Ēnu ekonomika finansu sfērā Vācijā un Latvijā.

	VeA 3. kursa studenta Mārča Nēliusa eseja privāto tiesību priekšmetā

Saturs.

Ievads................................................................................................................................... 3

Tiešāka un pārliecinošāka komunikācija........................................................................... 3

Struktūruzņēmumi................................................................................................................ 4

Strukktūruzņēmumu problēmas........................................................................................ 5

Lielais strukis iebrukums Vācijas Austrumos................................................................... 5

Uzraudzības iestāžu bezspēcība....................................................................................... 5

Panākumu atslēga............................................................................................................. 6

Pārdošana pa telefonu.......................................................................................................... 6

Grūtības konstatēšanā un novēršanā.................................................................................... 7

Situācija Latvijā.................................................................................................................... 8

Spekulēšana arī Latvijā..................................................................................................... 8

Vai Latvija mācīsies no citu kļūdām?............................................................................... 8

Noslēgums............................................................................................................................ 8

Izmantotā literatūra.............................................................................................................. 9

Ievads.

Ēnu ekonomika nav nekas neparasts- tā sastopama visās pasaules valstīs, pat tādās, kas pieskaitāmas pie augsti attīstītām. Tā ir pastāvējusi un pastāvēs vienmēr, jo vienmēr būs cilvēki un institūti, kam vai nu pastāvošie noteikumi ir par grūtiem, lai tiem pakļautos, vai savukārt tas ir izdzīvošanas jautājums. Tas var būt arī azarts apiet esošo sistēmu. Iemesls vienmēr atradīsies, lai kāds tas arī nebūtu. Par pelēko- jeb ēnu- to sauc tās īpašās dabas dēļ- tā pastāv līdzās fiksējamai un noteiktai ekonomiskai kārtībai, bet ir neskaidra pēc principiem, motīviem, kas ir tās pamatā. Tā arī nav tieši izmērāma un “taustāma”. Tas, ka ēnu ekonomika pastāv, vienmēr būs fakts- svarīgāki jautājumi ir par tās lielumu, dinamiku un ietekmi uz valsts tautsaimniecības daļām kopumā.

Kāpēc tā ir iespējama? To veicina dažādas nepilnības valsts likumdošanā, zems iedzīvotāju ienākumu līmenis, zema iedzīvotāju tiesiskā un ekonomiskā kultūra, dažādi ierobežojumi, kas uzlikti preču un pakalpojumu cenām- griesti vai grīda, kvalitātes noteikumi, kontroles trūkums un citi faktori.  

            Latvijā ēnu ekonomika tiek lēsta ap 30% no iekšzemes kopprodukta, Vācijā, valstī ar kuru šajā darbā Latvija tiks salīdzināta –­ap 15%.Interesanti minēt, ka Vācijā novērojams ēnu ekonomikas pieaugums.

            Finansu joma nav nekāds izņēmums. Darījumus ar naudu un vērtspapīriem regulē stingri noteikumi, un prasības ir diezgan augstas. Vēl jāmin, ka notikumi šeit bieži ir saistīti ar samērā augstu risku un tam atbilstošu vēlēšanos un nevēlēšanos riskēt. Ja, piemēram, bankas baidīsies riskēt aizdot naudu vai šī procedūra būs pārāk sarežģīta, var atrasties uzņēmīgas personas, kas gatavas šo naudas summu izsniegt. Toties tas izpaudīsies savādāk, jo spēles noteikumi, kurus pieņem šīs personas, būs savādāki. Pelēkais tirgus šeit nozīmē tātad kaut kā apiešanu vai nerespektēšanu, kā rezultātā tiek iegūtas priekšrocības savu konkurentu priekšā.        

Šajā darbā tiks aplūkota Vācijas situācija saistībā ar finansu jomas likumu, paražu un noteikumu apiešanu, kā arī tiks attēlotas atbilstošas norises Latvijā. Tas ir lietderīgi, jo Vācija ir valsts ar ļoti augstu ekonomisko attīstību, tādēļ analizējot situāciju tās finansu jomā var redzēt, kas sagaida mūs nākotnē, kā arī tas, kā ar šāda veida problēmām cīnīties. Uzreiz gribas pieminēt, ka Latvijā pagaidām spekulācijas un noziegumi finansu jomā pieklusuši kopš banku krīzes 90-o gadu vidū, bet perspektīvā, pieaugot iedzīvotāju ekonomiskai aktivitātei un ienākumu līmenim, nonāksim to pašu problēmu priekšā, ar ko tagad saskaras attīstītās valstis.

Tiešāka un pārliecinošāka komunikācija.

Jau noskaidrojām, ka pelēkais tirgus finansu sfērā izveidojas banku un citu finanšu iestāžu nekompetences, nevēlēšanās riskēt un citu baiļu rezultātā.

Kamēr bankās klientu lietas apstrādā pašā to iestādēs, pelēkā tirgus dalībnieki uzrunā klientu pie viņa mājās. Argumenti, priekšrocības kādam darījumam tiek “pamatotas” tik pārliecinoši, ka bieži klientam nerodas šaubas par tā izdevīgumu. Nedrīkst nepieminēt arī runas tehnikas, kas, izstrādātas psiholoģiski pareizi, atradīs pareizo pieeju katram. Ļoti svarīgi ir iejusties klientu ādā, lai izprastu viņu psiholoģiju. Arī pieminētās runas tehnikas tiek praktizētas tik tālu, kamēr tas kļūstot par finansu produkta izplatīšanas darbinieka otro dabu. Rezultātā tiek iegūti paraksti no klienta,- citreiz ar visai bēdīgām sekām. It īpaši šāda pārliecināšana sastopama noguldījumu tirgū. Bieži bankām trūkst ļoti labu produktu un speciālistu, kas tādējādi izraisa klienta neuzticēšanās un citu iespēju meklējumus. Šis tirgus ir arī ļoti labs izmēģinājumu lauks visam jaunajam un samērā riskantajam finansu darījumu jomā.

Kādas pieejas tiek izmantotas no pelēkā tirgus dalībnieku  puses? Kas ir tas, kas viņiem piešķir izdevīgāku pozīciju citu tirgus dalībnieku priekšā?

Struktūruzņēmumi.

Vācijā nozares žargonā struktūruzņēmumos strādājošos sauc par “Strukis”. Šo  uzņēmumu ideja nāk no ASV. Un tā  ir sekojoša- kaut kāda produkta realizācijas sistēmā tiek iesaistīts milzīgs daudzums cilvēku. Pati uzbūve ir kā armijā. Tie, kas ir spējīgi panākt noteiktu realizācijas apgrozījumu, iegūst augstāku pakāpi un rangu šajā sistēmā. Līdz ar to viņi drīkst paši veidot savas padoto apakšstruktūras, no kuru starpniecības naudām daļu iegūst sev. Pārējā summa aiziet struktūras augšējās daļās “barošanai”. Amerikā 60-o gadu vidū kāds vīrs vārdā Bernijs Kornfelds nodomāja, kāpēc gan struktūruzņēmumu ideju neieviest darījumos ar finansu produktiem. Un tā viņš nodibināja struktūruzņēmumu, kas pārdeva noguldīšanas sertifikātus “tieši klienta durvju priekšā”. Tālāk Kornfelda idejas pārņēma citi uzņēmīgi cilvēki valstīs ar attīstītām ekonomikām.  

            Vācijā pagaidām pelēkajā finansu tirgū (turpmāk pelēkajā tirgū) valda četras šādas struktūrmašīnas. Pats lielākais uzņēmums ir DVAG (Deutsche Vermögensberatung AG). Tā zem sevis pulcē 12 000 patstāvīgu finansu konsultantu, kas gadā ar ieguldītājiem noslēdz līgumus 20 miljardu marku apjomā, no kurām komisijas naudās iekasē 600 miljonus. DVAG šefs ir Rainers Pols, kas arī ir tās dibinātājs. Īsā laikā viņš kļuva par vienu no ietekmīgākajām figūrām Vācijas finansu sfērā.

            Otrajā vietā atrodas Otto Vitšīra OVB Allfinanzvermittlungsdesellschaft mbH & Co.KG. Šī uzņēmuma līgumu kopsumma sasniedza veselus 16 mljr. vācu marku.

            Jaunākie struktūruzņēmumi nepārdod savus finansu produktus, bet gan salasa kopā no banku, krājkašu, investīcijas fondu un apdrošināšanas sabiedrību piedāvājumiem. Tuvāk aplūkojot konsultāciju smalkumu, tas izplēn, jo piedāvāti tiek tie pakalpojumi, par kuriem maksā vislielāko komisijas naudu- parasti tā ir dzīvības apdrošināšana.  Tādējādi piedāvātie pakalpojumi ir vairāk vajadzīgi pašiem uzņēmumiem, kā tiem, kam tie domāti. Ap 80% struktūruzņēmumos strādājošie apzināti vai neapzināti pielieto nenopietnas vai pat kriminālas metodes, min kāds vācu noguldījumu eksperts.

            Lai arī šie saucamie “Strukis” pielieto ne visai godīgas un atļautas metodes, viņu pakalpojumus izmanto gan bankas gan apdrošināšanas sabiedrības. Bieži tas beidzas visai dramatiski, jo noslēgtie līgumi nav spējīgi izturēt kritiku. Struktūruzņēmumu milzīgos panākumus aizēno apmuļķoti klienti, pieviltas cerības un smagas psiholoģiskas traumas neveiksmīgajiem realizācijas uzņēmuma darbiniekiem.

            Pie jau minētājām psiholoģiskajām metodēm jāmin naudas un citu finansu darījumu idealizēšanu- tas ir tieši tas īstais veids, kas vienīgais jums dos iespēju ātri nopelnīt un pie tam vēl ļoti īsā laikā. Tur pat nevajag būt lielam speciālistam finansu laukā, lai saprastu, ka viegla peļņa šādā veidā nav gūstama, it sevišķi, ja vēl ir zināms kādā veidā funkcionē struktūruzņēmumi. Nav jāmeklē tālu Latvijā piemēri, kad cilvēki noticēja ieguldīt naudu par apsolītu ienākumu likmi 30% gadā, kad piesardzīgam jau vajadzētu būt pie vairāk par 10%.

Strukktūruzņēmumu problēmas.

Runājot par struktūruzņēmumiem, to problēmas ir sekojošas

-          to produktu dārgās realizācijas izmaksas. Galvenais darbošanās mērķis taču ir augstās provīzijas.

-          liela kļūda ir darbinieku nepareizā motivācija- bieži darbiniekiem netiek maksāta nekāda fiksēta alga, bet no saņemtajām provīzijām pats darbinieks saņem tikai labi ja piekto daļu, pārējais aiziet hierarhijas augšējās daļas “barošanai”.

-          turklāt šīs naudas atdošana bieži tiek novilcināta.

-          lielie reprezentāciju izdevumi, jo, lai atstātu iespaidu uz jaunajiem potenciālajiem darbiniekiem, kā arī klientiem, ļoti lielas naudas summas tiek tērētas, piemēram, apģērbiem, mašīnām, mājām, prezentāciju vietu izvēlēm utt.

-          semināros un citās apmācības nodarbībās tikai niecīgu daļu aizņem informācija par finansēm un finansu produktiem,- pārējā daļa sastāv no psiholoģisku cilvēku manipulējošu paņēmienu mācīšanas. Tas rada nenopietnu pieeju darbībai finansu jomā.

Lielais strukis iebrukums Vācijas Austrumos.

Pēc robežu atvēršanas 90-ā gadā spēcīgajiem struktūruzņēmumiem pavērās lielisks darba lauks. Ap 80 000 ātri apmācīti jaunie censoņi aptuveni 50 šāda veida organizāciju uzdevumā izķemmēja jaunās federālās zemes un apgāza uzticības pilnos cilvēkus ar veselu kaudzi ļoti dārgiem un nepareizi sastādītiem finansu produktiem. Vācijas Austrumos struktūruzņēmumu panākumi bija tik lieli, ka pat mazāk pazīstamajiem no viņiem statistika uzrādīja straujus pieaugumu tempus.

Kopš darījumi Austrumvācijā vairs neiet tik spoži, pastāvošās struktūrorganizācijas cīnās par iedzīvotāju sarūkošajiem ienākumiem ar vēl nebijušu spēku un nekaunīgām metodēm. Bieži par upuri kļūst jauni cilvēki, kas finansu jomā ir galīgi nepieredzējuši.

Uzraudzības iestāžu bezspēcība.

Visa finansu joma tiek diskreditēta jau tādējādi, ka zināmas un ar labu slavu bankas, krājaizdevu sabiedrības un apdrošināšanas sabiedrības  sadarbojas ar pietiekami nenopietniem struktūruzņēmumiem, un to līdzīpašnieki ir pat tādi institūti kā Deutsche Bank, Allianz vai AMB-grupa. Jau sākumā ieliktā ačgārnība- to tiekšanās tikai uz peļņas maksimizāciju, pašu darbinieku terors nosaka to darbības nenopietno un pat kriminālo raksturu.

Kas būtu jādara? Būtu nepieciešams pastiprināt kontroli par visu finansu sfēru un tieši šāda veida uzņēmumiem. Acīmredzot Vācijā finansu sistēma kopumā ir kļuvusi tik sarežģīta, ka to izkontrolēt ir diezgan grūti. Turklāt kontroles iestādes nodarbojas vairāk ar lielo banku un apdrošināšanas sabiedrību kontroli, tā ka tām neatliek laika, lai uzraudzītu apķērīgos struktūruzņēmumu darbiniekus. Protams, augstāk minētais jautājums par lielo finansu institūciju iesaistīšanās pakāpi pelēkajā tirgū arī ir no liela svara. Nedrīkst arī aizmirst, ka diezgan augstas valsts amatpersonas tiek iesaistītas, lai reklamētu struktūruzņēmumus un to “priekšrocības”. Valsts, kas domā, ka visi finansu pakalpojumi vislabāk ir pārstāvēti universālajās bankās un ierobežo sevi ar to kontroli, stipri kļūdās, jo dažāda veida informācija, stimuli, ar ko uzņēmumi iedarbojas uz klientiem, bieži ir svarīgāki un šīs bankas šeit ne vienmēr ir pirmajā vietā.

Panākumu atslēga.     

Finansu sfēras uzraudzības iestādes bieži vien ir bezspēcīgas, jo ļoti vienkārši iekrīt paši klienti, uzticēdamies dažādiem apmānītājiem. Kamēr federālā kriminālpolicija lauza galvu par to, kāpēc vācieši tiek bieži iekrīt finansu blēžu sarīkotās lamatās, tās uzdevumā divi psihologi Hermans Lībls un Joahims Ēmihens no Bambergas ekonomiskās kriminalitātes institūta veica pētījumu par tēmu “krāpšana noguldījumu jomā”. Abi psihologi izvērtēja 906 gadījumus, kuros tika nodarīti zaudējumi vairāk kā 63 miljonu marku apjomā. Viņi nonāca pie secinājuma, ka izšķiroši ir trīs cēloņi. Noguldījumu krāpnieki:

1)      rada noguldītājā, krājējā vēlmi pēc ienesīguma un spekulācijas ienākumiem, kas ir stipri augstāki par vidējiem finansu jomā;

2)      izmanto noguldītāja vajadzības pēc personiskiem kontaktiem, cilvēciskā siltuma un vaļsirdīgu, neviltotu interesi par viņa dzīvi;

3)      pārliecina noguldītāju par savu neapstrīdamo un nepārspējamo kompetenci finansu darījumos.

Psihologi apgalvo, ka krāpnieki pārdod nevis kapitālnoguldījumus, bet draudzību.

Pārdošana pa telefonu.

Mūsdienās viss ir tik saistīts, ka daudz ko var panākt nemaz tiešo klientu tā arī nesastopot aci pret aci. Runa šoreiz ir par telefonpārdevējiem. Tās ir personas, kas ar klientiem kontaktējas galvenokārt ar telefona starpniecību. Šajā gadījumā speciālisti iesaka būt īpaši uzmanīgiem. Cilvēki vairs tomēr Vācijā nav tik uzticīgi kā agrāk un neielaidīsies darījumos ar pilnīgi nezināmām personām. Taču, ja uzmanīgi izmanto kādu pazīšanos, vai darba kolēģu ķēdīti par iemeslu, aina stipri vien mainās.

Darījumi pa telefonu parasti norit vairākos posmos:

1.      Kontaktu uzņemšana: Iniciators no kādas tiešās vēstuļu aģentūras nopērk ap 1000 potenciālo klientu adrešu, kas atlasītas pēc reģiona, amata grupām, ienākuma attiecībām vai citām interesantām pazīmēm. Tad viņš nolīgst grupu jaunu telefonpārdevēju, kas pēc šī adrešu saraksta izzvana cauri, aizsūta prospektus un citus informatīvos materiālus par kādu jaunu, “absolūti nopietnu” veidu, kā veidot un pavairot  īpašumu.   

2.      Piedāvājums ar vilinājumu: Klientiem, kam nekas nav bijis iebilstams pret brošūrām, piezvana kāds pieredzējis pārdevējs. Viņš mēģina noskaidrot, kādi noguldījumi klientam interesē un kādi ir viņa mērķi šajā jomā. Tomēr pieredzējušā pārdevēja svarīgākais mērķis ir izveidot uzticēšanos no klienta puses tālākām operācijām. Pēdīgi viņš piedāvā ar nelielu ieguldījumu izmēģināt piedāvātā pakalpojuma ienesīgumu. Par to viņš augstsirdīgi atsakās no provīzijām un izmaksu segšanu un uzņemas pat atmaksāt atpakaļ iemaksāto kapitālu pilnā apmērā.

3.      Ielādēšana: Ja klients ir uzkodies, tad viņš katru nedēļu saņem ar datoru izveidotus prospektus, kas izskatās tīri ticami un uzrāda kā klienta noguldījums skaisti pieaug. Pēc kāda neilga laika klientam piezvana pats svarīgākais vīrs visā šajā manevrā, tā saucamais loader-s jeb latviski ielādētājs. Viņš piedāvā klientam atgriezt atpakaļ ieguldīto naudu + procentus, taču sarunas laikā liek klientam saprast, ka tas būtu pats stulbākais, ko viņš varētu darīt, jo pašlaik taču lietas iet vienkārši brīnišķīgi. Pie tam tiek radīts iespaids, ka šis “finansu eksperts” atrodas kādā no lielākajām pasaules biržām, teiksim, Ņujorkas Fondu Biržā. Pēkšņi ielādētājs paziņo, ka ir parādījušās izredzes iespējas lielai peļņai, piemēram, labības tirgū, un, ja klients vēlas labi nopelnīt, līgums būtu jāslēdz tūlīt pat. Parasti kā minimālā iemaksa tiek prasīti 50000 marku. Nedaudz nedēļu laikā iespējams būtu no šīs summas saņemt desmitkārtīgu atdevi.

4.      Aptīrīšana: Arī tagad klients regulāri saņem atskaites, kas izskatās labi, kā arī zvanus no ielādētāja, kas aicina klientu pārvietot savu naudu citās vietās, jo tajās, kur tā patlaban atrodas neiet vairs spoži. Ielādētāja mērķis ir, pērkot un pārdodot, no klienta saņemt provīzijas par šim operācijām, kas ir diezgan augstas un no kurām vismaz piektā daļa nonāk ielādētāja kabatā.

5.      Izspiešana: Apmēram kādu gadu pēc šīs nežēlīgās spēles uzsākšanas lielākā daļā noguldītāju grib saņemt kādu daļu no sava kapitāla peļņas. Pēkšņi viņu konti sāk uzrādīt zaudējumus. Tagad ar ielādētāju vairāk nav iespējams runāt, tādēļ tagad ar klientu runā “psihiatrs”. Tas uzkrauj visu vainu uz ielādētāju un saka, ka viņš no darba ir atlaists. Psihiatrs paskaidro, ka nu vēl ir palikusi tikai viena iespēja dabūt atpakaļ visu klienta naudu, proti, viņam ir kāda summa jāiemaksā.

6.      Fināls: Psihiatrs izskaidro, ka zaudējumi vēl ir novēršami, jo jaunā naudas summa ir ļoti droši noguldīta. Šo fāzi klients varot vēl saīsināt, iemaksājot jaunu naudas summu. Šajā laikā noguldījumu krāpnieki veic nepieciešamos sagatavošanās darbus, lai pazustu no skatuves. Ja klients maksā, viņš vēl pēdējo reizi tiek aptīrīts. Šoreiz jau skan pavisam brutāls teikums: “Vai nu jūs maksājat, vai visa ieguldītā nauda ir pagalam!”  Pēdējās summas krāpnieki dabū ar kurjeru starpniecību, lai laikus izņemtu naudu no kontiem. Tagad gan tiem kļūst karsti, jo klienti var vērsties kriminālpolicijā un likt bloķēt kontus. Tad blēži iztīra biroja ēku, visu naudu pārved uz kādiem ārzemju kontiem, bet pati firma, kas parasti ir pārstāvēta nelikumīgi, bankrotē. Pārdevējs pa telefonu, ielādētājs un psihiatrs jau sen noslēpuši savas pēdas- tātad svarīgākās personas paliek nezināmas un mitinās kaut kur ārzemēs. Pēc kāda laiki tie parādās citā vietā ar jaunu firmu un sāk strādāt ar to pašu metodi.

Grūtības konstatēšanā un novēršanā.

No atzītajām finansu varām viltīgie aptīrītāji atšķiras ar to, ka viņi nemaz nedomā klientu naudu kaut kur peļņu nesoši ieguldīt. Šī nauda tiešā ceļā caur biržu nonāk uz viņu slēptajiem kontiem. Krāpnieki izmanto “tukšās nišas” banku un citu finansu organizāciju piedāvājumā. Viņi piedāvā kapitāla procentu likmi, kas parasti ir stipri augstāka par to, kas ir oficiālajā kapitāla tirgū.

Vēl viena krāpnieku priekšrocība ir sajūta, ka kapitāla tirgū ir maz finansu produktu un trūkst pietiekami labu konsultantu, kas varētu labi ieteikt ieguldīt naudu. Tādējādi tas nesaistī klienta uzmanību. Viņam labprātāk patīk noticēt fantāzijas pilnajiem izgudrojumiem, ko piedāvā pelēkā tirgus pārstāvji. To, ka biržās tiešām var labi nopelnīt operācijās ar akcijām, valūtām un  finansu produktiem, nenoliedz pat oficiālo finansu iestāžu pārstāvji- tikai bieži vien tiek noklusēts, ka šādos pasākumos vajadzīga krietna veiksmes piedeva. Tā vietā, lai to izskaidrotu klientiem, gan bankās strādājošie, gan krāpnieki mēģina klientam iegalvot, ka viss atkarīgs no pareizās informācijas un laika momenta. Tieši tāpēc ka katrā atsevišķā gadījumā klientiem un tiesību sargājošām institūcijām ir grūti noskaidrot, vai lieta grozās ap labi nomaskētu apmānīšanu vai patiesu spekulāciju, krāpnieki spēj veikt savus melnos darbus un nesodīti pazust. Starp krāpšanu un spekulēšanu ir tikai viena atšķirība- vienā gadījumā nauda nonāk uz krāpnieka slēptajiem kontiem, bet otrā kāda laimīga spekulanta kabatā.

Situācija Latvijā.

Noguldījumi parasti ir saistīti ar brīviem līdzekļiem un ticībai kādam veidam, sistēmai vai shēmai, ar kuru palīdzību tie tiks pavairoti. Latvijā iedzīvotājiem pagaidām nav tik lielu kapitāla rezervju, ar kurām tie varētu operēt noguldījumu tirgos. Vēl protams liela nozīme ir kultūras un izglītības faktoriem, kas nosaka, cik daudz iedzīvotāju līdzdarbosies finansu tirgū.

Uzreiz pēc neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāji dabūja izjust uz savas ādas, ko nozīmē pārāk liela uzticēšanās solījumiem par augstu rentabilitāti, kā arī pašu nezināšanas finansu darījumos. To labi apliecina “Auseklīša”, “Bankas Baltija” un citu finansu uzņēmumu bēdīgā pieredze. Šeit runa bija tieši par ticību- ticību jaunajai “brīnumiekārtai”, taču nekas tāpat vien nenotiek. Visus finansu krīzes procesus pastiprināja nesakārtotība valsts tiesiskajā un administratīvajā sistēmā.

Tā Latvijas finansu nozare ieguva pirmo lielo neuzticēšanos no iedzīvotāju puses. 

Spekulēšana arī Latvijā.

 Tālāk sekos neliels piemērs par to, ka Latvijā arī aktīvi darbojas cilvēki, kas spekulē ar cilvēka nezināšanām un ne visai godīgā ceļā tādējādi pelna sev iztiku.

Žurnāla “Kapitāls” 2000. gada augusta numurā stāstīts par kādu biznesmeni, kas kopā ar kompanjoniem komercdarbības veikšanai aizņēmās 10 000 dolāru. Vienošanās bija par 16% no parāda summas katru nedēļu. Netika slēgti nekādi līgumi, jo naudas devēji bija pārliecināti, ka naidu atdabūs jebkurā gadījumā. Biznesā, kā tas mēdz būt, gadījās sarežģījumi, un naudu laikā nevārēja atdot. Uzreiz kā uz burvju mājiena parādījās “nopietni puiši”, kas par katru varu bija gatavi piedzīt parādu. Tālākais jau kā tādos gadījumos parasts- bija tādi, kas šķīrās no saviem īpašumiem un mantas, arī tādi, kas nemanāmi nozuda no skatuves, lai izvairītos no “nopietno puišu” sankcijām. Šis piemērs gan attiecas uz naudas aizdošanu nevis noguldījumiem, bet arī lieliski raksturo ļaužu nezināšanu, uzticēšanos un juridisko neizglītotību. 

Vai Latvija mācīsies no citu kļūdām?

Pagaidām, kā augstāk minēts, Latvijā iedzīvotājiem trūkst līdzekļu, kā arī mūsu kultūra nenosaka aktīvu līdzdarbošanos finansu tirgos. Taču saimnieciskās dzīves izaugsme diktēs aktivitātes palielināšanos šajā sfērā. Tas nozīmē, ka mums var rasties tās pašas problēmas, kas pagaidām nodarbina vāciešus. Jo tad arī pirmā rūgtā pieredze būs garām, un ir taču tādi cilvēki, kurus pirmā finansu krīze Latvijā vispār neskāra.

Mācīšanās no citiem esot gudro īpašība. Gan jau Latvija saskarsies ar to pašu, ko Vācijā rada pelēkais finansu tirgus, tikai problēmu mērogu un seku apjomu varētu samazināt. Tas viss prasīs iedzīvotāju, valsts pārvaldes un likumdošanas institūciju aktīvu līdzdarbošanos.

Noslēgums.

“Das Kartell der Kassierer” autors Ginters Ogers (Günter Ogger) iesaka visiem tiem, kas grib ietaupīt uz nodokļu rēķina un gūt peļņu, kas augstāka par normālo nozarē, būt ārkārtīgi piesardzīgiem. Nespeciālistiem pelēkais finansu tirgus var būt tikpat bīstams kā cilvēkam, kas nemāk peldēt, iekrītot akvārijā pilnā ar haizivīm. Tikai ļoti neuzticīgiem indivīdiem ar stabilu nervu sistēmu izdodas noturēties pretī struktūruzņēmumu darbinieku psiholoģiskajiem trikiem un spiedienam.

Darījumus slēgt vajadzētu tikai tad, ja gandrīz 100% droši zināma persona, kas sniedz pakalpojumu, kā arī veids kādā tas darbojas.

Vienmēr jāatceras, ka darījumos ar kapitālu pastāv tikai viens nemainīgs likums: katra ienesīguma promile, kas pārsniedz oficiālos kapitālnoguldījumu procentus, nes līdzi papildus risku. Jo augstāka apsolītā peļņa, jo neticamāks un nenopietnāks piedāvājums.

Izmantotā literatūra.

Günter Ogger – “Das Kartell der Kassierer”, Droemerische Verlagsanstalt Th. Knaur Nachf., München, 1996

Ingūna Lejiņa – “Ātri vajadzīga nauda”, žurnāls Kapitāls Nr.8, 2000