Viduslaiku literatūra

 

Rīgas Itas Kozakēvičas Poļu Vidusskolas
10.kases skolnieces
Kristīnes Davidovas
referāts latviešu literatūrā.

Rietumeiropas kultūras un līdz ar to arī literatūras vēstures sakums datējams ar mūsu ēras 4. - 5. gadsimtu, kad pēc Romas impērijas sabrukuma pasaules vēstures arēnā uznāca jaunās barbaru tautas ar savu īpašu sabiedriski politisko iekārtu, sadzīvi un tikumiem.

Antīkās verdzības sabiedrības sabrukums daudzām barbaru tautām deva iespēju pārcelties uz citām dzīves vietām. Šīs tautas ilgu laiku pārplūdināja Eiropu, Prikšāziju, Vidusāziju un Ziemeļāfriku - teritorijas, kas agrāk atradās antīkās pasaules sastāvā un lielāko tiesu bija apvienotas Romas impērijā. Šai "lielajā tautu staigāšanā" dažādos laikposmos piedalījās ģermāņi un slāvi, arābi, mongoļi un tjurki. Šīs tautas uz antīkas verdzības sabiedrības drupām nodibināja viduslaiku feodālās valstis. Šo valstisko veidojumu robežās vēlāk izveidojās mūsdienu Eiropas tautas.

Romas impērijas sabrukuma laikā idzīvotāji tais rietumu provincēs, kuras bija viscešāk saistītas ar metropoli, -  Itālijā, Gallijā, Spānijā, -  pamatvilcienos bija romanizēti, tas ir apguvuši latīņu valodu, romiešu iestādījumus un civilizāciju. Latīņu valoda te gandrīz visur bija izskaudusi vietējās valodas, taču tā izplatījās nevis klasiskajā, literārajā formā, bet tā sauktās vulgārās latīņu valodas veidā. No šī latīņu valodas tautas varianta, kam dažādās vietās piemita dažādā lokālā nokrāsa, vēlāk izveidojās romāņu valodas: franču, itāliešu, spāņu, portugāļu un citas.

Viduslaikiem piemita teocentrisms, universālisms, anonimitāte, pasaules dualisms, sholastika. Viduslaikos sākotnējo kristjānisma mācību, izstrādāja askētisku doktrīnu par vienaldzību pret pasaules labumiem un paklausību jebkurai pasaulīgai varai, jo laicīgā eksistence saskaņā ar šo doktrīnu ir niecīga salīdzinājumā ar mūžīgo, pēcnāves dzīvi. Turklāt tika apgalvots, ka, jo vairāk cilvēks šai dzīve nekurnēdams cieš, jo lielākas viņa izredzes iemantot mūžīgo svētlaimi pēc nāves. Skaidrs, ka sabiedrības aristokrātiskajam virsslānim bija izdevīga šī mācība, kas tautas masām ieaudzināja aklu paklausību un atturēja tās no sacelšanās.

Tomēr līdzās šai mācībai, kas viduslaiku baznīcā bija valdošā, attīstījās arī cita doktrīna kas bija pretēja askētiskajai un atbilda visu apspiesto un atstumto centieniem pēc nolīdzināšanas. Saskaņa ar šo doktrīnu, kas sasaucās ar neoplatoniskajām idejām un tikai retumis tieši izpaudās rakstu pieminekļos un dokumentos, bet pastāvēja galvenokārt mutvārdu tradīcijā, katrādabas parādībā atklājas dievs un katrs cilvēks ir "Kristus miesas loceklis", tātad visai materiālai pasaulei ir attaisnojums un katrā cilvēkā ir kaut kas "svēts", kas pēdīgo nabagu dara zināmā mērā līdzīgu karalim. Šī otrā doktrīna vidoslaikos pastāvīgi atdzīvojās nolīdzināšanas ķecerībās, kas reliģijas ietērpā cīnījās pret feodālo iekārtu. Jo, kā norāda Engelss, "šādos apstākļos visiem vispārīgā formā izteiktajiem uzbrukumiem feodālismam un vispirms uzbrukumiem baznīcai, visām sociālajām un politiskajām revolucionārajām doktrīnām bija jābūt tai pašā laikā un vispirmām kārtām arī teoloģiskām ķecerībām. Lai varētu uzbrukt pastāvošajām sabiedriskajām attiecībām, vajadzētu noraut tām svētuma oreolu"

