Vienotība uz barikādēm un desmit gadus pēc tam

 Linda Strenga, eseju konkursam

Neapšaubāmi Latvijā primārās problēmas ir integrācija un sociālā stāvokļa uzlabošana. Tik daudz nesaskaņu valda latviešu un svešvalodnieku starpā sakarā ar pilsoņu tiesībām, tik daudz sociāli maznodrošinātu ģimeņu, daudz bezpajumtnieku.

Šo problēmu pamatā ir tas, ka sabiedrībā valda dažādi uzskati un dažādas prioritātes. Valsts oficiālā nostāja – darīt visu, lai iestātos Eiropas Savienībā, jā, tik tālu viss būtu kārtībā. Bet mēs nedomājam par savas identitātes saglabāšanu – ne jau uzspiežot svešvalodīgajiem obligātas latviešu valodas prasmes šo identitāti varēsim saglabāt paši. Mēs zaudējam no sevis, savas kultūras, rūpnieciskās patības un latvietiskās apziņas ar katru jaunu ārvalstu firmas veikalu, ar katru pārdoto akciju citai valstij. Piekrītu, ka daļēji šī pirkšana un pārdošana nepieciešama ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai, bet, ja padomā tālāk – kas notiks pēc 10, 20 gadiem? ES diktēs savus obligātos noteikumus, Latvijai kā valstij nepiederēs gandrīz nekas, līdz ar to arī teikšana pār 'savējo' būs minimāla. Vai tā mēs būsim saglabājuši sevi, savu latvisko?

Ja gribam būt līdzvērtīgi pārējām pasaules valstīm un vienlaikus tajās nepazust, mums jādomā globāli – kā izcelties pašiem visā pasaulē – ne tikai sporta, bet arī kultūras un ekonomikas jomā. Tāpēc, manuprāt, svarīgi ir cīnīties par to, lai nevis katrs 'nozagtu' kādu daļiņu no valsts, bet gan lai mēs visi cīnītos kopā – par valsts vārda spodrināšanu, sociālā, ekonomiskā un kulturālā stāvokļa uzlabošanu.

Latviešiem jābūt vienotiem – nedrīkst zaudēt godu un pārdoties, kā tas notiek pašlaik!

Savā esejā vēlētos apskatīt repatriācijas problēmu, apskatot šo jautājumu caur latviešu (šejienes un 'ārzemju') vienotības prizmu. Kāda vienotība pastāvēja 1991. gadā un pirms tam un kāda vienotība ir šodien?

Visu mūsu tautu, kas tik daudz smaguma nesalūzdama pārdzīvojusi pagātnē var saukt par izturīgu. Latvietis ir izdzīvojis, pateicoties savai ticībai - sev, savai kultūrai, savai dziesmai. Vēl, šķiet, tik nesen Latvijā bija dziesmotā revolūcija – pavisam nesen vairākums tautiešu vienojās vienotā rokasspiedienā Baltijas ceļā. Toreiz 1989. gadā trīs Baltijas valstis vienojās kā vēl nekad.

Toreiz arī latvietis, kas dzimis ārzemēs, bija kopā ar mums. Domās. Un viņš klusu uz debesīm raidīja savu lūgsnu par Latviju, tās atdzimšanu. Visu latviešu kopīgās vēlēšanās tika uzklausītas, nu Latvija ir brīva valsts. Daudzi no trimdas latviešiem atgriezušies tēvu, sentēvu "mājās", jo nu tas ir iespējams.

"Ja ceļš vienam pie otra visupirms netiek noiets garīgi, tad pārnākšanas brīnums nenotiek – nelīdz nedz uzspēlēta sirsnība, nedz kavēšanās atmiņās. Mēs cits no cita baidāmies, jo tik ilgi ir projām būts un mūs pēc sava vaiga un līdzības ir veidojusi tā pasaules mala, kurā bija lemts dzīvot. Būtībā mums visiem – gan šejieniešiem, gan tālumniekiem – ir uzlikts liels pārbaudījums. Vieniem ar nabadzību, otriem ar iespējām."[1] Tā tika rakstīts 1996. gadā, bet vēl šodien aktuāla ir tēma par atgriešanos no trimdas. Daudzi no vietējiem iedzīvotājiem uzskata, ka ir naivi ticēt tam, ka trimdas latvietis svētu, patriotisku jūtu vadīts, atsacītos no saviem labumiem un dotos uz Latviju. Protams – sava daļa patiesības tajā ir, jo neviens nenoliegs, ka ir ļoti grūti pamest visu savu dzīvi, sen pierasto ikdienu, lai pēkšņi pavērstu savu dzīvi pavisam citā gultnē – uz “mājām”... Ne visiem pietiek spēka to darīt, taču to, ka viņos dzīvo šī vēlēšanās, šī tiekšanās pēc Savas Latvijas, – nevar noliegt. Tieši tāpēc – vajadzētu ticēt šim Latvijas pievilkšanas spēkam, jo latvietis arī ārpus Latvijas spēj palīdzēt latvietim, Latvijai.

Ārpus Latvijas dzīvo ievērojams skaits latviešu gan Rietumpasaulē, gan Austrumos. Zināms, dzīvot bez dzimtenes ir grūti, tādēļ trimdinieki rada sev dzimtenes ideju caur atmiņām, priekšstatiem un atziņām par savu tautu, zemi un tās vēsturi. Vajag lielu gara stiprumu, lai dzīvotu tikai idejai, un lielu dvēseles spēku, lai ideja paliktu dzīva.

Kamēr Latvija bija padomju okupācijas jūgā, trimdā dzīva bija spēcīga latviešu kopiena, kuru vienoja vienota ideja, kopīgi mērķi - uzturēt savu latvietību, savu kultūru, visiem spēkiem cīnīties par Latvijas neatkarības atgūšanu, vienmēr uzsverot, ka atgriezīsies Tēvzemē, tiklīdz tā būs atguvusi savu brīvību.

Latvija beidzot ir brīva, neatkarīga valsts – ceļš, daudzu gadsimteņu garais un grūtais, noiets. Lielais mērķis, kas visus latviešus – Latvijas un trimdas – vienojis, sasniegts. Mēs dzīvojam atkal katrs savā ikdienā un nav vairs daudz tādu, kas teiktu:

“Latvija! Mīļotā māte! Mēs griežamies pie Tevis ar lūgsnu mūs sargāt un vienot. [..] Mēs negribam neko citu kā vien dzīvot un būt saimniekiem savā mazajā, savā vienīgajā Tēvzemē.”[2]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā trimda faktiski izbeidzās, taču tas nenozīmē, ka tūlīt visi latvieši centās pildīt doto solījumu par atgriešanos Latvijā, kaut gan 1995. gadā pieņemtais Repatriācijas likums ir radis atsaucību. Latvijā uz dzīvi pārcēlušies vairāki tūkstoši cilvēku. Visas pasaules latviešu nacionāla integrācija ir ne vien svarīgs morāls un vēsturisks pienākums, bet arī mūsdienīgas nācijas pastāvēšanas nosacījums.

Varam teikt, ka revolūcijas vai augsti mērķi, vai kopīgs ienaidnieks vieno tautu – šis fakts jau pierādīts izsenis, tomēr, kādēļ mēs, tauta ar augstu kultūras vērtību apziņu, nacionālo pašapziņu un samērā attīstītu garīgo pakāpi nevaram būt vienoti arī bez  sevišķiem augstākajiem mērķiem? Diemžēl, jāsaka, ka cīņā par demokrātiju ārvalstu un šejienes latvieši bija daudz vienotāki – ja ne fiziski, tad garīgi noteikti Mēs gājām uz vienotu, kopīgu mērķi – cīnījāmies par neatkarīgu Latviju. Ceļš uz barikādēm sākās jau 10 gadus pirms 1991. gada janvāra notikumiem (ja ne pat senāk), bet pašas barikādes notika ne tikai materiālā, bet arī garīgā ceļā – nevaram objektīvi izvērtēt, kuram no tiem ir lielāka nozīme.

Kad 1990. gadā saļodzījās padomju iekārta, trimdas centrālā organizācija sagatavoja ceļu neatkarīgās Latvijas sūtņiem panākt “Partnerības hartas starp Baltijas valstīm un ASV” īstenošanu. Bez trimdas ieguldījuma ceļš būtu sūrs, varbūt pat neizdotos (kā baltkrieviem).

Deviņdesmitie gadi iezīmējās arī ar to, ka notika paaudžu maiņas. Tie, kuri Amerikā ieradās divdesmit gadu vecumā (otrā paaudze), nu ir septiņdesmitgadnieki. Trimdā jau ceturtā paaudze, mazbērni, kuri pilnīgi ieauguši dzimtajā vidē, kur asimilācijas vilnis bieži traucē latviskās izglītības apguvi.

Visspilgtākais uzsvars no ārzemju latviešiem deviņdesmitajos gados ir palīdzība Latvijai – gan personiska, gan sabiedriska, ne tikai saiņi, sūtījumi un pakas, bet arī rosme, ierodoties Latvijā, piedaloties talkās.

1980. gadu beigās Latvijā tiek izveidota LTF, parādās vairākas kustības, kas vēlas piedalīties valstī notiekošajos procesos sakarā ar M.Gorbačova uzsākto PSRS demokratizāciju. Latvijas teritorijā doma par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu nobriest lēnām. Sākumā tiek runāts tikai par LPSR suverenitāti, bet ļoti ātri mērķis izaug un pārtop - 1990. gada 15. februārī tiek deklarēts jautājums par Latvijas valstisko neatkarību.

1990. gada 4. maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” tiek pieņemta pamatojoties uz to, ka 1940. gadā tautas nobalsošanas nebija – tātad bija prettiesiska okupācija.

1991. gada janvāris – barikādes, kad iedzīvotāji apvienojas vienā kopīgā mērķī un iziet uz Rīgas ielām, sargā Latvijas valsts nozīmīgākos objektus. Visi, kas paliek mājās, lūdz par tautas un valsts brīvību.

