Augustīna Aurēlija darbs "Grēksūdze". Jaunie priekšstati par skaisto.

Augustīna Aurēlija darbs "Grēksūdze". Jaunie priekšstati par skaisto.

Aija Eipure

Filozofijas bakalaura

4. kursa studente

1999. gads

     Augustīnu mēdz raksturot kā domātāju, kas dzīvojis uz robežas starp divām kultūras formām- antīko un viduslaiku. Kā augustīnisma tā arī visas patristikas būtība ir antīkās kultūras mantojuma sintēzē ar kristietiskajām vērtībām, kā arī nostādnē par ticības prioritāti salīdzinājumā ar zināšanām. Runa ir par filozofiju, kas ne tikai skaidro to, kas ir patiesība, bet arī atzīst pestīšanas patiesību un norāda uz šīs pestīšanas ceļiem.

     Antīkās estētikas nostādņu ietekme Augustīna mācībā nav noliedzama, tomēr tas neizslēdz viņa navitāti. Ja pirmajā gadījumā domāšanas stils balstās uz kosmosa-logosa visaptverošas kārtības, harmonijas ideju, tad otrajā iezīmējas Radītāja un radītās pasaules dualitāte. Tomēr antīko domātāju idejas, īpaši šeit jāpiemin Plotīna mācība par emanāciju, asimilējušās Augustīna uzskatos. Viņa uzskatu analīze norāda uz visai ticamu varbūtību, ka Augustīnam bijusi pazīstama Plotīna teorija- daudz no tās viņš ir pieņēmis un attīstījis tālāk, taču atsevišķas domas ciņam palikušas svešas. Augustīna garīgā evolūcija ilga ievērojamu laiku. Sāka viņš ar eklektisko Cicerona filozofiju, tad aizraujas ar maniheismu, vīlies tajā viņš nonāk uz skeptiskās filozofijas ceļa, un visbeidzot, viņu aizrauj neoplatonisms un vēlāk tā kristietiskā interpretācija. (Šeit Ambrosija loma- viņu ietekmējis kā Filons, tā visa agrīnās patristikas aleksandriešu skola)

     Literatūrā bieži atzīmēta Augustīna darbos ne reti sastopamā pašpretrunība. Ja slaīdzinam, piemēram, divus Augustīna slavenus darbus "Grēksūdzi" un "Par Dieva valstību", tad pirmā ārkārtīgi personiskā forma atšķiras no otrās gluži vai apokaliptiskā stila. Liekas, ka pēdējā gadījumā kristietības tik plaši paustais humānisms kā "vispārēja cilvēku mīlestība" (iejūtība un līdzcietība) Augustīnam bieži paliek sveša. Pasaules norises ir pakļautas dievišķai kārtībai- tai skaitā arī ļaužu ciešanas un nāve. Ja agrīnie kristietības apoloģēti daudz lappušu savos darbos veltījuši cilvēku ciešanām, tad Augustīns minētajā darbā parādās kā neieinteresēts "Dieva darbu hronists", viņš raksta par atsevišķu ļaužu un veselu tautu likstām, pieņemot, ka dievišķā providence "ar kariem ļaužu samaitātos tikumus taisno un izlīdzina" (De civ. Dei I 1,5) Necenšos vispārināt apgalvojumu, ka Augustīnam nebija pazīstams likums par tuvākmīlestību (būtībā to viņš pat cēla augstāk par pārējiem kristietības postulātiem). Varbūt tā drīzāk jāuztver kā mīlestība tās antīkajā izpratnē (kas saistās ar noteiktu "mīlamā" atlases principu, proti, Augustīna gadījumā līdzcietību pelnījuši Dieva, ne zemes valstības pilsoņi- tas viss, protams, augstāku mērķu vārdā).

     Toties darbs "Grēksūdze", par kuru lielākoties būs runa turpmāk, ir gluži atšķirīgs kā formas, tā satura ziņā. Proti, forma ir tam laikam gluži neraksturīga- dialogs ar sevi. Protams, kas līdzīgs ir Marka Aurēlija "Pašam sev"- kaut gan tas, manuprāt, vairāk atgādina padomu krājumu. "Grēksūdze": arī "Atzīšanās" ir cilvēcisku šaubu pilns darbs. Augustīns pats šeit pārtop nemitīgā jautājumā, vaicājot sev un līdz ar to arī Dievam. Kaut gan sajūsmu par teksta eksistenciālo saturu atvēsina tā augsti retoriskais stils, kas liedz uzlūkot Augustīna "atzīšanos" kā "patiesu dvēseles kliedzienu": pati darba labprātīga publiskošana jau ir pretrunā ar intīma dialoga ideju. (Taču varbūt tā ir kritika no šodienas pozīcijām) Un tomēr- pats saturs: iekšējais cilvēks, viņa psiholoģiskā drāma, lai minam kaut dažus piemērus- cilvēka tieksme pēc Dieva, ļaunuma problēma, eksistences laicīgums, grēkapziņa utt.-norāda uz individuālu, personisku un emocionālu skatījumu, kas noteikti atšķiras no krietni vien "neitrālākām", varbūt no "kosmiskām", kas raksturīgs antīkajai pasaulei, pozīcijām. Augustīns runā no "sub specie hominis".

     Augustīna sistēmā jebkura filozofiska, ētiska, reliģiska un arī estētiska problēma cieši saistīta ar skaistā jēdzienu. Antīkajā pasaulē skaistā saistība ar esamību bija pašsaprotama, tomēr Augustīns šo problemātiku aplūko cilvēka sarežģīto garīgo procesu kontekstā; līdz ar to arī pati pašsaprotamība kļūst šaubīga. Piemēram, jautājums par to, vai priekšmeti ir skaisti tāpēc, ka tie patīk mums, vai arī- tie mums patīk tāpēc, ka tie ir skaisti. Augustīns apstiprina pēdējo, tomēr būtisks ir pats jautājuma uzstādījums. (De vera relig. 32,59) Skaistums, tāpat kā viņa antīkajiem priekštečiem, Augustīnam ir objektīvs: cilvēks vienmēr ir tikai skaistā vērotājs, jo Radītājs ir viens. Skaistums norāda uz lietas "dalību būtībā", kaut gan skaistums šinī gadījumā nav jāsaprot kā vienīgi ķermeniskais, jutekliski tveramais, bet gan kā dievišķā skaistuma klātbūtne pasaulē. "Ķermenim "būt" nenozīmē "būt skaistam"…" (Conf. XIII 2,3)

 Augustīns attīsta ideju par skaistā izplatības pasaulē hierarhiskumu. Saskatāma līdzība ar Plotīna skaistā hierarhiju, taču pirmo reizi estētikas vēsturē absolūtais skaistums piemīt Dievam kā personai, atšķirībā no Plotīna, kam absolūtais skaistais ir Prāts, kas ir Vienotā sekundāra emanācija, protams, ne laicīgā nozīmē. Vienotais ir tikai avots: "Viss skaistais ir zemāk par Viņu, bet no Viņa, kā dienas gaisma no saules". (Enn. 6,9,4) Hierarhijas augstākā pakāpe, avots, absolūtais skaistais ir Dievs, tā augstākais nesējs- Kristus (Logoss), no kura savukārt ceļas universa un garīgais skaistums. Cilvēks, kas veidots no dvēseles un ķermeņa, ir universa sastāvdaļa, kurā ietverta arī visas materiālās pasaules daudzveidīgās sastāvdaļas. Skaistā jēdzienu Augustīns liek vienā līmenī ar būtības jēdzienu. Dievs ir vienīgais un īstenais skaistums: "visa skaistā skaistums" (Conf. III 6,10), kas ir skaistā avots pasaulē, pats no tā neko nezaudējot: "Tu neesi pakļauts ne pasliktināšanai, ne zaudējumam, ne izmaiņai- nezinu, no kurienes un kā, bet es skaidri redzēju un stingri zināju, ka sliktākais vienmēr ir pakļauts kādam, kas nevar pasliktināties". (Conf. VII 1,4)

     "Grēksūdzē" Augustīns runā par Dievu kā par ideālu estētiskās pielūgsmes objektu: "Par vēlu es iemīlēju Tevi, skaistumu, tik senu un tik jaunu, par vēlu es iemīlēju Tevi! Tu biji manī, bet es ārpusē un tur meklēju Tevi, šajā brīnišķīgajā pasaulē, Tevis radīts ielauzos es nejēdzīgais! Ar mani biji Tu, ar Tevi nebiju es. Tālu no Tevis turēja mani pasaule, kuras nebūtu, ja tā nebūtu Tevī. Tu aicināji, sauci un pārtrauci manu kurlumu; Tu iezaigojies, iespīdējies un padzini aklumu manu; Tu izplatīji savu labvēlību, es ieelpoju un slāpstu bes Tevis." (Conf. X 27,38) Dievs, tā ir absolūta vienkāršība, tāpēc par viņu arī neko nevar pateikt. No viņa rodas bezgaļīgs daudzums skaistu ideju, darbību, priekšmetu.

     Nākošā skaistuma pakāpe Augustīna skaistā hierarhijā ir gara vai inteligiblais skaistums. Arī cilvēks var būt tajā līdzdalīgs. Attiecībā pret juteklisko skaistumu tas ir primārs: "Tie bija trauki, kuros man, Tevis alkstošajam, Tavā vietā peinest sauli un mēnesi, skaistos Tavus radījumus, bet tikai Tavus radījumus, ne Tevi Pašu, un pat ne pirmos Tavus radījumus,- pirmējība pieder Taviem garīgajiem radījumiem, ne šiem ķermeniskajiem, kaut arī tie ir gaiši un atrodas debesīs". (Conf. III 7,10) Ja matērija Plotīna mācībā reprezentē ļauno (kaut gan tas tāpat kā Augustīnam ir labā trūkums), tad Augustīns pret ķermeniskās pasaules skaistumu izturas krietni pozitīvāk: tas ir skaists no Dieva klātbūtnes tajā: "Ja ķermeņi tev tīkami, slavē par tiem Dievu un vērs savu mīlestību uz to meistaru, lai tev patīkamajā tu pats nekļūtu netīkams." (Conf. IV 12,18) Tomēr, tas, vai cilvēks būs Dieva vai zemes valstības iemītnieks, būs atkarīgs no tā, vai viņš valdīs pār šo juteklisko sevī, vai garīgais iekšējais Es dominēs par ārējo Es. Ne no miesas nāk grēks, bet dvēseles- runa ir par "ļauno gribu": "No ļaunās gribas rodas netikums; tu vergo netikumam- un tas pārvēršas par ieradumu; tu nepretojies ieradumam- un tas pārvēršas par nepieciešamību". (Conf. VIII 5,10) Jāatgādina, ka Augustīns uzsver ticības prioritāti par zināšanām un gribas prioritāti par intelektu. Antīko domātāju darbos (īpaši jāmin Platons un Aristotelis) estēriskais vienmēr bijis saistīts ar izziņu (Erota tēls) tomēr Augustīnam šī tendence iegūst jaunu raksturu, kaut gan viņš iet pa tām pašām pēdām: "Jo kas tad ir gudrība?" jautā Augustīns un atbild; "Gudrības mīlestība. Bet kas tad ir filokalia?- Skaistā mīlestība. Jautā grieķiem. Bet kas ir gudrība? Vai ne patiesais skaistums? Un tā, tas patiesi ir miesīgas māsas, dzimušas no viena tēva. (..) Filokalia nezinātu, no kurienes cēlusies, ja nebūtu filozofija." (Contr. acad. II 3,7) Sekojot Platona tradīcijai, Augustīns ar visu savu cieņu pret "skaistā mīlestību" pieņem, ka tā, tiecoties tikai pēc jutekliska skaistuma, tiecas, tāpat kā uz tās balstītā poēzija, pie melīga skaistuma. Patiesais skaistums ir sasniedzams vienīgi filozofijai. Tas ir agrīnais Augustīns, kas patiesi tic, ka, ejot filozofijas ceļus, var sasniegt patiesību. Gudrības estētiskā nokrāsa (tā ir augstākais skaistums) ir klātesoša visos augustīna filozofiskajos traktātos. Tomēr īstenā patiesība (gudrība) mājo inteligiblajā pasaulē, dievišķās gudrības sfērā: "daudzveidīga vienkāršība un vienkārša daudzveidība". (De civ. Dei XII 18) Tas līdzinās Platona ideju pasaules raksturojumam- tur mīt "neredzamās un nemainīgās priekšmetu pasaules jēgas (idejas)". (De civ. Dei XI 10)

     Ja agrīnais Augustīns pieturas pie gudrības filozofiskas izpratnes, tad no savas kristīgās darbības sākuma zināšanas un prāts nedominē. Gudrība šeit ir gan bailes no Dieva (timor Dei), gan                (pietas) (Conf. V 5,8; VIII 1,2), gan arī mīlestību uz Dievu. Ticība kļūst primāra attiecībā pret zināšanām.

     Kopumā Augustīns izziņas procesu iedala trīs daļās: 1.jutekliskā izziņa, 2.racionālā izziņa, 3.parracionālā Dieva sasniegšana. E. Žilsons šo pēdējo dēvē par "mistisko vērojumu". Izziņas objeksts ir divējāds: radītā pasaule tās pilnībā un Radītājs. Saistībā ar pēdējo Žilsons runā par Dieva meklējumiem ar prātu, gribu, kā arī vērojumā- šeit jau parādās estētiskā nozīme. Vērojumā dvēsele atgriežas pie sava avota un iepazīst pati sevi: "Dievu un dvēseli gribu zināt". (Monol. I 2,7) Šis izteikums raksturīgs vēlīnajam Augustīnam, kam vairs na būtiska ārējās pasaules izziņa, svarīgi ir meklēt tās Radītāju, Meistaru, Mākslinieku. "Svētlaimīgs ir tikai tas, kas zina Dievu, lai arī citi neko nezinātu." (Conf. V 4,7) Augustīns akcentē ticību. Patiesība apvienojas ar estētisko baudījumu: "Svētlaimīga dzīve- tas ir prieks, ko dāvā patiesība. (..) Šo svēto dzīvi vēlas visi, šo dzīvi, kas vienīgā ir laimīga, vēlas visi; visi vēlas priekuno patiesības". (Conf. X 23,33) "Par Dieva valstību" nobeigumā Dieva valstības svētlaimību Augustīns apraksta jau estētiskā terminoloģijā: "Un sāksies pilnīga, netraucēta laime. Vairs nebūs apslēpti visi tie ķermeņa iekšienes un ārienes harmonijas skaitļi, kas pašlaik ir apslēpti un kopā ar citiem lialiem un pārsteidzošiem prikšmetiem, ko mēs tur ieraudzīsim, (..) tie iekveldēs (mūsu) saprātīgo garu cildināt to Mākslinieku". (De civ. Dei XXII 30) Šo baudījumu Augustīns neaizmirst norobežot no jutekliskām baudām un jutekliski uztverama skaistuma, kaut gan robeža starp tiem iezīmējas kaut kur dvēseles dzīlēs un ir visai izplūdusi. Noteikt, kur beidzas viena un sākas otra (gara bauda), ir pietiekoši grūti. Varētu piebilst, ka jau vēlākā viduslaiku posmā tik bieži sastopamajos svēto ekstāzes mirkļu atainojumos mistiskā tikšanās ar Augstāko aprakstīta metaforās, kas saistās ar juteklību.

     Svarīgs process Dieva izziņā ir attīrīšanās- tā ir ārējā cilvēka pilnīga vēršanās pie iekšējā. Tur cilvēks sastopas ariekšējo gaismu: "Un pats krāsu ķēniņš, šī saules gaisma, aptverdams to visu, ko mēs redzam…" (Conf. X 34,54) Tā ir ar piepūli sasniedzama gaisma, ko reti var vērot savas dvēseles iekšienē ekstātiskas atklāsmes brīžos.

     Cilvēka skaistums ir viņa dvēseles un ķermeņa saskanība. Šeit Augustīns attālinās no Plotīna, kura mācībā cilvēkam, ja tas vēlas tuvoties Vienotajam, ir jāattālinās no materiālā. Augustīns attaisno materiālo skaistumu. Zemes skaistums, jo tas ir augstākā Mākslinieka radījums, norāda uz Viņu. Protams šeit acīm redzami arī platonisma estētikas motīvi, taču akcents ir cits. Augustīns norāda uz cilvēka trīs veidu attieksmi pret materiālo pasauli: 1.kad kā Manihejs visu radīto pasauli uzlūko kā ļaunumu, 2.kad ļaudis piesaista pasaules skaistums pats par sevi un ir mīlestības priekšmets, 3.pats svarīgākais kad pasaules skaistumā redz tās Radītāju un mīlestību orientē uz to. Tikai iedziļinoties sevī, savā dvēselē cilvēks var tuvoties Dievam, apzinoties sevi kā radītu būtni. Dvēsele ir tā daļa cilvēkā, kas piederīga dievišķajam (kaut arī grēcīga), tā ir radniecīga inteligiblajam skaistumam. Tomēr cilvēks ir grēcīgs, sākotnēji samaitāts, kas neļauj tam paša spēkiem nokļūt pie Dieva. Cilvēkam nav saprotami Dieva nodomi, viņš nevar paraudzīties uz pasauli un sevi "no mūžības viedokļa", zaudēt savu laicīgumu un mirstību. Cilvēks bez Dieva palīdzības nesaprot atsevišķu lietu nozīmi pasaules veselumā, lietu kārtību un harmoniju, to skaistumu no veseluma viedokļa. Augustīns uzskata, ka pasaulē kav nekā haotiska, viss ir likumsakarīgs, ko viņš apzīmē ar terminu ordo. Pats veselums ir pilnīgāks un daiļāks par daļām, kaut gan ietver sevī arī šķietamas nepilnības, taču tas kalpo veselā pilnībai. Augustīna novitāte attiecas uz pasaules vēsturiskās norises veselumu. Vēsturē īstenojas Dieva plāns, tā ir t.s., Heilsgeschichte. (sk. De civ. Dei XIX 13) Pasaules kārtība no radīšanas brīža līdz vēstures beigām. Tieši radīšanas ideja nosaka būtisku Augustīna filozofijas atšķirību no iepriekšējās tradīcijas. Tā saknē izslēdz neoplatonisma pamatideju- emanācijas koncepciju kā eidosu pakāpenisku pārmantošanu. Radīšanas ideja atstājusi pēdas visā Augustīna estētikā. Radīšnu īsteno dievišķais Mākslinieks saskaņā ar mākslas un skaistima likumiem (harmonija, vienība, mērs, veselums). Augustīnam visu iespējamo radošo formu idejas atodas Dieva prātā. Svarīga ir Dieva kā personas ideja, personas ar savu gribu. Tikai Dievs ir ideālais mākslinieks, kura radītais sakrīta ar ieceri, kam zemes mākslinieks var tikai tuvoties. Ideālo mākslinieku Augustīns apraksta kā skaistuma koncentrāciju un robežu- jebkas radītais ir zemāks par to. (sk. Conf. VII 5) Skaistais, ko rada mākslinieks saskaņā ar sava gara "pirmsuzmetumiem", nāk no augstākā skaistā, atainoto atgādina par to un liek vērotājam to iemīlēt. Tas arī ir mākslas īstenais uzdevums. Ja arī Augustīns ir saglabājis atdarināšanas teoriju, tad tikai saistībā ar pārliecību, ka māksla meklē skaisto. Tā vairs nav naturālā atdarināšana. Katrā priekšmetā ir savas skaistā pēdas. Teātra mākslu Augustīns uzskata par pilnīgu neprātu. (sk. Conf. III) Traģēdija izsauc skatītājā skumjas, kas sagādā baudu, komēdija izklaidē un smīdina. Tās ir kaitīga