Aktīvas un mūsdienīgas pozīcijas izteikums P. Rozīša romānā ''Ceplis''.

Jau pašā romāna sākumā var nodomāt, ka darbība notiek ap 1990. gadu, ja vien nebūtu tie neuzkrītošie skaitļi 192... . Grūti iedomāties, ka P. Rozītis ir mūsu gadsimta sākuma rakstnieks. ''Ceplis'' varētu būt tikpat labi arī kāda 90. gadu rakstnieka darbs.

Es nekad nebūtu iedomājies, ka 20. gados dzīve bija tik ļoti līdzīga mūsdienām. Lai gan tas nav nemaz tik dīvaini, jo apstākļi, kādos tā laika uzņēmēji sāka savu biznesu, ir pat ļoti līdzīgi mūsu dienām, tādēļ tiešām var teikt ''vēsture atkārtojas''. Arī toreiz, tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, valsts bija izpostīta un nabadzīga, nebija ne savas valdības, ne kārtīga likumdošanas, ne arī kapitāls. Lielāko daļu tehnikas krievi bija izveduši uz Krieviju. Bet tomēr Latvija bija brīva no visām okupācijām un svešām varām, un latviešu uzņēmēji nu varēja sākt savu biznesu, kad vien gribēja un kādu vien gribēja. Bet tas izdevās tikai dažiem, pašiem aktīvākajiem, gudrākajiem un protams arī nekrietnākajiem un negodīgākajiem. Tādu, protams, nebija daudz. Tāds bija Ceplis, Nagainis, Sesks un citi uzņēmēji, kuri pa krievu laikiem bija negodīgā ceļā sagrābušies naudu un mantu, tādā veidā arī dabūjuši sākuma kapitālu savam uzņēmumam. Citi, izveicīgākie un veiklākie, ar lokanāku mēli apveltītie savukārt tika par ministriem vai banku ierēdņiem, kurus varēja piekukuļot. Tāds bija Dziļupiets.

Kaut kas līdzīgs ir arī saskatāms mūsdienās, 90. gadu sākumā, kad Latvija kļuva atkal brīva un patstāvīga valsts. Arī tad izsitās tie, kuri bija aktīvākie un negodīgākie, jo pie krieviem godīgā ceļā pie naudas nevar tikt. Viss bija jāsāk no sākuma. Latvieši vairumā, kā zināms, ir apdomīgi un grūti iekustināmi uz jauninājumiem. Lielākā daļa samierinās ar to, kas ir, bet pārmaiņas negrib. Izņemot, ja tās ir viegli sasniedzamas. Tomēr arī mūsu vidū ir uzņēmīgie, riskēt gatavie cilvēki. Par tiem ir grūti pateikt, vai tie ir labi, atdarināšanas cienīgi raksturi, vai tomēr vairāk negatīvi tipāži. Pareizākais spriedums laikam būs kaut kur pa vidu. Bez uzņēmības un riska dzīvē nekas jauns netop (Krievu tautai ir labs teiciens, kas neriskē, tas nedzer šampanieti). Kaut arī nav iespējams attīstīt biznesu pilnīgi bez jebkādām blēdībām. Es domāju, ka arī P. Rozītis īsti nezināja, kā izturēties pret saviem varoņiem, tādēļ romānu viņš rakstīja ironiskā garā.

