Amatniecības vēsture Latvijā

Amatniecība – sīkražošana, kuras pamatā ir roku darbs un vienkārši darbarīki. Amatniecībā vēl nebija ražošanas iekšējās darba dalīšanās. Kā ražošanas forma tā ir raksturīga pirmskapitālistiskām sabiedrības formācijām. Amatniecība kļūst par patstāvīgu nozari tad, kad tā atdalās no zemkopības un amatnieki sāk ražot pasūtījumam. Augstākajā attīstības pakāpē amatnieki ražo tirgum. Līdz ar to sākas amatniecības pagrimšana.

Apmēram 10. gs. amatniecība atdalījās no zemkopības, līdz ar to pieauga amatnieku meistarība un ieviesās dažādi jauni darba rīki:  virpa, tecila u.c. Amatnieku dzīves vieta bija pie pilīm un senpilsētām. Par senākajiem amatniecības centriem kalpoja tādas pilsētas kā: Talsi, Daugmale, Tērvete, Turaida u.c. Amatnieki ražoja galvenokārt pēc pasūtījuma: jo tikai neliela produkcijas daļa nonāca tirgū. Tehnika un darba rīki attīstījās lēni. Jaunās darba metodes un tehniku amatnieku ziļļi varēja apgūt tikai ceļojumos. Ar 13. gs., iecoļojot vācu tirgoņiem, amati arvien vairāk specializējās un sašaurinājās. 14. gs. par nozīmīgāko amatniecības centru kļuva Rīga. Kurzemē un Zemgalē amatniecības centri kļuva Jelgava un Kuldīga (16. gs.), Liepāja un Bauska (17. gs.), Latgalē Krāslava. Pilsētas amatnieki bija organizēti amatos jeb cunftēs. Rīgā un Liepājā sevišķi nozīmīgi bija mucenieku amati, kas ražoja tirdzniecības taru.

Arī feodālisma laikā amatniecība bija galvenā rūpnieciskās ražošanas forma. Kokamatnieki tāpat kā visi citi amatnieki apvienojās cunftēs. Cunftēm bija arī sabiedriska nozīme. Tās izstrādāja noteikumus un ierobežojumus visiem amatniekiem, tādējādi veicinot amatniecības attīstību un amatnieku meistarības celšanu. Cunftes ar saviem biedriem rīkoja dažādus reliģiskus, kultūras pasākumus. Cunftes šrāgas noteica, ka nodarboties ar amatu drīks tikai cunftes apvienotie meistari, kuru skaits bija stingri noteikts. Ceļš līdz meistara amatam bija ļoti grūts, un to ieguva tikai daži. Sākumā bija jāstrādā kā māceklim pie meistara un, ja meistars domāja, ka viņa māceklis ir pilnībā  apguvis pamatiemaņas, tam piešķīra zeļļa titulu. Zellim bija daudz vairāk tiesību nekā māceklim – viņš varēja pamest meistaru un dotie uz citām pilsētām “vanderēt”. Strādājot pie meistara, zellis par darbu saņem samaksu un ēdienu. Par meistaru zellis varīja kļūt arī apprecot meistara meitu vai atraitni. Tāpat priekšrocības bija meistara dēliem.

17. gs. Kurzemes hercogistes laikā hercogs Jēkabs bija neapmierināts ar ārzemju meistaru dārgumu un tādēļ centās sagatavot latviešu zemniekus par dažādu darbu vadītājiem, kas arī izdevās. Un tāpēc blakus pilsētas vācu cunftēm, kurās latviešus negribēja uzņemt hercogs Jēkabs, nodibināja brīvmeistaru kārtu.

19. gs. otrajā pusē Latvijā mašinizētā rūpniecība pilsētās atvirzīja amatniecību otrajā vietā. Rīgas cunftes apvienoto meistaru skaits samazinājā. Lauku amatniecība pārdzīvoja neilgu uzplaukuma laiku (60. – 70. g.).

Latvijas Republikā ekonomiskās krīzes laikā pagrima lielrūpniecība un vēl vairāk sašaurinājās arī amatniecības darba apjoms. Sīko uzņēmumu skaits Latvijā bija visai liels. Trīsdesmito gadu vidū izveidojās kameru sistēma, kuru veidoja pēc Itālijas korporatīvās iekārtas parauga un to veidoja kā vienu no aparātiem saimnieciskās dzīves rediģēšanai. Tika nodibinātas 8 kameras, no kurām 4 darbojās saimnieciskā laikā: tirdzniecības un rūpniecības, lauksaimniecības, darba un amatniecības kamera, kura dibināta ar 1935. g. 30. decembra likumu un sāka darboties 1936. g. 27. jūnijā. Tā pārstāvēja amatniecību, rūpējās par amatnieku arodizglītību, uzturēja juridiskās palīdzības un amatnieku grāmatvedības biroju, veicināja amatnieku kooperatīvu dibināšanu un propogandēja amatnieku ražojumus.

Katrā no kamerām bija no 90 – 120 locikļu. Katru kameru vadīja tās priekšsēdētājs, kuru kopā ar pārējiem prezidija locekļiem iecēla amatā tas ministrs, kuram attiecīgā kamera bija pakļauta. Neviens kameras atzinums nevarēja kļūt par lēmumu, ja tam piekrita kameras priekšsēdētājs. Tas nozīmē, ka balsošana kamerā nenotika. Katrai no minētajām kamerām bija pakļauts īpašu biedrību tīkls, kas bija izveidots pēc centrālā plāna un darbojās pēc kameras izstrādātajiem statūtiem.

Amatniecību kamerai bija paredzēts 10 amatnieku biedrības, kuras dibināja pēc teritoriālā principa, pie kam līdzšinējās amatnieku organizācijas likvidējot, to īpašumu nododot kamerai un pašvaldībām.

1938. g. 10. maijā Latvijas Republikas Ministru kabinets izdeva likumu par amatniecības aizsardzību, kurā noteica, ka ar amatniecību var nodarboties tikai amata lietpratēji, kurim Latvijas Amatniecība ir izsniegusi meistara diplomu.

Latvijā amatniecība saglabājas līdz 1944. gadam. Kad privātās darbnīcas likvidēja un visas ražotnes nacionalizēja, kokamatniecības metodes saglabāja meistari, kuri nodarbojās ar koka māksliniecisko apstrādi – kokgriešanu, intarsiju u.c.

 

Ampīrs

Napaleons un Francija. Labējo republikāņu organizētās sazvērestības rezultātā 9. Termidorā (1794. gada 27. jūlijā) tika gāzta jakobīņu diktatūra. Kreiso republikāņu bruņotā sacelšanās 1795. gadā 20. maijā cieta neveiksmi. 22. augustā kongress pasludināja konstitūciju, kurā tika noteikts, ka likumdošanas varu iegūst ne tikai demokrātiskā palāta, bet lielburžuāzijas orgāns – senāts. Izpildvaru ieguva piecu direktoru kolēģija. Opozīcijā pret direktoriju nostājās visi konsekventi, kreisie kā arī ultralabējie spēki. Šo stāvokli izmantoja direktorijas iekšējo bruņoto spēku ģenerālis Napaleons Bonaparts. Atgriezies Parīzē pēc Ēģiptes un Maltas iekarošanas, viņš 18. brimērā (1800. gada 9. novembrī .) gāza direktoriju, likvidēja palātu un direktorijas vietā izveidoja konsulātu, pats stādamies konsula amatā. Pēc tam Bonaparts pulcināja ap sevi ultralabējos monarhistus un bijušos labējos republikāņus un panāca, ka senāts 1804. gadā viņu pasludināja par Francijas imperātoru Napaleonu I.

Franču ampīrs. Sarkankoks, bronza un Ēģipte ir svarīgākās un arī galvenās ampīra īpašības, protams, ja neskaita Napaleonu. Šīs īpašības arī atļauj ampīram būt par augstāko virsotni un par noslēgumu otrajā 18. gs. pusē dzimušajam klasicismam. Klasicisms bija pirmais mākslīgais (stils, kurš radies izpētot un kultivējot antīkos stilus.) stils, bet līdz ar to arī pirmais stils, kurš atspoguļo eklektisma pazīmes. Ludviķa 16. stils jau ietvēra visus tos elementus, kuri izejot direktorijas stila stadiju, pilnībā pārveidojās ampīra formās.

Šis klasicisma noslēguma laika posms ilga no1799. g. – 1815. g., kaut gan atsevišķos gadījumos (galvenokārt pils interjeros.) ampīra ietekmi var mainīt līdz pat 18. gs. 20 – tiem gadiem.

Lielākais ampīra stila uzplaukums attiecas uz desmitgadi starp 1804. gadu (Napaleona kronēšana) un 1813. gadu. Šī stila būtība ir izteikta jau pašā nosaukumā: ampīrs no franču vārda “empire”. Ampīra stils radās nevis brīvu, dabisku mākslas tendenču rezultātā, bet mākslīgi ar padomiem un pavēlēm no augšējā slāņa.

Ar ampīra stila izveidošanos māksla atkal kļūst plašāka un monumentālāka. Iepriekšējo laikmetu interjeru izmeklēto graciozitāti nomaina augsts patoss. Lielākais šī laika mākslinieks un modes pamatlicējs bija slavenais Luijs Dāvids – gleznotājs, kurš strādāja stingrā klasicisma virzienā. Viņš kļuva slavens ar saviem mēbeļu paraugiem. Viņa izveidotās jaunās mēbeļu formas atstāja ievērojamu iespaidu uz mēbeļu mākslu.

Ampīra stils vistīrākajā veidā izpaudās piepilsētu rezidenču interjeros. Apartamentu apdare tika veikta pēc arhitektu Pjēra Fontēna un Šarla Persjē projektiem. Viņus var uzskatīt par ampīra stila dibinātājiem, it sevišķi pēdījo.

Tikko norima revolūcija Parīzē, no jauna traucās mākslinieki no visdažādākajām Eiropas malām. Jaunais stils, tikko radies, ātri kļuva populārs un starptautisks. Eiropas lielvalstu aristokrātiskā elite, kuriem vēl nesen par paraugu kalpoja franču “karaliskie stili”, tagad ar ne mazāku sajūsmu pieņēma stilu, kas bija pavisam savādāks savā būtībā un garā.

Katrā ziņā šis vēstures vētrainais posms ļoti savdabīgi izmantoja formālo klasicisma valodu dažādu sociālu virzienu un gaumju attēlošanai.

Pirmajā posmā ampīrs bija autokrātijas stils, vēlākā posmā tās pašas formas, kaut gan nedaudz stingrākas, kalpoja radikālajām revolūcijas idejām, un visbeidzot rūpīgi noslīpētās klasicismu formas ar panākumiem tiek izmantotas varenā tirāna varas ar slavas oreolu (ampīrs). Plašu jaunā stila izplatīšanos lielā mērā veicināja 1801. gadā izdotais Persjē un Fontēna “Mēbeļu projekti un interjeri”. 1812. gadā šis albums tiek izdots atkārtoti. Šie projekti ir interesanti arī tāpēc, ka tajos ir plaši izmantoti seno ēģiptiešu lietišķās mākslas motīvi. Izdevumus ar mēbeļu zīmējumu paraugiem izdeva arī citi lieli franču meistari. Ampīra stila mēbeļu formas izplatījās visā Eiropā. Īpaši skaista un savdabīga bija krievu ampīra izpilde. Bijušās aristokrātijas piļu apartamentus Persjē un Fontēns iekārtoja atbilstoši jauno īpašnieku gaumei. Viens no galvenajiem šo arhitektu darbiem, kas guva pirmās konsula uzmanību bija Rekamjē kundzes pils mēbeļu interjers. Napaleons uzticēja šiem arhitektiem savas piepilsētas rezidences apdari.

Vēlāk šie arhitekti kļuva par pils galma arhitektiem un vadīja daudzu citu karalisko piļu apartamentu pārveides darbus (Luvras, Tilērijas, Sen - Klu, Fontenblo.).

Galvenie Persjē un Fontēna līdzstrādnieki bija slavenie mēbeļnieki Žoržs Žakobs un viņa dēls Žakobs Demaltjē (1770.-1841.). Žakobu darbnīcās gatavotie izstrādājumi nonāca līdz Eiropas vistālākajiem nostūriem, ieskaitot Pēterburgu. Pirmklasīgas mēbeles ampīra stilā gatavoja arī citi mazāk pazīstami franču meistari, un viņi visi uz saviem izstrādājumiem lika savu zīmogu.

Vācijā, līdzās talantīga meistaru ampīra stilā gatavotajām mēbelēm, plaši sastopami arī orģinālie franču darbi, kas tur tika ieviesti Burbonu restaurācijas periodā. Atšķirībā no Ludviķa 16. stila korpusa mēbelēs sāk izmantot klasiskās arhitektūras elementus - kolonas, karnīzes, pilastrus u. c.

Toties krēslu un galdu noformēšanā parādās dekoratīvie motīvi, gadrīz bez nekādām izmaiņām aizgūti no antīkajiem paraugiem - sfinksas, lauvu ķepas, grifi u.c.

Nekad mēbeļu formas nav bijušas tik “statiskas” un “ķermeniskas” kā impērijas laikmetā.

Ampīra stila vienotība izrietēja no stingras sekošanas antīkajiem, galvenokārt, senās Romas paraugiem, ne tikai mēbeļu noformēšanā, bet arī sienu noformējumā, audumu rakstos, kurus lietoja mēbeļu tapsēšanai, gultu pārklājiem u. c. Ampīra stila interjeros valda miers, sakārtotība, pilnīgs līdzsvars un stingra simetrija. Iepriekšējā laika interjeru vieglumu un izsmalcinātību auksts svinīgums un smalks aprēķins. Grīdas tiek pārklātas ar parketu, kas ir veidots no krāsainām koku sugām. Griesti tiek krāsoti balti un stūros tiek veidots vienkārš dekors. Sienas tiek pārklātas ar audumu, kas drapēts antīko apģērbu manierē, vai arī līmētas ar stingra zīmējuma tapetēm. Interjera kolorīta stingrās līnijas nedaudz mīkstina gaišie toņi un bronza, kas tiek lietota ar mēra un izsmalcinātības sajūtu.

Ampīrs kā jau visi “karaliskie stili” pirmkārt un galvenokārt kalpo reprezentācijas nolūkiem. Visi interjera komponenti: ar drapērijām pārklātās guļamistabas sienas, augstie baldahīni, manumentālās gultas, ar zeltu izaustais mēbeļu audums, postamentu formā veidotie naktsskapīši, ar bronzu rotātie lielie spoguļi, krēsli, kas atgādina romiešu formas - tas viss drīzāk atgādina izstādes eksponātus. Pāri visam guļ teatrāls zīmogs, kas tik ļoti raksturīgs Frnancijas piļu interjeram jau no Ludviķa 14. Laikiem.

Mēbeļu formās, kur tas vien iespējams, tika ieviesti motīvi no antīkiem bronzas un marmora pieminekļiem. Nekas jauns netiek ieviests mēbeļu izgatavošanas un tapsēšanas paņēmienos. Galdnieki aprobežojas ar ļoti vienkāršu, bet līdz pilnībai noslīpētu finēriešanas metodi. Finieris tiek gatavots no tumšā sarkankoka un vienmēr tiek rūpīgi pulēts. Aizvien biežāk tiek izmantotas gaišākas koku sugas: kļava, osis, ķirškoks. Tomēr tā laika iecienītākais un pieprasītākais koks ir un paliek sarkankoks, bet tā, kā tas grūti pakļaujas kokgriezšanai, tas lielā mērā tiek nomainīts ar bronzu.

Gludas, līdz spīdumam nopulētas, sarkankoka un melnkoka virsmas, kā arī salonu iekārtas priekšmeti tiek atturīgi dekorēti ar bronzu, retāk ar zeltu. Inkrustācija gandrīz pilnībā netiek pielietota. Šī tehnika bija pārāk nopietna un rafinēta šim laikmetam.

Dekoratīvajos motīvos atspoguļojas laikmeta kareivīgais gars: visdažādākie ieroči (šķēpi, zobeni, vairogi u. c.), trofejas, lāpas, lauru vainagi, piramīdas u. c.

Visam tam vajadzēja slavināt pirmā franču imperatora kaujas, uzvaras un panākumus. Līdzās seno grieķu un romiešu ornamentiem arvien biežāk parādījās ēģiptiešu izcelsmes motīvi. Eksotiskais dekors tikai pastiprināja priekšmetu un visa interjera teatrālo raksturu.

Krēsli tika veidoti tā, lai būtu ērti sēdēšanai. Dīvāniem un gultām bieži tika izmantotas “S” veida sānu malas. Modē ir galdi ar asprātīgiem mehānismiem, kuriem, uzspiežot pogas, varēja mainīt priekšmeta izmērus un formas.

Gultas - ar baldahīniem vai bez tiem - bieži novietotas uz cokoliem. Pēc izskata tās atgādina vai nu romiešu sarkofāga, vai laidņa formu. Roku mazgājamiem traukiem bija upuraltāra un liras forma. Pelnu trauki tika veidoti kapiteļu vai urnas veidu formā.

Atbalsta konstrukcijām ir antīko kolonnu forma. Skapji ir lieli un masīvi ar plašu ornamentālu finierētu virsmu. Ar savu noformējumu - kolonnām ar bronzas kapituļiem un karnīzēm - tie brīžiem atgādina grieķu svētnīcas. Ampīra stils bagātināja mēbeļu formas ar virkni jauna tipa skapjiem.

Viena no raksturīgākajām mēbeļu formām - rikamjē - īsa, eleganta kušete ar augstu, plastiski iezliektu pagalvi, kuras forma daļēji atgādina gondolu, daļēji, izliektu gulbja kaklu. Uz ampīra stila mēbeļu formām var attiecināt arī lielos, apaļos galdus un mazos, apaļos galdiņus uz vienas kājas. Tualetes galdus un masīvos cilindriskās formas naktsskapīšus, kuri tika simetriski novietoti gultas abās pusēs. Visi šie priekšmeti tika greznoti ar alegoriskām bronzas figūrām.

Pārējie mēbeļu tipi būtībā bija agrāk izveidojušos formu atkārtojums. Rakstāmgaldi joprojām tiek izstrādāti vairākos variantos.

Toties kumodes zaudē savu iepriekšējo nozīmi. To vietā daļēji nāk zemi, divdaļīgi skapji, pārklāti ar marmora plāksnītēm. Nolikti zem lieliem sienas spoguļiem. Šie skapji veiksmīgi pilda konsuļu funkciju. To formas tagad ir pilnīgi noslēgtas, aiz atvāžamā plaukta slēpjas daudzveidīgas lādītes, nišas, kas veidotas no augstvērtīgām koku sugām.

Līdzās arhitektoniskām ampīra mēbelēm izveidojās arī cits virziens, kuram bija raksturīga plašas bronzas plastikas pielietošana. Šī veida mēbeļu priekšmetos balsta funkcijas pildīja bronzā atlietas dažādu dzīvnieku figūras, bet virsma tika izlikta ar ornamentu. Ļoti liela loma bronzas dekoram bija Persjē un Fontēna projektos, taču šeit dekoratīvie elementi papildina, netraucējot to galvenajām formām. Pēc šāda tipa mēbelēm bija liels pieprasījums. Bet tā kā apzeltītās bronzas daudzums šīs mēbeles stipri sadārdzināja, galdnieki dažreiz izmantoja imitāciju - bronzu aizstājot ar apzeltītu pafjē - mašē. Šis paņēmiens sevišķi raksturīgs vācu un austriešu paraugos.

Atbalsta konstrukcijas bieži tika risinātas grifu, tritonu, lauvu un citu veidolā. Pēc Napaleona Ēģiptes karagājiena parādījās jauni motīvi - sacerējumu figūras, sfinksas, hieroglifi u. c.

Vēlākajā posmā mēbeles kļūst pārblīvētas ar bronzas dekoriem, vēl jo vairāk, parādās priekšmeti, kas pilnībā izgatavoti no apzeltītas bronzas, un pat no sudraba un stikla.

Ampīra stilā var sastapt arī ne mazums citu, vēl nepieminētu antīko priekšmetu atdarināšanas piemēru. Tādi starp citu ir kandelabri, kas veic apgaismes ķermeņu funkcijas lielajās zālēs. Kandelabru apakšējās daļas veiksmīgi tika izmantoti kā galdiņi uz vienas kājas.

Ampīrs Austrijā un Vācijā. Austrijā un Vācijā ampīrs veidojās ciešā Francijas ietekmē. Tiesa, vācu ampīrs vairāk tiecās uz sengrieķu, nevis romiešu klasiskajām formām. Vīne tieši šinī laika posmā izvirzījās par vienu no vadošajiem mēbeļu ražošanas centriem. Vīnes aristokrātija izcēlās ar īpašu tieksmi pēc bagātības un greznības. Vāciešu un austriešu ampīra stils būtībā ir tas pats, tikai lielākā mērā piesātināts ar antīko garu. Atsevišķas mēbeles ir ārkārtīgi vienkāršas savā risinājumā, tās nav pārsātinātas ar bronzas dekoriem, kādi ir raksturīgi franču paraugiem. Krēslu un galdu formas ir skaisti veidotas, kājas lielākoties ir gludas.

Bronza, tur, kur tā ir, tiek lietota ļoti taupīgi. Ir arī sastopami parastas taisnstūrveida formas masīvi dīvāni ar kolonnām, kas cieši piekļaujas sānu sienām, kā arī galdi, kas līdzinās Ludviķa 16. stilam.

Krievu ampīrs. Krievu muižniecība tuvāk ar Franciju un tās mēbeļu mākslu iepazinās Francijas okupācijas laikā 1813. - 1814. g. Pēc uzvaras pār Napaleonu 40 000 liels armijas korpuss atradās Francijā. Okupantiem bija iespēja labi iepazīt mājokļa iekārtojumu, kurā dominēja ampīrs. Tajā laikā uz Krieviju izveda daudzus franču mēbeļu paraugus un bronzu.

Lielu iegūldījumu krievu ampīra mēbeļu izgatavošanā deva slavenie arhitekti V. P. Stasovs un K. I. Rossi. Mēbeles gatavoja gan no vietējām koku sugām, gan no eksotiskām koku sugām (sarkankoks, riekstkoks u. c.). Bieži tās krāsoja baltā krāsā un izgreznoja ar apzeltītiem rotājumiem.

Apzeltīta bronza krievu ampīrā gandrīz nav sastopama. Tās vietā izmanto apzeltītus ģipša veidojumus vai kokgriezumus. Par motīviem šajā laikā kalpo populāras emblēmas: lauru vainags, lira, grifi, stilizēti gulbji un citi fantastiski dzīvnieki ar muskuļainiem, graciozi izliektiem augumiem, dzīslainām kājām un šausmīgām grimasēm. Tie visi ir sastinguši simetriskās, nekustīgās pozās. Dzīvnieku motīvs tiek bieži izmantots rokturu, kāju u. c. detaļu izgatavošanā. Atzveltnes krēslu muguriņas ir vai nu slēgtas, vai caurspīdīgas. To forma bieži vien bija pusapaļa vai piles veidā.

Skapji, kumodes, spoguļi tika rotāti ar karnīzēm, kolonnām, kuri pilnībā atbilda arhitektūras orderu dalījumam.

Mēbeles, kuras tika izgatavotas pēc galma pasūtījuma, pēc savas formas, proporcijām un rotājumiem bija līdzīgas franču mēbelēm. Šīs mēbeles bija no vesela sarkankoka vai karēlijas bērza ar masīvu bronzas pārklājumu. Tās tika ražotas kādā no galvaspilsētas darbnīcām.

Bija arī pēc materiāla  un dekorējuma pieticīgākas mēbeles. Tās tika ražotas muižu darbnīcās no oša, bērza vai liepas. Tās dažreiz finierēja, bet visbeižāk tās nokrāsoja kā sarkankoku un nopulēja. Savās formās mēbeles atgādināja galvaspilsētas paraugus. Atsevišķas daļas tiek krāsotas melnas vai apzeltītas.

Un visbeidzot pārveidotais ampīrs, kuru rietumos nosauca par bīdermeijera stilu. Tas izplatījās 19. gs. 30. - 40. gados. Īpaši labi tas izplatījās tirgotāju vidē. Šajās sarkankoka imitācijas mēbelēs ir ļoti daudz  nacionālu iezīmju. Varbūt tieši šī iemesla dēļ, tās ļoti ātri izplatījās, kā arī pastāvēja 19. gs.

Ampīrs Anglijā. Anglijā, 18. gs. beigās tieksme pēc vienkāršības, puritānisma, sākumā izpaužas apģērbā, bet pēc laika arī mēbelēs un interjerā. Šinī laikā Francija dudz ko aizguva no Anglijas, it sevišķi apģērbā.

Savukārt Anglijā radās virziens, kas bija ļoti tuvs franču ampīram. Šis virziens radies jau brāļu Adamu mēbelēs, turpinājās Šeratona un Šīrera darbos. Angļu galdniekus tomēr nepameta ilūzija par senajām mēbelēm, bet arī neaizrāva tik ļoti kā frančus. Pat Adama klasicismā ir vairāk smalkuma, nepiespiestības un plašuma kā, piemēram, vācu mēbeļu formās. Ampīra formu iespaids visvairāk ir jūtams Tomasa Houpsa projektos, bet šie projekti uz angļu kopējās mākslas fona drīzāk ir izņēmums.

Nesaskaņas un veids, kas figurēja ap Napaleonu sagrāva ampīra stila kundzību. Tomēr izveidotie un izkoptie ampīra silueti turpināja dzīrot tālāk.