Tradicionāli administratīvās tiesības tiek uzskatītas par tādām, kas katrai valstij noteiktas individuāli – attiecīgi arī strukturētas un funkcionējošas. Tas būtu loģiski, jo pārvaldot noteiktu apgabalu, jāņem vērā tā īpatnības – dzīves, izglītības, kultūras līmenis.

Eiropas Savienībā termins “administratīvā telpa” attiecas uz apgabalu, kur Eiropas Savienības valstu administratīvā sistēma saplūst vienotā modelī – Eiropas modelī. Administratīvā telpa nav atsevišķu, savstarpēji izolētu, pasauļu vienots veselums – tas ir savstarpēji koordinēts, integrēts vienotā pārvaldes sistēmā.

Savukārt Padomju Savienībā termins “administratīvā telpa” attiecināms uz Padomju valstu vienotu administratīvo sistēmu, kas vērsta uz komunistiskās lielvalsts celšanu un padomju varas stiprināšanu.

Būtiskākā atšķirība starp abu savienību administratīvajām telpām ir tāda, ka ES ir daudzu nacionālo valstu savienība, bet Padomju Savienība bija daudzu valstu savienība, kuras ietvaros nacionālās valsts jēdziens tika nonivelēts. Mūsdienās iespējama administratīvā sistēma, kurā novērojam tādu starptautisku pārvaldes struktūrvienību veidošanos, kas neaizvieto nacionālās valstīs esošās, bet gan pastāv vienlaicīgi, tās nedaudz ierobežojot jeb diktējot darbības virzienu.

Atšķirība starp bijušo Padomju Savienību un Eiropas Savienību jau ir pašā šo savienību pamatbūtībā. “Padomju Savienība rāva ar varu arī tos, kuri nevēlas, bet Eiropas Savienībā visi vēlas, bet nav tik viegli iekļūt. Pārnestā nozīmē tas ir kā kolhoznieku viesnīca un slēgts turīgo klubs, kurā neielaiž tos, kas ir nesakopti un par sevi nerūpējas. Viens no Eiropas Savienības galvenajiem mērķiem ir panākt ekonomiskā stāvokļa izlīdzinājumu visās dalībvalstīs. Atšķirība ir tāda, ka Latvija Padomju Savienībā neko nevarēja noteikt vai ietekmēt. Savukārt Eiropas Savienība ir būvēta tā, ka ik pusgadu mainās prezidējošā valsts. Tātad būs arī laiks, kad noteicošā valsts būs Latvija un Rīga būs Eiropas galvaspilsēta..”[1]

Tomēr pēdējā laikā aktivizējušies arī cilvēki, kas aicina atjaunot PSRS un sāk izvirzīt reakcionāras idejas. Tā piemēram, 11.maija LETAs ziņās citēts Padomju Savienības pirmais un pēdējais prezidents Mihails Gorbačovs. "Labvēlīgā pasākumā neviens nav jādzen ar varu. Ir jāatzīst realitāte, un uz apvienošanos jāiet pa citu ceļu, izvēloties jaunas integrācijas iespējas, veidojot muitas un maksājumu savienības, brīvās tirdzniecības zonas, meklējot citus perspektīvus virzienus", sacīja Gorbačovs. Viņš uzskata, ka tikai apvienojoties var iznīdēt korupciju, kas ir internacionāla parādība, kā arī atvairīt starptautiskā un valsts terorisma draudus.

"Manuprāt, jau pastāv priekšnoteikumi tam, lai integrācijas procesus varētu ievirzīt brīvprātīgas, līdztiesības un savstarpēji izdevīgas sadarbības gultnē."[2]

Kura no savienībām piedāvā izdevīgāku administratīvo modeli? Pagaidām nav skaidrs, vai tiešām PSRS kāds mēģinās atjaunot un kādā ceļā. Tādēļ varam salīdzināt tikai bijušo Padomju Savienības administratīvo modeli ar tagadējo Eiropas Savienības modeli (kas arī ir pārmaiņu gaidās). Tādējādi, lai nonāktu pie kopīgiem secinājumiem, salīdzināsim abu šo savienību administratīvās telpas.

Eiropas Savienības administratīvā telpa

Eiropas Savienībā administratīvie uzdevumi, kas agrāk veikti nacionālajās valstīs katrā atsevišķi – tātad, realizējot savas suverenitātes privilēģijas, tagad tiek veikti kopā ar citām dalībvalstīm – vienotā modelī. Administratīvais aprāts izveidojies nevis kā atsevišķu, savstarpēji izolētu pasauļu vienots veselums, bet gan kā savstarpēji koordinēts lielums, kas integrēts vienotā pārvaldes sistēmā.

Eiropas Tiesa ir izveidojusi principu kopumu, kas veido tā sauktās “Eiropas administratīvās tiesības” jeb “Eiropas administratīvo telpu”. Administratīvā telpa neaizstāj valstu administratīvās tiesības, bet darbojas līdztekus tām, izveidojot pārnacionālu struktūru, ar ko valstu tiesībām jābūt saskaņā. No otras puses, neviena ES institūcija nepārņem nacionālo pārvaldes iestāžu lomu, jo pašas nacionālās pārvaldes darbojas kā ES institūcijas.

