Valsts mākslas muzejs

Valsts mākslas muzejs tika būvēts kā pilsētas mākslas muzejs, turklāt celtniecībai ir gara priekšvēsture, starptautisku projektu konkursu ieskaitot (1897), bet finansiālu apsvērumu dēļ godalgotais projekts palika nerealizēts. Būvniecības darbi dažādu iemeslu dēļ aizkavējās. Ēku uzcēla 1905. g. pēc ievērojamā māklas zinātnieka, arhitekta un doktora V. Neimaņa (1849-1919) projekta. V.Neimanis kādu laiku bija Daugavpils pilsētas galvenais arhitekts, kur pēc viņa projekta tika uzcelta virkne sabiedrisko un dzīvojamo ēku. 1895. g. viņš pārnāca uz Rīgu, kur gadsimtu mijā vadīja Doma kompleksa restaurāciju un izbūvi. Bez tam V. Neimanis ir publicējis vairāk nekā 40 grāmatu par Baltijas arhitektūras un māklas vēsturi.

1905. g. 14. septembrī jaunais muzejs bija gatavs uzņemt apmeklētājus. Bez pilsētas gleznu kolekcijas te mājvietu atrada arī vācu Mākslas veicināšanas biedrības iegādātie darbi un 1862. g. mirušā Rīgas tirgotāja un rātskunga Fr. V. Brederlo bagātā gleznu kolekcija, kas arī bija novēlēta Rīgas pilsētai un līdz tam bija eksistējusi kā atsevišķa izstāde.

Celtnes monumentālajam apjomam piemīt barokāla noskaņa, bet interjeros redzamas arī daudzas jūgendstila detaļas (kāpņu margas, vējtvera vitrāžas u.c.), jo laiks, kad ēku cēla, bija jau jūgendstila uzplaukuma periods, un šī ēka pieder pie pēdējiem eklektisma stila paraugiem.

Ieejas kāpnes un frontona skulpturālo grupu veidoja A. Folcs.

Muzeji - kultūrizglītības un zinātniski pētnieciskas iestādes, kas vāc, zinātniski apstrādā, glabā, pētī, eksponē un popolarizē matreālus par dabas un sabiedrības attīstības procesiem, arī cilvēces materiālus un garīgās darbības rezultātus. Ikviena muzeja profilu nosaka muzeja darbības veids un fondu kolekciju saistība ar konkreetu nozari (ir dabaszinātņu, vēstures, literatūras, mākslas, mūzikas, teātra, zinātnes un tehnikas u.c. muzeji). Darbojas arī kompleksa profila (novadpētniecības) muzeji. Īpaša grupa ir memoriālie muzeji. Atbilstoši profilam muzejos tiek iekārtotas pastāvīgas ekspozīcijas, organizētas stacionāras un ceļojošas izstādes, tematiski pasākumi un ekskursijas ekspozīcijās vai izstādēs; muzejs izdod ceļvežus, prospektus, izstāžu katalogus, monogrāfijas, zinātnes rakstu un dokumentu kājums.

Muzeja pirmsākumirodami tajā sabiedrības attīstības pakāpē, kad priekšmetus sāka saglabāt kā dokumentālas, vēsturiskas, memoriālas liecības un estētiskas vērtības. Antīkajā sabiedrībā mākslas vērtības tika uzkrātas valdnieka pilī, tempļos, kapenēs; viduslaikos – arī klosteros un katedrālēs.Renesanses, lielo ģeogrāfiskoatklājumu laikā, zinātnes un raž. Attīstības ietkmē muzeju kolekcijas kļuva daudzveidīgas; īpaši saistošas bija piļu kolekcijas – t.s. kunstkameras, gleznu galerijas, ieroču palātas, monētu kabineti, retumu vai brīnumu kabineti un citas kolekcijas. 17. - 18. gs. veidojās arī daudzas privātās kolekcija, uz kuru bāzes, īpaši 19. gs radās vairāku valstu nacionālie muzeji.

Šobrīd muzejā izvietotā ekspozīcija bija bērna veidotā. Ekspozīcija bija veltīta desmit gadu sadraudzībai Latvija – Zviedrija. Vēl bez šīs ekspozīcijas muzejā bija izstādītas daudzas pamat eksozīcijas, ar daudziem pazīstamiem latviešu mākslniekiem kā piemēram Jānis Rozentāls, Jānis Valters, Vilhelms Purvītis, kā arī dažu balt vāciešu gleznas kā ievērojamākos varu minēt Feders, Hūns.

Agrākajos gados vai PSRS gados muzejā esot regulāri izstādītas ekspozīcijas kas saistītas ar sportu, bet šobrīd muzejā varēja atrast maz gleznas, kurās tiktu atēlotas sporta norises. Es aplūkoju trīs ar sortu saistītus darbu Aleksandra Beļcova darbs – tenisiste, Romāns Gota un viņa darbs bilijards, Gustavs Klucis darbs Maskavas spartakiāde.

Kā man pastāstija muzejas darbiniece ļoti rets gadījums esot tāds, ka kāds sportists pārtapti par mākslnieku, parasti gan esot otrādi. Izdevās uzzināt ka arī šādi gadījumi neesot daudz. Kā vienu no lielā sporta māksliniekiem varu minēt Daci Lielo, kura ir bijusi latvijas čempione slēpošanā (disciplīnu diemžēl nuzzināju). Sakarā ar slēpošanu viņai arī bijusi izstāde. Varu minēt vēl dažus māksliniekus, kuri ir bijuši Latvijas mēroga sportā Siliņš Alberts – burātājs, Eduards Kalniņš – burātājs. Teodors Zaļkalns – slidotājs esot tik labi slidojis, ka aicināts uz Čehiju tiesāt sacensības.

Muzejā vislabāk man patika bērnu ekspozīcija, kura bija veltīta Zviedrijas Latvijas 10 gadu sadraudzībai.Šajā ekspozīcijā bija attēloti bērnu ‘’brīvās tēmas’’ zīmējumi, kuros , reti, bet bija arī rodama saistība ar sportu.

Muzeja darbiniekam priekšā stādijos tā, esmu Latvijas Sporta Pedagoģijas Akadēmijas un vēlos par muzeju izzināt sekojošus jautājumus.

Bijušās ordeņa pils teritorijā Pils ielā 5 atrodas Kuldīgas novadpētniecības un mākslas muzejs. Tā pirmsākumi meklējamipagājušajā gadsimtā. Pirmā izstāde ar muzejisku vērtību notika 1899. g. pilsētas rātsnama zālē. Tie bija eksponāti no privātajām kolekcijām 1935. g.

Muzejam ir trīs nodaļas – fondu (ar 50 000 vienībām), vēstures un mākslas nodaļa un trīs sektori – zinātniski izglītojošā, masu darba, dabas un pieminekļu aizsardzības sektors.

Muzejam ir arī divas filiāles: ”Sauleskalni” – dramaturga Voldemāra Sauleskalna māja Kurmales ciemā un Sv. Katrīnas baznīca.

Ļoti spilgtu iespaidu man atstāja tieši pati ēka un tās iekšējie plašumi, kā arī sarkanais paklājs trpju vidū.

Domāju, ka šo Valsts Mākslas muzeju vēlvienu reizi neapmeklētu, jo māksla mani ļoti neaizrauj.

Muzejā varētu nodot sava pirmā riteņa sēdekli, jo ar šo riteni vietējā mēroga sacīkstēs izcīniju savā mūžā pirmo medaļu. Paraugdemonstrējuma laikā, pēc kritiena nolūza sēdeklis, kas arī ir vienīgais saglabājies.