Katoļu baznīcai bija milzīga iatekme uz viduslaiku literatūras sākotnējo attīstību. Virkni agrīnajā periodā ļoti populāru literatūras žanru - reliģiskās himnas, garīgās dziesmas, svēto dzīves aprakstus, bībeles parafrāzes utt. - izveidoja baznīca. Baznīcā radās kulta drāma. Agrīnā vēstures literatūra un dažāda rakstura didaktika lielā mērā sekoja latīņu valodā klosteros rakstītajiem paraugiem. Kristīgā leģenda nodeva viduslaiku dzejai milzīgu starptautisku fondu ar dažādām teiksmām un novelistiskiem motīviem. Ne mazāk nozīmīga bija vispārējā reliģiskās domāšanas ietekme ,kas izpaudās arī žanros, kuri nemaz nebija reliģiski; piemēram der reliģiskie motīvi varoņeposā vai mistiskā mīlas koncepcija dažās bruņinieku lirikas formās. Gluži tāpat katoliskā mācība par divām īstenībām, no kurām zemes īstenība it kā esot tikai vājš debesu īstenības atspulgs, ir pamatā viduslaiku dzejā izplatītajai alegoriskajai jeb simboliskajai īstenības uztverei. Baznīcas spirituālisma reakcionārā ietekme bremzēja reālistiskās domāšanas attīstību un apspieda paverdzināto tautas masu tieksmes cīnīties par savu brīvību.

Taču nevajag pārspīlēt reliģiskā elementa lomu viduslaiku literatūrā. Kā viduslaiku cilvēku plašo masu, tā arī vidusslāņu un pat augstāko šķiru pārstāvju pasaules uzskats nebūt nebija pilns askētisma un domu par viņpasauli. Jau minētais domu un jūtu duālisms ļāva ar banīcas dogmu savienot kaislīgas dzīvotalkas un mīlestību pret reālo īstenību. Kā iedzīvotāju plašo masu domāšanā pastāvēja divticība, tas nozīme, ka kristīgajai ticībai bija piejaukti vecie, pagāniskie tautas ticējumi, tāpat arī tālaika cilvēku jūtās ar patiesu reliģiozitāti sadzīvoja visdabiskākā un priecīgākā attieksme pret dzīvi. Viduslaiku literatūru kopumā nepavisam nesedz melns plīvurs, tā ir spilgtu krāsu un dzīvesprieka pilna.

Cits nozīmīgs faktors, kas ievērojami ietekmēja viduslaiku literatūru, ir antīkā kultūra. Iekarotāji ģermāņi pašā sākumā iznīcināja no antīkās pasaules mantojuma visu, ko vien varēja iznīcināt. Taču ļoti drīz pēc tam sāka vākt sagrautā paliekas, kas kļuva paraugs un materiāls jaunas kulturas radīšanai. Latīņu valodu pieņēma par valsts aktu un augstākās administrācijas valodu; latīņu valodā tika pierakstītas ģermāņu cilšu un tautu paražu tiesības, tā sauktās barbaru "tiesas", latīņu 5.  -                          -   6.gadsimta hronikās fiksēti barbaru karaļu darbi. Itālijas iekarotājs ostgotu karalis Teodorihs Lielais par ministriem labprāt izraudzījās izglitotus romiešus.

Kaut arī baznīca bija naidīga senajai pagāniskajai kultūrai, tai nācās uzstāties antīkā mantojuma glabātājas un propagandētājas lomā. Sākumā romiešu autorus, grieķi līdz pat renesansei nebija oriģinālos pazīstami, skolu programmās iekļāva visai nelabprāt. Agrāk par citiem tika atļauts Vergilijs, kuru viņa ceturtās eklogas fantastiskais skaidrojums, šī ekloga pareģoja mesijas atnākšanu, padarīja par "kristieti pirms Kristus". Drīz vien atļauto autoru skaits nācās palielināt, jo antīkā pasaule tolaik bija vienīgais zināšanu avots.

Jau Augustīns norādīja, ka nepieciešams studēt pagānisko literatūru un zinātni. Tomēr seno romiešu autori tika cenzēti un adaptēti, lai paralizētu iespējamo "kaitīgo' ietekmi. Par labāku atzina lietot fragmentus, atstāstījumus, komentārus, nevis pilnīgus oriģināla tekstus. Jau Hieronīms, Augustīns un citi nodarbojās ar antīko autoru "saskaņošanu" ar kristiānisma mācības "patiesībām". Viduslaiku skolā šāds antīkās kulūras studēšanas veids tika plaši izmantots, un gandrīz līdz viduslaiku beigām no antīkās kultūras apguva atsevišķas sentences, ziņas vai no konteksta izrautus dzejas tēlus, lielākais - dažus sižetus, kas atrauti no tos izraisījušās pasaules uztveres, kura viduslaiku cilvēkiem bija pārāk tāla un nesaprotama.

Par spīti šādai ierobežotai antīkās kultūras izpratnei viduslaikos, šajā kultūrā tomēr nepārtraukti meklēja dažādas zināšanas. Teoloģiskā doma izmantoja Aristoteļa un Platana filozofijas shēmas, bet šī filozofija ilgu laiku bija pazīstama tikai fragmentu un izkropļotu pārstāstījumu veidā.

Diezgan ievērojama bija arī antīkas kultūras tiešā ietekme uz viduslaiku literatūru. Agrīnajā bruninieku lirikā var atrast liecības par Ovīdija darbu pazīšanu, Bruņinieku romānu un stāstu ievadīja Maķedonijas Aleksandra stāsta un Vergīlija "Eneīdas" pārstrādājumi. Antīkās pasaules atskaņas var atrast arī lielākajā daļā literatūras žanru.