1991. gada 3. marts – Vislatvijas tautas aptauja, kurā latvieši juridiski apliecina savu vēlmi – gribam neatkarīgu Latviju!

1991. gada 19. augusts – PSRS valsts apvērsums, beidz pastāvēt tās konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas, līdz ar to Latvijas Republikas AP nolemj noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka LR 1922. gada 15. februāra Satversme. Šis fakts tiek nostiprināts LR AP izdotajā LR Konstitucionālajā likumā 1991. gada 21. augustā.

Paralēli atzīmējami visi tie procesi, kas noveda līdz barikādēm – janvāra skaudrajām un aukstajām dienām, kas pulcēja masas dziesmotajai revolūcijai. Sauklis “Ar dziesmu pretī tankiem” parādīja tautas vienotību ne tikai fiziski, bet arī garīgi.

Uzskatu, ka janvāra notikumi bija ilgstošu mērķtiecīgu procesu rezultāts. Atskatīsimies pagātnē – 10 gadus pirms 1991. gada. Tolaik Latvijā valda komunisms, bet vienlaikus kaut kur ārpus lielās Padomju Savienības turpina skanēt klusās cerības par brīvu Latviju. Cerību izteikšana paliek arvien skaļāka un aktīvāka – latvietis (tas, kurš trimdā) neatkāpjas.

Turpmākie fakti ņemti no grāmatas “Latvieši ārzemēs”, ko zinātniskā asociācija “Latvija un latvieši pasaulē” izdevusi izdevniecībā “Latvijas enciklopēdija” – 1993. gadā.

1981. gads.

ANO Cilvēka tiesību komisijai Ženēvā iesniegts BATUN memorands, kur PSRS apsūdzēta par cilvēka tiesību pārkāpumiem Baltijā.

ASV sāk rīkot latvisko ģimeņu semināru - 3x3 nometnes (vēl šodien šīm nometnēm ir liela nozīme latvietības uzturēšanai ārzemēs, kā arī kultūrvērtību saglabāšanai Latvijā).

1982. gads.

Baltiešu emigranti apsūdz PSRS ANO Cilvēka tiesību komisijai Ženēvā par necilvēcīgu baltiešu opozicionāru vajāšanu: par ieslodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās, sakropļošanu un nogalināšanu.

ASV 14.jūniju sāk atzīmēt kā Baltijas Brīvības dienu – pasākums, kas apliecina morālu atbalstu baltiešu centieniem ASV valdības politikas līmenī.

Austrālijas senāts īpašā rezolūcijā atzīmē PSRS virskundzībā nonākušo Baltijas tautu beztiesīgumu un uzdod Austrālijas valdībai ierosināt ANO Baltijas problēmas apspriešanu.

Francija turpina neatzīt par tiesisku Baltijas valstu iekļaušanu PS.

Pirmo reizi ANO sesijā oficiāli akreditēta BATUN delegācija.

1983. gads.

Eiropas Parlaments 13.janvārī pieņem rezolūciju Baltijas jautājumā. Tajā, atsaucoties uz 1920.gada miera līgumiem, kuri noslēgti starp Padomju Krieviju no vienas puses un Igauniju, Latviju, Lietuvu no otras puses un kuros Padomju Krievija atzīst Baltijas valstu neatkarību, konstatē, ka padomju vara Baltijā nodibināta nelikumīgi un varmācīgi. Tajā atzīmē arī baltiešu nacionālpartizānu 8 gadu ilgo bruņoto pretestību padomju okupācijai (līdz Staļina nāvei 1953.gadā). Rezolūcijā PSRS apsūdzēta kolonismā un apzinātā genocīdā pret Baltijas tautām; tā aicina apspriest Baltijas jautājumu Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu sanāksmē Madridē un ANO dekolonizācijas komisijā. VFR atkārto, ka turpina neatzīt vardarbīgo Baltijas iekļaušanu PS. ASV rezolūciju atbalsta ar īpašiem ziņojumiem.

14.jūnijā Baltajā namā R.V.Reigans (ASV prezidents) pieņem baltiešu delegāciju.

Martā ASV nodibināta Brīvības Federācija – padomju apspiesto tautu trimdinieku organizācija ar mērķi apturēt padomju ekspansiju, sadarbojoties 16 valstu tautām (federācijas etniskā bāze apm. 7-8 miljoni cilvēku).

1984. gads.

BATUN apsūdz PSRS ANO Cilvēka tiesību komisijai Ženēvā, ka tā pastiprinājusi Baltijas zemju pārkrievošanu un cilvēku vajāšanu.

Sakarā ar Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu sanāksmi Stokholmā izplatīts baltiešu iesniegums, kurā uzsvērta Baltijas teritorijas militarizācija un prasīta padomju karaspēka izvešana no Baltijas.

Budapeštā LWF 6.asamblejā  piedalās arī baltieši no dzimtenes un trimdas. Taču asambleja noklusē emigrācijas Baznīcu iesniegumus par apspiesto tautu likteni Baltijā.

PBLA uzsaukumā latviešiem visā pasaulē rakstīts: “Mums visiem vienas sāpes un cerības – sirdī sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju”.

1985. gads.

PBA (Pasaules Baltiešu apvienība) sarīkotais Baltiešu sabiedriskais tribunāls Kopenhāgenā nosoda PSRS par koloniālo virskundzību Baltijā; pret Baltijas okupāciju vēršas arī emigrantu jaunieši Brīvības un miera kuģa braucienā pa Baltijas jūru un gūst ievērību Rietumpasaules sabiedrībā.

Baltiešu emigranti prasa, lai Baltijas problēma tiktu apspriesta ASV un PSRS galotņu konferencē Ženēvā un tiktu izbeigta PSRS virskundzība Baltijā.

R.V.Reigana un M.Gorbačova apspriedes notiek bijušajā Latvijas sūtniecības ēkā aiz slēgtām durvīm. Taču ASV prezidents liek ASV sūtnim ANO forumā deklarēt “neatzīšanas politiku”- apstiprināt, ka ASV neatzīst par tiesisku Baltijas iekļaušanu PS. Amerikas baltieši savu diplomātu vadībā iegūst iespēju sarīkot baltiešu pieņemšanu ASV Kongresā. ASV valdības ziņojumā Kongresam apliecināts, ka kopš 1940. gada Latvijā ieceļojuši 0,6 miljoni slāvu (gk. krievi) un pārkrievošana rada vislielākās briesmas latviešu tautas pastāvēšanai.

Eiropas Parlaments Strasbūrā, vēlreiz iestājoties par Baltijas pašnoteikšanās tiesībām, piemin arī bojā gājušos 650 tūkstošus baltiešu (sākot ar 1940.-41.g. deportācijām), kā arī pieņem lēmumu atbalstīt etnisko minoritāšu ģimnāzijas Eiropā (to vidū arī latviešu ģimnāziju Minsterē).

1986. gads.

Sakarā ar gaidāmu Eiropas Padomes konferenci Vīnē baltiešu diplomāti iesniedz ASV Ārlietu resoram kopīgu memorandu. ASV delegācijas oficiālajā sastāvā tiek iekļautas arī tā laika PBLA vadītājs O.Pavlovskis; simtiem baltiešu demonstrantu Vīnē prasa atjaunot Baltijas valstu neatkarību.

ASV Kongress un senāts apvienotā rezolūcijā nr. 271 solidarizējas ar 1985. gada Kopenhāgenas sabiedriskā tribunāla slēdzienu, kas atzīst PSRS par vainīgu Baltijas okupācijā, kolonizācijā un pārkrievošanā. Rezolūcijā tiek uzdots ASV valdībai rīkoties, lai Baltijas jautājums nonāktu ANO Ģenerālās Asamblejas uzmanības lokā.

Krievijas un ASV valstu galvas, tiekoties konferencē Reikjavīkā citu jautājumu vidū apspriež arī opozicionāru vajāšanu Baltijā, kā arī problēmas par Rietumpasaules radioraidījumu traucējumiem Baltijā.

PBLA izsludina 1986. gadu par Cilvēka tiesību gadu, lai pievērstu uzmanību brīvības cīnītājiem. Latvijas sievietes tiek uzaicinātas pretoties pārkriecošanai un audzināt bērnus latviskā garā.

1987. gads.

Cilvēktiesību aizstāvju grupai Latvijā “Helsinki 86” piešķir PBLA Tautas balvu.

Baltiešu emigrantu sanāksmē, kā arī ASV Kongresā un senātā izteikts morāls atbalsts Latvijā vajātajiem nacionālpatriotiem, īpaši pieminot Gunāru Astru un “Helsinki –86” vadītāju Linardu Grantiņu.

Lai pievērstu uzmanību Baltijas problēmai, vairāki simti baltiešu Vīnē rīko ilgstošas demonstrācijas.

Gatavojoties kārtējai ASV un PSRS galotņu tikšanās reizei, baltiešu emigranti publiski paziņo, ka galvenās briesmas Baltijas tautām rada PSRS īstenotā pārkrievošanas politika. Nepieciešama arī brīva informācijas apmaiņa; baltieši vēršas pret Radio Brīvā Eiropa pārraižu traucēšanu.

Atbildot PBA iesniegumam, Eiropas Parlaments pieņem vēl vienu rezolūciju Baltijas jautājumā, kurā aicina PSRS atjaunot Baltijas valstu neatkarību, nodrošināt ticības brīvību un atsvabināt politieslodzītos. Sakarā ar šo rezolūciju Beļģija, Dānija, Nīderlande, Īrija, Lielbritānija, Lihtenšteina, Norvēģija, Portugāle un Šveice (katra atsevišķi) deklarēja, ka neatzīst par tiesisku Baltijas iekļaušanu PS (Vācija un Francija to izteica jau nedaudz agrāk).

Radiorunā tautiešiem Latvijā A.Dinbergs norāda, ka patriotiskā cīņa izcīnāma gara ieročiem (valoda, kultūra, vēsturiskā patiesības apziņa).

Jūrmalā notiek ASV un PSRS sabiedriskā konference: amerikāņu delegācijā 7 latvieši.

