Cilvēku savstarpējās attiecības Raiņa lugā "Jāzeps un viņa brāļi".

Tie bija citi laiki. Toreiz debesīs dzīvoja Dievs, liels un briesmīgs, spējīgs kontrolēt un sodīt, cilvēkus vadīja alkas, bailes un instinkti. Cilvēks vēl nebija sācis bēgt no evolūcijas. Kopiena bija drošība, izdzīvošanas garants; tradīcijas - likumi. Šiem likumiem pakļāvās dēļ bailēm. Jo tas tur, augšā, skatījās. Rituāli bija, bet jau formāli. Grēks baidīja, taču cilvēks nebūtu cilvēks, ja nemācētu izvairīties, pielabināties Dievam un savai sirdsapziņai. Neizliet pirmo asins lāsi, bet izliet visas pārējās, būt klāt, gribēt ļaunu, neaizkavēt ļaunu - un būt tīram no grēka. Tā bija cita sabiedrība. Ar citādu morāli. Ar citādām domām, citādu apziņu.

Raiņa Jāzeps, Jāzepa brāļi, Asnate, ēģiptieši - viņi visi ir sava laika cilvēki. Ne vairāk un ne mazāk. Kas šodien liekas normāls, tad bija nesaprotams, aizvainojošs, zaimojošs, ja šodien nesaskaņas ir norma, tad toreiz svešāds sapnis tika sajusts kā drauds. Toreiz cilvēkiem bija jāturas kopā, lai gan viņi nepārtraukti nonāca konflikta situācijās. Jo tā teica tradīcija. Viņu iekšējs, nerakstīts likums. Nu nevar Jāzepu redzēt kā mūsdienu cilvēku veclaiku vidē. Nevar viņam piemērot mūsu normas. Nevar viņa un cilvēku mijiedarbību skatīt vienkāršoti.

Šodien tev vismaz ir teorētiskas tiesības būt tādam, kāds esi. Reliģija tev neliek būt Labam. Tu vari to nevēlēties, un to pieņems. Jāzepa Dievs un audzināšana labestību pieprasīja. Nebija etalona kam pielīdzināt sevi, tāpēc katrs centās būt vismaz minimāli labs - darīt tik, lai sirdsapziņa un prāts tic tavai labajai sirdij. Cik ir šis minimums - tas arī veido vienu no pamatatšķirībām starp Jāzepu un vecākajiem brāļiem. Viņu personības veidojās dažādos apstākļos, konkrēti uz Jāzepu lielu ietekmi bija atstājusi Raele un tēva nedalītā pieķeršanās, faktori, kuru vecākajiem brāļiem trūka. Kārtējā vecāku kļūda. Viņi ieaudzināja mīlulī egoismu. Spēju ņemt, nevis dot. Nedalītas uzmanības un mīlestības apņemts bērns ir labs. Kad tā zūd, Jāzeps grib turpināt saņemt mīlestību, grib saglabāt sevī līdzsvaru, tātad, labu. Viņa ego ir pārāk liels, lai viņš pats spētu mīlēt, un tādēļ viņš nevar brāļu mīlestību iegūt. Tā, protams, ir morāla trauma, ja līdz šim iegūts ir bijis viss. Kā pretreakcija rodas naids.

Morālas traumas apziņa glabā ilgi. Viņam it kā ir viss. Vairāk mīlestības nekā citiem: Ēģiptes cilvēku mīlestība, sievas mīlestība, bērni. Bet Jāzeps nav iemācījies to novērtēt. Tam tā, viņaprāt, ir jābūt. Kā norma. Šeit viņam ir apstākļi piemēroti tam, lai kultivētu sevī "Es Esmu Labs" pārliecību. Tā ir negraujama. Un paralēli viņš kultivē savu laidu, lolo un kopj to kā dārgāko vai nozīmīgāko kas viņā ir. Jāzepa apziņā, acīmredzot, tas viens otru neizslēdz. Viņš ir pārāk paštaisns lai redzētu loģikas kļūdu sevī. Ne tikai citiem ir Jāzepa personības kults, arī Jāzepam pašam ir paša personības pielūgsme. Viņš nerēķinās ar citiem, piemēram, sievu, taču tā, muļķe, jau pati, viņa apžilbināta, ļaujas. Jāzeps nav spējīgs aizmirst un samierināties. Viņam ir labi jau gadus 10, bet nē! Viņš joprojām ir neapmierināts ar dzīvi un sūdzas par likteni. Viņš nesaprot to. Viņš tiecas ne tikai pēc nesasniedzamā, bet arī pēc nevajadzīgā, pat nevēlamā.

Jā, Jāzepu mīl. Bet nevis kā cilvēku, kā tēlu. Pat savā ziņā kā ideju. Bet tajā laikā bija normāli valdnieku pielīdzināt dievam. Tas notika pat šī gadu tūkstoša sākumā Romā, kur nu vēl tad. Tā nu Jāzeps cilvēkiem un daļēji arī sievai bija tāds labais debesu tētiņš. Jo cilvēkiem vajag kādu, kam ticēt. Šī ideja bija tas, ko viņš kā cilvēks deva ēģiptiešiem. Ticība cilvēciskajam, savā ziņā.

Pienāk brīdis, kad "Labs" tēls nonāk iekšējā konfliktā ar naidu, ir ilgi gaidītais brīdis, kad viņa priekšā stāv brāļi, kad viņam ir visa vara lai viņus iznīcinātu, atriebtu sevi, viņš ar baudu noskatījās brāļu bailes un pazemošanos viņa priekšā. Jāzepa acīs visi brāļi ir vienādi. Jāzeps savā prātā ir izveidojis divas frakcijas: brāļi lielie un Benjamiņš. Un tas, ka daži no brāļiem rīkojās kā nu rīkojās apstākļu un tradīciju spiesti, un daži pat centās radušos apstākļus vērst iespējami labākus Jāzepam - tas, protams, viņam nelikās ievērības cienīgs. Ja jau lielais brālis, tātad - vainīgs. Un visus viņš ienīst vienādi. Un dažādais viņos Jāzepam neliekas būtisks diezgan, lai to ievērotu. Piemēram - Juda, Izašars, Rubenss, savā veidā skatāmi kā pozitīvie tēli, taču nē. Jāzepam piemīt ass maksimālisms. Viņš redz pasauli kā melns un balts. Un tikai. Un brāļi visi ir melni, nevis mazāk un vairāk melni.

Tātad: saduras laba cilvēka iekšējais paštēls un naids. Jāzepa būtība kompromisu nepieņem. Nez vai tas, ka uzvarēja labais ir vērtējams kā Jāzepa labās, cēlās būtības izpausme. Drīzāk uzvarēja senākais, stiprākais. Godīgā cīņā. Jāzeps sajūtas iztukšots, jo svarīga viņa personības daļa ir zudusi. Nav gadiem krātā naida. Tas tiek izspiests no apziņas. Mīlestību tā viņš neiegūst, varbūt vienīgi sirdsmieru, lai gan tas, ka viņš aiziet drīzāk liecina pretējo. Aiziet, pamet visus, kam ir vajadzīgs. Un redz to kā labu esam. Jā, viņa paša personai tā noteikti ir labāk. Citiem ne.

                "Tu ērkšķus juti

   Tik ilgus gadus! Mīlas nejuti?" vaicā Benjamiņš. Labs cilvēks būtu jutis, jo tiecas saskatīt arī citos labo. Jāzeps bija nesis sev līdzi tikai un vienīgi naidu.

Rainis Jāzepā rāda radošu, neparastu tēlu. Kā viņš pats saka - sapņotāju, bet šis viņa sapņotājs ir iznācis murgains. Ļauns.