Akvareļglezniecība Latvijā

Latvijas teritorijā zināma akvareļglezniecības attīstība vērojama jau 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā. Tā provinciālā tulkojumā atspoguļo galvenajām akvareļglezniecības skolām līdzīgas iezīmes. Dominē vācu mākslas ietekme, jo aktīvu gleznotāju akvarelētāju vairums ir baltvācieši vai ieceļotāji sveštautieši, bieži – profesionālās zinības apguvuši diletanti. Viņu sniegumu līmenis pilnīgi apmierina Baltijas guberņu sabiedrības pieticīgās prasības, tādēļ arī vietējo latviešu tautības akvarelistu darbība iekļaujas šajā provinciālajā gultnē vēl tad, kad pirmā latviešu profesionālo mākslinieku paaudze jau studē Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

Nozīmīga vieta latviešu akvareļa vēsturē ir mūsu profesionālās mākslas celmlauzim Kārlim Hūnam, kura daiļrade, tajā skaitā arī akvareļglezniecība, attīstās jau tiešā krievu mākslas skolas ietvarā. Īpaši jāmin viņa akvareļi ar latviešu tautas tipu atveidojumiem, kas pārmet tiltu uz nākošā posma līdzīgiem sniegumiem, pirmkārt, Ā. Alkšņa, tad J. Rozentāla, J. Valtera u. c. daiļradē.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, posmā līdz pirmajam pasaules karam, latviešu akvareļglezniecībā savu ieguldījumu dod grupa mākslinieku, kuru profesionālās studijas arī saistās ar Pēterburgas mākslas mācību iestādēm – Mākslas akadēmiju un Štiglica tehnisko zīmēšanas skolu. Tur studē J. Lībergs, R. Pērle, E. Vītols. Jau šo mākslinieku daiļradē nostiprinās tā stingri reālistiskā akvareļglezniecības līnija, kuru atsevišķi autori pēc gadu desmitiem ievieš arī latviešu mākslā.

Rūdolfs Pērle ar savu jutīgo tehniku iezīmē jaunu kvalitatīvu pakāpi latviešu akvareļglezniecībā. Tomēr viņa un laikabiedru akvareļos vērojama zināma tēmas šaurība – dominē ainava un klusā daba.

Aptuveni tajā pašā laikā latviešu glezniecībā parādās jaunas tendences, kas saistās ar vienas latviešu gleznotāju daļas orientāciju un modernās mākslas studijām. Akvareļglezniecībā šis pagrieziena punkts visspilgtāk iezīmējas Jāzepa Grosvalda un Jēkaba Kazaka daiļradē. J. Grosvalds jaunā skatījumā atspoguļo tautas dzīvi saasinātos vēsturiskos apstākļos ar monumentāliem un viengabalainiem mākslas tēliem. Otru ievirzi pārstāv akvareļglezniecības stingri reālistisko tradīciju turpinātāji, piemēram, Eduards Vītols, Valentīns Stepanovs, Bruno Jaunzems.

Latviešu mākslā akvareļglezniecības aktivizēšanos piecdesmitajos gados veicināja skatītāju prasība pēc emocionāliem, krāsainiem, daudzveidīgu noskaņu bagātiem mākslas darbiem. Salīdzinājumā ar reprezentatīvajām tendencēm eļļas glezniecībā un citās nozarēs akvareļglezniecība daļēji atbilda šīm vēlmēm. 1958. gadā notika pirmā akvareļu izstāde.

Mākslinieki centās paplašināt akvareļglezniecības žanru loku. Attīstījās industriālā ainava, palielinājās portretu īpatsvars. Daudzveidīgāks kļuva arī figurālu tematisku kompozīciju risinājums. Tomēr galvenā latviešu akvareļglezniecības attīstība vērojama šīs tehnikas un nozares specifikai īpatnējos ceļos. Tā izpaužas darbu emocionālās slodzes pastiprināšanā, tās niansētā daudzveidībā ikviena žanra robežās. Tehnikas specifiskie, bet vienkāršākie paņēmieni akvareļglezniecību vispirms ievirzīja akvarelim “tradicionālajos” žanros, piemēram, ainavā, kur liriskā emociju gamma ir vispieejamākā. Ar iepriekšējo pieredzi vairs nepietika, bija nepieciešami jauni paņēmieni un palīglīdzekļi. Rezultātā akvareļglezniecība sasniedza jaunu mākslinieciskās iedarbības pakāpi. Tā izteiksmes plašumā tuvojās eļļas glezniecībai, taču tas notika, nevis pilnveidojot “lielajai” glezniecībai tuvos paņēmienus, bet pārvarot tos un tīras akvareļa specifikas ietvaros sasniedzot jaunas kvalitātes. Līdzīgas likumsakarības un iekšējo virzošo pretrunu cīņa vērojama ne tikai dažādos akvareļglezniecības attīstības procesos, bet arī atsevišķu mākslinieku daiļrades procesā.

Tajā pašā laikā latviešu akvareļglezniecībā bija vērojama vēl kāda savdabīga parādība. Vairāki mākslinieki, cenšoties pierādīt un nostiprināt savu individualitāti, izvēlējās kādu tehnikas paņēmienu (brīvu plūdinājumu, gleznojumu ar slapju slapjā u. c.) par savas mākslinieciskās izteiksmes pamatu. Padziļinoties daiļrades uzdevumiem, šīs nosacītās robežas kļuva par šaurām un radās nepieciešamība dažādot mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Aizraušanās ar tehniskajiem paņēmieniem un tajos atklātajām tīri estetizējošām kvalitātēm dažkārt kļuva par pašmērķi. “Tīrās” formas jautājums, ārējais efekts kļuva par noteicošo. Tādējādi atsevišķos gadījumos akvarelis pat nonāca pretrunā ar savām sākotnējām izejas pozīcijām. Bija vērojami arī citi samezglojumi. Daļa mākslinieku apzinātos, uz satura atklāsmi virzītos izteiksmes līdzekļu eksperimentos nonāca līdz tehnisko paņēmienu pārsātinātībai, kas dažkārt aizēnoja iecerēto domu. Plašāks māksliniecisko izteiksmes līdzekļu un tehnisko paņēmienu diapazons vērojams to mākslinieku daiļradē, kuru darbos ietverts plašāks tēmu, satura un emocionālo pārdzīvojumu loks (Dž. Skulme, K. Fridrihsons, L. Kupcis, N. Petraškevics, I. Zariņš).

Latviešu akvareļglezniecības attīstībā vērojamas divas lielas pamatievirzes. Pirmajā no tām mākslinieciskā tēla veidošanā dominē emocionālā pieeja, otrajā pārsvaru gūst intelekts. Pastāv arī šo ieviržu mijiedarbība.

Pirmajos Latvijas akvareļglezniecības attīstības gados tehnikas daudzveidīgās iespējas visspilgtāk atklājās un atraisījās to mākslinieku sniegumā, kuru daiļradē noteicošais bija tīri emocionālais moments. Šajā procesā liela nozīme ir improvizācijai. Tās iespējas akvarelī noteic jau pašas tehnikas būtība. Akvareļglezniecībai specifiskā ūdens stihiskā darbība gleznošanas procesā tie koriģēta ar apzinātu mākslinieka pretdarbību, kas pakļauj krāsainā ūdens plūdumu savai iecerei. Šajā sadursmē rodas negaidītas nejaušības, atklājot jaunas nianses un jaunu meklējumu iespējas. Improvizācijai akvareļglezniecībā ir nenoliedzami pozitīva loma, tā ir pat viens no šīs glezniecības nozares mākslinieciskās izteiksmes atribūtiem. Taču tā ir tikai viens no pilnvērtīga māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ansambļa komponentiem, kas izriet no akvareļa tehnikas un materiālu rakstura noteiktajām nejaušībām.

Mākslinieciskā tēla padziļināšana un daudzveidošana saistās ar vispārinājuma problēmu. Noteiktu attīstības līniju no vizuāli tieša uz vispārinātāku īstenības atspoguļojumu var vērot arī visā latviešu akvareļglezniecības attīstībā. Turklāt atsevišķos etapa punktos vispārinājuma loma īpaši pastiprinās. Savā veidā tā atklājas arī tradicionālajām pozīcijām tuvāk stāvošo mākslinieku darbos (K. Sūniņš, E. Jurķelis, E. Cēsinieks, H. Blunavs u. c.). Tomēr zināmā laika posmā noteicošā loma šajā nozīmē ir citai ievirzei – akvarelistiem, kuru radošajā sniegumā šī tendence atklājas ar izteiktu konsekvenci (K. Fridrihsons, Dž. Skulme, O. Jaunarājs u. c.).Tiešais kontakts ar dabu un dzīves vērojumu nav viņu daiļrades galvenā un vienīgā izejas pozīcija, bet ir ierosinājuma avots kādas vispārinātas domas vai no šīs domas dzimušas daiļrades ieceres realizācijai. Taču mākslinieciskā tēla veidošana ir sarežģīts process, kurā pirmajā plānā izvirzās jautājums par konkrētā un vispārīgā savstarpējo attieksmi, tās atspoguļojumu noteiktas tēlotājas mākslas nozares materiālajos pamatos. Šajā procesā liela loma ir arī paša mākslinieka attieksmei pret atspoguļojamo parādību.

Savu daiļrades meklējumu sākuma posmā latviešu akvarelisti  ienesa zināmu vispārinājumu konkrētu motīvu un konkrētu formu traktējumā. Šie dzīves vērojuma tipizācijas centieni bija pirmais solis tēla vispārinājuma virzienā. Ar laiku pieaug tendence atainot parādības dziļākā interpretācijā, kas izpaužas dažādu zemtekstu niansēs un dažbrīd ir pretrunīgi. Atsevišķos gadījumos vispārinājuma dziļākā jēga tiek aizstāta ar nosacītu un vienkāršotu formu traktējumu. Reizē ar to arī tehniskās virtuozitātes attīstība bieži tiek pakļauta īstenības vērojuma estetizētam atspoguļojumam, kas noved līdz atkailinātam dekoratīvismam. Arī konsekvents, līdz iespēju robežām kāpināts racionālisms dažbrīd noved līdz shēmai vai hieroglifam. Tomēr, neraugoties uz savu spilgtumu, šie momenti neizteic latviešu akvareļglezniecības attīstības būtību. Tie savā veidā vienīgi iezīmē mūsu akvarelistu plašās eksperimentu gultnes krastus. Taču vispārējā un vadošā attīstības tendence atklājas kompozīcijas skaidrībā un viengabalainībā, domas un pārdzīvojuma lakoniskā izteiksmē. Tās ir parādības, kas akvareļa specifikas robežās sasaucas ar vispārējām latviešu glezniecības attīstības tendencēm, un raksturīgi, ka visspilgtāk tās izpaužas to akvarelistu daiļradē, kas darbojas arī citās glezniecības nozarēs, piemēram, Dž. Skulme, K. Fridrihsons, N. Petraškevics, O. Jaunarājs, A. Megnis, I. Zariņš u. c..

Daudzu gadu laikā akvarelis atkal un atkal apliecina centienus ieņemt un nostiprināt sev stabilu vietu stājglezniecībā. Taču tam ir noteikts tehnisko iespēju loks. Tā, piemēram, grūti pārkāpjamas ir papīra vai citas pamatnes formāta robežas. Arī darba procesa laiks ir nosacīts, jo ilgstošā gleznošanas gaitā akvareļkrāsas var zaudēt savu specifisko spožumu un dzidrumu. Cīnoties par savu tīri kvantitatīvo vietu lielajā mākslas arēnā, akvarelis laiku pa laikam cenšas pat palielināt savus izmērus. Akvareļglezniecība ir pierādījusi, ka savā izteiksmes spēkā tā var līdzināties jebkurai citai glezniecības nozarei, bet šim spēkam ir savs specifisks mērs, kas izriet no tehnikas iespējām, izpaužas mākslinieciskās iedarbības koncentrācijā, un vispārinājums ir viens no tā atribūtiem.

Līdz pat septiņdesmito gadu nogalei mūsu akvareļmākslā vadošais bija vecākās un vidējās mākslinieku paaudzes sniegums. Jaunās paaudzes ienākšana notika pakāpeniski, samērā lēni un ar lielām laika atstarpēm.