1988. gads.

PBLA vadītājs O.Pavlovskis Jaungada radiorunā atzinīgi novērtē Latvijas latviešu nacionālo stāju un aizejošā gada politiskās aktivitātes (sevišķi 14.jūnija, 23.augusta, 18.novembra demonstrācijas).

PBLA izsludina šo gadu par Latviešu valodas gadu.

Baltiešu emigranti svinīgi atzīmē savu valstu dibināšanas 70. gadadienu. šo pasākumu atbalsta arī ASV Kongress un senāts, kas pēc ALA ierosinājuma īpašā rezolūcijā izvirzīja prasību padomju varas orgāniem netraucēt 18. novembra svinību norises Latvijā.

PBA, ASV Kongress un senāts ierosina anulēt 1939. gada Ribentropa-Molotova paktu, publicēt PS tā slepenos papildprotokolus un atjaunot Baltijas valstu neatkarību. To prasa arī baltiešu demonstranti pie ANO mītnes Ņujorkā sakarā ar M.Gorbačova viesošanos ASV (decembrī).

Eiropas Parlaments Strasbūrā paziņo, ka Baltija nav PSRS sastāvdaļa, bet gan PSRS pārvaldīta teritorija, un tāpēc Baltijai nepieciešama lielāka autonomija. Eiropas Parlamenta paspārnē tiek izveidota baltiešu emigrantu darba grupa (informācijas birojs).

ASV Republikāniskās partijas programmā paredzēts stiprināt sakarus ar Baltiju un baltiešiem, kā arī paplašināt RL-RFE baltiešu radioraidījumus (to traucēšanu PSRS izbeidza 25. novembrī).

Zviedrija turpina atzīt par tiesisku 1940. gada notikušo Baltijas valstu iekļaušanu PS. PBA izsaka protestu sakarā ar Zviedrijas un PSRS vienošanos par saimniecisko ietekmes sfēru sadalīšanu Baltijas jūrā, jo šī jautājuma izlemšanā netika ņemtas vērā Igaunijas, Latvijas, Lietuvas likumīgās tiesības.

Ārlingtonā pie Vašingtonas decembrī tiek sasaukts ALA ārkārtas kongress; tajā apspriež notikumu attīstību Latvijā. Kongresa rezolūcijā tiek pieprasīta tūlītēja valsts iekārtas demokratizācija, bet perspektīvā – Latvijas neatkarības atjaunošana.

Pēc LELB ierosinājuma 13.novembrī daudzās Rietumpasaules baznīcās notiek ticīgo aizlūgums par Latviju.

No Latvijas piespiedu emigrācijā dodas grupas “Helsinki 86” vadītājs Lindards Grantiņš.

1989. gads.

Baltijas jautājums kļūst par starptautiski risināmu problēmu un tiek apspriests ASV un PSRS prezidentu Dž.Buša un M.Gorbačova sarunās (Maltā, novembrī), kā arī abu šo valstu ārlietu ministru apspriedēs; ASV pieprasa un saņem no PSRS garantijas, ka Baltijas iekšējo problēmu risināšanā netiks pielietots bruņots spēks. Šo vienošanos ASV valdība dara zināmu Baltijas valstu diplomātiem Vašingtonā, bet oktobrī Maskavā baltiešiem to apliecina ASV sūtnis Dž.Metloks.

Eiropas Parlamenta delegācija februārī apmeklē Tallinu, Rīgu un Viļņu; divās Eiropas Padomes rezolūcijās (19.janvārī un 14.septembrī) atzinīgi tiek novērtēta baltiešu nacionālā stāja (arī 4 miljonu parakstu savākšana pret PSRS Konstitūcijas labojumu), kā arī izteikts aicinājums PSRS atrisināt Baltijas jautājumu demokrātiskā ceļā.

Ar baltiešu diplomātu līdzdalību sastādītā ASV kongresmeņa vēstule ASV prezidentam Dž.Bušam (19.oktobrī) aicina atbalstīt demokrātiskos pārkārtojumus Baltijā.

Septembrī, viesojoties ASV, Krievijas politiķis Boriss Jeļcins atzina Baltijas tiesības atdalīties no PSRS.

Anatols Dinbergs radiorunā svešatnes latviešu vārdā apsveic un izsaka apbrīnu par tautas atmodas kustības sasniegumiem Latvijā. Viņš atzīmē, ka vislielākā nozīme ir tautas vienotībai un triju Baltijas tautu sadarbībai.

Gananokē aprīlī LTF piekritēju sanāksmē emigrācijas un Latvijas latvieši apspriež tiešas sadarbības iespējas.

Grupa LTF vadītāju ar Daini Īvānu priekšgalā apmeklē ASV, bet citi – Austrāliju, līdz ar to lielākajos emigrācijas centros sāka veidoties LTF atbalsta grupas.

Emigrācijas latviešu sabiedriskie darbinieki ar PBLA vadītāju Gunāru Meierovicu un DV vadītājiem priekšgalā tiek uzaicinātu uz LTF 2.kongresu Rīgā (7.-.8. oktobris, 1028 delegāti pārstāvēja ap 240 tk tautfrontiešu, to vidū arī diasporas latvieši).

PBLA 7.oktobrī nolemj atbalstīt Pilsoņu komiteju veidošanos Latvijā un sāk Latvijas pilsoņu reģistrāciju ārzemēs.

Linkolnā notiek AKA 38.kongress; sakaru uzturēšanai ar Latviju tiek izveidota īpaša darba grupa (informācijas birojs).

Trimdas un dzimtenes luterieši nāk klajā ar kopīgu paziņojumu (3.septembris0, kur apliecina, ka trimdas Baznīca visā pēckara periodā godprātīgi pārstāvējusi latvietības intereses un turpmāk trimdas un dzimtenes luterieši sadarbosies.

Cilvēka tiesību cīnītājam no Rīgas Gunāram Astram (pēc nāves) piešķirta PBLA Tautas balva.

Rīgā nodibina Latvijas Zinātnieku savienības asociāciju “Latvija un latvieši pasaulē” (prezidents akadēmiķis J.Stradiņš). Par asociācijas goda biedru uzņem vēsturnieku E.Dunsdorfu un bibliogrāfu B.Jēgeru.

1990. gads.

A.Dinbergs radiouzrunā atzīst, ka Latvijas sabiedriskās organizācijas iestājušās par valsts neatkarību. Latvijas sūtniecībā Vašingtonā apsveic LTF pieņemto deklarāciju par Latvijas neatkarību un LTF aicinājumu piedalīties LPSR AP 18.marta vēlēšanās (LTF ieguva vairāk kā 2/3 mandātu), kā arī iesaka atzīt 1922.gada Satversmi, izveidot Pagaidu valdību un nosodīt Latvijas inkorporāciju PS kā prettiesisku.

M.Gorbačova viesošanos Ziemeļamerikā pavadīja baltiešu emigrantu demonstrācijas ar prasību atjaunot Baltijas neatkarību.

Rīgā 11.jūlijā PBLA valdes locekļi ar Gunāru Meierovicu priekšgalā tikās ar Latvijas AP priekšsēdētāju A.Gorbunovu un apliecināja emigrācijas latviešu vēlēšanos piedalīties Latvijas atjaunošanā.

Latvijā nodibina DV nodaļas (ap 200 delegātu maijā izveido Latvijas DV valdi).

Latvijas Zinātņu akadēmija pirmoreiz tās pastāvēšanas 45 gados ievēl ārzemju locekļus.

1991. gads.

Latviešu emigrācija ar PBLA un Vašingtonas sūtniecību (vadītājs A.Dinbergs) priekšgalā atbalstīja Latvijas tautfrontiskās valdības politiku kopumā, kā arī ministru un deputātu ārpolitisko darbību Rietumpasaulē, Latvijas starptautiskos līgumus ar B.Jeļcina vadīto Krieviju; tautas aptauju 3.martā par brīvu un valstiski neatkarīgu republiku (savu atbalstu tam izteica arī 8770 latviešu emigrācijā).

Baltiešu emigrācija nosodīja militāristu izrēķināšanos ar civiliedzīvotājiem tā dēvētajā “Asiņainajā svētdienā” Viļņā (13.janvārī) un Rīgā (20.janvārī); šī militāristu akcija izraisīja vispārēju sašutumu Rietumpasaulē.

Ribentropa-Molotova pakta gadskārtā (23.augustā) “Liesmojošā Baltijas ceļa” akciju Baltijā atbalstīja solidaritātes demonstrācijas daudzos lielākajos baltiešu emigrācijas centros.

Vašingtonā 1.novembrī Amerikas baltiešu un ASV valdības pārstāvji īpašā sanāksmē Baltajā namā iztirzā Baltijas problēmas sakarā ar triju Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu (ASV sola Baltijai 14 miljonu dolāru lielu finansiālu atbalstu).

Aglonā 14.-15.augustā notiek Aglonas Dievmātes svētki, kuros piedalās arī daudz diasporas latvieši.

PBLA valdes locekļi ar G.Meierovicu priekšgalā piedalās Latvijas valsts svētku svinīgajā sarīkojumā, Rīgā tiek atvērts patstāvīgs PBLA birojs.

Rīgas pilī 19.-21.novembrī notiek PBLA valdes ārkārtas sēde ar LT AP un valdības pārstāvju līdzdalību; emigrācijas vadošie darbinieki tiek uzaicināti piedalīties Latvijas valdībā (dažu ministru vietnieku līmenī).

Pretēji statūtiem par pamatkapitāla neaizskaramību izņēmuma kārtā LBF nolemj izlietot latvietības labā 0.5 mlj dolāru no 2.5 mlj dolāru lielā pamatkapitāla.

PBLA kritizē LR AP 15.oktobra lēmumu pilsonības jautājumā, kas latviešu emigrantiem liedz dubultpilsonību. Ņemot vērā daudzos protestus, decembrī LR AP maina nostāju un atzīts, ka latviešiem Rietumvalstīs joprojām saglabājas Latvijas pilsoņa statuss.

1992. gads.

