasaule rādīta attīstībā. Sava nozīme “Stigmā” ir arī mājām, zemei, kurā cilvēks ir dzimis un audzis. Romā, kad stāsta varoņi nolemj atgriezties mājās, pār viņu galvām pārlido krauklis – tā ir zīme, ka viņiem ticis piedots un, ka lēmums atgriezties ir bijis pareizs. Atgriežoties Latvijā, pēdas tikko uzsnigušajā sniegā liecina, ka varoņiem tiek dota iespēja izmantot savu gūto pieredzi, atziņas, dvēseles izaugsmi pasaulē, kurā bez viņiem ir vēl daudz citu cilvēku ar kuriem veidot un nostiprināt patiesas savstarpējās attiecības, realizēt patiesas jūtas.

Stāstā “Stigma” personāžu runa mijas ar stāstījumu. Stāsta varoņu ārējo attēlojumu dod pati autore jau stāstījuma sākumā. Pēc varoņu ārējā raksturojuma nedaudz var nojaust arī viņu iekšējo raksturu, tā īpašības. Polilogos varoņi dod arī cits cita raksturojumu, nelielu ieskatu dzīvē pirms šī notikuma (pirms dzīvās radības nozušanas). Darbā galvenokārt dominē polilogi, arī dialogi, tie galvenokārt noris divu pretējo dzimumu starpā (Pērs un Asja, Klauss un Malle, Klauss un Viktorija utt.). Polilogu dominante darbā rada iespaidu, ka visi deviņi varoņi ir viens veselums ar vienām rūpēm un problēmām.

Darbā līdzās varoņu portretu tēlojumiem ir arī darbības vides un darbības tēlojums. Vēstītāja kā no malas vēro pilsētas, viesnīcu istabas un dzīvokļus, kuros savā ceļā uzturas “Stigmas” varoņi. Stāstā ir tukšo lauku māju tēlojumi, kuros vēl jaušama nesen dzīvojušo cilvēku pēdas: “Uz dēļu galda dziestoša kartupeļu bļoda un trīs apdrupušas krūzes ar kafiju. Vāri garaiņi rasina spodro virtuves logu. Pie plīts podā kapāt aizsāktas bietes”. Lasot šo tukšo māju tēlojumus, pārņem reāla tukšuma izjūta. Autore tēlo arī varoņu ceļu, Eiropas tukšās pilsētas. Roma, Berlīne, Parīze – pilsētas, kuras varoņi jau sen vēlējušies apskatīt. Pilis, katedrāles, muzeji, viesnīcas un veikalu halles – it viss ir tukšs, miris. Rādot šo tukšo, izmirušo Eiropu, tiek radīta darbības vide, kas izraisa tukšas skatuves efektu un liek galveno uzmanību pievērst tieši varoņu rīcībai, attiecībām , kaislībām. Darbības vides tēlojums “Stigām” saplūst ar darbības tēlojumu un personāžu runu, radot vienu veselumu. Varoņu psiholoģiskajā tēlojumā būtiska nozīme ir tieši dialogiem un polilogiem, kuros spilgti atklājas varoņu raksturi, kaislības, jūtas un to izaugsme.

“Stigmā” tēlojums mijas ar pārstāstiem. Mazāksvarīgais (ceļš starp pilsētām, valstīm, mazāksvarīgie, bet tomēr nepieciešamie notikumi) tiek pārstāstīts. Tā, piemēram: “Jau trešo dienu viņi pavada motelī “Marco Polo”. Autobuss ir saplīsis, un Klauss ar to dienām pazūd nezināmā virzienā… Sievietes vairs neraud.” Šis un arī citi pārstāsti darbā paātrina darbību, parāda varoņu ikdienu, tās vienmuļību, kā arī cilvēku samierināšanos ar īstenību, īstenības pieņemšanu tādu, kāda tā ir.

            Stāstā “Stigma” vēstītāja savas domas un attieksmi par stāstā risinātajām problēmām izsaka caur varoņu un notikumu tēlojumiem. Līdz ar to “Stigmas” sižeta līnijās nav atkāpju. Kā jau minēju, tad darbā bez sižeta līnijas ir vēl arī otra sižeta līnija – sarunas ar Dievu. Šo līniju var uzskatīt par autores vai arī kādas “Stigmas” varones filozofisko monologu. Tās ir sarunas ar augstāku, cilvēka prātam līdz galam neizprotamu būtni, varu. Ar kādu, kurš visu vada, visu lemj. Par to, kas notiek ar pasauli, kad cilvēka vairs nav, kā arī daudzus citus. Precīzāk gan būtu teikt nevis sarunas ar Dievu, bet monologs Dievam. Tas ir monologs, kurā tā vēstītāja cenšas noskaidrot jautājumus par kuriem cilvēki domājuši un domās vienmēr - kas ir šī augstākā vara, kas ir cilvēks attiecībā jautājumus. Stāsts “Stigma” iesākas ar šo monologu un tas iet paralēli visai stāsta sižeta gaitai. Pēdējā monologa noslēgumā stāstītāja raksta: “Tu – horizonts, es lēkts un riets, bet, savas pēdas krustojot, ūdenī melnā laivā sēdot, redzu, ka nav ne horizonta, ne lēkta, ne rieta.”. Tātad iespējams, ka šī augstākā vara reizē ir un nav. Iespējams, ka tā ir tikai mūsu pašu sirdsapziņas atskaites punkts.

Tēlu sistēma stāstā “Stigma”. Stāstā “Stigma” darbojošās personas ir deviņas – četras sievietes (Malle, Viktorija, Laima un Asja), četri vīrieši (Klauss, Jorge, Pērs un Bertrams) un bērns (Jānītis). Visi šie cilvēki ir vienas redakcijas darbinieki, izņemot Laimu (viņa ir redaktora sieva) un Jānīti (Viktorijas dēlēns). Varoņi ir no inteliģentām aprindām. Varoņus var dalīt pēc sociālā stāvokļa iepriekšējā (dzīvības pilnajā) pasaulē. Šādi dalot vienā līmenī liekama Laima (redaktora sieva, masiere ar lielu ietekmi sabiedrībā) un Bertrams (bijušais redaktors). Pārējie - Malle, Viktorija, Asja, Pērs un Jorge atrodas apmēram vienādā līmenī, jo viņi visi ir redakcijas darbinieki, izņemot Klausu, kurš ir redakcijas šoferis, tātad intelektuālā ziņā atrodas nedaudz zemāk. Taču, pēc sociālā stāvokļa varoņus var iedalīt tikai stāsta sākumā – līdz brīdim, kad viņi pilnībā apjautuši baiso patiesību, ka ir palikuši vieni visā pasaulē.

Turpmākajā stāsta gaitā agrākajam sociālajam stāvoklim vairs nav nozīmes. Nav nozīmes tam, ka Laima ir redaktora sieva ar ietekmi, nav nozīmes tam, ka Bertrams ir bijušais redaktors. Eksistē tikai šī tukšā pasaule, kurā galvenā nozīme ir šiem deviņiem cilvēkiem, viņu savstarpējām attiecībām, tam, kādas tās izveidojas stāsta gaitā. Vēstījuma sākumā autore ar viņu sarunu palīdzību rāda šo cilvēku saspīlētās savstarpējās attiecības, kā arī šajos Polilogos varoņi paši dod cits cita raksturojumu. Atklājas Malles asais uzbrūkošais raksturs, Laimas valdonība, Klausa valdonība un neatkarīgums, Viktorijas neizlēmīgums, Bertrama pedantisms, savas pasaules kārtības mīlestība (“Bertrams izvilcis no portfeļa flaneļa vīkšķi tīra kurpes. Savus piecdesmit gadus viņš nav izgājis no dzīvokļa bez tiem. Melnie apaļpurni spīd kā piķis”). Varoņu sarunas stāsta sākumā ir asas, uzbrūkošas kašķīgas. Liekas, ka viņi cits citu būtu gatavi apēst, varoņi meklē cits cita vārgās vietas, cenšas viens otru aizvainot. Tiek pieminēts Pēra homoseksuālisms, Jorges vecpuisība, Viktorijas sakars ar Klausu. Taču stāsta gaitā lasītājs var pārliecināties, ka šis varoņu asums, mēģināšana meklēt citu cilvēku vājās vietas ir tikai maska, mēģināšana pasargāt sevi. Ja vēstījuma sākumā varoņi galvenokārt domā katrs pats par sevi, par savām problēmām, tad vēstījuma gaitā viņi ir spiesti turēties kopā, viņi ir tikai deviņi visā pasaulē un viņu attiecības pamazām kļūst patiesākas, visi stāsta varoņi jūtas vienoti. Pamazām tiek noskaidrotas bijušās un esošas savstarpējās attiecības. Tādejādi veidojas vairāki savstarpējo attiecību pāri. Malle un Klauss, Klauss un Viktorija, Laima un Jorge, Laima un Bertrams, Asja un Pērs. Attiecības starp šiem pāriem ir dažādas. Malles un Klausa sākotnējā kaislība pamazām pāraug mīlestībā. Laima un Bertrams noskaidro savas agrākās nesaprašanās (tieši Laima ir tā, kura savulaik panāca Bertrama aiziešanu pensijā) un vēstījuma gaitā Laimas un Bertrama attiecības ir draudzīgas, bez naida.

Nosacīti varoņus var iedalīt arī pēc piederības kādam no diviem psiholoģiskajiem tipiem. Malle, Laima, Klauss zināmā mērā pieder pie ekstravertā tipa. Savukārt Bertrams, Viktorija, Asja, Pērs un Jorge pieder pie intravertā tipa, viņi, atšķirībā no pārējiem, ir vairāk sevī vērsti, savas emocijas un izjūtas vairāk patur sevī, turpretī Malle, Laima un Klauss ir aktīvāki, valdonīgāki, arī savās jūtās atklātāki. Interesanti ir vērot varoņu reakciju uz notikušo. Klauss pirmais ir aptvēris to, ka viņi ir vienīgie visā pasaulē, taču viņš to nepasaka vārdos, tas izpaužas Klausa rīcībā:” Klauss dragā kā viesulis, stīvi lūkodamies bedrēs un akmeņos, ko apbrauc vien pēdējā brīdī… Viņa skatiens ir drūms un neizteiksmīgs.” Arī citi darba varoņi maz pamazām aptver notikušo. Sākotnēji visu starpā valda uzspīlēts miers, it kā varoņi censtos noticēt baisajai patiesībai, vai iedomātos, ka viss ir tikai sapnis no kura tūlīt, tūlīt viņi atmodīsies. Vēlāk varoņu reakcija ir dažāda – Pērs par notikušo nevēlas runāt, tādejādi it kā nenosaucot patiesību vārdos, tā tiek attālināta un neliekas tik baismīga. Viktorija sakāpinātā prieka tveras pie lietām (gan tukšajās lauku mājās, gan Vācijas veikalos), tādejādi ar lietu palīdzību mēģinot padarīt pasauli savā apziņā dzīvu, nepievēršot uzmanību notikušajam. Laima sākumā cenšas visu uztvert kā sapni, kā joku, viņa turpina domāt par ikdienu, par to, kas tai bijis ieplānots, ko darīs bērni un vai vīram būs tīrs krekls. Laima izmisīgi tveras pie pagātnes it kā negribot pieņemt patiesību, tagadni. Varoņos joprojām ir cerība, ka tas viss nav īstenība, ka tas ir tikai kāds muļķīgs joks.

Maz pamazām varoņi patiešām aptver baismīgo realitāti, ka pasaulē vairs ir palikuši tikai viņi, varoņi to pieņem un līdz ar to mainās viņu savstarpējās attiecības. Varoņi pamazām kļūst tiešāki, atklātāki, patiesāki. Tieši nakts ir tas laiks, kad maskas krīt, uz āru izlaužas kaislības, vēlme pēc mīlestības. Tieši naktī mēs ieraugām varoņu patiesās sejas, viņu slēptākās rakstura īpašības. Dienā un pagātnē tik valdonīgā Laima izrādās ir dzīvojusi bez sava vīra mīlestības, viņa alkst cilvēcības, alkst glāstu. Atklājas arī Pēra kaislīgā jaunības mīlestība uz Asju, atklājas arī Viktorijas un Klausa īslaicīgais sakars pagātnē.

Kā galvenos stāsta varoņus nosacīti varētu izdalīt Malli un Klausu. Nosacīti tādēļ, ka, stāstu lasot, tomēr visus varoņus var uztvert kā vienu veselumu. Viņi visi pat varētu simbolizēt viena cilvēka dažādās īpašības. Malle un Klauss tādā gadījumā pārstāv stiprāko no cilvēka kaislībām – mīlestību, kas arī ir cilvēka un “Stigmas” dzinējspēks. Sākotnējā kaislība Malles un Klausa starpā pamazām pārvēršas mīlestībā. Malle saprot, ka ir stāvoklī, viņu biedē šī tukšā pasaule, zemes kurām viņa nejūtas piederīga. Malle ir atbildīga par savu bērnu, tas ir daļiņa no viņas, viņas un Klausa mīlestības auglis. Malle sajūt ilgas pēc mājām, pēc zemes, kurai viņa ir piederīga un, kurai piederīgs ir arī viņas bērns. Malle vēlas doties uz mājām, uz Latviju, un patiesībā viņa pasaka visu varoņu ilgas. Viņi ir maldījušies tukšajā pasaulē, taču tikai mājas, Latvija, ir tā vieta, kur viņi varētu justies droši, tā ir viņu pasaule. Lēmums atgriezties mājās ir pareizs, to rāda arī stāsta beigas.

Bez astoņiem pieaugušajiem stāsta varoņiem, stāstā, kā jau minēju, darbojas arī bērns. Pareizāk - stāsta varoņu vidū ir arī bērns, jo Jānīša klātbūtne ir visa stāsta darbības laikā, taču viņš savā darbībā ir pasīvs. Bērni visu uztver tiešāk un arī viņu reakcija uz notikumiem ir tiešāka nekā pieaugušajiem. Apjautis notikušo Jānītis vairs nerunā. Viņš ierunājas tikai tad, kad Malle izsaka savu vēlēšanos braukt mājās. Tieši Jānītis ir tas, kurš pirmais ierauga pēdas baltajā sniegā. Jānīša nerunāšana varētu būt izskaidrojama ar to , ka viņā vēl nav nekādu kaislību. Viņš ir pieņēmis un sapratis baismo īstenību un viņam nav ko teikt. Jānītis, stāsta gaitā, instinktīvi tveras pie Klausa, meklē Klausa sabiedrību. Klauss ir visvīrišķīgākais no stāsta vīrieša tēliem, viņā ir jūtams spēks, arī Jānītis to jūt un tādēļ meklē Klausa aizsardzību. Klauss, iespējams, Jānītim ir tēva ideāls – liels, stiprs, visu varošs, Klausā Jānītis saskata drošību, patvērumu. Ja pieņem, ka visi šie stāsta varoņi simbolizē cilvēka dažādās rakstura izpausmes, ja Jānītis simbolizē bērnu, kas, lielākā vai mazākā mērā, ir katrā cilvēkā, tad Bertrams, savukārt, simbolizē dzīves pieredzi. Tā dzīves pieredze, ko Bertrams ir ieguvis savā astoņdesmit gadus garajā mūžā, tā arī ļauj viņam palikt mierīgam, nemainīgam visā stāsta darbības gaitā. Bertrams cenšas arī jaunajos dzīves apstākļos dzīvot tā, kā viņš ir dzīvojis līdz šim – vienmēr spīdošām kurpēm un tauriņu ap kaklu. Viņš cenšas dzīvot pēc savām tradīcijām un cenšas izveidot zināmu tradīciju arī jaunajos apstākļos (katru vakaru visi stāsta varoņi sapulcējas pie Bertrama).

Stāstā “Stigma” tēlu raksturu īpašības un iekšējā pasaule galvenokārt parādās viņu darbībā, arī sarunās un dialogos.

Kopsavilkums. “Stigmā” tēlots viens noteikts posms varoņu dzīvē, varoņi parādīti visdažādāko savstarpējo sakaru un pretrunu attieksmēs. Stāstā darbojas deviņas personas, kas dodas mājup, no Viļņas uz Latviju, bet atceļā viņus pārsteidz migla, kad tā izklīst, pamazām atklājas, ka visa dzīvā radība ir pazudusi. Varoņi apbraukā visu Eiropu, līdz beidzot atgriežas mājās. Sniegā viņi redz cilvēka pēdas, kas liek domāt, ka dzīvība uz zemes ir atgriezusies. Stāsts liek domāt, ka bez cilvēka visi kultūras, mākslas un zinātnes sasniegumi ir lemti iznīcībai.

Izmantotā literatūra:

1.      Repše G. “Septiņi stāsti par mīlu”. Rīgā , 1992.

2.      Rožkalne A. Gundegas Repšes “austrumu ceļš “

Karogs, 1994.g. Nr. 1 – 177- 189.lpp.

      3.   Treimane I. “Domas par laiku jeb grāmatu lasīšana

            vasarā ar skatu uz rudeni” Karogs, 1992.g. Nr. 10 – 188- 192.lpp.

      4.   Cimdiņa A. “Flokšu žargons klētspriekšā”.

            Literatūra un Māksla, 1992.g. 18. septembris. 3.lpp.

5. Sekste I. Telpa A. Neibergas un G. Repšes prozā.

            Karogs, 1993.g. Nr. 2. 173 – 179.lpp.

      6.   Čaklais M. Izziņas svētki Gundegas Repšes “Stigmā”.

            Laiks,1991.g. 8.maijā Nr. 37. 3.lpp.

      7.   Zelmenis A. Gundegas Repšes jaunā grāmata.

            Karogs. 1995.g. Nr 5. 149. lpp.

G undega Repše

Stigma