Acteku kultūra un sadzīve pirms nonākšanas spāņu valdījumā

11. b klases skolnieka

Jāņa

ziņojums vēsturē

“Acteku kultūra un sadzīve pirms nonākšanas spāņu valdījumā”

Ievads

            Pēc tam, kad Kritofors Kolumbs pats to nezinādams bija atklājis Ameriku, 1492. gadā, uz jauno pasauli sāka plūst laupītāji, avanturisti, tirgoņi un citi, kuri cerēja iedzīvoties uz teiksmainajām bagātībām, ko tie cerēja salaupīt. Sākumā viņu pretinieki bija mazas, zemu attīstītās ciltis, bet vēlāk iekarotāji sastapās ar augsti attīstītām civilizācijām kuras pakļaut nebija nemaz tik viegli. Tie bija acteki, maji un inki.

Acteku reliģija

            Acteki pielūdza vairākus dievus, taču pastāvēja nosliece uz monoteismu jeb viendievību. Reliģiskajiem rituāliem acteki cēla krāšņus un varenus tempļus, kuri pēc izskata atgādina ēģiptiešu kapenes – piramīdas. Acteku reliģijā plaši bija izplatīta cilvēku upurēšana dieviem. Visbriesmīgakais veids kādā tika upurēti cilvēki bija sirds izraušana vai izgriešana ar obsidiāna nazi upurim un asiņu tecināšana. Upurēšanas notika publiski, visas tautas priekšā, kura pulcējās pie tempļa. Tomēr acteki nebija asinskārie cilvēki un cilvēkus tik bieži neupurēja. Arī karagūstekņus atstāja dzīvus, upurējot tikai dažus no tiem, īpaši dieviem par tīkamo acteki uzskatīja dižciltīgo pretinieku asinis. Reliģiskajos rituālos izmantoja smaržīgus kvēpus. Acteku valdnieks Montesuma baidījās no svešzemniekiem, jo ir bijis māņticīgs un uzskatīja Kortesu par baltādaino dievu Kesalkoaltu. Pēc acteku leģendām senos laikos šis gaišais, labais dievs atnācis pie Tekskoko ezera Meksikas ielejā zaļā tērpā un gudrs kā čūska (Kesalkoalts – “čūska ar zaļajām spalvām”). Viņš pazinis visus zvērus un visas zāles, valdījis par dieviem un cilvēkiem. Viņam bijusi gaiša ādas krāsa, tāpēc šis dievs dēvēts par balto dievu. Baltais dievs iemācījis Mehiko un Tekskoko ļaudīm medīt, kopt zemi, audzēt kukurūzu ar vālītēm cilvēka garumā un krāsainu kokvilnu, celt akmens namus, apstrādāt metālus, izveidojis kalendāru, iemācījis cilvēkiem rakstu mākslu, devis viņiem gudrus likumus un labas paražas. Šīs dievs neesot prasījis asiņainus upurus, gribējis izbeigt cilvēku upurēšanu, cīnīties pret ļaunajiem dieviem un karu. Teikas stāstīja, ka starp gaišo dievu Kesalkoaltu un ļauno nakts un tumsas dievu Teskatlipoku, kara dievu un dēmonu, kas mielojies ar cilvēku miesām, risinājusies nemitīga cīņa. Ļaunais dievs kādreiz bijis saule, bet Kesalkoatls to notriecis zemē no debesīm un pats ieņēmis tā vietu. Ļaunais dievs iekritis jūrā, taču vēlāk pārcelies uz debesīm kā Liela Lāča zvaigznājs, tad pārvērties jaguārā un savukārt notriecis Kesalkoaltu no debesīm. Galu galā ļaunais dievs pieveicis labo un tas bijis spiests atstāt acteku zemi. Kesalkoalts paņēmis līdzi savus likumus, rakstu zīmes un dziesmas un aizgājis uz okeāna austrumu piekrasti, pa ceļam apstājoties Čolulā un sludinot tur savu gudrību, un pavēstījis, ka tagad viņš došoties pāri jūrai uz austrumiem.

Acteku karaspēks

            Karaspēku vadīja valdnieks – tlakatekutli (“vīru galva”). Karaspēks bija daudzskaitīgs, līdz pat 200 000 cilvēku. Toties viņiem no bruņām bija tikai viegli koka vairogi. No ieročiem – bultas un šķēpi, labi ja ar obsidiāna uzgaļiem. Acteku kareivji baidījās no spāņu zirgiem, jo tos nepazina, viņiem jātnieks uz zirga ar zobenu likās viens vesels radījums kurš sūtīts no debesīm lai nestu postu un nāvi, kad pie kādas pilsētas spāņi kaujā bija zaudējuši zirgu, vietējais valdnieks lika to sagriezt un aizsūtīt uz vasām valsts daļām apskatei. Bieži ieraugot to, acteki bailēs metās bēgt. Tādas pašas bailes actekiem iedvesa spāņu lielgabali un šautenes kuru troksnis iedvesa actekiem bailes. Viņu šķēpi un bultas ar obsidiāna uzgaļiem pret konkistadoru bruņām bija neefektīgi. Bet, pirms spāņu atklāšanas acteku valsts bija spēcīga, tā pakļāva gandrīz visas apkārtējās ciltis, piemēram totonaki, Tavaski, Tlakskalas un Čolulas zemes ciltis. Vēlāk šīs ciltis palīdzēja konkistadoriem pakļaut actekus.

Acteku sadzīve

            Dārglietas: zelts pēc kura tā tiecās konkistadori, actekiem nebija liela vērtība, toties viņi ar izbrīnu skatījās uz stiklu un krāsainām lupatām, kuras agrāk nebija redzējuši. Acteki darināja smalkus mākslas darbus no zelta un sudraba.

            Pārtika un apģērbs: acteki audzēja kukurūzu, iemācījās aust arī kokvilnas audumus un taisīt māla traukus ar ģeometriskiem vai vienkāršiem reālistiskiem zīmējumiem. Meksikas zemkopju ciltis apstrādāja zemi ar asu nūju vai kapli, jo mājdzīvniekus – arkla vilcējus, kā arī pašu arklu Amerikā nepazina (audzēja vienīgi suņus Meksikā un lamas Peru, Dienvidamerikā). Tomēr mākslīgi apūdeņotajās zemēs  - nelielajos tīrumiņos, īstenībā dārzos, izauga bagātas ražas, gluži kā senajos upju civilizācijas centros Ēģiptē vai Tigras un Eifratas krastos. Gaļu uzturam šīs ciltis ieguva, medījot putnus, dažādus sīkus dzīvniekus un briežus vai zvejojot. Darba rīkus tās izgatavoja  no akmens un koka, kā arī no kaula, ragiem, vulkāniskā stikla obsidiāna.

Kārtas

            Sekmīgajos karagājienos acteki sagrāba ļoti daudz karagūstekņu, ar tiem neapmainījās un tos neatbrīvoja. Gūstekņa dzīvība piederēja uzvarētajam. Tos visbiežāk paturēja  kā mājas vai kopienas vergus – sevišķi tos, kas prata kādu amatu, retāk – upurēja. Vergu darbs bija kļuvis ekonomiski izdevīgs. Actekiem bija arī vergi no pašu cilts. Par vergiem padarīja noziedzniekus – nodevējus, zagļus. Bieži vien tos atdeva par vergiem cietušajam. Verdzība kā sods par noziegumu bija iespējama arī ģints iekārtā. Drošsirdīgāki karavīri dažreiz saņēma ne vien lielāku laupījuma daļu, bet arī lieku zemes gabalu. Tāpat pastāvēja spēcīga priesteru kasta. Priesteru kasta un militārā aristokrātija – īstenībā jau vergturu šķira – ekspluatēja zemākas kastas.