Tapšnas laiks un ierosme darba tapšnai.

            1928. gada Pavils Rozitis sak publicet savu labako realisma romanu “ Ceplis ”. Buržuaziskas sabiedribas kritika, ko peckara posma vinš stastos un noveles, šaja romana izversta un padzilinata, sniedzot plašu par buržuaziskas valsts liktenu noteicejiem. Rakstnieks izseko 20. gadu notikumiem Latvija rupnieku un veikalnieku pasaule. Romans “ Ceplis ” ir nevien pirmais apmeros lielakais, bet ari sabiedriski pats nozimigakais Pavila Roziša prozas darbs, kas turklat iezime jaunu, butisku paversienu visa rakstnieka dailrade. No intima lirika, no stastnieka un romanista ( “ Divas sejas “ un “ Uguns celji “), kas visuma bija pieversies šauri jutekliskai cilveku attiecibu pasaulei, Pavils Rozitis ar “Ceplis” iznakšanas gramata rakstija buržuaziskais kritikis  A.Bumanis : “Pavils Rozitis tagad pats pametis šo aprobežoto pasauliti ( sava agrakaja dailrade. - J.N.) ... un piegriezies sabiedriskajai dzivei un vinas politikai ... Ilgi Pavils Rozitis cinijies ar videjibu, bet ar “Cepli” vinš ticis ara no tas un vispar sevi ka rakstnieku pacelis augstak.” “Vispar “Ceplis” ienem ieverojamu vietu Pavila Roziša darbu rinda un ir visai nozimiga paradiba musu jaunaka literatura.” Romanu augsti noverteja A.Upitis, starp citu pasvitrodams: “No videjas paaudzes rakstniekiem Pavils Rozitis ir pats redzamakais ša laika pilsonibas verotajs  un aspratigakais telotajs. Vinš ari liekas visvairak iepazinis musu jaunos parvenijus, kapitala uzkrajejus, šiberus, fabrikantus, akciju sabiedribu dibinatajus, spekulantus, jaunmodes riklu ravejus, kuri ar saviem automobiliem patlaban piesmirdina visu Latvijas sabiedrisko dzivi. Pretim šim sadzives tipam Pavils Rozitis ir stipri neželigs......

            “Ceplis” pirmoreiz iespieduma paradijies buržuaziskaja laikraksta “Pedejais bridis” 1928. gada 41.-183. numura, dažreiz itin negariem turpinajumiem.

            Ideju uzrakstit “Ceplis” Pavilam Rozitim devis vina jaunibas un velako laiku draugs - revolucionarais rakstnieks Linards Laicens, kas sava laika pats lolojis nodomu paradit plašaka buržuaziskas Latvijas saimniekus”.

            Pec romana publicešanas Pavils Rozitis sak domat par romanu tetralogijas izveidošanu, kura “Ceplis” butu iecereta cikla pirma dala. 1931. gada rakstnieks kadam žurnalistam šadi raksturo savu nodomu: “Turpinu realizet romanu tetralogiju. "Cepli" paradiju latvisko rupniecibu un rupniekus. Nakošaja - “Banka” bus telota Latvijas financiala dzive. “Avize” ietvers musu garigo pasauli - raksniecibu, periodiku utt. Nosleguma - “Jaunsaimniekos” paradšu lauku parvertibu ..... “ Tacu ieceres paliek neistenotas. Butisks kaveklis nodomu piepildei bez visa cita bija starauja Latvijas fašizešanas, pedejo buržuaziski demokratisko preses brivibu pakapeniska nožnaugšana.    

Parskats par autoru.

            Rakstnieks un dzejnieks Pavils Rozitis latviešu literatura ienaca jau driz pec 1905. gada revolucijas, tacu vina labakie darbi sarakstiti 20. gados. Vina galvenais devums latviešu demokratiskaja literatura ir proza - stasti un noveles, ka ari romans ”Ceplis”.

            Pavils Rozitis ir dzimis 1883. gada 1. decembri Liepas pagasta ( tagadeja Cesu rajona) Purapilpos ka saimnieka dels. Cetru gadu vecuma vinš zaude tevu. Vectevs nodod maju teva bralim, bet mate ar trim berniem aiziet valnieces gaitas.

            1897. gada Pavils Rozitis sak macities vieteja pagastskola. 1901. gada vinš iestajas Valmieras pilsetas skola, bet 1902. gada rudeni pariet uz Liepina progimnaziju Valmiera.

            Valmiera tolaik bija viens no lielakajiem izglitibas centriem province. Valmiera Pavilam Rozitim mostas interese par literaturu. Vinš ipaši kari lasa dzejolus, kurus pieraksta burtnicas un velak deklame. Vasaras brivlaikos vinš pelnas, ganos iedams, velak - stradadams par kalpu; par nopelnito naudu iegadajas gramatas un abone avizes. Valmiera Pavils Rozitis sak dzejot. 1907. gada izstajas no skolas sakara ar progimnazijas parveidošanu par tirdzniecibas skolu. Pec tam Pavils Rozitis pelnas gan gadijuma darbos, gan avižu pardevejs, ostas stradnieks, gan tulkotajs. Vinam ir nodoms iegut tautskolotaja tiesibas. Pusgadu (1908. - 1909.) vinš macas Cernajeva sagatavošanas kursos Peterpili, bet tautskolotaju eksamenos viena priekšmeta izkrit.     1910. gada iznak Roziša pimais dzejolu krajums “Kaijas”. Taja redzama pasivi romantiki ar spilgtam dekadences iezimem.

            Domu par talaku izglitibu Pavils Rozitis neatmet. 1910. gada vasara vinš kopa ar citiem jauniešiem organize teatra izrades Ziemelvidzeme, uzstadamies tajas ari pats ka aktieris. Tada veida vinš sagada lidzeklus un rudeni iestajas A.Šanavska Maskavas tautas universitate, kur lidz 1914. gadam stude Vestures un filozofijas fakulitate. 1911.gada “Dzimtenes Vestnesis” pienem Pavilu Roziti par patstavigu lidzstradnieku ar noteiktu menešu algu.

            1914. gada Pavils Rozitis parcelas uz Rigu un lidz 1915. gada augustam strada par redakcijas darbinieku avizes “Jaunakas Zinas“ un “Lidums”, bet, kad Kurzemi okupe vacu karaspeks un fronte tuvojas Rigai, aizbrauc uz Baku par ieredni Nobela naftas rupnieciba. Te vinš gust spilgtus iespaidus no kaukaza eksotiskas dabas un laudim.

            1919. gada vinš ir ierednis statistikas biroja; šai laika vinu ievel arii par Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedribas priekšsedeteju.

            No 1921. lidz 1927. gadam vinš stude Latvijas universitate tieslietas, bet studijas nebeidz. Lidztekus studijam un darbam ministrija Pavils Rozitis aktivi piedalas rakstnieku un žurnalistu arodbiedribas darba. No 1920. lidz 1926. gadam vinu ik gadus ievel biedribas valde. Vinš vada literaturas un makslas žurnalu “Ritums”(1921. - 1926.), kura publicaja dažadu virzienu literati, un strada ari par apgada “Latvijas Kultura” redaktoru.

            1927. un 1928. gada Pavils Rozitis ir avizes “Pedeja Bridi” redaktors. Avizei bija bulvarizdevuma raksturs, tomer te iespiests ari viens otrs J. Sudrabkalna, K. Štrala, J. Plauža, A. Sakses dzejolis un 1928. gada - paša redaktora romans “Ceplis", kura no atsevišku trukumu atsegšanas Pavils Rozitis jau plašaja fronte pariet uzbrukuma buržuazijai un ar dzelošu satiru parada dažadu ieraveju tipus. Pavila Roziša "Ceplis" bija specigs trieciens buržuazijas fašistiskajiem centieniem.

            Ar M. Grokiju Pavils Rozitis jau kopš 1926. gada uztureja sakarus, kad, apcelojot Italiju, apciemoja ari lielo krievu rakstnieku, velak sarakstijas, sutija savus darbus atsauksmei un augsti verteja vina padomus.

            No 1932. lidz 1934. gadam Pavils Rozitis strada Tautas labklajibas ministrija par inteligento bezdarbnieku nodalas vaditaju. 1933. - 1934. gada vinš ir ari avizes “Dienas Lapas” redaktors.

            1935. gada reakcionara Preses biedriba sarikoja Pavila Roziša literaras darbibas 25 gadu jubileju.

            1935. gada Pavils Rozitis publice romanu “Valmieras puikas” (gramata - 1936. gada) un aizsak otru romanu - “Zemes prieks” (“Jaunakas Zinjas”, 1937., 1. - 59.), kas paliek nepabeigts. Pavils Rozitis mirst 1937. gada 20. februarii, apbedits Riga, Meža kapos.

Romans "Ceplis"

            Romana sižeta pamata ir kiegelu ražošana akciju sabiedribas dibinašana un tas bankrots.

            Centralais tels Edgars Ceplis, jaunas akciju sabiedribas noorganizetajs, “savu naudu bija iekrajis Krievija un tikai vel nesen aizzimogotos sainos parvedis dzimtene”. Romana ir vesala ieraveju un spekulantu galerija, bet Ceplis atškiras no tiem gan ar cinismu, aukstu aprekinu, gan ar merkiem, kas sniedzas talak neka vienkarša naudas raušanu. Vinš pats sevi raksturo ta: “Jus gribat vienigi dabut naudu no valsts kases, lai tad spekuletu kaut vai ar rengu uzpirkšanu Daugavmala. Bet es gribu ražot, no nevertigas vai mazvertigas vielas radit vertibas.”Tiešam, vertibas Ceplis rada gan, bet tikai sev, kaut visu to apsedz ar demagogisku runašanu par ražigu darbu un visparigu labumu. Vinš ir veikls diplomats, prot iekarset ar savu ideju. Ceplis izmanto reklamai presi, iekarto un ievirza lietu ta, ka tiek ievelets par akciju sabiedribas direktoru. Ne jau tas vinam svarigi, ka no maliem, ko rupnica lieto kiegelu gatavošanai, produkcija nevar iznakt, bet gan tas, ka vinš ar šo aferu labi nopelna un piedevam top izdaudzinats par nacionalas rupniecibas glabeju, labu organizatoru. Bankrotu priekšvakara Ceplis veikli atraisas no direktora amata, un skandals gažas par jaunajiem vaditajiem, kuri ne par matu nav tiraki, tikai vel neprot tik labi orenteties šajos džunglos.

            Pavils Rozitis Cepli raksturo jau pirmaja lappuses: “Ceplis gribeja but reize tirgotajs, rupnieks, politikis, valstvirs un kulturas darbinieks.” Mes gan neredzam vinu darbojamies visas šajas nozares, bet autora iecereta tela dzinlakai izpratnei svarigi divi noradijumi. Paša sakuma lasitajs kopa ar Cepli ieiet vinja devinistabu dzivokli un Cepla kabineta ierauga rakstamgaldu, uz kura “seviški izcilu vietu ienema divi isti zelta ramji, vertigiem rokas griezumiem izrotati. Tos bija darinajis ieverojams makslinieks kadam lielknazam, kur glabat savas sievas un savu gimetnes. Bet tagad lielknazi bija iezsviesti lauka, un vinu vietu ienjema Ceplis ar savu otro sievu.” Jaatceras, ka Ceplis parveda savas bagatibas Latvija aizzimogotos sainos. Tadi fakti dzive bija, un to vareja valsts varai tuvi laudis. Zelta ramji simboliski norada, ka Ceplis Latvija ir ne vien rupnieks, bet ari viens no tiem, kam teikšana valsts lietas. Romana nosleguma Ceplis uz republikas gadasvetku rautu aizvizina jainais auto, “valdonigi tauredams, lai ikviens sajustu, ka te brauc naudota vara”. Autors tada veida pasaka, ka nauda iet roka ar valsts varu.

            Ceplis ar darbalaudim tieši sava darba nesaskaras. Rupnica darbus vada virsuzraugs - paputejis spekulants. Ja Ceplis ierodas darba vieta, tad uzsver, ka vinam ka vecam revolucionaram rup stradnieku stavoklis, dzives apstakli utt. Bet akciju sabiedribas kantori vinš virsuzraugam bez liekulibas norada: “....stradniekus vajag izdzit uz beidzamo, jo viniem sava alga desmitkart janopelna...... mums janem piemers no izcilakajiem amerikaniem, jo tikai ar viniem lidzigu neatlaidibu var tikt pie bagatibas un varas.” Ceplim nav nekadu neskaidribu par valsti un tautu, vinš zina, ka “pasaules iekartu negroza viss tautas, bet škiras”. Vinš ir “naudotas varas parstavis”, kam jaspiež stradnieku škiras. Demagogija vajadziga, lai apmulkotu laudis, jo tad, ka vinš pats saka, “ar savu stradnieku balsim vien es tikšu nakoša saeima. Rupniekam jabut ari politikim un japiedalas valsts likumdošana. Citadi jau vini ar savam slimo kasem un stradnieku apdrošinašanu mus nožnaugs”. Ar Cepla telu latviešu literatura ienak tipisks moderna, plesoniga lielkapitalisma parstavis. Tas Pavila Roziša vislielakais sasniegums un nopelns.

            Ja Ceplis lieto skaistas frazes par ražigu darbu un visparigu labklajibu, tad vina lidzakcionari, nebudami tik slipeti politiki, savus uzskatus izsaka tiešak. Ta, piemeram, rupnieks Briedis, pukodamies, ka nav izdevies izplest no valsts aizdevumu, nosaka: “Ja valsts nevar palidzet tikt pie turibas, tad vina man nav vajadziga.” Briedis ir ari tas, kas Ceplim ieteica iekilat nederigos kiegelus valsts banka pret aizdevumu. Uz Cepla diplomatisko iebildumu, ka tas nebutu patriotiski, Briedis atsaka: “Turiba paliek tepat valsts robezjas, tikai parvietojas no bankas seifiem darbigu pilsonu kabatas. Un zaudejumus jau nebus tik liels, uz katru Latvijas iedzivotaju paris desmit santimu. Ta jau nav nauda!” Briedis izsaka Cepla apsleptas domas, tapec Ceplis jusmigi, bez izlikšanas var izsaukties: “...mums vajadzeja agrak aprunaties, tad mes butu vel lielakas lietas izdarijuši.” Valsts viniem vajadziga, lai ar tas palidzibu varetu tikt pie naudas. Drošibas delj savu naudu vini glaba arzemes. Ja gadas bankrotet ka mebelu fabrikantam Zutim, tad “rupjai maizei” arzemju noguldijumu pietiek atlikulikam.

            Cepla lidzakcionari ir ari valsts bankas abildigi darbinieki ar galveno direktoru Dzilupieti priekšgala, tapat ari parlamenta deputati gan no valdibas partijam, gan no opozicijas. Visi tie ieintereseti akciju sabiedribas un lidz ar to savos ienakumos, tapec Ceplis viegli dabu valsts aizdevumus.

            Lidzakcionari Klavina epizodiskaja tela skopiem vilcieniem uzzimets latviešu menševiks. Akcionaru sapulca, kur valdei izsaka parmetumus par lidzeklu izškiešanu stradnieku dzivoklu celšanai ( dzivokli faktiski ir tikai “Potjamkina sadža”), Klavinš uzstajas ar runu, ka “stradnieku stavokla uzlabošanai nevajag želot lidzeklus, jo nevar tikai verdzinat un uzsukt”. Ta ir tipiska menševiku fraze. Klavinu partrauc valdibas partijas deputats Osis: te nesot saeima un nav runa par valsts, bet personigu naudu. “Klavinš ieklausijas, apklusa un pirmoreiz no visas sirds piekrita Osim. Ar savu naudu tiešam ta nevar speleties ka ar valsts naudu.”

            Simboliska ir aina otras klases dzelzcela vagona, ar kuru no velešanu agitacijas sapulcem atgriežas Riga dažadu partiju deputati. Naidnieki, kas velešanu sapulces publiski aplej cits citu ar visadiem netirumiem, šeit omuligi un draudzigi joko, parruna iespaidus. Visi, ari Klavinš, “turejas ka apvienota koorporacija, kas padota stingram, kaut gan veel neuzrakstitam kodeksam, bet uz saviem veletajiem skatitajs ka uz zemaku škiru, kurai pienakums reizi par trim gadiem uzticigi nobalsot, tad atkal kluset un politiska darba nemaisities pa kajam”. Notelojamo ainu Pavils Rozitis nosledzis ar zimigu visparinajumu: “tautas druva” nostradajušies, deputati iemieg un “cauri nakts tumšai Rigai tuvojas pilns otras klases vagons gulošas politikas”; attieciba pret plašo tautas masu vjadzibam un interesem ta tiešam ir “guloša politika”. Ka valdibas partijas, ta opozicionarie deputati atškiras tikai formali, frazes, ko lieto savas publiskajas runas - vieni aizstav “visparigo labumu”, otri - “straadnieku intereses”, bet patiesiba visi ir labi draugi un iet roku roka.

            Otra tematiska linija, kas sazarojas vairakas sižetiskas attekas, ir sievietes un virieša attiecibas buržuaziskaja sabiedriba. Par milestibas attiecibam tas gruti nosaukt. Naudas vara ielauzusies un pilnam parvalda ari šo jomu. Viriem ir milakas, sievam - milakie, Dzilupieša sievai pat vesali divi; Dzilupietis to zina un pat žire vekselus sievas milakajiem, darijums paliek darijums. Ari Ceplim ir milaka - mašinrakstitaja Austra Zile, bet tadel jau vinš neškirsies no sievas; “... mani saktu turet par vieglpratigu un no ta varbut ciestu pat firmas kredits.” Nagainim nav milakas, bet toties tas iztirgo savu meitu armijas virsniekam Sausajam, apsolidams lielu puru. Puru znotam vinš nedod - nauda paliek pašam, un ari meita no kakla nost.

            Gramatvedis Caune gan precejies aiz milestibas. Buutiiba vinš ir sirsnigs, godigs cilveks, bet mikstu dabu. “Gatavais auninš”, “pieaugušais berns”- ta vinš vairakkart raksturots. Savas labsirdibas del vina paraksta vekseli Cepla milakajai un, kad ta ar pravu summu akciju sabiedribas naudas aizbeg uz arzemem, Cauni notiesa, jo izradas, ka vekselis viltots par lielaku summu. Caune un kadas krajkases direktors Udris, plencis un uzdzivotajs, nonak cietuma. Caune pie tam ir nevainigs. Vina gimenes dzive izjuk. Lielie bleži paliek nesoditi.

            Romana nav neviena pozitiva tela. Par tadu nevar uzskatit ari Cepla sievu Bertu. Vina gan sak saprast, ka ta saucama labaka sabiedriba isteniba ir “drausmigakie izdzimteni, kas ar dzelzs slotu no pasaules izslaukami”, tacu talak par šo atzinu netiek. Ironiski, bet patiesigi vinu noraksturo pats Ceplis: “Ja mes abi sapnotu par idealiem un grauztu sausas maizes garozinu, tad diezvai vai tev drizak neapniktu klausities manas idejas neka tagad negelibas? Tagad tu esi bezrupibas izlutinata un tadel vari nodoties augstakiem idealiem.”

            Romana otra dala daudz personažu. Tas sadrumstalo sižetu, atslabina galveno sižetisko liniju, tadel kompozicija saškobas. Darbiba rit spraigi, bet laiku pa laikam iestreg garos aprakstos, piemeram, cietuma aina, kada deputata neveiksmju apcerejuma u.c., kas lasitaju novirza sanis un nepalidz izcelt galveno telu raksturus.       Romana stils izteiksmigs, dzivs, sentencem, sakamvardiem, suligiem epitetiem un salidzinajumiem bagats. Autors tos izlieto ar meru un vajadziga vieta, ta padaridams izteiksmi lakoniskaku. Piemeram, Ceplis , domadams par apcietinato Cauni, atmasko pats sevi: “Kada tur nelaime, ja dažus glevulus notriec gar zemi un saberž ka snaucamo tabaku? Tadi nav derigi cinai, bet tikai zemes meslošanai. ”Raksturodams buržuazijas noskanjas, Pavils Rozitis saka; “....par pašu valsti un valdibu nekad nerunaju tik daudz ka par valdibas ballem un rautim.” “.... lai nenosaltu rokas, jauzvelk pienacigi cimdi,” saka Ceplis, nodrošinadams akciju sabiedriba ar ietekmigiem laudim. Modernajas dejas dejotaji “ka uz mucas sakapuši dimšajas”. Kad Austra Zile pacukst Ceplim, ka vina sievas berns nav vina, Austras vardi “ka spuraini dadžji iekjeras vina apzinjas vatelina un nelaidas vairs vala”.

            Lidzas tadiem pazistamiem sakamvardiem ka “skola maksa naudu”, “roka roku mazga” u.c. sastopam ari vairak vai mazak originalus sakamvardus un teicienus, piemeram, “par naudu macitajs vislielako grecinieku raida uz debesim un pliku svetuli nogruž elle”, “apslepts greks nemaz nav greks”, “veikalnieks nav un nedrikst but pestišanas armijas dienderis, kas staiga pa ielam un pagalmiem, želsirdibas bungas ribinadams”, “maziem zagliem cietuma sods, bet lieliem - atzinibas gods” u.c.    Telus Pavils Rozitis raksturo galvenokart dialogos, maz lietodams portretus. Atkariba no vietas, kur darbiba notiek, mainas ari runataju valodas stils. Akcionaru sapulce, oficalas parunas naudinieku valoda attiecigi pieskanjota, bet, tiklidz tie satiekas restorana, tulin zib žargona vardi, aspratibas, kas nereti parupjas, pat ciniskas. Celju aspratibam autors paveris, dodot personažam raksturojošus uzvardus, piemeram Nagainis, Sesks, Udris u.c. Nagainis ir “virs ar istiem nagiem, kas pašos elles vartos vel spes notureties”. Ceplis savu pretinieku sanem ka mikstu malu piku un izsviež ka apdedzinatu kiegeli. Valsts bankas direktors Dzilupietis ir tadas dzilas upes saimnieks, no kuras var smelt un smelt bez gala.

            Romana nav paradits, ne ari likts manit, kas šim plesonu baram var staties preti. Izmantojot salidzinajumus no krievu literaturas, var teikt, ka Pavils Rozitis paradijis, “kas vainigs”, ka dzive ir tada, bet jautajums “ko darit?” vinš neizvirza, atstajot to katram lasitajam pašam.