Tēlu sistēmas nozīme autora ieceres atklāsmē V.Tekerija romānā “Liekulības tirgus”

Liepājas Pedagoģijas akadēmijas
humanitārās fakultātes
Latviešu valodas un literatūras
un svešvalodas specialitātes
3. kursa studenšu
Agneses Labalaikas,
Ineses Fišmeisteres,
Indras Jukāmes

patstāvīgais darbs ārzemju literatūras vēsturē.

Tēlu sistēmas nozīme autora
ieceres atklāsmē V.Tekerija romānā
 “Liekulības tirgus”

Iecere par romānu “Liekulības tirgus” Viljamam Tekerijam radās 19. gadsimta 40. gadu vidū, vētrainajā laikā, kad Francijā, Vācijā un Anglijā “tuvojas varena revolūcija... Visi tagadējie rakstnieki it kā instinktīvi aizņemti ar vecās sabiedriskās iekārtas skrūvju atgriešanu, lai sagatavotu to paredzamajam sabrukumam. Izjūtu pat tādu kā prieku, ka arī es mazdrusciņ esmu pielicis roku šai darbā un, labsirdīgi jokodamies, pasaku graujošu patiesību...”, kā Tekerijs rakstīja savai mātei.

Romāna priekšvārdā autors dzīvi salīdzina ar teātri, kurā pats ir tikai pasīvs režisors, kas novēro apkārt notiekošo un tikai pieraksta to, un “liekulības tirgus” tad arī ir šis dzīves teātris.

Tekerijs “Liekulības tirgu” ir nosaucis par romānu bez varoņa, taču, lai tam piekristu vai nē, mums ir jānoskaidro, ko viņš domājis ar vārdu “varonis”. Vai varonis ir galvenais tēls vai arī tēls, kas darba gaitā attīstās un izaug? Mēs paliekam pie otrā varianta, jo šeit, kā zināms, nav varoņa tā klasiskajā izpratnē, bet tiek runāts par vairākiem tēliem, no kuriem divi galvenie ir Amēlija un Rebeka, ar kurām ir saistīti visi notikumi un gandrīz visas personās romānā.

Viens no pozitīvajiem tēliem ir Amēlija: “Amēlija ne vien dziedāja kā cīrulis.. viņai bija arī tik krietna, laipna, maiga, jūtīga un cēla sirds, ka meitene iemantoja ikviena cilvēka simpātijas..” Tomēr jau viņas vārds izsaka viņas būtību – Amēlija Sedlija. Vārds “Amēlija” mums asociējas ar kaut ko noapaļotu, pārlieku maigu, klusinātu, “pelēku” – “... misis Osborna esot gluži tīkama, jauna dāma – neko īpašu viņā atrast nevarot, taču par piemīlīgu būtni jāatzīst un tā tālāk.” Šāds vārds piestāvētu neuzņēmīgai, klusai, pasīvai bezrakstura sievietei. Uzvārds Sedlija (Angļu val. ‘Sadly’) nozīmē skumīga, bēdīga, nomākta, kāda viņa arī ir. Arī pašam Tekerijam, šķiet, ir dalītas izjūtas – no vienas puses viņai pieder autora simpātijas, bet no otras puses viņš to nosoda par pārmērīgu rakstura vājumu, jūtelību – “... mazā muļķe bija gatava raudāt par beigtu kanārijputniņu, par peli, ko nelaimīgā kārtā noķēris kaķis, par romāna atrisinājumu, lai cik bezjēdzīgs tas arī būtu;...” – neuzņēmību, zināmā mērā pat gļēvumu – “... Amēlija bija tik neizsakāmi lēnprātīga un pazemīga, it kā pati daba viņu radījusi citiem par upuri.” Autors nemitīgi uzsver to, ka Amēlija ir vientiesīte, “nabaga mazā muļķīte”, pārāk naiva. Tā kā autors arī Amēliju ir iekļāvis “Liekulības tirgū”, tad viņas pārspīlētā mīlestība pret visu un visiem, mūsuprāt, nav patiesa. Viņa pat pret sevi nav līdz galam atklāta, piemēram epizodē, kur Amēlija apzināti neatzīst, ka vīrs, iespējams ir viņu krāpis. Tātad, kaut arī Amēlija ir ar cēlu un labsirdīgu dvēseli, viņa tomēr ir pārāk “bāla”, asaraina, neko neizsakoša un nemainīga. Tieši tāpēc, mūsuprāt, viņa ir tikai galvenais tēls nevis varone.

Pilnīgs pretstats Amēlijai ir Rebeka Šarpa. Arī Rebeku raksturo viņas vārds. Rebeka – tas skan diezgan asi, enerģiski, dzīvīgi, bet uzvārds Šarpa, tulkojumā no angļu valodas (‘Sharp’), nozīmē ass, spics. Pat viņas izskats – zaļacaina rudmate – liecina par viņas ugunīgo, enerģisko dabu. Lai gan ārēji viņa izskatās stipra un patstāvīga, ar dzīvi apmierināta – “Viņa rosījās un tērzēja, vaibstījās un liekuļoja, te vienam uzsmaidīja, te par otru pavīpsnāja, ...”, patiesībā viņa ir traģisks tēls – traģiskākais romānā, jo viss dzīvē viņai ir jāizcīna pašai saviem spēkiem. Bekija nāk no sabiedrības zemākajiem slāņiem, viņa agri zaudē vecākus, un nav neviena, kas sniegtu viņai palīdzīgu roku – “Bekija pēc dabas nebija diez kāda liekule, bet vientulība drīz iemācīja viņu izlikties.” Viņa nepārtraukti tēlo un tikai vienatnē ir patiesa – piemēram, kamēr viņas vīrs guļ, Bekijas seja ir bāla, nogurusi, drausmīga, bet pamostoties viņš sievu redz “atmirdzam možā, piemīlīgā smaidā”. Arī te redzams kontrasts starp viņas pievilcīgo ārieni un drausmīgo iekšējo tukšumu. Šīs nepārtrauktās cīņas rezultātā visi Rebekas sākotnējie talanti un dotības – atjautība, enerģiskums, apņēmība, vērīgais prāts – pārvēršas ļaunumā, kas iznīcina jebkādu spēju mīlēt un uzticēties. Viņa kļūst par nelietīgu izmantotāju, kuras vienīgās vērtības ir nauda un stāvoklis sabiedrībā. Nemitīgi kāpjot uz augšu pa “sabiedrības kāpnēm”, viņa tomēr tiek atsviesta atpakaļ vēl zemāk nekā sākumā – viņa ir kļuvusi par prostitūtu, kas mitinās nožēlojamās, netīrās pažobelēs un kuru nicina pat kalpi un nabadzīgie studenti. Secinājums – Rebeka, būdama spilgtākais tēls romānā ar perspektīvu kļūt par varoni, tomēr izvēlas nepareizo mērķi un ceļu, kā to sasniegt, un kļūst par nožēlojamu, degradējušos cilvēku.

Mūsuprāt, cilvēcīgākais un taisnīgākais tēls šajā romānā ir Dobins. Ārēji viņš ir neuzkrītošs, kluss un neizskatīgs – “Viņam bija ļoti garas kājas, dzeltena seja, runāja viņš mazliet šļupstēdams, un sākumā tas likās pat visai smieklīgi.”, taču iekšēji, “savās domās Dobins bija taisnīgs, dzīvoja godīgi un tīri, galva viņam strādāja diezgan labi un sirds bija silta un pazemīga.” Tomēr arī Dobinu autors mēdz nosaukt par nejauku, viltīgu un liekulīgu cilvēku. Mēs gan domājam, ka viņš tā dažreiz rīkojas tikai labu gribēdams – lai nesagrautu otra cilvēka sapņus. Patiesībā viņš ir ļoti labsirdīgs cilvēks. Viņš cenšas aizstāvēt vājākos, palīdzēt nelaimīgajiem. Viņš ir vienīgais, kurš prot patiesi mīlēt.

Savukārt Dobina tēla pretstats ir Džordžs Osborns, kas ir iedomīgs, patmīlīgs, vecāku izlutināts “puišelis”, sieviešu mīlulis, kurš nemāk novērtēt patiesas vērtības – ģimeni, mīlošu sievu, uzticīgus draugus.

Amēlijas brālis Džozefs Sedlijs, pēc mūsu domām, ir gļēvākais no tēliem, kurš pretstatā bezbailīgajam, drosmīgajam Džordžam ir tukšs lielībnieks un bailīgs “mīkstmiesis”. Mīlestība viņam ir nevis jūtas, bet pienākums, par kuru viņš maksā ar naudu. Sirds viņam nav ļauna, taču šajā “liekulības tirgū” labsirdība ir traucēklis. Viņam glaimo sieviešu apbrīna, tās dēļ viņš ir gatavs pat uz negaidītu, radikālu rīcību, piemēram, piedāvā Rebekai pajumti, ticēdams viņas liekuļotajai mīlestībai.

Rodons Krolijs – Rebekas pirmais solis augstākās sabiedrības virzienā – ir mazliet aprobežots, taču diezgan labsirdīgs. Viņš pilnīgi pakļaujas sievai, ļaudams sevi “tīt ap pirkstu”. Viņš nesavtīgi mīl savu dēlu un sievu. Pēc dabas Rodons ir samērā mierīgs cilvēks, taču, kad negods skar viņa ģimeni, viņš ir gatavs to aizstāvēt pat duelī.

Romānā darbojas daudzi tēli, katrs interesants un ļoti savdabīgs, un pilntiesīgs “liekulības tirgus” pārstāvis.

Tas, kas nosaka romāna tēlu likteni, ir nauda – galvenais darbības virzītājspēks. Nauda – dzīves mērķis, dzīves jēga, “mīlestība”, stāvoklis sabiedrībā, vara, gods, slava, tikums. Šeit visi cilvēki ir pakļauti tikai un vienīgi naudai. Kaut arī sevi viņi uzskata par augstdzimušiem kungiem, viņi tomēr ir un paliek vienīgā kunga – Naudas vergi.

Vai tēli atklāj autora ieceri par romānu bez varoņa? Tā kā mēs sākumā pieņēmām, ka autors ir vēlējies uzrakstīt romānu bez tēla – varoņa, tad uzskatām, ka viņam tas ir izdevies, jo romānā nav rādīts:

1)                neviens varoņa vārda cienīgs tēls;

2)                neviens varonis – vēsturiska personība;

3)                neviens tēls kā varonis savā garīgajā izpausmē.