Eiropas Tiesai kopumā bijusi fundamentāla loma, veidojot sistēmu, kas atstāj valstu administratīvo sistēmu autonomiju neskartu, vienlaicīgi garantējot ES tiesību pilnīgu ieviešanu. Autonomija tiek aizsargāta tāpēc, ka ES administratīvā sistēma daļēji sastāv no dalībvalstu pārvaldēm. Attiecībā uz prasību par precīzu ES tiesību piemērošanu, tā tiek apmierināta, pieprasot dalībvalstīm sasniegt vienotu rezultātu, kam jāgarantē apvienotu ES tiesību ieviešanu, saskaņā ar Tiesas noteiktajiem efektivitātes standartiem.

Tātad administratīvās sistēmas strukturēšanā tiek ievēroti divi vispārēji principi[3]:

1) nacionālo valstu administratīvās sistēmas autonomija jeb “strukturālās pakļāvības” princips,

2) efektivitātes princips jeb “vienota un efektīva ES noteikumu ieviešana”;

Pirmais princips izpaužas sistēmā, kur ES tiesību realizācija ir uzticēta attiecīgajiem nacionālo valstu administratīvajiem likumiem un pārvaldes iestādēm, kas ir ES administratīvās sistēmas ārējie atzari. Tātad valstu nacionālās pārvaldes iestādes darbojas saskaņā ar noteikumiem, ko diktē attiecīgo valstu iekšējie administratīvie likumi.

Tikai dažos gadījumos ES tiesībām ir tieša ietekme uz valstu administratīvajām sistēmām, tādējādi regulējot valsts pārvaldes iestāžu darbību (piemēram, uzliekot saistības ievērot konkrētas procedūras) vai pieprasot konkrētas organizācijas izveidošanu, nosakot tās struktūru ar nolūku ieviest noteiktus ES tiesību aktus.

Savukārt efektivitātes princips izpaužas tajā apstāklī, ka ES tiesības nenosaka to, kā darbojas nacionālo valstu administratīvās sistēmas, taču pieprasa konkrētu rezultātu: ES noteikumu vienotu un efektīvu ieviešanu. Šis princips iedibināts jau Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 5.pantā: “Dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu akti”.[4] Tomēr jāatceras, ka ES dalībvalstīm vienlaicīgi ir arī jāatturas no jebkādas darbības, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt Romas līguma izvirzītos mērķus.

Tātad ES dalībvalstīm ir jāveic visi nepieciešamie soļi, lai nodrošinātu noteikumu pilnīgu ieviešanu. Bet varam arī secināt, ka ES nepastāv obligāti nosacījumi par to, kā noteikumi tiek ieviesti. Tiesību iedzīvināšanas un uzturēšanas līdzekļi drīkst atšķirties – tādējādi ir dalībvalstīs individuāli noteikti. Taču obligāta saderība ir noteikta attiecībā uz rezultātu, kam jābūt vienādi efektīvam. Respektīvi, nav nozīmes tam, kā darbojas dažādo valstu administratīvās sistēmas; svarīgi ir garantēt rezultāta atbilstību noteiktiem efektivitātes standartiem.

Parametrus, kas palīdz noteikt, vai ieviešana ir bijusi efektīva, nosaka ES tiesības un apstiprina Eiropas Tiesa. Respektīvi – tiesību ieviešana ir bijusi efektīva, ja sasniegts attiecīgi noteiktais mērķis.

Jāatzīmē, ka administratīvo tiesību jomā Eiropas Tiesa noteikusi kopējus principus un vērtības attiecībā uz civildienesta darbību – civildienests tiek pakļauts brīvai konkurencei, aizvirzot to prom no monopola stāvokļa. Tātad – civildienesta darbībā tiek vērtēta dienesta ekonomiskā efektivitāte. Ieviešot šos ES vispārējos nosacījumus, ES dalībvalstu pārvalžu darbība, kur agrāk dominēja dažādība, tagad vairāk vai mazāk kļuvusi vienāda, saplūdusi vienotā veselumā. [5]

Administratīvo tiesību saplūšana ir saistīta ar Eiropas integrācijas fenomenu un to, ka ES tiesības automātiski kļūst arī par ES dalībvalstu nacionālo tiesību daļu. Dažreiz ietekme ir tieša – skar valsts pārvaldes darbību. Citos gadījumos ietekme rodas tikai no nepieciešamības panākt atbilstību kopīgam modelim.

Latvijas gadījumā svarīgi apzināties, ka iestāšanās ES sevī ietver arī būtiskas administratīvas izmaiņas, Latvijas valsts pārvaldei iekļaujoties ES administratīvajā sistēmā. Jāveic administratīvo tiesību salīdzināšana un analīze – ar Eiropas Tiesas noteiktajiem principiem, kā arī ar ES tiesību normām, kas nosaka konkrētus administratīvos risinājumus. Tātad nepieciešamais solis ir strauja un mērķtiecīga administratīvā reforma, ieviešot ES tiesību un Eiropas Tiesas noteiktos “Eiropas administratīvās telpas” principus.[6]

Pašreizējais Latvijas republikas administratīvi teritoriālais iedalījums ar nenozīmīgām izmaiņām ir veidojies sešdesmitajos gados, - tas bija optimāls modelis centralizētai Komunistiskās partijas valdīšanai. 1998.gada 21.oktobrī tika pieņemts Administratīvi teritoriālās reformas likums, kurš nosaka kārtību, kādā tiks veikta zemākā līmeņa pašvaldību apvienošana, paredzot jaunizveidotās teritoriālās vienības saukt par novadiem. To, vai Latvija kļūs par ES dalībvalsti, noteikts tautas griba referendumā, taču, ņemot vērā Latvijas reģionālo atpalicību un reformas nepieciešamību, šobrīd mums ir iespēja saņemt no ES neatmaksājamu finansiālu palīdzību (PHARE, kā arī papildus palīdzība no dažādiem ES fondiem, piemēram, ISPA, SAPARD).

Būtiski ir tas, ka Eiropas Savienības dalībvalsts administratīvi teritoriālā vienība, pastāvīgi, kā starptautisko tiesību subjekts ir tiesīga veikt darbības ar Eiropas Komisiju, saņemot finansējumu projektiem no strukturālajiem fondiem, ar nosacījumu, ka teritoriālo vienību lielumam ir jāatbilst ES kritērijiem, proti, Latvijā tas nevar būt mazāks par 5. Šāda ES strukturālo fondu finansēšanas kārtība samazinātu ierēdniecības “noteicošo stāvokli valsts lietu pārvaldē” un palielinātu reģionālo administrāciju iniciatīvas iespējas.[7]

Administratīvās reformas ietvaros būtiski veikt arī administratīvo tiesību klasifikāciju, balstoties uz Eiropas Savienības modeļa. Uzskatu, pat, ja Latvija neiestājas ES, Eiropas Savienības modelis (EuroLex oficiālās direktorijas) ir pietiekami rūpīgi izstrādāts, lai pēc tā sistematizētu jebkuras valsts tiesību aktus. Direktoriju sistēma ir veidota pēc inkorporācijas modeļa, kur tiesību akti sakārtoti atbilstoši Eiropas Komisijas darbības (prioritāšu) sakārtojumam.

Ieviešot direktoriju sistēmu Latvijas tiesību aktu klasifikācijā, veidotos sakārtotība un pārredzamība – kas, kādā mērā un uz kādu jautājumu attiecas. Uzskatu, ka tieši šis ir priekšnoteikums veiksmīgai administratīvajai reformai, it sevišķi, ņemot vērā, ka Latvijas politiskais mērķis ir iestāšanās Eiropas Savienībā.

Lai Latvijā ieviestu “Eiropas administratīvās telpas” principus, mums jāzina, kā darbojas Eiropas galvenās institūcijas. Prioritāšu strukturējums parasti tiek netieši pārņemts, lai atvieglotu Savienības kopējo likumdošanas un izpildvaras darbu.

Nozīmīgākā ES administratīvās pārvaldes struktūras daļa ir Eiropas Komisija, kas veic uzdevumus pirms un pēc Eiropas tiesību akta ieviešanas fāzēs – tātad nosaka vadlīnijas, uzrauga, kontrolē, pārrauga. Savukārt atbildība par uzdevumu pildīšanu tiek nodota nacionālo valstu pārvaldes institūcijām, kas tādējādi kļūst par daļu no ES administrācijas.

Eiropas Komisija ir ES izpildvaras struktūra, kuru vada 20 komisāri. Tos ieceļ uz pieciem gadiem attiecīgo valstu valdības un apstiprina Eiropas Parlaments. Lielajām valstīm (Francijai, Vācijai, Itālijai, Spānijai, Lielbritānijai) pašlaik ir divi komisāri, pārējām pa vienam. Komisāriem, stājoties amatā, ir jābūt pilnīgi neatkarīgiem no nacionālām valdībām un jādarbojas ES interesēs. Katrs komisārs atbild par savu jomu, bet lēmumus tie pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu.

Eiropas Komisijas uzdevumi ir:

a) normatīvo aktu projektu sagatavošana,

b) budžeta projekta sagatavošana,

c) ES līgumu izpildes nodrošināšana un pārraudzīšana,

d) Padomes direktīvu īstenošanas pārraudzīšana dalībvalstīs,

e) ES pārstāvēšana starptautiskajos forumos.[8]

Eiropas Komisijas darbs ir organizēts 36 direktorātos - 26 no tiem ir ģenerāldirektorāti. Tātad visa ES likumdošana un Eiropas Komisijas darbs tai skaitā ir strukturēts pēc direktorijām. Direktorijas ir smalki izstrādāta sistēma, kur katram tiesību aktam, katrai rīcībai ir sava vieta. Šajā sistēmā ir 20 pamattēmas (virstēmas, virzieni), kas katra sadalās sīkāk. Iepazīstoties ar šīm tēmām, varam saprast, kuri ES ir būtiskākie jautājumi, kam savukārt pievērsta mazāka uzmanība. Tāpat rodas secinājums, ka vispārēja uzmanība tiek pievērsta ekonomiskās dabas jautājumiem, jo sevišķi izšķirtas tādas tēmas kā: konkurences tiesības, nodokļi, ekonomika un monetārā politika, dibināšanas tiesības un pakalpojumu sniegšanas brīvība, ražošana un iekšzemes tirgus. Savukārt mazāka uzmanība tiek pievērsta zinātnei, informācijai, izglītībai un kultūrai – kas visas iekļautas vienā pamattēmā.

No šīs struktūras mēs varam secināt, kādi jautājumi ES ir strikti noregulēti, tādējādi atstājot mazāku devu pašregulācijai ES dalībvalstu iekšienē. Un tāpat varam secināt, kādi jautājumi savukārt vairāk tiek atstāti nacionālo valstu pašregulācijai (kā piemēram, zinātne, izglītība, kultūra, informācija).

Izdarot secinājumus, redzam, ka ES ir ekonomiski tendēta savienība – tātad arī administratīvā regulēšana šeit ir ar ekonomisku raksturu. Eiropas Komisijas vienas no galvenajām funkcijām ir nodrošināt brīvu preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla un personu kustību Savienības teritorijā. Tāpat Komisijai ir jānodrošina arī Eiropas integrācijas ieguvumu balanss starp valstīm un reģioniem, starp komerciju un patērētājiem un starp dažādām pilsoņu kategorijām. Komisijas darbības amplitūda kopumā gan ir visai plaša – tā ietver sevī visu sākot no tirdzniecības, rūpniecības un sociālās politikas līdz pat zemkopībai, vides aizsardzībai, enerģētikai, reģionālajai attīstībai.

Eiropas Komisija darbojas ciešā sadarbībā ar pārējām ES institūcijām kā arī ar ES dalībvalstu valdībām. Turklāt pirms tā ierosina kādu konkrētu likumprojektu, tā apspriež konkrētu jautājumu ar dalībvalstu valdības pārstāvjiem, rūpniekiem, tirdzniecības apvienībām, īpašām interešu grupām un, ja nepieciešams, pat ar īpašiem ekspertiem.

Kaut gan Komisija ierosina likumprojektus, visus likumdošanas nozīmīgākos (politiskos un prioritāšu) lēmumus pieņem Eiropas Ministru Padome vai nu savstarpēji vienojoties vai konsultējoties ar Eiropas Padomi. Ar Komisijas piekrišanu, Eiropas Ministru Padome var grozīt ierosināto likumprojektu (nepieciešams vienkāršs balsu vairākums). Savukārt, ja Eiropas Komisija nepiekrīt Ministru Padomes ieteiktajiem grozījumiem, nepieciešams vienbalsīgi pieņemt lēmumu, lai tomēr izdarītu labojumus.[9]

Eiropas Ministru Padomi veido dalībvalstu valdību pārstāvji. Ārlietu ministri veido Vispārējo padomi, bet specializētās padomes sastāv no attiecīgo nozaru ministriem: lauksaimniecības, finansu, enerģētikas, utt. Ministru Padome pārstāv valsts nacionālās intereses ES ietvaros, nepieļaujot, ka ES lēmumi tiktu pieņemti, nerēķinoties ar katras valsts individuālo nostāju. EMP katras dalībvalsts balsu skaits ir proporcionāls tās iedzīvotāju skaitam.[10]

Tomēr dažās jomās, kā piemēram, konkurences, zemkopības un tirdzniecības politikā, Komisijai ir autonomas tiesības pieņemt lēmumus bez likumprojektu iesniegšanas Eiropas Ministru Padomei. Tāpat Komisija visas Savienības vārdā noslēdz tirdzniecības un sadarbības līgumus ar valstīm un valstu grupām, kas neietilpst ES.

Komisijas funkcijas saistītas arī ar Eiropas Tiesas darbību. No vienas puses - ja nepieciešams Eiropas Komisija vēršas pret tiem privātajiem vai publiskajiem sektoriem, kas pārkāpj Eiropas Savienības pamatlīgumu noteiktās klauzulas vai neievēro direktīvu vai regulu noteikumus. Piemēram, tā var ierosināt lietu Eiropas Tiesā gadījumā, ja komercstruktūras vai dalībvalsts neievēro Eiropas likumu nosacījumus.

Eiropas Komisija ir atbildīga par rūpīgu pārbaudi attiecībā uz nacionālo valdību izmaksātajām dotācijām rūpniekiem vai jebkādiem centieniem ietekmēt konkurences spēku. Nopietnu pārkāpumu gadījumā Komisija konkrētās valsts institūcijām vai ieinteresētajām kompānijām var uzlikt naudas sodu.

No otras puses – Eiropas Tiesā var griezties visas tās personas, kā arī dalībvalstis, kas vēlas pārsūdzēt Eiropas Komisijas uzliktās soda naudas.

Viena no būtiskākajām Eiropas Komisijas izpildfunkcijām ir Eiropas Savienības ikgadējā budžeta sastādīšana un Strukturālo fondu pārvaldīšana, kuru galvenais nolūks ir izlīdzināt ekonomisko nevienlīdzību starp bagātajām un nabadzīgajām Savienības daļām.

Eiropas Savienības kopējo budžeta līdzekļi izlietojumu kontrolē Auditortiesa, kurā vienu pārstāvi no katra dalībvalsts uz sešiem gadiem ieceļ Eiropas Ministru Padome, konsultējoties ar Eiropas Parlamentu.

Svarīgi atzīmēt, ka atšķirībā no PS, Eiropas Savienībā pagaidām ir 11 oficiālās valodas – tas nozīmē, ka aptuveni viena piektdaļa Komisijas civildienesta strādā ar tulkošanas un interpretācijas darbiem. Tātad Eiropas Savienības pilsoņiem ir tiesības ar ES likumdošanas tekstiem iepazīties savā dzimtajā valodā.