Viduslaiku lirika attīstījās ļoti dinamiski un veidoja neatņēmāmo tā laika literatūras daļu. Tās pamatā bija galma mīlestība. Bieži vien šī mīlestība bija platoniska. Mīlēta, bet precēta galma dama pat nenojauta, ka viņa bija dievināta. Liriskie darbi nešķirāmi bija saistīti ar mūziku. Tie bieži tika dziedāti ar līras palīdzību. Tos dziedāja iegajuši pilī klaidoši dzejnieki: trubadūri Francijā, minnensingēži Vācijā, skaldi Skandinavijā. Tos dzejniekus, kuri dziedāja latīņu valoda, sauca par vagantiem.

Daudz bagātāka par tautas senās lirikas un drāmas paliekām rakstu pieminekļos atspoguļojusies tautas episkā daiļrade.

Viduslaiku Francijas attīstītākas pilsētas bija Parīze, Nantes, Rouen, Lyon. Tur attīstījās vislabāk saglabājies franču eposs: "Rolanda dziesmas", "Artūriāņu cikls", "Rozes dziesma", "Villon - Lielais Testaments", "Karoliņu cikls". Tas sasniedzis mūsu dienas poēmu veidā, no kurām visvecākās - tai formā, kādā tās nonākušas mūsu rokās, - radušās 11.gadsimta beigās, bet visjaunākās attiecināmas uz 14.gadsimtu. Tomēr pat visagrīnākās no saglabātajām poēmām ir vecāku poēmu vai dziesmu pārstrādājumi, un tām bijusi jau divus vai trīs gadsimtus ilga attIstIbas vēsture. Šī ilgstošā attīstība, kurā piedalījušies dažadi sabiedrības slāņi - karadraudžu aprindas, plašās tautas masas, žongkieri un rakstu pratēji garīdznieki, radījusi dziļas pārmaiņas kā dziesmu - poēmu formā un stilā, tā arī saturā.

Poēmas, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, franči apzīmē ar nosaukumu chansons de geste - "dziesmas par varoņdarbiem". To apjoms ir dažāds - no 1000 līdz 20.000 rindu, un tās veido nevienāda garuma strofas jeb tirādes, kas ietver 5 - 40 desmitzilbīgas rindas ar cezūru pēc 4. vai 6. zilbes, pie tam rindas saistītas ar asonansēm, kas vēlākās redakcijās parasti aizstātas ar precīzajām atskaņām. Šīs poēmas bija paredzētas dziedāšanai, turklāt līdzīgi kā krievu biļinās veina un tā pati melodija vijās cauri visai poemai. Poēmu izpildītāji, bet nereti arī autori bija žonglieri, kas tās izvadāja pa visu Franciju. Piesaistījis sev uzmanību un sapulcinājis ap sevi klausitājus, žonglieris uzaicināja tos klusēt un sāka dziedāt rečitatīvā, akompanēdams ar violu vai mazu arfu. Parasti viņš līdz naktij nepaspēja poēmu pabeigt, tādēļ dziedāšanu pārtrauca un atlika uz nākamo dienu. Ja poēma bija ļoti plaša, tās recitācija ilga pat nedēļu.

Francu eposa galveno saturu veido trīs tēmas: 1) dzimtenes aizstāvēšana pret ārējiem ienaidniekiem - mauriem jeb saracēņiem, normaņiem, sakšiem utt.; 2) uzticīga kalpošana karalim, aizstāvot viņa tiesības un iznīcinot nodevējus; 3) asiņainās feodāļu nesaskaņas. Šo tēmu izvēle atbilda toreizējai tautas masu politiskajai apziņai, jo masa instinktīvi tiecas pēc nacionālās vienības, saskatīja feodāļos galveno ļaunumu, kas plosīja dzimteni, un utopiski sapņoja rast karalī aizstāvi pret feodāļupatvaļu un nežēlību.

Pirmās divas tēmas poēmās vienmēr saistītas ar labā un gudrā karaļa tēlu. Vairumā poēmu karali sauc par Kārli Lielo, jo atmiņas par šo vareno valdnieku ( 768 - 814 ), kurš bija guvis daudzas lielas uzvaras un 800.gadā kronēts par imperatoru, saglabājās vēlākajās paaudzēs, episkajā vēstijumā aizēnodamas daudzus citus vārdus. Kārlis poēmās rādīts idealizēts: viņš allaž ir taisnīgs un parasti laipns, lai gan, ja vajadzīgs,spēj būt arī nikns. Viņš ir bargs pret nodevējiem un neuzvarams kaujā. Ienaidnieki baidās no viņa, un dievs viņam palīdz visās lietās .

Dažās poēmās Kārlis darbojas aktīvi, veikdams dažādus varoņdarbus. Tajās aprakstīts, kā jaunība, glābdamies no nodevējiem, viņš bēdzis uz Spāniju, tur varonīgi cīnījies un ieguvis saracēņa valdnieka meitas mīlu, pēc tam atgiezies Francijā, pēc ienaidnieku uzveikšanas ticis kronēts utt. Bet citās poēmas, turklāt mākslinieciski nozīmīgākās, Kārlis atstāts otrā plānā; ar savu klātbūtni apvienodams un sankcionēdams visu darbību, viņš aktīvo lomu atstāj saviem paladīniem, sev tuviem slaveniem bruņiniekiem, tai skaitā pēriem, izcilākajām personām valstī, pirmām kārtām - Ronaldam.

Ne vien šajā "karaļa" poēmu grupā, bet arī visā franču eposā pati ievēojamākā ir "Rolanda dziesma" - "Chanson de Roland", poēma, kam bijusi atbalss visā Eiropā un kas pieder pie augstākajām viduslaiku dzejas virsotnēm. "Rolanda dziesmas" ir visgrandiozākā no "Karoliņu cikla" dziesmām. Šo dziesmu cikls ideālizē un slāvē vareno Kārli Lielo. 19. gadsimtā Oksfordā tika atrasts ar roku rakstītajs teksts, kurš liecina par to, ka dziesma bija uzrakstīta 11. gadsimtā beigās, 12.gadsimtā sākumā. Dziesmas autors nav skaidri zināms. Testa autors pārrakstījas kā Turoldus, bet tās varetu būt arī kopists. Poēma ir uzrakstīta uz augstas kompozicijas pakāpes, tā sastav no 400 dziesmām un ir desmitzilbīga. Tā ir ļoti krāsaina: satur daudz epitētu, salīdzinājumu. Labi atspoguļo vēsturiskus notikumus. Tai piemīt tads vāroņu modelis, kuru izmantoja arī vēlākā literatūrā: drosmīdais un varonīgais Rolands, nodevējs - Ganelona, Kārļa Liela - valdnieka paraugs, Ronalda draugs Olivers, bruninieka līgava - Oda, kaut gan viņas portrēts ir tikai epizodisks; vienkarši pēc mīļota nāvs viņa beidz dzīvi ar pašnāvību. Rolnda nāves scēna literatūrā ir atzīta par vislabāko un visdramatiskāko. Tā ir pilna ar tragismu, bet pats Rolands tiek salīdzināts ar Jēzu Kristu. Viņš mirst ar pirkstaiņi pacēltu pie debesīm. Šī scēna atspoguļo bruninieka padevību Dievam.

Ronalds bija skaists, drosmīgs, galants bruninieks. Viņš nāca no bagatas, izcilas ģimenes. Viņš bija uzticīgs Dievam un mīļotam valdniekam Kārlim Lielam. Viņš lieliski pārvalda zobenu, tāpēc bez bailem mētās briesmīgā kaujā. Drīz vien Ganelons, kurš pats grib kļūt par valdnieku, pārit ienaidnieku pusē. Rolands cieš aizvien vairākas zaudējumus, taču viņa lepnums, pašcieņa neļauj izmantot burvīgo ragu un pasaukt palīdzību. Viņš nevar to izdarīt un atzīt savu nepietikamu stiprumu, savu sakāvi. Taču redzot sava karaspēka lielos zaudējumus, savu tuvāko draugu nāvi, viņš izlēmj izmantot burvīgo ragu un pasauc palīga Kārli Lielo ar viņa karaspēku. Bet ir par vēlu. Epos beidzas ar Kārļa Liela uzvaru. Viņš padzīt pogānus, taču hercogs Marhii Bretonijas mirst, jo nespēj atstāt kaujas laukumu un cīnās līdz pēdējiem spēkiem. Rolands mirst piekalnē ar lugšanu uz lupām, un pirkstaiņi pacēltu pie debesīm.Viņa līgava beidz dzīvi ar pašnāvību, bet nodevējs Ganelons ar rokām un kājām tiek piesiets pie četriem zirgiem un saplēsts uz četrām pusēm…

"Rozes dziesma"  tagad ir aizmirsts, bet agrāk ļoti populārs darbs. Tās sastāv no divām daļām un to bija uzrakstījuši divi autori. "Rozes dziesma" tiek uzskatīta pat par Franču Iljadu. Tā ir poēma par milestību, dzīves jēgu, cilvēkiem. Pirmo poēmas daļu ir uzrakstījis Guillaume de Lorris 12. gadsimtā. Šo dziesmu viņš bija uzrakstījis, lai uzjautrinātu galma iedzivotājus. Tā stāsta par iemīlēta sapni, kurā gaita viņš noiet apbrinojāmā dārzā, lai sastoptu savu sapņu sievieti. Un viņa tur ir, tikai paslēpusies zem rozes tēlā. Pirma poēmas daļa satur pamācības un likumi, kas attiecas uz bruninieku, galma mīlestību. Pirma daļa satur arī Amora runu par mīlestību.

Kad poets nomira, viņa darbu turpinājis Jean Clopinel (Jean de Meung). Darba otra daļa stur filosofiskas, kritiskas un pamacošas refleksijas. Darba otra daļa perfekti atspoguļo Francijas tā laika būtību, tas padara poēmas otro daļu par didaktiski - morlistisku darbu.

Spānijā tā laikā attīstītākas pilsētas bija Saagossa, Toledo Kordoba, Granada. Politiskie notikumi un attiecības plasi atspoguļojušies spāņu varoņeposā, kurā ir trīs galvenas temas: 1) cīņa pret mauriem, lai atkarotu dzimto zemi; 2) nesaskaņas starp feodāļiem, kas rādītas kā lielākais ļaunums visai zemei, kā morālās patiesības apainojums un dzimtenes nodevība; 3) cīņa par Kastīlijas brīvību un pēc tam par tās politiskoprioritāti, kouzsktīja par mauru galīgasās sagrāves ķīlu un bāzi visas Spānijas nacionāli politiskajai apvienošanai. Daudzās poēmas šis tēmas risinātas navis atsevišķi, bet ciešā kopsakarā.

Spāņu varoņeposs attīstījās analoģiski franču eposam. Arī tā pamatu veidoja īsas liriski episkas dziesmas un neapdarinātas mutvārdu teikas, kas bija radušās karadraudžu vidē un drīz vien kļuvušas par visas tautas īpašumu ; un gluži tāpat apmēram 10. Gadsimtā, kad sāka veidoties spāņu feodālisms un pirmo reizi iezīmējās spāņu tautas vienības jūtas, šis materiāls, nonācis žonglieru - huglāru rokās, pec dzilas stilistiskas pārstrādes izveidojās par lielām episkām poēmām. Ilgu laiku tas kalpoja par Spānijas "dzejisko vēsturi" un pauda spāņu tautas pašapziņu. So poēmu ziedu laiks bija 11. - 13. gadsimts, bet vēl divus gadsimtus tās turpinaja intensīvu dzīvi un pieklusa tika 15. gadsimtā, atdodamas vietu jaunai tauats episkās mākslas formai - romancēm.

Spaņu varoņpoēmas līdzīgas franču varoņpoēmām arī pēc formas un izpildijuma veida. Tās sastāv no nevienāda garuma rindu sērijas, pie tam rindas savā starpā saista asonanses. Tomēr metrika sāņu varoņpoēmām cita: tās uzrakstītas tautiskā, tā sauktajā neregulārajā pantmērā - rindās ar nenoteiktu zilbju skaitu.

Arī stila ziņā spāņu eposs ļoti līdzīgs franču eposam. Tomēr tas atšķiras ar daudz sausāktu un lietišķāku izklāstu, sadzīves detaļu bagātību, gandrīz pilnīgu hiperbolisma un pārdabiskā - tiklab pasaku, kā arī kristīgā elementa trūkumu.

Spāņu tautas eposa augstāko virsotni veido teiksmas par Sidu. Sids ir vēsturiska persona, un viņa darbība attēlota divās līdz mūsu dienām nonākušās poēmās: senākajā, vēsturiskajiem faktiem ļoti tuvajā "Sida dziesmā" ( "Cantar de Mio Cid" ) un jaunākajā, fantāzijas elementiem bagātajā poēma "Rodrigo", taču ši poēma nebija uzrakstīta viduslaikos. Sidu atzina par dižāko Spānijas nacionālo varoni, par "manu Sidu", kā viņu pastāvīgi dēvē vecā, viņu veltītā poēma. Reizē ar to Sids ļoti rūpējās par saviem ļaudīm un bija dāsns pret tiem, izturējas ļoti vienkarši un demokrātiski; tas viss piesaistīja viņam karavīru sirdis un darija viņu populāru iedzīvotājos.

Droši vien jau Sida dzīves laikā sāka sacerēt dziesmas un teiksmas par viņa varondarbiem. Šīs dziesmas un stāsti, izplatīdamies tautā, drīz vien noāca huglāru rokās, un viens no viņiem ap 1140. gadu izveidoja poēmu par Sidu.

"Sida dziesmā" ietilpst 3735 rindas, un tā iedalāma trīs daļās. Pirmajā (pētnieki to sauc par "Trimdas dziesmu") tēloti Sida pirmie varoņdarbi svešumā. Sākumā viņš iegūst naudu karagājienam, ieķīļādams ebreju augļotājiem ģimenes dārglietu vietā škirstus ar smiltim. Pec tam, sapulcinājis sešdsmit karavīru lielu vienību, Sids iegriežas Sanpedro de Kardenjas klosterī, lai atvadītos no tur ievietotās sievas un meitām. Pēc tam viņš dodas uz mauru zemi. Padzirdējuši par Sida izdzīšanu, ļaudis no malu malām pulcējas zem viņa karogiem. Kaujās ar mauriem Sids gūst virkni uzvaru un pēc katras nosūta daļu luapījuma karalim Alfonsam.

Otrajā daļā ( "Kāzu dziesma") stāstīts, kā Sids iekaro Valensiju. Redzot viņa varenību un bagātās dāvanas, Alfonss ar Sidu izlīgst un ļauj Sida sievai un bērniem pārcelties pie viņa uz Valensiju. Pēc tam notiek Sida sastapšanās ar pašu karali kurš uzstajas par precinieku, piedāvadams Sidam par znotiem aristokrātiskos infantus de Karrionus. Sids, lai arī nelabprat, tomēr tam piekrīt. Viņš uzdāvina znotiem divus savus kaujas zobenus un dod meitām bagātu pūru. Seko grezno kāzu svinību apraksts.

Trešās daļas ("Korpesas dziesma") saturs ir šāds. Sida znoti izrādās nožēlojami gļēvuļi. Nevarēdami paciest Sida un viņa vasaļu zobgalības, viņi nolemj par apvainojumu atriebties Sida meitām Izlikdamies, ka vēlas parādīt sievas saviem radiniekiem, Sida znoti sagatavojas un kopā ar Sida meitām dodas ceļā. Aizjājuši līdz korpesas ozolu birzij, viņi nokapj no zirgiem, nežēlīgi piekauj savas sievas un atstāj tās piesietas pie kokiem. Nelaimīgās būtu gajušas bojā, ja Sida krustdēls Feless Munjoss nebutu viņas atradis un pārvedis mājās. Sids pieprasa atriebi. Karalis sasauc kortesus, lai sodītu vainīgos. Sids ierodas ar sasietu bārdu, lai neviens viņu nevarētu apvainot, raustot aiz bārdas. Lietu izšķir ar divkauju ( "dieva tiesa" ). Sida karavīri uzveic apsūdzētos, un Sids svin uzvaru. Nu viņš atraisasavu bardu, un visi ir pārstiegti par viņa majestātisko izskatu. Sida meitas bildina jauni līgavaiņi - Navarras un Aragonas prinči, un opēma beidzas ar Sida slavinājumu.

"Sida dziesma" radusies laikā, kad notikumu aculiecinieku un Sida karagājienu dalībnieku nostāsti un viņa karadraudzes locekļu dziesmas bija vēl visiem atmiņā. Jau šis apstāklis nosaka poēmas ārkārtīgo tuvību tās vēsturiskajam pamatam. Atstājot malā epizodi par Sida meitu pirmo neveiksmīgo laulību, kam ir novelistisks raksturs, un aprobežojoties ar poēmas militāri politisko saturu, jaātzist, ka atvirzes no vēsturiskās patiesības ir ārkārtīgi nenozīmīgas. Tās ir sīkas faktu neprecizitātes vai arī radušās, tiecoties Sidu idealizēt, padarīt viņa tēlu pievilcīgāku. Tas panākts, nevis piedēvējot izdomātas īpašības, bet vienīgi noklusējot dažas detaļas, kas būtu kaitējušas viņa veidolam, piemēram, par Sida kalpošanu muhamedāņu valdniekam vai arī par nežēlību Valensijas iekarošanas laikā. Kopumā poēma vēsturiskās patiesības ziņā ir precīzāka par jebkuru citu mums pazīstāmo Rietumeiropas eopsu.

Šai precizitātei atbilst vispārējais realistiskais vēstijuma tonis, kas parasts spāņu poēmās. Aprakstos un raksturojumos nav liekas pacilātības. Personas, priekšmeti un notikumi tēloti vienkarši, konkrēti, ar lietišķu atturību, lai gan vietumis jaušams liels iekšējais siltums. Gandrīz nemaz nesastopam poētiskus salīdzinājumus, metoforas. No kristigās fantastikas minama vienīgi ercenģeļa Miķeļa parādīšanās Sidam sapnī pirms viņa aizbrauksana. Tāpat nav hiperbolisma kauju tēlojumā. Divkaujas ir ļoti retas, un tām nav tik nežēlīgs raksturs kā franču eposā; dominē masu cīņas; turklāt ievērojamas personas reizēm krīt no nezināmu karavīru rokas.

Poemā nav rādīts bruninieku jutu pārākums. Dziesminieks atklāti uzsver, cik svarīgs karavīram laupījums, cik svarīga jebkurā militārā akcijā ir naudas bāze. Paraugam var noderēt paņēmiens, ar kuru Sids poēmas sākumā iegūst karagājienam nepieciešamo naudu. Dziesminieks nekad nepiemirst pieminēt kara laupījuma apjomu, daļu, ko saņēmis katrs karotājs, un daļu, ko Sids nosūtījis karalim.

Ainā, kur rādīta infantu de Karrionu tiesāšana, Sids vispirms prasa atdot zobenus un pūru un tikai pēc tam izvirza jautājumu par apvainoto godu. Viņš visu laiku izturas kā taupīgs, apdomīgs saimnieks.

Atbilstoši šāda veida sadzīves motīviem redzamā vietā izvirzīta ģimenes tematika. Tas izpaužas ne tikai tā, ka liela vieta poēmā ierādīta Sida meitu pirmajai laulībai un viņu otrās, laimīgās laulības ainas, bet arī tādējādi, ka ģimenes, radniecības jūtas ar visu to sirsnīgo intimitāti pastāvīgi izvirzās poēmas priekšplānā. Ļoti sirsnīga ir aina, kur Sids pirms došanās trimdā atvadas no bērniem un sievas, donjas Himēnas, kura "atrāvās no viņa kā nags no miesas". Sida pirmās rūpes pēc tam, kad viņš kļūst par patstāvīgu valdnieku, ir apvienoties ar ģimeni. Kad pie Valentijas mūriem parādās mauru karapūļi, Sids lūdz sievu un meitas skatīties no pilsētas mūra, kā viņš cīnīsies, gudams viņām laupījumu un nostiprinādams iekarotos īpašumus.

Ar šo attēloto notikumu un jūtu vienkāršojumu cieši saistīta poēmas spilgtā antiaristokrātiskā tendence. Poēmā asi atmaskoti augstprātīgākās un konservatīvākās tālaika spāņu aristokrātijas pārstāvji, barselonieši grāfu Berengjera personā un leonieši infantu de Karrionu personā. Dzejnieks uzsver ķarrionu lepnumu un Sida nevēlēšanos dot tiem savas meitas par sievām. Viņš dzēlīgi izsmej dažādos augstdzimušo infantu netikumus: viņu bailīgumu, lielīgumu, alkatību, nepateicību, viltību, nežēlību.

Viduslaiku Vācijas attīstītākas pilsētas bija: Norymberga, Strasburg, Frankfurt, Magdenburg. 12. gadsimtā Vācijā pirmo reizi radās rakstu pieminekļos fiksēta laicīgā literatūra vācu valodā. Tā pauda tolaik jau nodibinājušās feodālās sabiedrības ideoloģiju un vienlaikus palīdzēja šai ideoloģijai veidoties un attīstīties. Šai jaunajai, laicīgajai vācu bruņinieku literatūrai bija dažādi avoti. No vienas puses tā importēja jaunus sižetus un žanrus no Francijas, Rietuneiropas feodālisma klasiskās zemes, no kurienes Vācijā ienāca jaunā bruņinieku kultūra un ideoloģija. Tieši Francijā pirmo reizi radās klasiski bruņinieku literatūras paraugi, kas pārējās Rietumeiropas zemēs tika tulkoti un atdarināti. No otras puses, feodāloaprindu daiļrade balstījās  uz veco nacionālo varoņeposa un tautas paražu lirikas tradīciju, lielākā vai mazākā mērā pārstrādājot to bruņinieku ideoloģijas garā.

Bruņinieku kultūras attīstība 12. gadsimtā izvirzīja spēlmaņu mākslai jaunus uzdevumus. Varoņeposam ar tā militārajiem ideāliem vajadzēja ieņemt goda vietu jaunajā feodālās sabiedrības laicīgajā literatūrā. No Francijas aizgūto paraugu ietekmē senās episkās dziesmas par Zigfrīdu un Nībelungu bojā eju, par Bernas Dītrihu, Akvitānas Valteru un daudzas citas tika pārstrādātas plašās episkās poēmas, kas bija domātas ne vairs izpildišanai dziesmas veidā, bet spēlmaņa vai garīdznieka veiktai recitācijai no rokraksta.

Atmiņā saglabājušos fragmentus par vācu varoni Zigfrīdu apkopojis kāds austriešu dzejnieks ap 1200. gadu vienā krājumā - "Nībelungu dziesmā". "Nībelungu dziesmas" sižēts ir sēkojošs: Zigfrīds ar viltību ir palīdzējis kādam bruņiniekam pieveikt Brunhildi, varēnu, dēmonisku sievieti. Sēko atriebība. Zigfrīds tiek nodots un ar viltu nogalināts. ParZigfrīdu atriebjas viņa sievaKrimhilda. Šajā atriebību virknē beidzot cieš paši atriebēji, jo varmācībai nav gala.

Itālijā attīstākas viduslaiku pilsētas bija: Roma, Bolonija, Genue, Florencia. Populārakie darbi: "Dievišķa komēdija" un "Zelta leģenda".

"Dievišķo komēdiju" ir uzrakstījis ap 1307. gadu Dante Aligjeri. Līdz pat mūsdienām zinātnieki strīdas par to, vai pieskaitītu Dantes "Dievišķo okmēdiju" pie viduslaiku vai pie renesanses literārajiem darbiem. Vajag atcerēties arī to, ka Italijā renesanses ideoloģijas sāka attīstīties visagrāk. Kaut arī darba data ir viduslaiku. Viduslaiku labā runa "Dievišķas komēdijas" "pasules arhitektūra": pasules centrā Dante ir attēlojis Dievu, ir paradījis arī elles dziļumus, Paradīzi, Debesu tīrītāvi, Elli. Tālāk - skaitļu magiju, piesaistītu pie simboliem un alegorijas, varoņa ceļošanas motīvs, kurš ir pazīstāms no moralitetas. Renesanses labā runa tas, ka darbs bija uzrakstīts nevis latīņu, bet itāļu valodā. Darbā ir sastopāmi daudzi "Zemas temati", tādi kā paši Dantes viedokļi, sabiedrības kritika, varonis pats reprezente savu individualitāti, savas izjūtas, bet mīlestība paraug kosmiskā stiprumā. Tāpēc bieži vien "Dievišķo komēdiju" medz saukt par tiltu starp viduslaikiem un renesansi.

"Dievišķas komēdijas" sižēts ir sekojošs: Dante noiet elles dziļumos pakaļ savai mīļotai Biatriči, kuru viņš dievina un salīdzina ar savu ideālu, ar dieviti, ar kaut kādu pārdabisku būtni. Tur viņš pāriet car visām deviņām elles apliem un beigu beigas sastop savu mīļoto.

"Zelta leģendija" tas ir ļoti populārs viduslaiku darbs. Tas jau tolaik tika partulkots daudzas valodās. Tajā ir apkopoti daudz svēto dzīves rakstu. "Zelto leģendu" ir uzrakstījis Jakubs de Voragine 13. gadsimtā.

Anglija viduslaiku attīstītākas un pazistamākas pilsētas bija: Londona, Jorka, Edinburga.Populārākie darbi: "Kanterbērijas stāsti", "Stāsts par karali Artūru un apaļa galda bruņiniekiem".

"Kantenbērijas stāstus" ir uzrakstījis Goeffreya Chaucer 14. gadsimtā. Šīs darbs lielā mērā ir ļoti līdzīgs Boccaccio uzrakstītajam "Dekameronam". "Kanterbērijās stāstos" neliela ļaužu grupa dodas pelgrīmā, bet "Dekameronā" slēpjas no mēra, izolēdamies no ļaužu sabiedrības ārpus pilsētās. Un tikai tās, tā saucamas, rāmjā iekšā dalībnieki "producē" dažādu stāstu virkni. Savu stāstu atstāsta katrs no viņiem.

"Kantenberijas stāsti" ir it kā noteikts "poēziju konkurs". Tās stāsta par kādu ļaužu grupu, kuras vidu ir Bruņinieks, Dzirnavnieks, Dama no Bath, Pavaris, Tirgotājs, Ārsts, Muķiene, Kurjers, Draudzes mācītājs un pat Kalpotājs. Visi kopā tie dodas Canterburā pie svētā Tomija zarkā. Ceļodami tie nonāc kādā tvērā, kuras īpašnieks apsola atalgot labāko stāsta autoru ar bezmaksas ēdienu. Taču visa darba saturs nav koncentrēts, balstoties uz bezmaksas ēdienu, bet gan uz tā laika Anglijas būtību, sabiedrību tradicijām un parražām. Perfekti atstaro tā laika mentalītāti, vērtības, darbs ir pilns ar humoru, assprātību un augstāko filosofiju. No katra atstāstīta stāsta uzzinām, ko visvairāk grib sievietes ( valdīt par vīriešiem ), arī par to, ka jauna sieva krāpj savu veco vīru, lasām par svētas Sicilijas mokām, par daudzu izcilo ļaužu nežēlīgo bojaeju utt. Patiesa viduslaiku Anglijas panorama.

Apskatot Francijas, Anglijas, Vācijas, Itālijas, Spānojas viduslaiku ieguldījumu literatūrā, nevar piemirst arī Tuvos Astrumus. Lai gan tur literatūra attīstījas pavisam atsevišķi no viduslaiku Eiropas literatūras, ieguldījumu, ko tā ir dēvusi vienkarši nevar nepieminēt.

Tuvie Austrumi ir slaveni ar savu pasāku krājumu "Tūkstoš un viena nakts", šīs nosaukums tulkojot no arābu valodas nozīme ļoti daudz. Šīs pasakas ir slavenas līdzpat mūsdienai visā pasaulē. "Tūkstos un viena nakts" ir izveidota uz sēno indiešu, persiešu, turku, arābu, ēģiptiešu pasakām. Tās saturs ir sēkojošais. Kāds nežēlīgs sultāns, kas saniknojis par sievas neuztīcību, pavēl katru vakaru atvest pie sevis kādu skaistuli, ko pēc pavadītas nakts liek nogalināt. Beidzot pie viņa atvēd lielvezīra meitu Šeherizadu. Viņa katru nakti sultānam stāsta kādu aizraujošu pasaku, bet, rītam austot, partrauc stāstījumu vissaistošākajā vietā. Sultāns, vēlēdams dzirdēt turpinājumu, ļauj viņai vēl dzīvot. Tā tas turpinās trīs gadus, līdz visas pasakas ir izstāstītas. Beigās valdnieks daiļo pasaku teicēju apžēlo, jo viņa sultānam ir dāvājusi ne tikai brīnišķīgās pasakas,bet arī trīs dēlus.

Krājumā ir plaši pazīstāmās pasakas, piemeram, par Ali Babu un 40 laupītājiem, par Sindbadu - jūras braucēju, par Aladina burvjo lampu u.c.