PBLA vadītājs G.Meierovics gadumijas radiouzrunā latviešiem Latvijā atzīmē, ka galvenais spēks Latvijas atdzimšanā būs tās brīvo pilsoņu darbs, nevis citu valstu atbalsts.

ALAs 41. kongresā tiek mainīts organizācijas darbības virziens – sakarā ar neatkarīgās Latvijas Republikas starptautisku atzīšanu ALA galveno uzmanību turpmāk veltīs emigrācijas kopības uzturēšanai.

Latvijas APP sēdē jūnijā pieņemts lēmums izveidot LR Repatriācijas centru.

Mūsdienās, no ārvalstu latviešu puses mēs saņemam vairāk pasīvu atbalstu un tēvzemes mīlestību nekā vēlētos. Viņi laipni sagaida ciemiņus no Latvijas, sirsnīgi tos uzņem. Darbojas dažādos latvietības saglabāšanas pulciņos – dejo, dzied, spēlē teātri, spēlē tautas mūzikas instrumentus.

Piemēram, Amerikā tiek darīts viss iespējamais, lai saglabātu un saglābtu to, kas palicis no senās latviešu kultūras, jo nekur Latvijā sen vairs nerunā tā, kā runā trimdā, nekur Latvijā sen vairs nedzied tās dziesmas, ko dzied trimdā - Latvijā ir maz tādu vietu, kur kāds rūpējas par to, lai Latvija zaudētu pēc iespējas mazāk savas senās kultūrvērtības, savu paražu, savas būtības.

Laiks iet, viss attīstās - arī valoda, arī tauta, taču, ir lietas, kuras mēs nedrīkstam tā vienkārši zaudēt - palaist pašplūsmā, lai notiek kas notikdams. Mēs nedrīkstam atļauties vienaldzīgu skatu uz dzīvi un savu kultūru, jo Latvija galu galā ir vienīgi Mūsu Zeme.

Ārzemēs joprojām tiek veicināta repatriācija, latviešu apvienības palīdz viena otrai, palīdz latviešiem atgriezties Latvijā. Ir tik daudz pārdzīvots, tik daudz darīts, lai latvietība pēc iespējas tiktu saglabāta - šis brīdis nav tas, kad vajadzētu apstāties, bet ir nenoliedzami grūti.

Ārzemēs ir vairākas latviešu organizācijas, kas nodarbojas ar visdažādākajiem jautājumiem. Vairākums no tām, kā piemēram Amerikas Latviešu Apvienība, radās 80. gadu beigās vai 90.gadu sākumā kā tieša atbilde atmodas un pārkārtošanas procesiem Latvijā. Šodien tās mēģina sniegt palīdzību dažādām grupām un organizācijām Latvijā, kā arī sadarbojas ar citām latviešu organizācijām un labvēļu grupām pasaulē.

Ārzemju latviešu centrālo organizāciju augstākā pārstāvniecība ir Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA). Tās galvenais mērķis ir bijis apvienot visus latviešus darbā par Latvijas brīvību un valsts neatkarību. Šobrīd mērķis ir veicināt latviešu tautas uzplaukumu neatkarīgā, demokrātiskā, kulturāli un saimnieciski attīstītā Latvijā, veicināt organizētas, ietekmīgas un vitālas latviešu kopienas uzturēšanu ārzemēs un sekmēt latviešu tautas vienotību pasaulē. Galvenie Latvijas PBLA pārstāvniecības uzdevumi ir PBLA un LBF atbalstīto un ierosināto projektu īstenošana un pārraudzība, informācijas vākšana un izplatīšana, ārzemēs dzīvojošo latviešu interešu aizstāvība. Pārstāvniecība seko izmaiņām Latvijas likumdošanā un sabiedrības noskaņojumam, palīdzot PBLA un zemju centrālajām organizācijām izprast Latvijā notiekošo. Katra mēneša otrajā piektdienā pārstāvniecības birojā notiek tikšanās vakari Rietumu latviešiem.

PBLA nacionālpolitiskā darbība izpaužas dažādu viedokļu sagatavošanā un iesniegšanā valdībām un starpvalstiskām struktūrām, kā piemēram, NATO, izsakot un aizstāvot latviešu tautas un valsts intereses.  PBLA veic arī nacionālpolitisku darbu, izsekojot un analizējot notikumus Latvijā un darot šo informāciju pieejamu ārzemju latviešu centrālām organizācijām. Tātad PBLA piedalās Latvijas likumdošanas darbā, it sevišķi jautājumos, kas skar ārzemēs dzīvojošo latviešu pilsoņu intereses. Ar PBLA līdzdalību ir veidoti Saeimas vēlēšanu likumprojekti un Repatriācijas likums. PBLA uztur kontaktu ar Saeimu un valdības iestādēm dažādu politisku, saimniecisku, kulturālu un sabiedrisku jautājumu risināšanā. PBLA seko repatriācijas procesam, sadarbībā ar Repatriācijas centru ir apkopota informācija tiem, kas vēlas repatriēties.

PBLA ir aicinājusi latviešu organizācijas ārzemēs rīkot seminārus, sanāksmes un citus pasākumus, lai apskatītu un izvērtētu ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu nākotnes iespējas. Šādi semināri ir notikuši Čikāgā, Bostonā, Minsterē, Sidnejā, Adelaidē, Melburnā un citās vietās.

Lai veicinātu un koordinētu latvisko izglītības darbu trimdas zemēs, 1976.gadā tika izveidota PBLA Izglītības padome. IP sadarbojas ar latviešu mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozarēm, savācot un izplatot informāciju, rīkojot globālās izglītības darbinieku konferences un koordinējot izglītības darbu ārpus Latvijas. Kopš 1990.gada IP arī veic dažādus projektus sadarbībā ar Latviju, ieskaitot globālās izglītības darbinieku konferences Minstere I, II, III un IV. IP locekļi ir dažādo mītņu zemju centrālo organizāciju Izglītības nozaru vadītāji. PBLA ietvaros arī:

* Trīsreiztrīs (3´3) nometnes – visu paaudžu latviešiem visā pasaulē latvisko zināšanu paplašināšanai, latviskās kopības sajūtas veicināšanai, latvisko ģimeņu stiprināšanai, latvisko draudzību sekmēšanai un latviskās kultūrvides attīstīšanai. Ik gadus notiek septiņas nometnes – divas ASV, divas Anglijā, viena Austrālijā un divas Latvijā.

* Ārzemju latviešu skolu programmu uzlabošana - vadlīnijas programmai latviešu valodas kā svešvalodas mācīšanai.

* Ģimeņu atbalsta koordinācijas centrs (ĢAKC) – darbība norit tikai Latvijas laukos un mazpilsētās, kur ģimeņu atbalsta grupās dalībnieki iepazīstas ar ģimeņu psiholoģiju, saskarsmes māku, bērnu audzināšanu, demokrātisku savstarpējo attiecību pamatprincipiem, kā arī izveido vidi, kurā valda savstarpēja uzticība un tiek sniegts un saņemts atbalsts.

Lai apliecinātu cieņu un izteiktu Rietumos dzīvojošo latviešu pateicību izciliem zinātnes, nacionāli politiskiem, sabiedriskiem un mākslas darbiniekiem, kā arī jaunatnes audzinātājiem un izciliem fiziskās kultūras pārstāvjiem, kas ar saviem darbiem un sasniegumiem ir palīdzējuši cittautiešiem izprast latviešu tautas brīvības centienus, ir cēluši godā un popularizējuši latviešu vārdu, kā arī snieguši paliekošas mākslas vērtības, 1963. g. PBLA nodibināja Tautas balvu (vēlāk nosaukta – PBLA balva), kas piešķirama gan fiziskām, gan juridiskām personām vai institūcijām.

Lai dotu līdzekļus Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) darbam – projektiem, kas veicina brīvības un neatkarības atgūšanu latviešu tautai, kā bezpeļņas organizācija 1973.gadā tika dibināts Latviešu brīvības fonds. Tagad, kad neatkarība atgūta, LBF dod līdzekļus Latvijas atjaunošanas darbu veikšanai.

Jau kopš 1993.gada Latvijas Brīvības Fonds (LBF) konkursa kārtībā piešķir aizdevumus pilsētu, rajonu un pagastu pašvaldībām. Aizdevumiem jākalpo iedzīvotāju labklājības celšanai, izglītības veicināšanai vai medicīnas sistēmas uzlabošanai un attīstīšanai. Līdz šim atbalstīti sekojoši projekti: parka, dīķa sakopšana Vestienas pagastā; datoru iegādei laikrakstam "Ziemeļlatvija"; attīrīšanas iekārtām Alūksnei; "Liepājas tramvajam"; Lielplatones internātskolas remontam; Rīgas pilsētas transporta biļešu aparātiem; Smiltenes slimnīcas iekārtām; Jelgavas Spīdolas skolai; Ogres ģimnāzijas jumta remontam; Siguldas pilsētas bērnudārza celtniecībai; Ērgļu pagasta katlu mājas būvei; Vērgales pagasta skolotāju mājas būvei; Valles vidusskolas remontam; Jaunpiebalgas vidusskolas jumta remontam; Aknīstes vidusskolas remontam.

PBLA ir aicinājusi latviešu organizācijas ārzemēs rīkot seminārus, sanāksmes un citus pasākumus, lai apspriestu un izvērtēt ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu nākotnes iespējas

PBLA vēlas veicināt tautas nacionālo pašapziņu, latviešu tautas pastāvēšanu un vienotību.

Papildus, protams, darbojas arī dažādas ārzemju latviešu apvienības vairākās valstīs, kas galvenokārt nodarbojas ar līdzekļu vākšanu un palīdzības sniegšanu Latvijas izglītības iestādēm, bāreņiem, grūtībās nonākušajiem. Lielu darbu organizācijas iegulda, lai uzturētu dzīvu latvietību – tur, ārzemēs.

Nenoliedzami daudz tiek dots – arī zināšanas (piem., latviešu profesori no ASV, kas strādā Latvijas augstskolās, un tamlīdzīgi). Bet varētu gribēt vairāk, tomēr tādā gadījumā Latvijai vajadzētu padomāt par attiecīgu apstākļu nodrošināšanu.

Ārzemju latvieši par sevi šodien un pagātnē saka:

Rita Drone – ALAs izglītības nodaļas vadītāja (rdrone@mpls.k12.mn.us).

Valoda bija mūsu vienotāja un kopā saturētāja visus šos gadus, un tā pamatā veidojās atsevišķās vietās latviešu draudzēs (mātes valoda ir tā, kurā tu skaiti lūgšanas, ir sacījis kāds valodnieks), akadēmiskās saimēs, korporācijās un citās grupās. Lai nodotu šo sabiedrisko mantojumu tālāk un lai saturētu kopā ģimenes un plašākas vienības, radās latviešu skolas – Vācijā, bēgļu nometnes, vajadzības spiestas, jo tur citi par mūsu izglītību neinteresējās; mūsu vecāki un sabiedriskie vadītāji tomēr apzinājās šo nepieciešamību un gādāja, lai skolas tiktu noorganizētas katrā lielākajā bēgļu nometnē. Šo ideju pārcēla arī uz Ameriku (kā arī Kanādu, Austrāliju u.c.), kur mūsu jaunie cilvēki, saprotams, gāja vietējās amerikāņu skolās, lai izglītotos šinī sabiedrībā, bet latviešu valodu, vēsturi, ģeogrāfiju, folkloru, paražas apguva papildskolās, parasti sestdienās vai svētdienās, reizi nedēļā. Izveidojās arī vasaras vidusskolas = 6 nedēļu gari kursi, kas notika latviešu valodā un vidē, kur kopā ar mācībām risinājās arī kopīga vasaras nometnes dzīve.

Sākumā lietoja (pārspieda un atkal tālāk lietoja) skolas grāmatas, ko kāds pa kādai bija paķēris līdzi no Latvijas saviem bērniem; tad grāmatas sāka rakstīt tieši šādam - skološanās un mācīšanās nolūkam. Amerikas Latviešu apvienības Apgāds pa šiem gadiem ir izdevis daudz mācību grāmatu, sastādītu tieši trimdas skolu vajadzībām – gan gramatikas, gan literatūras, gan vēstures, gan ģeogrāfijas viela – tā ir apstrādāta un veidota, lai to varētu "izņemt", apmēram 30 dienas katru gadu satiekoties. Ar laiku valodas zināšanas bērniem ģimenē kļuva arvien trūcīgākas, jo labākā gadījumā – nebija tiešu ikdienas kontaktu ar latviski runājošiem cilvēkiem  ārpus ģimenes, sliktākā gadījumā – arī ģimenē nebija iespējas vai gribēšanas runāt latviski.”

Juris Mazuts par trimdas latvieti un latvieti kā tādu raksta:

No tīri tehniskā viedokļa, šodien saukt sevi par latvieti nozīmē – būt Latvijas pilsonim (arī, ja tādu statusu apstiprina “otrā pusē”). Pārējie visi esam latviskas izcelsmes amerikāņi, kanādieši, austrālieši, zviedri, utt. Tāds sadalījums, ievērojot Latvijas neatkarības atjaunošanu, nav apstrīdams. Vienkārši – esam vai neesam.

Droši dati rāda, ka II pasaules kara laika bēgļu gaitās uz rietumiem devās, aptuveni, 120000 latviešu; austrumu virzienā aizvesti, aizvilināti un/vai aizbraukuši tik pat daudz, ja ne vairāk. Trimdas 50 gados izaugušas 2–3 jaunas paaudzes, esam “vairojušies”, bet formālās latvietības no sākumskaitļa palikuši tikai, apm., 13%.

Būt vai nebūt? Ikdienā apzināti tādus jautājumus necilājam, bet tie tomēr iedarbojas pie katras sīkas izvēles – tālāk veidojot gaisotni, kas latviskumam gādā pastāvēšanas iespējas…vai pieļauj putēšanu.

Izejas punkts katram no mums ir viens un tas pats: ar lielāku vai mazāku pārliecību sakām: “Gribu latvisko!” […]

Tiešākais ceļš uz koncentrētu (un ikdienas) latviskumu ir – pārcelšanās uz dzīvi Latvijā, lai kādas tur nebūtu sagaidāmās iespējas, problēmas. Dažiem tāds gājiens tomēr sagādā vilšanos…un tie atgriežas ārzemju diasporā. Tur liela bijušo trimdinieku daļa dažādu iemeslu – jauktu laulību, inerces, vienaldzības, izolācijas – dēļ jau asimilējušies vai tālu aizgājuši no latviskuma. [3]

Inta Šradere, ALA Kultūras nozares vadītāja.

Manuprāt, svarīgākais latvietības saglabāšanā ir latviešu skola, iespēja bērniem būt ar savējiem, doties kopīgās nometnēs, vasaras vidusskolās un tagad arī “Sveika Latvija!” ceļojumos, kas padara Latviju konkrētu mūsu jauniešiem.  Mums ir ļoti daudz jauktu ģimeņu, kuru bērni izaug par latviešiem, ja tiem ir latviešu sabiedrība, kas par tiem rūpējas. Ļoti liela nozīme ģimenēs ir arī vecmāmiņām.

Liela loma piederības sajūtas uzturēšanā, tautiskās gaisotnes radīšanā un mūsu kultūras uzturēšanā ir bijusi dziesmu svētkiem, kas ir atkārtoti rīkoti gan visas Amerikas mērogā, gan Rietumkrastā un Kanādā.

Dziesmu svētku laikā, kad pulcējas latvieši no visām Amerikas malām, bez dziedāšanas un dejošanas notiek rakstnieku rīti, tēlotājas mākslas izstādes, teātri, dažādu kopu saieti, draudzību uzsākšana vai atjaunošana.

Cilvēki aizbrauc mājās iedvesmas un darba spara pilni.

Amerikā bez tam arī notiek 3´3 nometnes, kur mēs mācāmies par latviešu lietām, kā darināt latviskus rokdarbus, kā turēt latvisku virtuvi, dziedam, ejam rotaļās un izbaudām latvisku vidi un latviešu kultūru tās visplašākajā nozīmē.

Visur, kur ir latvieši, ir latviešu grāmatas.

Mums ir visu radošo nozaru apvienības, kas vieno un atbalsta radošos māksliniekus.  Mēs rīkojam koncertus, izstādes, teātrus (pēdējā laikā to gan ir mazāk) un dažādas daiļamatniecības skates un tirdziņus.

Biruta Sūrmane par “Sveika, Dzimtene” braucienu 1998. gada vasarā, pēc ceļojuma.

“Pirms brauciena, ceļojuma plānus ar draugiem pārcilājot, gadījās dzirdēt pārmetumu, ka mēs Latviju redzēšot tikai ar tūristu acīm un nevis tādu, kāda tā ir ikdienas skarbumā. Atgriezusies domāju, ka ar medaļas skarbo pusi katrs varēja iepazīties, satiekoties ar radiem un palasot vietējās avīzes. Katrā ziņā Latvijas ekonomiskie rādītāji pēc mūsu apmeklējuma droši vien cēlās par vairākiem punktiem, kaut vai tādēļ vien, ka ceļojuma dalībnieki pie katras izdevības īsti amerikāniskā alkatībā metās pirkt suvenīrus, it īpaši dzintarus, nemaz nerunājot par prāvās grupas apgrozījumu naktsmītnēs un restorānos.

Kāds gudrinieks esot teicis, ka neviens neceļo izpriecas dēļ. Cilvēks ceļo, lai redzētu un mācītos. Domāju, ka organizētā grupas ceļojumā mēs redzējām un arī mācījāmies daudz vairāk nekā iespētu, ceļojot katrs uz savu roku, kaut arī daudz kas vēl palika neredzēts un pat gaŗāmbraucot nepieminēts. Tādēļ droši vien, ka es nebiju vienīgā, kas lidostā atvadas mājot teica vai klusi nodomāja pie sevis: “Uz redzēšanos, dzimtene!”

Arturs Rubenis – par latvietību trimdā

Pašlaik nobeidzu “Klīvlandes ziņu” noindeksēšanu, 1965.–1998.g. Būtu interesanti izšķirstīt nekrologus vien, meklējot motivācijas, kāpēc tautieši svešumā ir turējušies vienkopus sabiedriski.

Darba grupa, kas sastāv no 5 cilvēkiem, veido grāmatu “LATVIEŠU SIMTGADE KLĪVLANDĒ“ (LSK). Katram ir savi pienākumi, atkal vācot talciniekus palīgā. Grāmatas uzrakstīšanai esam savākuši 9000 USD, galvenokārt pašas drukāšanas izdevumiem. Viss darbs ir brīvprātīgs pasākums. Tā ir tipiska parādība latviešu sabiedrībai Amerikā: atskaitot tiešos izdevumus par materiāliem, visas nodarbības veic ar talcinieku palīdzību. Tāpēc tas ir MŪSU pagasts, kur katrs pielicis savu roku. Pa laikam gan arī mums parādās pa īpatnējam indivīdam, kuri neizprazdami šo tradīciju rituālu, lūko noniecināt vērtības nozīmi. To dara vairāki rakstnieki savos rakstos un apliecinādami savu aprobežotību. Bet tas tā neizbēgami ir katrā sabiedrībā un par to nevar pārliecīgi skumt. Atskaitot fakta konstatējumu. Manā gadījumā, iebraucot Amerikā, bija skaidrs, ka es neasimilēšos, darīšu visu, lai dzīvotu latvisku dzīvi. Man ir skaidra mana “latviskās dzīves” definīcija…

Andris Straumanis, Mineapole, Minesota, ASV (andris@bitstream.net)

ASV, protams, pastāv tādas nacionālās organizācijas kā ALA un ALJA. Neesmu biedrs ne vienā, ne otrā, tātad ir grūti man pateikt, vai šīs organizācijas kaut cik ietekmē ASV latviešu sabiedrību. Domāju, ka abas cenšas uzturēt latviešu kultūru ASV, lai gan ALJA varbūt ne tik daudz.

Ir arī baznīcas, lielākoties luterāņu (mums šeit arī ir katoļi, baptisti, un dievturi), kas cenšas uzturēt latviešu sabiedrību savā veidā Baznīcām, diemžēl, ir grūti, jo veco draudzes locekļu skaits samazinās, kamēr jaunie nenāk klāt.

Ir arī daudzas vietējās organizācijas (piemēram, kori, tautas deju ansambļi, teātri, Daugavas Vanagi, utt.), kas mēģinājuši šo to izdarīt lietas labā. Tad vēl ir tādi pasākumi kā 3X3 nometnes, vasaras nometnes un Dziesmu svētki.

Viss jau ir labi un skaisti, taču man šķiet, ka laba daļa interese par latviešu lietām ir zudusi kopš 1991.g. augusta. Kamēr Latvija vēl nebija atguvusi savu brīvību, mums šeit bija kopējs mērķis, kopēja motivācija, turpināt saudzēt mūsu latviskumu. Kāpēc bija (ir) tāda lieta kā "trimda"? Lai turētu cieši tos principus, to kultūru, kas Latvijā bija apdraudēta.

Ar 1991.g. augustu tas viss mainījās. Jā, ir tie, kas saka, ka šodien trimdas jēdziens ir vēl svarīgāks, ņemot vērā politisko, ekonomisko, sabiedrisko, un kulturālo situāciju dzimtenē. Manuprāt, mūsu kopējā motivācija vairs nav, un tamdēļ katram jāmeklē pašam sava motivācija turpināt interesi par latviešu kultūru ASV.

Manuprāt mans "latviskums" ir palicis svarīgāks un dzīvāks kopš 1991.g. augusta. Tajā laikā biju 3´3 nometnē Gaŗezerā (Mičigānas štatā) un mēs, dalībnieki no ASV un Kanādas, dabūjām dzīvot līdzi notikumiem Maskavā un Latvijā. 1993.gadā mēs, visa ģimene, pirmo reizi aizbraucām uz Latviju. Kopš tās reizes, esmu atgriezies vēl trīs reizes, divās no tām ar savu meitu.

Nezinu vēl, vai varētu dzīvot Latvijā, bet tā kā gribētos. Vismaz man ir tā iespēja aizbraukt un "uzlādēties."

Vietējā sabiedrībā (Mineapolē, Minesotas štatā) neesmu pārāk iesaistīts, lai gan, jau ceturto gadu esmu mūsu latviešu skolas pārzinis. Neesmu dzimis un uzaudzis Mineapolē, tātad daudz vietējie latvieši man joprojām ir sveši.

Savu latviskumu uzturu – nē, man drīzāk jāsaka, dzīvoju – arī citos veidos. Kopā ar savu biznesa partneri veidoju "SVEIKS.com" lapiņas tīmeklī. Lasu latviešu laikrakstus (Dienu, Fokusu, Neatkarīgo) un žurnālus (Rīgas Laiku, Santu), caur Internetu klausos Latvijas radio un Radio SWH, lasu grāmatas, un traki pērku kompaktdiskus (vai cik labi, ka veikali Rīgā tagad pieņem kredītkartes!).

Domāju, ka esmu laimīgs, jo man arī jau vairākus gadus interesē veclatviešu dzīve Amerikā (t.i., latvieši, kas ASV ieceļoja pirms Otrā Pasaules kara).

Esmu pētījis viņu pēdas gan šeit, gan Rīgā. Patlaban rakstu savu doktora grādu - diplomdarbu par veclatviešu presi ASV.

Mana motivācija? Nu, vienkārši gribu. Jūtos ērti, kad esmu starp latviešiem, kad esmu Latvijā.

Arī vēlos, lai meita uzturētu savu latvietību. Viņai ir tekoša valoda un gramatika labāka nekā man bija viņas vecumā. Viņai ir bijusi iespēja būt Latvijā trīs reizes, un viņai tagad tur ir "dzīvi" radi un draugi. Viņa varbūt arī šogad piedalīsies "Sveika, Latvija!" braucienā.

Amanda – “Par un ap 3´3”

Mēs te patiešām darām daudz, lai uzturētu savu latvietību. Jūtamies arī kā "īsti" latvieši! Lai gan es pati nekad neesmu dzīvojusi Latvijā (man ir 28 gadi, dzimu te Amerikā, mana māte ir dzimusi Latvijā), esmu tomēr tur trīs reizes ciemojusies, uzturu kontaktu ar radiem un draugiem Latvijā, tekoši runāju latviski, esmu absolvējusi trīs latviešu skolas, un varu teikt, ka tiešām jūtos kā latviete.

Ir grūti uzturēt savu kultūru, kad visapkārt skan cita valoda un cita kultūra. Jābūt stūrgalvīgam! Laimīgā kārtā, lielākās pilsētās dzīvo vairāki latvieši un ir izveidojusies latviešu sabiedrība.  Te, kur es dzīvoju (uz laukiem Viskonsīnas pavalstī), ir ļoti maz latviešu, un nav daudz iespēju uzturēt kultūru. Tādēļ uzturu kontaktus ar ģimeni un latviešu draugiem Mineapolē, kur es uzaugu.

Diemžēl, pēdējos gados, kopš Latvijas atbrīvošanas, tā sabiedrība te kļūst mazāka un mazāka. Nemāku teikt, vai tā ir dabīga parādība, un pēc divām paaudzēm esam jau diezgan asimilējušies amerikāņos? Vai varbūt tas ir Latvijas brīvības dēļ, un latvieši te visus spēkus tagad virza uz Latviju? Varbūt abu iemeslu dēļ?

Elvīra Čalupski – 1987. gadā PBLA izdotajā gada grāmatā “Latvija Šodien”.

Uz Latviju braucu pirmo reizi pēc 43 gadiem, lai kaut vēl reizi redzētu mīļo dzimteni; tuvu piederīgo man tur vairs nav. Brauciens bija ilgs un nogurdinošs, bet, autobusam iebraucot Latvijā, visi kļuvām modri un priecīgi. Rīgā pie viesnīcas citus atbraucējus sagaidīja draugi un piederīgie ar ziediem un asarām acīs, sabraukuši no visām Latvijas malām.

Kas notika 14. jūnija vakarā pie Brīvības pieminekļa, to katrs jau lasījis avīzēs. Nākamās dienas vakarā latviešu jaunatne atkal bija sapulcējusies ap pieminekli un aplaudēja katram, kas gāja nolikt ziedus. Redzēju viņu sejās gan tēvzemes mīlestību un lepnumu, gan arī spītu pret okupantiem. Asaras man bira kā pupas, sēdot uz parka soliņa. Latvju jaunatne mostas! Dievs, sargi viņus visus! Dievs, svētī mūsu dzimteni un tautu! Ļauj mūsu tautai pašai būt noteicējai mūsu zemē. Tai brīdī nolēmu, ka savā senču zemē runāšu TIKAI latviski.

Blakus uz soliņa sēdēja divas krievietes. Viena prasīja otrai, kas notiek, kāpēc jaunieši nes ziedus un liek pie pieminekļa. Otra paraustīja plecus un teica: “Tie duraki latvieši!”

Latvijā dzīvojošie latvieši brīnās, ka mēs pēc tik ilgiem svešumā nodzīvotiem gadiem runājam skaidrā latviešu valodā. Vairāki izteica prieku par to, ka Latvijas skolās sākot lasīt arī Jaunsudrabiņa darbus un cer, ka tas esot tikai sākums. Viņi uzskatot visus ārzemēs dzīvojošos latviešus par vienas tautas piederīgiem.

Braucot atpakaļ, pie Latvijas robežas nolikām ziedus. Nodziedājām “Daugav’ abas malas” un “Nevis slinkojot un pūstot”. Vai kādreiz varēsim dziedāt arī mūsu tautas lūgšanu “Dievs, svētī Latviju”?

Vaira Paegle - par savu darbību Latvijā un Latvijas labā (vairap@parks.lv).

Līdz 1987. gadam, kad pirmo reizi atgriezos Latvijā, mana saistība ar organizēto latviešu sabiedrību bija vietēja mēroga - skola, koris, baznīca, un tikai tāpēc, ka mana meita bija tas dzinējspēks.

Latvijas brauciens izmainīja manu dzīvi - no ASV "yuppie" kļuvu par baltiešu aktīvisti Konektikutā, bet 1991. gadā par ALA vice-prieksšēdi un 1993. gadā tiku ievēlēta PBLA prieksšēdes amatā.

Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, centrālo organizāciju galvenais uzdevums bija vienkāršs - turēt dzīvu Latvijas neatkarības ideju, lobēt pie starptautiskām organizācijām un nodrošināt, lai nākamās trimdas paaudzes izaugtu latviskas un nacionāli domājošas. Pēc neatkarības atgūšanas, mērķi kļuva neskaidri - latvietības saglabāšana bija pašmērķis.

Vislielāko lomu latvietības saglabāšanā ārzemēs spēlē ģimene - vecāku griba (arī finansiālā) atbalstīt, bet neuzspiest bērniem latvietību, līdzdalība latviešu nometnēs un citos pasākumos un latviešu draugi. Latvietībai jābūt pievilcīgai, nevis noraidošai.

Uzņemoties PBLA priekšsēdes amatu, man bija jāizvirza jauni uzdevumi. Izvēlējos latviešu apzināšanu pasaulē - apceļoju zemeslodi un uzsāku dialogu ar Krievijā dzīvojošiem latviešiem. Vēsturiska bija Krievijas latviešu kongresa uzņemšana PBLA, pret ko gan nobalsoja Austrālija.

Ļoti svarīgs joprojām ir GAKC projekts, kas sniedz atbalstu latviešu ģimenēm. Publicēju rakstus “Dienā” par parlamentāras demokrātijas lēno attīstību Latvijā.

Nekad neuzņemos kādu funkciju vai amatu ilgāk kā 4-5 gadus, jo pārāk ilga sēdēšana vienā krēslā padara cilvēku neefektīvu. Man nevien interesēja Latvijas politika, bet arī nolēmu ka, lai mani uzklausītu un man ticētu, jādarbojas politikā - nevar tikai kritizēt. Kaut gan man bija vairāki piedāvājumi, izvēlējos “Tautas Partiju”, jo tur bija cilvēki, ideoloģija un vadība, kas man likās vispēcīgākā.

Nenožēloju nevienu dienu Latvijā, kaut gan ir bijuši arī grūti brīži. Tādos parasti atgādinu sev, ka neviens man nespieda darīt to, ko daru - tā bija mana brīva izvēle.

Pirmsvēlēšanu laikā cīnījos ar sajūtu, ka trūkst kompetences - jo par lauku, pensionāru, izglītības un citām problēmām nerunāja no pieredzes. Kad tiku pārliecinoši ievēlēta un sāku darboties Saeimā, jutos daudz drošāka. Darba ir daudz, ja grib kvalitatīvi strādāt.

Protams, trūkst ģimenes, bet viņus tāpat neredzētu darba dēļ. Man ir vairākas lietas, ko gribu paveikt - padarīt politiķus pieejamākus, bez augstprātības. Cīnīties pret korupciju un valsts mantas izsaimniekošanu. Radīt izpratni par to, ka esam parlamentāra republika - ka ierēdniecība ir atbildīga Saeimai un ka Saeimas uzdevums ir kontrolēt valdību, vērot tās politiku un likt atskaitīties saskaņā ar tās deklarētiem principiem. Galvenais - uzturēt saikni ar tautu un uzklausīt tās viedokļus.

Šo dažādo cilvēku dažādie viedokļi, domājams, spilgti ataino situāciju, kāda bija un kāda ir. Šobrīd ārzemēs latvieši cīnās par savas kultūras saglabāšanu – tur, diasporā. Vienlaikus Latvijas valsts samērā vāji nodrošina ‘trimdinieku’ repatriāciju. Ja attiecībā uz likumdošanu šis jautājums it kā ir kārtībā, tad vide nav piemērota, lai tautieši spētu pilnībā repatriēties. Ne tikai tautas nosodošā attieksme pret ārvalstu latviešu skaļajiem tēvzemes mīlestības vārdiem ir traucēklis. Latvija nespēj nodrošināt materiālo bāzi – algas te ir zemākas kā ārvalstīs, bet cenas proporcionāli augstākas; trimdinieku trešajai un jaunākajai paaudzei Latvijā nav reālas vietas, kur iesākt dzīvi, kur iesakņoties.

1995. gada 21. septembrī tika pieņemts Repatriācijas likums. Tajā teikts: "Tagad, kad atjaunota neatkarīgā Latvija, Latvijas Republika atbalsta latviešu tautas atkalapvienošanos un aicina latviešus un līvus, kuri apzinās savu piederību Latvijai, atgriezties savā etniskajā dzimtenē".

Repatriācija ir Latvijas sabiedrības integrācijas un LR pilsoņu kopuma vienotības nostiprināšanas svarīgs priekšnoteikums. Nepieciešams likvidēt šķēršļus, kas traucē repatriantiem īstenot ar pārceļošanu saistītās ieceres. Latvija var ne tikai uzturēt un attīstīt latviešu valodu un kultūru pašā Latvijā, bet arī veidot integratīvus sakarus ar latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas.

Ārzemēs dzīvojošo latviešu starpā ir arī tādi, kuri ir dzimuši ārzemēs un pamazām zaudē latviešu valodu, nav aktīvi latviešu kopienu dalībnieki u.tml. Dažādām ārzemju latviešu grupām ir dažādi un atšķirīgi sakari un saites ar Latviju - gan pilsonības un vēsturiskās apziņas, gan arī latviešu valodas prasmes un ideoloģiskās attieksmes nozīmē.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši sāka interesēties par atgriešanās iespējām. Sakarā ar šo faktu tika radīts Repatriācijas likums, kura viens no svarīgākajiem mērķiem ir veicināt cittautiešu brīvprātīgu atgriešanos savā etniskajā dzimtenē.

Repatriantam, ierodoties Latvijā, nākas saskarties ar vairākām problēmām – piemēram, apgrūtināta ir dzīvojamās platības iegūšana; profesionālā pārkvalifikācija (jo ne vienmēr te var nodarboties ar to pašu, ar ko ārvalstīs); latviešu valodas papildus apguve; bezdarbnieka pabalsta saņemšana līdz darba atrašanai.

Latvijas valsts deklaratīvi atbalsta latviešu nācijas atkalapvienošanos, bet palīdzība šim nolūkam nav mērķtiecīga un konsekventa.

Pastāv ļoti daudz ārzemju latviešu sabiedrisko organizāciju, daudzu darbība pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir vērsta uz kontaktu un sadarbības paplašināšanu ar Latviju. Tomēr arvien vairāk ārzemju latviešu organizācijas sastopas ar finansiālām, organizatoriskām un citām grūtībām.

Nepieciešams nodrošināt repatriantiem morālu, sadzīvisku un finansiālu atbalstu, lai veicinātu viņu atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā - integrēšanos latviskajā vidē.

Lai veidotu repatriantu un imigrantu integrācijas sistēmu Latvijā, nepieciešama visu ministriju un daudzu sabiedrisko organizāciju cieša sadarbība. Ar Repatriācijas jautājumiem Latvijā strādā Repatriācijas centrs, turklāt 10 gadu laikā šī problēma ir apskatīta vairākkārt. Diemžēl tikai teorētiskā līmenī pagaidām – piemēram, 1999. gada pavasarī notika vairāki semināri, kuros tika apspriesta valsts programmas koncepcija “Sabiedrības integrācija Latvijā”.

1998. gada augustā, divas nedēļas atrodoties kopā ar ASV latviešiem ("Sveika, Latvija! – II" ietvaros) - iejūtoties trimdas latviešu vidē un aprakstot viņu ceļojumu pa savu senču zemi – Latviju, radās neliels izbrīns par viņos izveidotajām un uzturētajām patriotisma rezervēm. Diemžēl, ceļojuma laikā nācās sastapties ar daudzu vietējo iedzīvotāju negatīvu attieksmi pret jauniešiem ar it kā uzspēlētām Tēvzemes mīlestības jūtām utt. Mums, vietējiem latviešiem, ir grūti aptvert to, kā latvietis, dzīvodams kaut kur tālu prom  var zināt, kas Latvijai ir svarīgs, nozīmīgs un kā var mīlēt zemi to nemaz neredzot?! Vai var būt maz jebkāda mīlestība pret Latviju, kas nodota no paaudzes paaudzē – vismaz 3 paaudžu garumā?

Jāpiekrīt, ka nākamā paaudze nebūs ne uz pusi tik patriotiski noskaņota, jo tās labās atmiņas par Dzimteni jau glabāsies tikai vecvecvecāku prātos. Tomēr – uzdosim jautājumu sev: Vai mēs veicinām kaut kādā veidā šo latvietības saglabāšanu? Vai esam par to, lai nodrošinātu pienācīgus apstākļus savā zemē?

Ir izveidojušies vairāki objektīvi iemesli, kas ārvalstu latviešiem traucē īstenot sev un citiem doto solījumu – atgriezties Latvijā.

Tie, kas no Latvijas aizbrauca, jau ir sirmgalvji, - nākamās paaudzes dzimušas ārpus Latvijas. Okupācijas laiks ir bijis cilvēka mūža garumā, kurā ir vieta gan mīlestībai, gan darbam, bērniem, mazbērniem, savai mājai, savam zemes stūrītim, tuvinieku kapiem. Zeme, kurā viņi uzturējušies, ir kļuvusi par viņu pašu izkoptām un lolotām mājām. Tie visi ir ļoti svarīgi faktori, kas var kavēt cilvēka pārcelšanos uz dzīvi citā vietā, bieži vien - otrā zemeslodes malā, ikdienišķi neaizsniedzamā attālumā. Turklāt - šodienas Latvija nav un nevar būt tā, ko bēgļi pameta 1944.gadā.

Latvija gadu gaitā ir piedzīvojusi ļoti daudz pārmaiņu un šīs pārmaiņas turpinās vēl šodien. Tas nozīmē, ka atgriezties burtiskā nozīmē nav iespējams - var tikai pārcelties uz dzīvi Latvijā tādā, kāda tā ir tagad.

Latvijai, kļūstot brīvai, lielākais vairākums ārzemju latviešu ir apsvēruši iespēju atgriezties Latvijā. Dzīve vidējai un jaunākai paaudzei ir veidojusies ārpus Latvijas, tādēļ izšķirties jo sevišķi grūti - ar mītnes zemi saistās visa iepriekšējā dzīve. Izšķirties traucē arī Latvijas vēl nedrošā politiskā situācija un atmiņas par padomju režīma represijām. Daudzas lietas liekas nepieņemamas - tās nesakrīt ar vecvecāku vai vecāku stāstīto par Latviju un latviešu tikumiem. Latvija un visa pasaule gadu gaitā ir stipri mainījusies, taču vecākās paaudzes dzīves stāsti un atmiņas bieži vien ir idealizēti, pārspīlēti, pat šķietami nereāli. Ārzemju latvietim nepieņemams ir arī tas, ka bieži vien daudzas lietas Latvijā nesakrīt ar mītnes zemē ierastajiem tikumiem, sadzīvi, darba stilu un cilvēku savstarpējo attiecību modeļiem. Līdz ar to rodas problēmas saprasties, rodas diskomforts un zināma neziņa - kā dzīvot.

Tiem latviešiem, kas tomēr no Rietumiem Latvijā atgriezušies, bijusi būtiska ietekme uz Latvijas attīstību - gan sākot ar atmodas laika procesiem, gan tagad, ienesot Latvijas dzīvē rietumniecisku domāšanu, darba stilu, svešvalodu zināšanas, domu un personības brīvību.

No Rietumiem repatriējušos varētu iedalīt trīs grupās. Vieni ir tie, kas Latvijā jūtas ļoti labi, kas atraduši savām spējām un interesēm atbilstošu nodarbošanos, nodibinājuši ģimenes. Šie cilvēki ir gatavi integrēties Latvijas sabiedrībā, pieņemt dzīvi Latvijā tādu, kāda tā ir, cenšoties saskatīt tajā labo.

Otri ir tie, kurus varētu dēvēt par “zaudēto paaudzi”, kas, atgriezušies Latvijā, nejūtas šeit labi, bet nespēj braukt arī atpakaļ, jo mītnes zemi neizjūt kā savas mājas. Labi viņiem nav ne Latvijā, ne ārpus tās. Šādi repatrianti parasti kontaktējas savā starpā, jo labāk viens otru izprot.

Trešā grupa ir tie, kas Latvijā dzīvot nespēj, tādēļ dodas atpakaļ. Iespējams, ka Latvijā pārsteigusi vientulība, zudis ierastais dzīves stils un saturs.

Ko varam darīt, lai veicinātu tautiešu atgriešanos no Rietumiem? Un vai mēs to gribam? Jautājumi, kuri jāuzdod mums katram sev: Ko esmu darījis latviešu tautas mūžības labā? Vai esmu visur un vienmēr stāvējis par latvietību? Vai neesmu savu galvu noliecis nelatviskā un svešā priekšā? Vai esmu par latviskās kultūras saglabāšanu?

Ir nepieciešams, lai mēs darītu pieejamu informāciju par atgriešanās iespējām visiem, kam tā interesē, kā arī - šī informācija būtu periodiski jāatkārto. Latviešiem ārzemēs trūkst zināšanu par darba iespējām Latvijā, par izglītības iespējām bērniem, par medicīnas stāvokli, pensijām, nodokļiem utt. Informācijai par šo visu jābūt bāzētai uz Rietumu pieredzi un izpratni, - jāpaskaidro, kā un kas Latvijā atšķiras no pierastā un zināmā mītnes zemē.

Kādi jautājumi un problēmas uztrauc iespējamos repatriantus?

Pirmkārt, tas ir jautājums par medicīnisko aprūpi. Medicīniskās apdrošināšanas garantijas mītnes zemē, pārceļoties uz Latviju, tiek, zaudētas. Latvijā tās no jauna jāmeklē, turklāt jāpierod pie pavisam citām pastāvošām medicīniskām un sabiedriskām izpausmēm.

Otrkārt, tās ir pensijas. Daudziem rodas problēmas ar pensiju saņemšanu, sevišķi tiem, kas nav ieguvuši mītnes zemes pavalstniecību. Jāpanāk starptautiskā vienošanās, kas garantētu neierobežotu nopelnītās pensijas saņemšanu.

Daudzus prātus nodarbina arī problēma – kur dzīvot? Garantēta dzīvokļa izīrēšanas tūlītēja iespēja ir paredzēta tikai tiem repatriantiem, kuri atbilst politiski represētas, nelikumīgi notiesātas un pēc tam reabilitētas personas statusam. Ieteicami būtu atbraukt uz vairākiem mēnešiem padzīvot Latvijā un sameklēt piemērotu objektu, tad izremontēt to, tikai pēc tam pārcelties uz dzīvi pilnībā. Veciem ļaudīm šī “kur dzīvot” problēma ir vēl spilgtāk saasināta. Latvijā nav Rietumu standartiem atbilstošu pansionātu veciem, vientuļiem cilvēkiem – tādu izveidošana prasa lielus līdzekļus, šo līdzekļu trūkst.

Viena no problēmām ir arī lielā un komplicētā birokrātija, ar kuru nākas sastapties. Uztraucošs pasākums ir gan dabūt nodokļu grāmatiņu, gan ierakstīt īpašumus zemesgrāmatā un iekārtot telefona līniju, utt. Repatriantiem informācijas par šo procesu kārtošanu diemžēl trūkst.

Ņemot vērā augsto bezdarba procentu Latvijā, darba meklējumos paiet vairāki mēneši, kā arī repatrianti spiesti saskarties ar profesionālās pārkvalificēšanās problēmām, netiek nodrošināta bezdarbnieku pabalsta saņemšana līdz darba atrašanai.

Diemžēl ārzemēs parasti dzirdami pārspīlēti stāsti par Latvijas noziedzību. Patiesībā Rīgā ir tādas pašas problēmas kā jebkurā lielpilsētā, tomēr Latvijas policija nevieš uzticību tās nepierastās, nerietumnieciskās izturēšanās dēļ.

Valsts gan aicina tautiešus repatriēties, bet pēc ierašanās dzimtenē šiem cilvēkiem pašiem ir izmisīgi jācīnās par eksistenci. Vieglāk ir tiem, kuriem Latvijā ir radi un draugi, kas var palīdzēt atrast mājvietu un darbu, vairāk gan palīdzot ar labo gribu, jo nav iespējams sniegt palīdzību bijušās mītnes valsts līmenī jeb sociālā ziņā.

Papildus grūtības ir tiem, kuri neprot latviešu valodu. Šī problēma nav aktuāla rietumniekiem, jo tie kopuši savu latvietību un valodu zina visi atbraucēji.

Repatriācijai no Rietumiem faktiski nav būtisku, gluži nepārvaramu šķēršļu - ne materiālā, ne likumdošanas ziņā, tomēr daudziem trūkst uzņēmības, kā arī motivācijas atgriezties.

Skaidrs, ka nekāda masveida pārcelšanās uz dzīvi dzimtenē nenotiks. Daudzi turpinās Latviju apciemot vasarās, daži izkārtos savu dzīvi, lai varētu vismaz pusi gada pavadīt Latvijā, baudot Latvijas dabu un kultūras pasākumus, bet ziemā doties atpakaļ uz mītnes zemi.

Rezumējot jāsecina, ka var jau pieņemt dažādus normatīvos aktus, dažādas koncepcijas, bet svarīgāk lai paši latvieši, kas dzīvo Latvijā izaug tādā līmenī, ka apzinās šīs problēmas un vēlas tās risināt. Ne tikai valstiski ir svarīgi sakārtot attiecības starp Latvijas valsti un tiem cilvēkiem, kas ir emocionāli saistīti ar Latviju. Katram sevī šīs attiecības ir jāsakārto. Mums jāapzinās, ka latvieši ir dažādi – tikai tad varēs notikt pilnvērtīga sabiedrības integrācija.

Mums jāizdala arī tie ārzemēs dzīvojušie tautieši, kas vēlas atgriezties, no tiem, kas to nevēlas. Tiem, kas vēlas, jāpalīdz to izdarīt. Bet ar tiem, kas nevēlas, jāsadarbojas, lai kopīgiem spēkiem celtu mūsu valsts statusu – ekonomiski, politiski, kultūras jomā, jebkā. Nekam nevajadzētu būt par šķērsli kopējai vienotībai – galu galā latvieša mentalitāte ir sīksta – un tā saujiņa latviešu, kas ir ārzemēs, mums būtu jāatbalsta tikpat centīgi, kā viņiem mums.

Ir Mātes laiks, kad jāpulcina un jāaprūpē visi gara bērni, kad vienotās, brīvās Latvijas labad, visas tautas labad jādzīvo ar saukli: “Vienoti – kultūrai!”

Latviešu rūpes par latviskās kultūras specifiku meklējamas jau Atmodas laikmeta sākuma posmā, kad latvieši, līdzīgi igauņiem, somiem un citām mazām tautām, uzsāka savas nacionālās apziņas attīstības ceļu.

Kopš tautiskās kustības sākumiem līdz pat mūsu dienām latvieši atradušies pastāvošas grūtības priekšā: kā pasaulei pierādīt un iestāsīt, ka latvieši tik tiešām vispār eksistē kā atsevišķa tauta, kas savukārt izskaidrotu un attaisnotu tās neatkarības centienus.[4]

Šķiet gluži neiedomājami, ka varētu pienākt laiks, kad nebūtu vairs neviena, kas teiktu: es esmu latvietis.

Ārzemju latvieši var būt neatsverami palīgi Latvijas tēla uzturēšanā un kontaktu nodibināšanā ar mītnes zemes sabiedrību un valdību. Latvijas valstij ir ļoti nozīmīgi, ka tai ir šāda kopiena ārzemēs, kas paliks mūsu zemes interešu aizstāvētāja un palīdzētāja dažādās profesionālās jomās – mākslā, sportā, medicīnā, literatūrā u.c., trimdā vēl joprojām atrodas liela daļa Latvijas inteliģences elites, kā arī liela latviešu tautas daļa, kuriem ir aktīva iespēja ietekmēt Latvijas dzīvi, nākotni, jo arī viņi ir Latvijas pilsoņi.

Latviskums detaļās mainās no paaudzes uz paaudzi, kā arī ir atkarīgs no kultūras vai kultūrām, ar kurām tas spiests saskarties. Bet latvietis ir sīksts savā būtībā, un turas pie savas ideoloģijas – noturēt savu zemi.

Šodien mēs esam saimnieki paši savā zemē. Lai kur mēs katrs neatrastos un nedzīvotu – Latvija ir mūsu – visu latviešu. Bet mums visiem kopīgi – gan latviešiem mītņu zemēs, gan latviešiem Latvijā – vajadzētu raudzīties uz SAVU, mūsu kopīgo zemi ar bērna acīm – pilnām prieka un pateicības, un pieaugušā acīm, – kurās jāatspoguļojas atbildībai.

---

[1] Anda Līce, “Diena”, 1996.gada 14.jūnijs

[2] Dainis Īvāns, Piedod un Palīdzi, Latvija!, “Latvija Šodien!”, 16.nr, izdevn. Augstums, ASV, 1988

[3] Juris Mazutis, “Monreālas latviešu biedrības ziņotājs”, Kvebeka, 1998.’12

[4] Vaira Vīķe–Freiberga, Kultūras latviskums un īpatnība, “Karogs”, izdevniecība “Karogs”, 1992’7/8