Piemēram, pats romāna galvenais varonis Cepļa kungs. Viņš ieradās kara izpostītajā Latvijā jau kā bagāts vīrs, par kura bagātības izcelsmi neviens neko konkrētu nezināja, bet daudz baumoja. Arī atjaunotajā Latvijā pirmo biznesmeņu vidū pēkšņi uzradās pilnīgi nepazīstami cilvēki, kam bija pietiekami daudz naudas, lai sāktu vērienīgu biznesu. Piemēram, nav zināma tādu mūsu pazīstamu darboņu kā ╞irsons, Gerkens, Masteiko bagātības izcelsme. Taαu arī viņi sāka savu biznesu uzreiz ar plašu vērienu. Līdzīgi Ceplim arī mūsdienu uzņēmēji privātā dzīvē iekārtojas ar plašu vērienu, būvē lepnas mājas, brauc ar smalkām mašīnām un rīko biežas izklaides restorānos. Ceplis ar savu izturēšanos, runām un dzīves veidu prata radīt apkārtējos cilvēkos iespaidu, ka viņa darījumi ir veiksmīgi. Viņš iesaistīja savā uzņēmumā citu cilvēku naudu, tai pat laikā slēpjot patiesību par savu µieσeļu tirgus iespējām. Viņš atklāti meloja, tādējādi iegūdams apkārtējo uzticību. Bet tad, kad patiesību vairs nevarēja noslēpt un biznesa krahs kļuva zināms, viņš pats vairs ne par ko neatbildēja un savu naudu jau savlaicīgi bija izņēmis no bankrotējošā uzņēmuma. Domāju, ka līdzīgas lietas notiek arī mūsdienu Latvijā. Piemēram, bankas "Baltija" liktenis. Bankas vadītāji ar savām aktivitātēm, savu piedalīšanos dažādos labdarības pasākumos un dāsno sponsorēšanu radīja iespaidu par plaukstošu, drošu uzņēmumu. šim tēlam pakļāvās daudz cilvēku. Taαu tad, kad kļuva zināms bankas bēdīgais stāvoklis, tad izrādījās, ka zaudētāji ir pārējie ieguldītāji, nevis bankas īpašnieki. Tie gan savu, gan apkrāpto noguldītāju naudu jau savlaicīgi bija pārskaitījuši uz drošām ārvalstu bankām. No klasiskā romāna varoņa bankas īpašnieks Lavents atšµiras tikai ar to, ka viņš nebija tik izveicīgs un neprata pats personīgi izvairīties no cietuma. Un neskatoties uz to, kāds būs viņa turpmākais liktenis, savu naudu viņš paspēja noslēpt no tiesības sargājošajām iestādēm.

Cepļa kundze Berta ir aprakstīta kā gudra, skaista sieviete, kas it kā negrib būt tikai sava vīra sieva, bet grib arī piedalīties vīra biznesā. Taαu viņa ir pārāk neuzņēmīga un pieradusi pie labas, nodrošinātas dzīves, lai pretotos vīra gribai. Tādēļ viņa vada savu dzīvi dīkā garlaicībā, kuru kliedē ar saviesīgiem pasākumiem un apmeklē dažus it kā ļoti praktiskus kursus - grāmatvedības kursus. Taαu viņai šie kursi ir nevis pamats tam, lai dzīvē atrastu labāku darbu, bet tikai, lai kliedētu dzīves vienmuļību vai arī, lai vīrs viņai pievērstu vairāk uzmanības. Ja tajā laikā Latvijā būtu skaistuma konkursi, viņa droši vien piedalītos arī tajos. Taαu šādi konkursi ir mūsdienu labi situēto sieviešu izklaide.

Vienīgais Caune ir iespējams tikai romānā, jo, lai kā arī gribētu, otru tādu atrast reālajā dzīvē būtu praktiski neiespējami. Es domāju garīgi veselu. Tik naivs un neuzņēmīgs cilvēciņš nav atrodams ne 20. gados, ne 90. gados, jo īpaši 90. gados. Es domāju, ka Caune ir pats komiskākais varonis romānā un tā ir pat labāk.

Lielos vilcienos tas būtu arī viss. Katru sīkumu es negribētu iztirzāt un salīdzināt ar mūsdienām, lai gan tas nemaz nebūtu tik grūti. Vēl tik gribētu piebilst, ka ''Ceplis'' ir tiešām interesants romāns, par ''Valmieras puikām'' nu noteikti un iesaku to arī citiem. Visu labu!