Komisijas administratīvajā pārziņā ir arī dažādi ES fondi un programmas – arī tās, kas saistītas ar palīdzības sniegšanu valstīm, kas nav ES dalībvalstis. [11]Piemēram, Austrumu un Centrālajā Eiropā, kā arī bijušajās Padomju savienības valstīs tā vada tādas finansiālā un tehniskā atbalsta programmas kā PHARE un TACIS. PHARE programma ir viens no instrumentiem, lai sagatavotu ES austrumu kaimiņus pilnīgai iestājai Eiropas Savienībā. Latvijā PHARE nacionālā programma sastāv no projektiem valsts administrācijas nostiprināšanai vai arī liela apjoma investīcijām būvniecības un citos infrastruktūras izveides darbos.

Papildus Komisijas prezidents savā darbībā stāv līdzās dalībvalstu vadītājiem vai valdībām – Eiropas Komisijas sēdēs divreiz gadā. Kā Savienības pārstāvis viņš piedalās arī Lielā Septiņnieka ikgadējos ekonomiskajos samitos. Tāpat Komisija ir atbildīga Eiropas Parlamenta priekšā, kuram ir tiesības atlaist komisiju ar neuzticības vai nopēluma balsojumu. Komisija apmeklē visas Eiropas Parlamenta sēdes un tai ir pienākums izskaidrot un pamatot savu darbību, ja to pieprasa parlamenta locekļi. Tāpat Eiropas Komisija atbild uz visiem Parlamenta locekļu jautājumiem – gan rakstītiem, gan mutiskiem.

Svarīgi atcerēties, ka Eiropas Savienības uzbūve ir balstīta uz III pīlāriem (Ekonomiskā un monetārā politika, Ārējā un drošības politika, Tiesiskie un iekšlietu jautājumi), kas savukārt balstās uz ekonomiskās un politiskās integrācijas.

Eiropas Savienības administratīvās telpas galotnē atrodas Eiropas Komisija, kuras funkcijas var iedalīt četrās pamatgrupās:

1. lēmumu un likumprojektu iesniegšana Ministru Padomei apstiprināšana (likumdošanas iniciatīva),

2. daļējas izpildvaras tiesības, kuru apjoms mainās atkarībā no regulējamās nozares. Izpildvaras funkcijas galvenokārt saistītas ar nozaru politikas pārraudzīšanu un koordinēšanu, ES finansu pārraudzīšanu, kā arī lēmumu un direktīvu izstrādi tehniskos un administratīvos jautājumos, ko neietver Es likumdošana,

3. Komisija kopā ar Eiropas Tiesu ir atbildīgas par to, lai noslēgtie līgumu un pieņemtie likumi tiku ievēroti,

4. ES pārstāvēšanas funkcija sabiedriskajās organizācijas un kontaktu uzturēšana ar ārvalstīm, kas nav ES dalībvalstis.

Savukārt Eiropas Savienības administratīvās izmaksas veido institūciju – Eiropas Komisijas, Eiropas Savienības Ministru Padomes, Eiropas Parlamenta, Eiropas Tiesas, Auditortiesas, Ekonomikas un sociālās komitejas un Reģionu komitejas uzturēšana. No ES administratīvajām izmaksām, kas veido apmēram 4% no kopējiem budžeta izdevumiem, vairāk nekā puse ir atvēlēta Eiropas Komisijai, kuras pakļautībā vai pārraudzībā atrodas liels skaits apakšstruktūru ar plašu kompetences loku.[12]

Padomju Savienības administratīvā telpa

Būtiskākā iezīme Padomju Savienības administratīvajai sistēmai ir tāda, ka uz āru tā tika sludināta kā demokrātisks organizējums (ļoti līdzīgs ES modelim), tomēr reāli darbojās pastāvošās politiskās sistēmas ietvaros kā esošās padomju varas nostiprināšanas elements.

Šajā sakarā interesanti salīdzināt, kas rakstīts 1967. gada LPSR mazajā enciklopēdijā un kas tikai 14 gadus vēlāk Latvijas Padomju Enciklopēdijā. Tātad citēju: “Padomju Administratīvās tiesības aktīvi un radoši ietekmē saimniecisko un kultūras celtniecību, nostiprina sociālo likumību un tiesisko kārtību, aizsargā padomju pilsoņu tiesības, audzina komunistiskās sabiedrības cēlājus stingras likumības un sociālās sadzīves normu ievērošanas garā.” [13] Pēc 14 gadiem tas pats saturs tiek ietērpts vispārinātākos, it kā demokrātiskākos ietvaros (vārdos): “Administratīvo tiesību uzdevums ir nodrošināt tautas saimniecisko, zinātniski pētniecisko, kultūras, izglītības un veselības aizsardzības attīstību, realizēt un aizsargāt PSRS Konstitūcijas garantētās pilsoņu pamattiesības un pamatbrīvības, garantēt sabiedrisko kārtību, valsts drošību.”[14]

Tā laika likumdošana noteica, ka PSRS kompetencē ir:

1) PSRS un savienoto republiku administratīvās likumdošanas principu un vispārīgo noteikumu noteikšana;

2) tieša administratīvās atbildības noteikšana par šādu noteikumu pārkāpšanu:

a) standartizācijas un produkcijas kvalitātes noteikumi,

b) noteikumi par mērīšanas līdzekļu laišanu apgrozībā, to lietošanu un uzturēšanu,

c) uzskaites un statistikas noteikumi,

d) dzelzceļa, gausa, jūras un cauruļvadu transporta līdzekļu lietošanas un satiksmes drošības, kā arī kara uzskaites noteikumi,

e) noteikumi, kas regulē pierobežas režīmu un muitu darbību,

f) pasu sistēmu regulējošie noteikumi,

g) ieroču, sprāgstvielu, radioaktīvo vielu un atļauju sistēmas citu objektu iegādes, glabāšanas un izmantošanas noteikumi,

h) PSRS teritorijas aizsardzības noteikumi pret karantīnas un citu infekcijas slimību ievazāšanu un izplatīšanos,

i) kontrabandas apkarošanas noteikumi,

j) valūtas apgrozības noteikumi,

k) noteikumi par ārvalstu pilsoņu un bezpavalstnieku uzturēšanos PSRS,

l) citi Vissavienības nozīmes jautājumu regulējošie normatīvie akti.

3) nepieciešamības gadījuma noteikt kārtību, kādā izskatāmas lietas par atsevišķiem administratīvo pārkāpumu veidiem, par kuriem atbildību nosaka PSRS likumdošana.[15]

Tātad būtiskākā atšķirība ir tāda, ka PSRS administratīvā telpa darbojas kā vienas lielvalsts pārvaldīšana nevis kā Eiropas Savienībā – daudzu dalībvalstu sadarbošanās un atsevišķu visas savienības administratīvo jautājumu risināšana. Tomēr, paredzot Padomju Savienības atjaunošanas iespēju, pieļauju, ka arī administratīvie jautājumi tiktu kārtoti demokrātiskāk, vai vismaz aiz suverenitātes deleģēšanas (un nevis valstu piespiedu pakļautības) aizsega.

Arī Padomju Savienības administratīvajā telpā atrodam jēdzienu “komisija”. Tikai salīdzinājumā ar Eiropas Komisiju, PSRS Administratīvā komisija bija koleģiāls valsts pārvaldes institūts, kas izskatīja lietas par administratīvajiem pārkāpumiem. Komisijas sastāvu un darbības kārtību noteica savienības republiku likumi, savukārt katrā savienības republikā iekšēji darbojās komitejas, kuru struktūra noteica katra valsts atsevišķi. Tātad zināma kompetences dalīšanas līdzība ir saskatāma. Tomēr – šeit runa ir par administratīvo pārkāpumu izskatīšanas kompetences pārdali, savukārt Eiropas Savienībā – kompetences pārdale notiek citā līmenī. Tur Eiropas Komisija ir kā institūts, kas kontrolē Savienības tiesību aktu ieviešanu un izpildi dalībvalstīs, kā arī sagatavo priekšlikumus Eiropas likumdošanai.

PSRS Administratīvās komisijas pamatuzdevums ir tiesībpārkāpumu profilakse, tiesībpārkāpēju labošana, pāraudzināšana un sodīšana. Komisija izsaka brīdinājumus, uzliek naudas un citus administratīvos sodus. Tātad runa ir vairāk par administratīvajiem pārkāpumiem, nevis par valsts pārvaldes līmeņa nozīmes aktu sagatavošanu, ieviešanu.

Eiropas Komisijai daļēji var pielīdzināt PSRS Ministru padomi. Daļēji tāpēc, ka PSRS Ministru padome bija partejisks iestādījums un tajā tika ņemtas vērā tikai un vienīgi “visas Savienības” jeb “Lielās Krievijas” intereses, pilnībā nerēķinoties ar Savienības sastāvā esošo valstu vajadzībām, interesēm.

Turklāt, salīdzinājumā ar ES, Padomju Savienībā īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši administratīvajiem pārkāpumiem, to novēršanai. Eiropas Savienībā – līdzekļu sadalei, dalībvalstu kontrolei – vai tās izpilda/neizpilda likumus. Administratīvo atbildību vienādi abās valstīs var noteikt Savienības izpildvaras institūts – PSRS Ministru padome vai Eiropas Komisija. Tikai Padomju Savienībā administratīvā regulācija savienības līmenī izpaudās sīki un detalizēti, ielaužoties dalībvalsts iekšējā administratīvajā regulācijā.

Eiropas Savienībā pagaidām Savienības galvas institūciju ietvaros tiek veikta tikai dalībvalstu administrācijas pārraudzība.

Interesanti, ka Padomju Savienībā kā viena no suverenitātes izpausmēm tika uzsvērts fakts, ka republika jeb dalībvalsts pati nosaka savu administratīvi teritoriālo iekārtu[16]. Savukārt ES sakarā redzam pavisam citu gaitu – šeit pastāv zināmi principi, kādai jābūt dalībvalsts administratīvajai iekārtai. Attaisnojums būtu meklējams ekonomiskajos pamatos – kur attīstītākie reģioni palīdz mazāk attīstītajiem, lai gūtu vienotu rezultātu. Turklāt pastāv arī atšķirība starp šo divu savienību ekonomiskajām prioritātēm – Padomju Savienība pieturējās pie plānveida ekonomikas, savukārt Eiropas Savienība atbalsta tirgus ekonomiku, kuras virzošais spēks ir konkurence.

Turklāt, jāatceras, ka Padomju Savienībā Latvijas administratīvi teritoriālā iekārta tika izveidota, lai atvieglotu Komunistiskās partijas darbu – tātad ar politiskiem mērķiem. Savukārt Eiropas Savienībā administratīvā reforma tiek izdarīta, pamatojoties uz reģionālās attīstības nepieciešamību – tātad uz ekonomiskiem mērķiem.

Kopsavilkums

Eiropas Savienības un Padomju Savienības administratīvo telpu salīdzinājums, manuprāt, dod pārliecību, ka ES Latvijai ir ekonomiski un politiski izdevīga. Kā arī varam secināt, ka Eiropas Savienība, atšķirībā no PSRS vismaz pagaidām neatgādina Eiropas superlielvalsti.

Tātad Padomju Savienībai bija raksturīga politiski administratīva vienotība. Administratīvie jautājumi bija ar konstitucionālu raksturu, iedibināti gan PSRS, gan dalībvalstu (tai skaitā LPSR) konstitūcijās. Savienību republiku kompetencē daļēji tika nodota administratīvi teritoriālās iekārtas noteikšana un ar to saistītu jautājumu izlemšana.

Savukārt Eiropas Savienībai raksturīga ekonomiski administratīva vienotība. Līdz ar to administratīvie jautājumi Savienības līmenī tiek regulēti tik tālu, kamēr tie skar Savienības ekonomiskās intereses. Administratīvie jautājumi šeit iedibināti ES līgumos, kas tomēr neaizstāj dalībvalstu nacionālo administratīvo tiesību regulējumu, kā arī netiek atsevišķi iedibināti dalībvalstu konstitūcijās.

Salīdzinājumā ar ES, Padomju Savienībā īpaša uzmanība tika pievērsta administratīvajiem pārkāpumiem, to novēršanai. Eiropas Savienībā – līdzekļu sadalei, dalībvalstu kontrolei – vai tās izpilda/neizpilda likumus. Administratīvo atbildību vienādi abās valstīs var noteikt Savienības izpildvaras institūts – PSRS Ministru padome vai Eiropas Komisija. Tikai Padomju Savienībā administratīvā regulācija savienības līmenī izpaudās sīki un detalizēti, ielaužoties dalībvalsts iekšējā administratīvajā regulācijā, kurpretim Eiropas Savienībā pagaidām tiek veikta tikai dalībvalstu administrācijas pārraudzība.

Interesanti, ka Padomju Savienībā kā viena no suverenitātes izpausmēm tika uzsvērts fakts, ka republika jeb dalībvalsts pati nosaka savu administratīvi teritoriālo iekārtu[17]. Savukārt ES sakarā redzam pavisam citu gaitu – šeit pastāv zināmi principi, kādai jābūt dalībvalsts administratīvajai iekārtai. Attaisnojums būtu meklējams ekonomiskajos pamatos – kur attīstītākie reģioni palīdz mazāk attīstītajiem, lai gūtu vienotu rezultātu. Turklāt pastāv arī atšķirība starp šo divu savienību ekonomiskajām prioritātēm – Padomju Savienība pieturējās pie plānveida ekonomikas, savukārt Eiropas Savienība atbalsta tirgus ekonomiku, kuras virzošais spēks ir konkurence.

Diemžēl, jāatzīmē, ka Eiropā aizsākusies diskusija par Eiropas Savienības vispārējo reformu, ko ierosinājis Vācijas kanclers. Gerhards Šrēders gan uzsver, ka viņa plāns nav orientēts uz to, lai radītu Eiropas superlielvalsti, tomēr rodas zināmas šaubas. Saskaņā ar Šrēdera plānu ES Ministru padome, kuras sastāvā šobrīd ir ES dalībvalstu vadītāji, jāpārveido par Eiropas Parlamenta augšpalātu – apmēram kā Vācijas Bundesrāts. Dalībvalstu vadītāji kļūtu par tādiem kā Eiropas senatoriem. .. Pašreizējais Eiropas Parlaments iecerēts kā parlamenta apakšpalāta, kas lielākā mērā kontrolētu ES budžetu. Eiropas Komisijai tādējādi tiktu piešķirtas valdības funkcijas.[18] Rodas jautājums – vai šādā situācijas pavērsienā Eiropas Komisija saglabātu savas likumdošanas iniciatīvas tiesības. Ja nē, rodas pamats šaubām par to, vai ES paliktu demokrātiskāka, vai gluži otrādi – spertu soli pretim Eiropas superlielvalstij.

Tomēr, neatkarīgi no tā, vai Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, mūsu valstī nepieciešams nobeigt administratīvi teritoriālo reformu, lai rastos pamats ekonomiskai stabilitātei jeb balansam valstī. Kā arī būtiski veikt administratīvo tiesību klasifikāciju, balstoties uz Eiropas Savienības sistematizācijas modeļa.

Tieši tādēļ par savas darbības mērķi izvirzu šāda projekta izstrādi, kas vienlaikus aptvertu ne tikai administratīvo tiesību jomu, bet visu tiesību aktu sistematizāciju kopumā. Ņemot vērā uzkrāto pieredzi likumdošanas sistematizācijā, pieļauju, ka, sadarbībā ar kompetentām personām, spēšu šādu mērķi sasniegt.

Strukturēta likumdošana ļaus Latvijai saglabāt varu pār iekšējiem jautājumiem, kā arī detalizēti kontrolēt, vai pārnacionālo tiesību masa nekļūst pārāk liela salīdzinājumā ar nacionālajām tiesībām neatkarīgi no tā, kādas Savienības sastāvā mēs atradīsimies un vai vispār atradīsimies.

Izmantotā literatūra

Bišers I., Pāže A. Administratīvā atbildība – R.: Avots, 1988. – (Cilvēks un Likums)

EIB, es un ES (ieņēmumi un izdevumi), informatīvs buklets ar PHARE Eiropas integrācijas programmas finansiālo atbalstu, R.: TERRAS MEDIA, 1999

Dimants A., Krieviņa R.L., Ozoliņa Ž., Vaivads J. Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc?, Otrais papildinātais izdevums, R.: apgāds “Izglītība”, 1999

Jostsons E. Latvijas PSR mazā enciklopēdija, 1.sējums., R: Zinātne, 1967.

Kušners E. Acquis Communautaire ieviešanas problēmas, R.: 2000

Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc?, galvenā redaktore Andra Mangale, R.: Izglītība, 1999.

Latvijai visvairāk der četri reģioni + Rīga, Lauku Avīze, 2000.gada 27.janvārī

LR Ārlietu ministrija, Eiropas Integrācijas birojs, 2.Daudzpusējo attiecību departaments Īsi par Eiropas Savienību, R.: 1995

Latvijas Padomju Enciklopēdija, 1.sējums, R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981

Latvijas Padomju Enciklopēdija, 5.2 sējums, R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984

Vācijas kanclers piedāvā reformēt ES, Eiro Ziņas, 2001. gada 3. maijs, Saeimas Eiropas Savienības Informācijas centra izdevums Nr.108.

Tiesību akti:

Administratīvi teritoriālās reformas likums, 1998. gada 21. oktobris

LPSR Administratīvo Pārkāpumu kodekss, 1984. gada 7. decembris

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums (Romas līgums), 1957. gads

HTTP:

http://www.saeima.lv/elk/latviski/saturi/atbildes.htm

http://www.delfi.lv/news/world/neighbouring/article.php?id=1288281, LETA, piektdiena, 11.maijs 2001

http://www.europa.eu.int/abc/obj/treaties/en/entr6b.htm#Article_5 (Romas līgums)

http://europa.eu.int/comm/role_en.htm

http://europa.eu.int

[1] http://www.saeima.lv/elk/latviski/saturi/atbildes.htm

[2] http://www.delfi.lv/news/world/neighbouring/article.php?id=1288281, LETA, piektdiena, 11.maijs 2001

[3] skat. Kušners E. Acquis Communautaire ieviešanas problēmas, R.: 2000

[4] http://www.europa.eu.int/abc/obj/treaties/en/entr6b.htm#Article_5

[5] skat. Kušners E. Acquis Communautaire ieviešanas problēmas, R.: 2000

[6] skat. Kušners E. Acquis Communautaire ieviešanas problēmas, R.: 2000

[7] skat. Latvijai visvairāk der četri reģioni +Rīga, Lauku Avīze, 2000.gada 27.janvārī, 10. un 27.lpp.

[8] brošūra Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc?, galvenā redaktore Andra Mangale, R.: Izglītība, 1999, - 15.lpp.

[9] skat. http://europa.eu.int/comm/role_en.htm

[10] skat. Dimants A., Krieviņa R.L., Ozoliņa Ž., Vaivads J. Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc?, Otrais papildinātais izdevums, R.: apgāds “Izglītība”, 1999

[11] skat. LR Ārlietu ministrija, Eiropas Integrācijas birojs, 2.Daudzpusējo attiecību departaments Īsi par Eiropas Savienību, R.: 1995, 7.lpp

[12] EIB, es un ES (ieņēmumi un izdevumi), informatīvs buklets ar PHARE Eiropas integrācijas programmas finansiālo atbalstu, R.: TERRAS MEDIA, 1999.

[13] Jostsons E. Latvijas PSR mazā enciklopēdija, 1.sējums., R: Zinātne, 1967., 24.lpp.

[14] Latvijas Padomju Enciklopēdija, 1.sējums, R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1981., 46.lpp.

[15] Bišers I., Pāže A., Administratīvā atbildība – R.: Avots, 1988. – (Cilvēks un Likums), 16.lpp.

[16] skat Latvijas Padomju Enciklopēdija, 5.2 sējums, R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984, 15.lpp.

[17] skat Latvijas Padomju Enciklopēdija, 5.2 sējums, R.: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984, 15.lpp.

[18] skat. Vācijas kanclers piedāvā reformēt ES, Eiro Ziņas, 2001. gada 3. maijs, Saeimas Eiropas Savienības Informācijas centra izdevums Nr.108.

Bezmaksas referāti skolai

Administratīvā telpa

Saturs

Ievads

Eiropas Savienības administratīvā telpa

Padomju Savienības administratīvā telpa

Kopsavilkums

Izmantotā literatūra

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru