Akciju sabiedrības dibināšana

From: Janis Kalnins

Latvijas Universitātes

Ekonomikas un vadības fakultāte

Kursa darbs

Akciju sabiedrības dibināšana

Vadības zinību bakalaura studiju

programmas otrā studiju

gada students

Apliecības Nr.: VadZ980345

Jānis Zalmanis

Kursa darba vadītāja: lektore I. Rezepina

2001

Saturs

Ievads

1. Latvijas Republikas likumdošana par uzņēmējdarbību un tās attīstības perspektīvas

1.1. Likumdošana par uzņēmējdarbību

1.2. Uzņēmējdarbības attīstības perspektīvas

2. Uzņēmējsabiedrības, to izveidošanas iespējas

3. Akciju sabiedrība

3.1. Vispārējs raksturojums

3.2. Akciju sabiedrības dibināšana

4. Akciju sabiedrības finansēšana

4.1. Finansēšanas nozīme

4.2. Akciju sabiedrības pamatkapitāls

4.3. Vērtspapīri

5. Akciju sabiedrības uzbūve un vadība

5.1. Organizēšana

5.2. Akciju sabiedrības pārvalde

6. Akciju sabiedrību darbība dažādās tautsaimniecības nozarēs

6.1. Ražošana akciju sabiedrībā

6.2. Biržas

6.3. Latvijas banku sistēma

Secinājums

Izmantotās literatūras saraksts

Ievads

 Kas ir uzņēmējdarbība? Tas ir ilgstošs pasākums, kura īstenošanai cilvēks iegulda savus līdzekļus ar mērķi gūt peļņu. Rūpīgs uzņēmējs bieži vien godīgi atbildēs sev uz jautājumiem:

1. Kāpēc es gribu nodarboties ar biznesu?

2. Vai man patiks to darīt?

3. Vai man ir pietiekama pieredze un zināšanas?

4. Vai cilvēkiem mans uzņēmums būs vajadzīgs cilvēkiem?

Brīvā tirgus saimnieciskajā sistēmā ideja ir viens no svarīgākajām un vērtīgākajām bagātībām ne tikai uzņēmuma sekmīgā pastāvēšanā un attīstībā, bet arī jaunu uzņēmumu dibināšanā. Visi jaunie uzņēmumi rodas pēc kāda indivīda domas un pārliecības, ka viņa uzņēmums būs ienesīgs.

Ideja rodas dažādos apstākļos un veidos, un to rašanos nevar formāli fiksēt, piemēram, kad indivīds nonāk labvēlīgos apstākļos. Balstoties uz apstākļiem, atsevišķa persona atrod ideju, bet ne visai konkrētu, lai tūlīt varētu veikt uzņēmējdarbību, pa solim to apsverot un attīstot. Nekas netiek aizmirsts: potenciālais pieprasījums pēc precēm, ražojumu noņēmēji un citi būtiskie faktori. Apsverot minētos faktorus, idejas izgudrotājs sāk domāt par tās īstenošanu.

Tātad idejai ir neatvietojama nozīme brīvajā tirgū. Spējas pieņemt svarīgus lēmumus, pastāvīgi analizējot ārējos un ar to uzņēmumu saistītos apstākļus kļūst par ļoti svarīgām īpašībām īpašnieka repertuārā.Taču starp komersantiem ir personas, kuras uzskata, ka ideja nav galvenais dzinējspēks uzņēmuma dibināšanas procesā. Šādi komersanti aizstāv uzskatu, ka ideja ir tikai blakusprodukts drosmei uzņemties risku un spējai sakomplektēt nepieciešamos faktorus uzņēmuma radīšanai. Praktiska ideja rodas tikai darbīgu personu galvās.Pastāv doma, ka nav lielas nozīmes sagatavoties uzņēmuma nodibināšanai un vadīšanai. Kad īpašnieks sāks uzņēmumu vadīt, radīdies praktiskie padomi, kā atrisināt radušās problēmas. Piemēram, uzņēmuma īpašniekam nav jārūpējas par grāmatvedības sistēmas ieviešanu uzņēmumā, kamēr tas nenes peļņu. Bet tikko radīsies peļņa un būs jāmaksā nodokļi valdībai, tad būs jādomā par sistēmas ieviešanu, kopā ar citām problēmām, kuras agri vai vēlu būs jāatrisina īpašniekam. Rūpīgs īpašnieks ķersies pie šāda stāvokļa izpētes: valdības nostājas, inflācijas virziena, algu izmaiņām, cenu stāvokļa, patērētāju iespējām un noskaņām.

Katrs uzņēmuma vadītājs apzinās, ka rādītāji nekad nebūs pilnīgi skaidri un nenorādīs noteiktu virzienu, tāpēc ir ar mieru uzņemties risku, taču viņš cenšas, lai risks būtu pēc iespējas mazāks.

Sarežģīts jautājums topošam uzņēmuma īpašniekam ir uzņemuma atrašanās vieta. Problēmas nav, kad uzņēmējs pārņem jau eksistējošo uzņēmumu. Pērkot vai nomājot nekustamo īpašumu – zemi, uz kuras celt uzņēmumu, vispirms jāapsver, vai pats īpašnieks gribēs pavadīt savas darba dienas šai apkārtnē.

 Jāatrisina šādi jautājumi:

1. Vai zeme atrodas pieejamā vietā, kur uzņēmums ir viegli atrodams?

2. Vai zemes virsma ir pietiekami stingra un piemērota paredzamajām operācijām?

3. Vai gaiss ir tīrs?

Tiesības uz privātīpašumu ir tirgus sistēmas veidošanas pamatnosacījums. Tās stimulē resursu ieguldīšanu ražošanā, kas savukārt paaugstina sabiedrības labklājības līmeni. Vēlēšanās iegūt peļņu liek uzņēmējiem riskēt, sākot jaunu pasākumu un apmierinot patērētāju vajadzības. Galvenais ir laikus pamanīt šīs vajadzības un pieņemt pareizu lēmumu, kas pozitīvi ietekmēs biznesa attīstību. Tomēr risks nenozīmē atkarību no veiksmes. Tieši otrādi: veiksmīgi uzņēmēji dara visu, lai samazinātu risku.

Uzņēmuma darbībā ir svarīgas šādas labierīcības: ūdens, elektrība, gāze, apkure un kanalizācijas iekārta. Ja šo labierīcību līmenis būs zems, tad nāksies saskarties ar prāviem izdevumiem.

Lai aizsargātos no cenu pacelšanas un rastu iespēju visu laiku meklēt izdevīgāku pirkumu, pastāv kārtība kā rīkoties, lai nebūtu jāizliek lieli naudas krājumi par zemi, kad īpašnieks nezina, vai viņš tur būvēs, vai dabūs labāku darījumu.

Lai īpašums (ēkas, bāze, noliktavas) varētu tikt izmantots visefektīvāk, jāizvērtē tā derīgums un labums. Saprātīgs nomnieks nekad nemaksās par īpašumu vairāk nekā par citu, līdzvērtīgu kvalitātes ziņā. Īpašuma vērtību var noteikt pēc tā, vai tam piemīt lietošana un kādā mērā.

Kā jebkuras preces, tā arī zemes tirgus vērtība veidojas savstarpējā pieprasījuma un piedāvājuma līmeņu saistībā.

Zemes īpašnieks, kā jebkurš pārdevējs, pārdodot savu īpašumu, vienmēr ir ieinteresēts saņemt par to iespējami augstāku samaksu. Savukārt pircējs cenšas iegūt no sava pirkuma iespējami maksimālu labumu, t.i., nopirkt zemi lētāk.

No tā var secināt, ka nekustamā īpašuma tirgus vērtība atbilst vislabākajam un visefektīvākajam īpašuma lietošanas veidam. Šāda lietošana ir likumīga, saprātīga, kas fiziski un finansiāli iespējama, jo nodrošina ieguldītā kapitāla maksimālo atdevi.

1. Latvijas Republikas likumdošana par uzņēmējdarbību un tās attīstības perspektīvas

1.1. Likumdošana par uzņēmējdarbību

Saimnieciska pieredze rāda, ka ne vienmēr individuālā darbošanās ir mazāk efektīva nekā labi organizēts kolektīvs darbs. Katra indivīda rīcība šai procesā var būt dažāda – var ieguldīt tikai kapitālu, dibināt uzņēmumu vai ieguldīt tikai savu darbu.

Tirgus ekonomikā saimnieciskajai dzīvei ir juridisks pamats. Konkrētā valstī pastāvošās tiesību normas tiek formulētas likumu veidā. Ar to nodarbojas likumdevēju orgāni – Latvijā tā ir Saeima.

1. nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1. pants. Uzņēmējdarbības jēdziens

 Uzņēmējdarbība ir ilgstoša vai sistemātiska ekonomiskā darbība un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču pārdošanu, realizāciju, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu nolūkā gūt peļņu.

2. pants. Likumdošana par uzņēmējdarbību

 Uzņēmējdarbību Latvijā regulē šis likums, civilkodekss un likumi par atsevišķām uzņēmējdarbības formām.

 Ārējo ekonomisko darbību regulē speciāli likumi.

 Valsts un pašvaldības iestādēm, sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, kuru pamatfunkcija nav uzņēmējdarbība, šis likums piemērojams attiecībā uz to darbības daļu, kas pēc sava rakstura ir uzņēmējdarbība, saskaņā ar šā likuma 2. Nodaļas nosacījumiem.

4. pants. Uzņēmējs

 Uzņēmējs ir fiziska vai juridiska persona vai vairāku šādu personu apvienība, kas norobežo daļu sava īpašuma uzņēmējdarbības veikšanai, pārzina uzņēmumu un tā mantu, bet likuma noteiktajos gadījumos uzņemas par to materiālo atbildību un ir prasītājs un atbildētājs tiesā.

 Uzņēmējs var būt:

rīcībspējīga fiziska persona;

ģimene;

uzņēmējsabiedrība;

valsts;

pašvaldība;

sabiedriskā organizācija;

reliģiskā organizācija.

5. pants. Uzņēmējdarbības līdztiesību garantijas

 Fiziskām un juridiskām personām ir vienādas tiesības dibināt uzņēmumu Latvijas Republikā, ja likumā nav noteikts citādi.

 Visi uzņēmēji (uzņēmumi vai uzņēmējsabiedrības) savā darbībā ir līdztiesīgi. Nav pieļaujams, ka atkarībā no īpašuma formām tiek piemērotas dažādas nodokļu likmes un noteikumi, kā arī dažādas (atšķirīgas) tiesības uz banku kredītiem, ja likumi par kredītiem un nodokļiem neparedz citādi.

2. nodaļa. Uzņēmējdarbības formas

13. pants. Tiesības brīvi izvēlēties uzņēmējdarbības formu

 Fiziskām un juridiskām personām, valstij un pašvaldībām ir tiesības brīvi izvēlēties uzņēmējdarbības formu, kas nav pretrunā ar likumu.

14. pants. Viena īpašnieka uzņēmumi

 Viena īpašnieka uzņēmumu pārzina tā īpašnieks vai viņa iecelts vadītājs (administrācija).

 Viena īpašnieka uzņēmums var būt individuālais uzņēmums, zemnieka vai zvejnieka saimniecība, sabiedriskās vai reliģiskās organizācijas uzņēmums; viens īpašnieks var dibināt arī statūtsabiedrību.

21. pants. Statūtsabiedrības

 Statūtsabiedrības ir dalībnieku (īpašnieku) apvienības, kas izveidojas uz to dibinātāju pieņemto statūtu pamata, un tām ir juridiskas personas statuss.

 Statūtsabiedrības no to dalībnieku līdzdalības iemaksām izveido statūtu fondu uzņēmējdarbības veikšanai. Statūtu fondu minimālo apmēru, kā arī līdzdalības iemaksu izdarīšanas kārtību nosaka likumi par attiecīgo uzņēmējdarbības veidu.

1.2. Uzņēmējdarbības attīstības perspektīvas

Uzņēmējdarbības formas izvēle ir atkarīga no vairākiem faktoriem:

pieejamajiem resursiem;

uzņēmējdarbības veida;

dibinātāju skaita;

likumdošanas un citiem faktoriem.

Latvijas tirgus ekonomika ir jauktā, ar privātā un valsts sektora apvienojumu. Jauktā ekonomika balstās uz brīvā tirgus mehānismu, brīvu uzņēmējdarbību, ekonomisko iniciatīvu un nepilnīgo konkurenci. Noteikta tautsaimniecības daļa pieder privātpersonām un to vada gan individuālās personas, gan arī personu grupas, un tajā pašā laikā cita tautsaimniecības daļa pieder valstij vai vietējai pašvaldībai un atrodas to valdījumā.

Tirgus ekonomika nav iedomājama bez preču ražotāju patstāvīgas veidošanās un attīstības. Tieši šis apstāklis nosaka uzņēmējdarbības virzību uz patērētāju vajadzību apmierināšanu civilizētas sabiedrības līmenī. Šis process ietver virkni problēmu, no kurām galvenās ir šādas:

1. daudzveidīgu uzņēmumu veidošana ar dažādām īpašuma formām;

2. uzņēmuma ekonomiskās un saimnieciskās patstāvības un atbildības attīstība;

3. uzņēmuma ekonomiskās un sociālās aizsardzības mehānisma radīšana;

4. visu ražošanas faktoru pārvaldes mehānisma radīšana,

5. mūsdienīgas iedzīvotāju kā preču ražotāju un patērētāju sociālās aizsardzības sistēmas radīšana.

Tiesiskā forma ir uzņēmuma ilgtermiņa lēmums, kurš nosaka vairākus tā darbības aspektus – īpašnieku atbildību, peļņas sadali, pilnvaru sadali, kontroles formas un kapitāla piesaistīšanas veidus.

2. Uzņēmējsabiedrības, to izveidošanas iespējas

Uzņēmējsabiedrības ir fizisko vai juridisko personu apvienība nolūkā veikt uzņēmējdarbību. Uzņēmējsabiedrības iedala statūtsabiedrībās un līgumsabiedrībās. Pirmajā gadījumā uzņēmumu dibina, izstrādājot tā statūtus, bet otrajā gadījumā – noslēdzot savā starpā līgumu. Parakstot statūtus vai noslēdzot līgumu, nosaka uzņēmējsabiedrības dalībnieku tiesības un pienākumus, to skaitā arī atbildību par sabiedrības saistībām un pārvaldes kārtību.

Uzņēmējsabiedrība var izveidot vienu vai vairākus uzņēmumus. Tā jāreģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā.

Uzņēmējsabiedrībā var pārveidot individuālo uzņēmumu. Pamatā tam var būt:

1. riska sadale, kapitāla vairošana un kredītbāzes paplašināšana;

2. speciālistu piesaistīšana;

3. darba ņēmēju līdzdalība uzņēmuma apsaimniekošanā;

4. ražošanas programmas paplašināšana;

5. svešu uzņēmumu pievienošana, lai nepieļautu nevēlamu konkurenci.

Sabiedrības augšanu var panākt šādi:

Palielinot ražotās produkcijas pārdošanas apjomus jaunos tirgos;

Apgūstot jaunus tirgus, saglabājot esošo produkciju un tirgus.

Ražošanas un pārdošanas apjomu palielināšanu var panākt ar meitas uzņēmuma radīšanu.

Meitas uzņēmumu var izveidot, iegādājoties nozīmīgu dibināšanas daļu vai akciju skaitu jau esošajā sabiedrībā, kā arī dibinot jaunu firmu, kuras lielākā dibināšanas daļa vai akciju skaits piederēs mātes uzņēmumam.

Mātes uzņēmumi ir galvenie uzņēmumi lielā kompānijā. Tie atrodas valstī, kurā ir veidojies akciju kapitāla kodols. Šie uzņēmumi ir kontrolpaketes turētāji tiem piederošajos meitas uzņēmumos. Mātes uzņēmumi veic stratēģiskās vadīšanas funkcijas tādās jomās kā ražošana, noiets, finanses, zinātniskā pētniecība, kā arī citu jautājumu izlemšanā.

Meitas uzņēmumi tiek dibināti uz līguma pamata, saskaņā ar kuru mātes uzņēmums, ieguldot meitas uzņēmumā noteiktu kapitālu, iegūst noteiktu ietekmes pakāpi vadīšanā un tiesības uz peļņu. Uzņēmuma tiesiskais statuss nosaka risku un atbildības pakāpi par uzņēmuma-partnera parādiem. Zaudējumu risks mēdz būt atkarīgs no iemaksātās kapitāla daļas lieluma.

Meitas uzņēmumi ir juridiski patstāvīgi uzņēmumi, kuri pēc savas būtības ir mātes uzņemuma filiāles un atrodas pēdējās ietekmē, no kā var secināt, ka meitas uzņēmumi parasti ir SIA (sabiedrības ar ierobežotu atbildību), bet mātes uzņēmumi galvenokārt pastāv kā akciju sabiedrības.

Uzņēmējdarbības augšanu ietekmē arī uzņēmumu apvienošanās. Tas ir process, kad divas vai vairākas sabiedrības apvienojas, iegūstot no tā kādu noteiktu labumu izdzīvošanai.

Uzņēmumu saplūšanas priekšrocības:

1. paplašinās uzņēmumu kapitāla bāze;

2. rodas racionālā kapitālieguldījumu iespēja, t.i., dažādu resursu apvienošanās;

3. paplašinās tirgus daļa;

4. izzūd savstarpējā konkurence;

5. ir racionālākas sadales un pārdošanas iespējas.

Uzņēmumu saplūšanas trūkumi:

1. Sabiedrības organizatoriskās struktūras sarežģīšanās procesā pārvaldes funkcija kļūst nepietiekami operatīva;

2. Uzņemumu integrācija apgrūtina atsevišķu lēmumu pieņemšanu, jo rodas iespēja pazaudēt klientūru.

Apvienošanās ietekmē uzņēmējsabiedrība var virzīties trijos virzienos:

1. horizontālā;

2. vertikālā;

3. laterālā integrācijā.

Horizontālā integrācija nozīmē, ka apvienojas tādi uzņēmumi, kas ražo vienādu produkciju, sniedz vienādus pakalpojumus vai pilda tehnoloģiskā procesa analoģiskas operācijas. Piemēram apvienojas divas maizes ceptuves vai divas bankas.

Vertikālā integrācija notiek ražošanas procesa paplašināšanās gadījumā, iekļūstot jaunās jomās vai apgabalos, lai realizētu preces vai pakalpojumus. Firma var paplašināt savu darbību “tiešā virzienā” uz tirgu ( zivju kombināts iegādājas vairākas zvejnieku saimniecības), vai arī “atpakaļvirzienā” uz tirgu ( konfekšu veikals pērk akciju sabiedrību “Laima”).

Laterālā integrācija veidojas produkcijas sortimenta paplašināšanas virzienā, produkciju pārdodot pēc apvienošanās ar citām firmām, kuras ražo pavisam citu papildu produkcijas sortimentu.

3. Akciju sabiedrība

3.1. Vispārējs raksturojums

Akciju sabiedrība ir uzņēmējsabiedrība (statūtsabiedrība) ar juridiskas personas tiesībām, kuras pamatkapitāls sastāv no akciju noteiktās nominālvērtības kopsummas. Akciju sabiedrība ir viena no privātīpašuma formām un ir raksturīga lielajiem uzņēmumiem, tādiem, kur darbinieku skaits ir 51 un vairāk, un kuru darbībai tiek ieguldīts kapitāls vismaz Ls 5 000, pie kam tam 5 gadu laikā jāpieaug līdz Ls 25 000 un augstāk.

Akciju sabiedrības dibinātāji ir akcionāri – fiziskas vai juridiskas personas, kas likuma noteiktajā kārtībā ir iegādājušās akcijas. Tāpat kā SIA, akciju sabiedrība ir ar ierobežotu atbildību, jo par savām saistībām atbild ar tai piederošu mantu. Savukārt akcionāri par sabiedrības saistībām atbild savu ieguldījumu ietvaros.

Sabiedrības uzdevumu, tiesībspēju, struktūru, pārvaldi, mantas iegūšanas kārtību un tās sastāvu, vērtspapīru izlaides kārtību, sabiedrības rašanās un darbības izbeigšanās kārtību, kā arī akcionāru savstarpējās attiecības un citus jautājumus nosaka sabiedrības statūti.

Akciju īpašnieki veido sabiedrības pārvaldes struktūru, nosakot varas funkciju sadali, kuru ietvaros veidojas patstāvīgas grupas:

1. Īpašnieki (akcionāri);

2. Padomes locekļi;

3. Valdes locekļi;

4. Izpilddirekcija.

Akciju sabiedrības priekšrocības:

1. īpašniekiem ir ierobežota atbildība;

2. sabiedrība ir spējīga piesaistīt lielas kapitāla summas, izlaižot akcijas un obligācijas;

3. ir iespēja apvienot vairākus kapitālus, kā arī paplašināt darbības mērogu.

Akciju sabiedrības trūkumi:

1. rodas organizatoriskās un finansiālās problēmas sabiedrības dibināšanā;

2. sabiedrības ienākumi ar nodokļiem tiek aplikti divreiz – kā uzņēmuma peļņa un kā personiskie ienākumi;

3. kontroles un īpašumu funkciju nesaskaņa;

4. lielu konfliktu varbūtība sabiedrības īpašnieku un menedžeru starpā.

3.2. Akciju sabiedrības dibināšana

Akciju sabiedrības dibināšana ietver vairākus etapus. Visgalvenākie ir šādi:

1. uzņēmējdarbības idejas piedzimšana;

2. pētījumi tirgzinību jomā par attiecīgās produkcijas un pakalpojumu tirgu, investīciju kopsummas aprēķins, gaidāmās tīrās peļņas novērtējums un vienas investīcijas vienības rentabilitāte;

3. dibinātāju investoru grupas veidošanās;

4. projektēšana;

5. celtniecība;

6. līgumu slēgšana par produkcijas piegādi vai pakalpojumu sniegšanu.

Akciju sabiedrības dibināšanā ir dažādas iespējas.

Pārveidojot SIA, tiek palielināta darba jauda, ko izraisa produkcijas sortimenta paplašināšana, jaunu iekārtu iegāde, izejmateriālu iepirkšana, kā arī jaunu darbinieku piesaistīšana.

Par akciju sabiedrību var izaugt pat viena īpašnieka uzņēmums, piemēram, individuālais uzņēmums.

Privatizācijas sagatavošanas gaitā kādreizējais valsts uzņēmums tiek pārveidots par akciju sabiedrību.

Akciju sabiedrības dibināšanai nepieciešama valsts institūciju atļauja, kas dod svētību vērtspapīru izlaišanai par noteiktu summu.

Par akciju sabiedrības dibinātājiem var kļūt pilngadīgi Latvijas Republikas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji, kas Latvijas teritorijā ir nodzīvojuši ne mazāk kā 21 gadu, valsts, pašvaldība, kā arī Latvijas Republikā reģistrētās juridiskās personas, ārvalstu pilsoņi, ārvalstīs reģistrētās juridiskās personas un starptautiskās organizācijas.

Dibināšanā tiek ieguldīts kapitāls Latvijas naudas vienībās, bet ja dibināšanā tiek ieguldīts ārvalstu kapitāls, vienīgais dibinātājs var būt ārvalstu uzņēmējsabiedrība.

Dibinātāju grupai jāsastāv no vismaz 3 fiziskām vai juridiskām personām. Dibinātāji savā starpā slēdz līgumu, kas ir spēkā līdz brīdim, kad sabiedrību reģistrē Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā, un paraksta statūtus. Sabiedrības dibināšanas līgums un statūti ir oficiālie dokumenti.

Pamatkapitālu, kas tiek norādīts dibināšanas līgumā, iemaksā bankā, saņemot no bankas Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram adresētu izziņu, kas apliecina, kādu summu dibinātāji ir iemaksājuši dibināšanas pamatkapitālā. Dibinātāji veido akciju sabiedrības pārvaldes institūcijas – padomi un valdi, kā arī kontroles institūcijas. Visas institūcijas darbojas līdz kārtējai akcionāru pilnsapulcei.

Ieguldījumus naudā var papildināt ar ieguldījumiem graudā – ar ēkām, zemi, mašīnām. Šie ieguldījumi arī tiek novērtēti naudā akciju izlaidei un izsniegšanai.

Īpatnējs ieguldījums statūtu fondā ir intelektuālais īpašums. Tas varētu būt gan jauna tehnoloģija rasējumos un aprakstā, gan arī oriģināls komercdarbības plāns, kas nodrošinātu ražošanas resursu kāpumu.

Akciju sabiedrības dibināšanas process sākas ar reģistrācijas dokumenta sagatavošanu. Tas ir reģistrācijas līgums, ko sagatavo advokāts.

Līgumā jānorāda:

1. akciju sabiedrības nosaukums, kas nedrīkst būt tāds pats kā citai akciju sabiedrībai, kura jau oficiāli darbojas valstī;

2. akciju sabiedrības paredzētais mūžs. Parasti līgumu slēdz uz nenoteiktu laiku;

3. akciju sabiedrības mērķis. Jānorāda darbības nozare, kurā sabiedrība vēlas nodarboties. Parasti sabiedrību dibina katras likumīgas darbības mērķim;

4. akciju sabiedrības finansiālā struktūra. Tā ir informācija, kā uzņēmums paredzējis sagādāt kapitālu;

5. iepriekšējās darbības kontrole un regulēšana. Jāuzrāda akciju īpašnieku pilnsapulces sasaukšanas iemesli, tās norises vieta un balsošanas kārtība;

6. akciju sabiedrības adrese un tās apstiprinātā aģenta vārds, kas būs pilnvarots saņemt visas legālās pavēstes;

7. akciju sabiedrības padomes locekļu skaits, viņu vārdi un adreses, ievēlēšanas un atstādināšanas kārtība un darbības laiks;

8. akciju sabiedrības reģistrētāju vārdi un adreses.

Parakstītais reģistrācijas līgums tiek iesniegts Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā ar lūgumu izdot reģistrācijas apliecību.

Dibinātājiem jāizlemj, kāda veida būs sabiedrība – atvērta vai slēgta.

Pirmajā gadījumā ir iespēja brīvi pirkt akcijas, tādā veidā sekmējot pamatkapitāla pieaugumu.

Otrajā gadījumā sabiedrības pamatkapitāla lielumu iegrožo dibinātāju investīcijas bez iespējas pieaicināt citus investorus.

Akciju sabiedrība pārstāv noteiktu īpašumu, kas tiek sadalīts starp līdzīpašniekiem akciju veidā. Katra akcija ir attiecīgā īpašuma daļas pārstāve – vērtspapīrs, kas rentablas uzņēmējdarbības gadījumā garantē tiesību saņemt peļņas daļu – dividendi. Katrs akcionārs par sabiedrības saistībām atbild tikai savu akciju ietvaros.

Ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc statūtu parakstīšanas akciju sabiedrības valde iesniedz Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā sabiedrības reģistrācijas pieteikums, kuram vēl pievieno:

1. akciju sabiedrības dibināšanas līgumu;

2. akciju sabiedrības statūtus;

3. reģistrējamās akciju sabiedrības juridisko adresi apstiprinošu dokumentu;

4. bankas izziņu par dibināšanas pamatkapitāla samaksu;

5. dokumentu, ka ir samaksāta reģistrācijas nodeva un maksa par reģistrācijas publikāciju laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”;

6. licenci;

7. citus LR likumos paredzētos dokumentus.

Akcijas sabiedrībai darbības laikā ir šādi pienākumi un tiesības:

1. Sabiedrība var aizdot savus līdzekļus citām organizācijām vai personām uz procentiem vai par brīvu, ja to atļauj valsts likums.

2. Sabiedrība kopā ar citu sabiedrību var dibināt kopuzņēmumu, kurš tiek formēts kā akciju sabiedrība.

3. Sabiedrība ir atbildīga par savas pārvaldes locekļu rīcību, ja tā ir veikta uzņēmuma vārdā un uzņēmuma vadības apstiprināta.

4. Sabiedrībai atļauts ziedot zināmas summas labdarības mērķiem pēc sabiedrības padomes norādījumiem.

5. Sabiedrībai jādarbojas noteiktās robežās, kuras tā sev norādījusi reģistrācijas apliecībā. Ja sabiedrība pārkāpj savas darbības robežas, tās slēgtus līgumus uz citu darbību uzskata par neoficiālajiem.

6. Akciju sabiedrība, kura nodibinājusies vienā valstī, bieži vien vēlas darboties arī citās valstīs. Tādā gadījumā sabiedrībai jāiesniedz lūgums saņemt pilnvaras apliecību, kas apstiprina, ka akciju sabiedrība iekārtojusi savu biroju un likumīgi noteikusi personu, kura tiesīga saņemt visus štata legālos dokumentus.

7. Pēc reģistrācijas atļaujas saņemšanas akciju sabiedrības reģistrētājiem jāsasauc sapulce. Šai akcionāru pilnsapulcē akcionāri apstiprina Padomes tiesības izdot un pārdot sabiedrības akcijas, un paši izstrādā un pieņem lēmumus.

8. Akciju sabiedrības pārvaldes locekļi drīkst pieņemt lēmumus tikai ar vienkāršu balsu vairākumu. Ja balsu “par” un “pret” skaits ir vienāds, izšķirošā balss ir Padomes vai Valdes priekšsēdētājam.

4. Akciju sabiedrības finansēšana

4.1. Finansēšanas nozīme

Jebkura uzņēmuma ikdienas darbības procesā finansēšanas problēma ir saistīta ar naudas līdzekļu avotu noteikšanu, kas paredz to ieguldīšanu uzņēmējdarbībā.

Naudas sagādāšana ir būtisks faktors. Tas ietekmē uzņēmuma attīstību, jo pareizi jāpieņem šādi lēmumi:

1. ko ražot?

2. kā ražot?

3. vai ražošana nesīs peļņu?

Uzņēmējdarbība ietver materiālu resursus, darba spēku, iekārtas, aprīkojumu un ražošanas platību. Visi resursi ir jāapmaksā. Uzņēmuma direktors centīsies iegādāties resursus pēc iespējas lētāk.

Uzņēmuma apgādāšana ar naudas līdzekļiem nebūt nav vienreizējs pasākums, uzņēmumu dibinot, bet gan kapitāla, finansu resursu periodiska sagādāšana un bezgalīga izmantošana. Kapitāla aprite nevar notikt bez finansēm. Preču plūsma nav iespējama bez naudas plūsmas un otrādi. Tāpēc finansēšanas funkcija ir tik nozīmīga.

Kapitāls sastāv no pašu kapitāla un aizņemtā kapitāla. Reālais kapitāls ir nekustamais īpašums (zeme, ēkas), kustamās lietas (iekārtas, mašīnas) un nauda. Vērtspapīri veido fiktīvo kapitālu, un tā apgrozība notiek vērtspapīru tirgū. Vērtspapīri ir tiesības, kas iegūtas, ieguldot reālo kapitālu.

Kapitāla nepieciešamais lielums ir atkarīgs no uzņēmuma lieluma, saimniecības nozares, kā arī no citiem faktoriem.

Runājot par pašu un aizņemto kapitālu, noteicošie jēdzieni ir “īpašuma tiesības” un “finansu tiesības”.

Ja investors vēlas iegūt īpašuma tiesības vai kļūt par līdzīpašnieku un līdz ar to – iegūt balsstiesības, viņš iegūst akcijas akciju sabiedrībā. Šādā veidā ieguldīto kapitālu sauc par pašu kapitālu. Investors neiegūst balsstiesības uzņēmumā, ja viņš iegūst tiesības uz finansu saistībām, piemēram, ja viņš kreditē uzņēmumu. Tādējādi investīciju izdara nevis uzņēmuma īpašnieki, bet kreditori no malas. Tādu kapitālu sauc par aizņemto kapitālu.

4.2. Akciju sabiedrības pamatkapitāls.

Sabiedrības pamatkapitāls tiek iedalīts dibināšanas pamatkapitālā, reģistrētajā pamatkapitālā, izsludinātajā pamatkapitālā, apmaksātajā pamatkapitālā un parakstītajā pamatkapitālā.

Dibināšanas pamatkapitāls ir kapitāls, kas dibinātājiem jāiegulda, lai nodibinātu akciju sabiedrību. Tā minimālais lielums ir šāds:

banku akciju sabiedrībām – Ls 2 000 000;

dzīvības apdrošināšanas akciju sabiedrībām – Ls 1 000 000;

pārējām apdrošināšanas akciju sabiedrībām – Ls 500 000;

biržām – Ls 100 000;

lombardu akciju sabiedrībām – Ls 10 000

un pārējām akciju sabiedrībām – Ls 5 000,

ko nosaka akciju sabiedrības dibināšanas līgumā.

Reģistrētais pamatkapitāls ir nepieciešams, lai realizētu savu darbības programmu. Tā minimālais lielums ir šāds:

banku akciju sabiedrībām – Ls 3 000 000;

dzīvības apdrošināšanas akciju sabiedrībām – Ls 2 000 000;

pārējām apdrošināšanas akciju sabiedrībām – Ls 1 000 000;

biržām – Ls 250 000;

lombardu akciju sabiedrībām – Ls 50 000;

pārējām akciju sabiedrībām – Ls 25 000.

Reģistrētā pamatkapitāla minimālā summa jāizveido 5 gadu laikā no sabiedrības reģistrācija brīža.

Izsludinātais pamatkapitāls ir kapitāls, uz kuru akciju sabiedrība izsludina parakstīšanos, lai noteiktā kārtībā palielinātu savu pamatkapitālu.

Apmaksātais pamatkapitāls tiek fiksēts akciju sabiedrības akcionāru reģistrā un grāmatvedības dokumentos.

Parakstīto pamatkapitālu var veidot no ieguldījumiem, kurus var ekonomiski novērtēt. Pamatkapitālā var ieguldīt:

naudu;

ķermenisko lietu;

intelektuālo īpašumu;

valsts vērtspapīrus,

kā arī vērtspapīrus, kuri tiek kotēti Latvijā reģistrētu fondu biržu oficiālajos sarakstos vai ārvalstu fondu biržu – Starptautiskās fondu biržu federācijas dalībnieku oficiālajos sarakstos