Daba un cilvēks Ojāra Vācieša dzejā.




Kāds savāds vīrs, sēdēdams Gaujas krastā, nolūkojas saullēktā. Viņu nevarēja dēvēt par dabas mīļotāju, ne arī par tūristu. Drīzāk viņš atgādināja mākslinieku vai dzejnieku, jo galvā viņam bija māksliniekiem tik raksturīgā melnā berete un rokās bieza pierakstu klade. Jā, es nebiju maldījusies, tas tik tiešām bija dzejnieks Ojārs Vācietis, kuru daudzi mēdz saukt par laikmeta sirdsapziņu jeb “lielu dāvanu mazai tautai.” Un šeit, pašā Gaujas krastā, tapa viņa jaunais dzejoļu krājums, kas veltīts dabai un cilvēkam.
Es nezinu, kā šī biezā, mazliet apbružātā dzejoļu klade nonāca manās rokās, tāpat es nezinu, cik ilgi tā mani bija paņēmusi savā varā, bet es atjēdzos tikai tad, kad saule bija pazudusi aiz apvāršņa un kladē bija palicis vairs viens vienīgs dzejolis, kuru es nebiju izlasījusi.
Lasot šo dzeju, man liekas, ka to var pielīdzināt upei. Brīžiem tā ir pavisam rāma, klusa un nosvērta, bet reizēm nevaldāma, kustīga un mainīga. Tāda ir arī Ojāra Vācieša dzeja, dažreiz mierīga, dažreiz - brāzmaina, bet vienmēr kustīga un mainīga, tādēļ kļūdītos tie, kas gribētu Vācieti rast tur, kur viņš bija vakar. Varbūt arī tieši tādēļ tik daudz dzejas rindu ir veltīts upei:
“Un, kad ausīs rīts, sauc tos abus līdz
viļņu plašumā zvīļotā -
Tad ar šalcošiem putu karogiem
Plūsti, Daugava mīļotā!“
Bet vissirsnīgākie un skaistākie vārdi ir veltīti dzejnieka dzimtajai upei Gaujai, kuras krastos viņš ir dzimis un uzaudzis. Šo skaisto, mūžam mainīgo upi Vidzemes plašumos Ojārs Vācietis dēvē par savu upi:
“Šī dziesma vairs jādzied nav brāzmainā rietā,
Neviens nevar iztraucēt mūs,-
Es tevi mīlu, ka asiņu vietā
Man tavi ūdeņi plūst.”
Katram dzejniekam ir “savs vistuvākais”. Ojāram Vācietim tā ir daba. Šķiet, ka tieši šai tēmai ir veltīti dzejnieka visjaukākie un mīļākie dzejoļi. Jā, var tikai apbrīnot viņa lielo un nesavtīgo mīlestību pret dabu, cilvēkiem un dzimteni:
“Tev ir, dzimtene, acis,
Kuras saprot un tic.
Es naktī aizveru savas,
Tu nomodā paliec un never.
Tā, kā es tevi mīlu,
Tevi nemīlēs cits,
To, kas pastāv starp mums,
Dzīve atkārtot nevar.”
Viss O.Vācietim ir vienlīdz mīļš, viņš necenšas izcelt kādu noteiktu, sev vistuvāko un patīkamāko. Arī gadalaikus. Tie viņam visi ir vienlīdz  tīkami un mīļi. Katrā viņš spēj atrast kaut ko īpašu, skaistu un neatkārtojamu. Vasara ar savu zaļo rotu, ziediem un putniem:
‘’Ir cauri pavasara baltais stāsts,
  Un smar˛o vasara, ka elpa raujas ciet,
  Pat koks, kas pavasara vētrā dzelmē gāzts,
  Mērc zarus ūdenī - un zari zied.’’
Dzejniekam tikpat tuva un mīļa ir ziema ar savu baltumu, mirdzumu un tīrību:
‘’Kokos balti, stalti sniegi snieg,
  Zaros balti, balti miegi mieg.
  Kas to lai pasaka -
  Mežs kļuvis žilbinoša pasaka.’’
Bet ne tikai dabai bija veltīts šis jaukais un sirsnīgais dzejoļu krājums. Tajā mēs varējām izsekot arī dzejnieka likteņa gaitām, domām, jūtām, priekam un pārdzīvojumiem, jo viņš savā dzejā atklāj visas savas domas un jūtas.
Visspilgtāk Ojāra Vācieša izjūtas, domas un pārdzīvojumus mēs varam saskatīt viņa attieksmē pret cilvēkiem, kur dzejnieks ir patiess, atklāts un nesaudzīgs. Tādēļ  vieni viņu mīl un slavē, bet otri - peļ un nicina.
Tie, kas viņu mīl, ir vienkārši cilvēki, kuri mīl savu darbu, ģimeni un dabu. Tie ir tā nelielā cilvēku daļa, kas prot novērtēt dabu un skaistumu:
‘’Tu paskaties, kā zeme aiziet dusā,
  Tu paklausies, kā rasa upē krīt -
  Un vajag iet un vajag runāt klusāk,
  Un nevajag šo mieru izbaidīt.’’
Savukārt viņa nicinātāji un pēlēji ir mietpilsoņi jeb tā saucamie ‘’mazo kaišu’’ cilvēki, kuri neprot novērtēt labo, kas ir ap viņiem, kuri ir nesaudzīgi ne tikai pret dabu, bet arī pret līdzcilvēkiem. Viņus interesē tikai vara, bagātība un slava. Tie ir pagrimuši cilvēki savās viltībās un melos:
‘’Ej kaut ēst pusdienas.
  Uzkāpj tribīnē - beigts.
  Normāli runā - cilvēka valodā.
  Tribīnē uzkāpj - pagalam.’’
Lasot O. Vācieša dzeju, mani aizkustināja viņa attieksme pret notikumiem un traģēdijām, kas skar visu cilvēci un pasauli. Tie nav parastie starptautiskai tēmai veltītie panti, kādus esam lasījuši līdz apnikumam, rakstītus bez autora dziļākas līdzdalības un emocionālā viļņojuma. Šo Ungārijas ciklu “Grūtā stunda”caurauž dzejnieka pārdzīvojums un satraukums, jo Budapeštas traģiskos notikumus viņš uztvēris kā paša personīgu lietu. Jā, ir ļoti sāpīgi redzēt, kā bojā aiziet tūkstošiem nevainīgu cilvēku:
“Jā, arī šodien tas gulstas uz sirdi kā akmens,
Un kā sūrstoša sāpe vēl visur tos pavada,
Bet šo smagumu, sirds, es tev nevaru atņemt,
Izkliedz pati to skaļi, ja tu nevari savādāk.”
Katra diena, katra stunda nes cilvēka prātam neaptveramus notikumus un pārdzīvojumus, kuri reizēm sagādā neizsakāmu prieku, bet reizēm tikai vienas vienīgas bēdas un skumjas.
Viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem cilvēka dzīvē ir mīlestība, varbūt tieši tādēļ mīlestībai ir veltītas skaistākās dzejas rindas. Arī O.Vācietis nav izņēmums, viņa mīlestības dzejoļi ir brāzmaini, pilni degsmes un aizrautības:
“Kad tavās krūtīs uguns bāzta,
Ko sen par mīlestību sauc,
Tad lūpas patiesību stāsta
Un nevar izstāstīt par daudz.”
Bet, kur mīt mīlestība, tur blakus ir arī skumjas, bēdas un vientulība, bet “…lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizēm netrīcētu plecs,-
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs”.
Bet, lai arī kā cilvēks pretotos skumjām un vientulībai, tās dažreiz mūs apsēž kā melns mākonis un neizlaiž no savām rokām, tādēļ bieži vien cilvēks jūtas tukšs un pamests:
“Neko man nevajadzēja, nekā man nebij lieka,-
Es biju tāds kā tukšs un pamests nams,
Kur valda miers - nav bēdu un ir prieka.”
Remdēt skumjas un vientulību vienmēr palīdz tuvākie cilvēki un draugi. Jo ne velti tautā ir teiciens, ka “dalīta bēda ir pusbēda, dalīts prieks, dubults prieks.”Un ir tik labi, ja blakus ir stiprs drauga plecs, uz kura var izraudāt visas bēdas un skumjas, kura priekšā tev nav jātaisnojas un jāizliekas:
“Ja tev ir ko smieties - skaļi smej,
Saki skaļi, ja tev ir kas sakāms,
Tikai slēptā smīnā neapsmej
To, kas atklāts sēž ar tevi blakām.”
Un ir tik ļoti svarīgi, lai mūsos pašos mistu laba un atsaucīga sirsniņa, lai mēs būtu patiesi un neviltoti, jo, kā saka O.Vācietis,: “Vai ar pašu parastāko smaidu visbiežāk nenāk līdzi zelta sirds?”
Lasot šo krājumu, katrā rindiņā varēja izjust O.Vācietim tik raksturīgo atklājuma garšu, kas piemīt tikai viņa dzejoļiem. Liekas, ka viņa darbos tā ir gadsimtos radītā tautas izpratne par labo un ļauno, mīlestību un sirdsapziņu pret cilvēkiem un dabu.
Tā lēnām, pārlapojot lapu pēc lapas, nemanot biju nonākusi pie krājuma pēdējā dzejoļa, kurā izpaužas visa rakstnieka būtība un uzskati, kādam jābūt patiesam cilvēkam:
“Kāds es esmu, tāds es esmu tavs,
Kas man bija, to tev esmu devis,
Un, kas nebija, es teicu - nav,
Un man nebij jākaunas no tevis.”
Saule bija jau tālu aiz apvāršņa, un es vēl joprojām turēju savās rokās biezu, mazliet apbružātu dzejoļu kladi, vienīgi savādā vīra ar melno bereti vairs nekur nemanīju, un manas domas atkal un atkal aizklejoja, pārlasot dzejoļu krājumu vēlreiz, vēlreiz un…
(1996.gada jūnijs,
Zemgales vidusskola)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru